Aivars Ozoliņš “Dukts”

Teorētiska prakse

Aivars Ozoliņš. Dukts. Proza. R., Liesma, 1991

— KAS TE VISU LAIKU RUNĀ!

— Vai nav vienalga? PLUFT. Ka tik runā.

Aivars Ozoliņš

Pirmais priekšstats par Aivara Ozoliņa Duktu varētu būt arī šāds: tas ir elegants un izdomāts — eleganti izdomāts — Dukta teorijas izklāsts; varbūt pat tik ļoti izdomāts un uzcītīgi samudžināts, ka pats Dukts kļuvis gluži vai neiedomājams un neatrodams; tā ir teorija, kuras vienīgā realizācija praksē ir Dukta lappuses — teorija vienā eksemplārā, izlasāma un izmetama, neraugoties uz pamatīgo darbu, ko autors tajā ieguldījis, — mazs, tiesa, ļoti patīkams un pašreizējā literārajā situācijā iepriecinošs nieciņš, kurš derīgs tikai pašam Duktam. Ik teikums, ik frāze apskaužamā uzcītībā piesātināts ar aloģismiem, paradoksiem un visādiem zinātniskās rakstības atribūtiem (norādēm, zemsvītras piezīmēm, argumentiem un pretargumentiem utt.), tālab lasītājam nav viegli orientēties un rast jelkādu skaidrību, un gribot negribot nākas Duktu konspektēt un veidot kaut ko līdzīgu Dukta enciklopēdijai vai duktoloģijas īsajam kursam, lai šī teorija kļūtu daudzmaz pārskatāma.

Kas tad īsti ir (nav, varētu būt, varētu nebūt) Dukts? Ziņas par Duktu ir diezgan trūcīgas, lai neteiktu, ka to vispār nav: autors apgalvo, ka Duktam var tikai mēģināt piekļūt; “…pateikt valodā, kas ir Dukts? — tas ir neveiksmei nolemts pasākums” (10. lpp.); “…katrs mēģinājums definēt Duktu ir allaž trokšņaini izgāzies…” (11. lpp.); “Nav nekā tāda, ko galīgi varētu nosaukt par Duktu. Jo nav nekā tāda, ko nevarētu” (93. lpp.); un galu galā — “…tas vairs nebūs Dukts, ko nosauks par Duktu (14. lpp.). Mazliet precīzāk par Duktu ir izteicies pusmītiskais Kaftanas Plintuss Vecākais: “Dukts ir dievu un cēzaru spēle, ko var spēlēt ikkatrs, lai tas būtu pat mazsaprātīgs bērns, ja vien viņš ir no dieviem un cēzariem spēlei izredzēts vai tikai vēlas to spēlēt” (11. lpp.).

Tātad Dukts varētu būt spēle, un tas nav nekas jauns un oriģināls — daudzi rakstītāji labprāt ir nodarbojušies ar visādu spēļu izgudrošanu vai paši tās spēlējuši. Varbūt vienīgi mulsina tas fakts, ka autors spēlē spēli (literatūru), kura spēlē spēli (Duktu), bet arī tas jau ir bijis. Kādi ir šis spēles noteikumi? Ir zināms, ka/ bijis reiz kāds bibops, “…kas dikti labi spēlējis Duktu (61. lpp.); Dukta spēlē “pārcilvēciska meistarība” un “bezcerība” esot viens un tas pats (61. lpp.), jo “…līdz Duktam visiem ir vienlīdz tālu” (65. lpp.); un — ir tikai vienvienlgs noteikums: “…lai spēlētu Duktu, tas jāspēlē” (66. lpp.). Varbūt Dukts ir stāvoklis (66. lpp.), “…un varbūt tas tiešām ir tikai vārds…” (14. lpp.).

Ak tā? Nu, labi. Pamēģināsim tuvoties Duktam no otra gala. Ir skaidrs, ka Dukts šajā tekstā ir galvenais jēdziens, ass, ap kuru rit viss pārējais, un tam pakārtoti ir citi jēdzieni — kā, piemēram, jau minētais Kaftanas Plintuss Vecākais. Varbūt par Dukta jēdzienu kaut ko paskaidros viena no tā interpretācijām — Plintuss? (Jo, kaut arī apgalvots, ka Plintuss ir Dukta radītājs, “Dukta Tēvs”, tomēr pašsaprotami, ka autors radījis “Dukta Tēvu” kā jēdzienu, kurš tikai papildina un komentē Duktu.) Varbūt duktisko asi iespējams ieraudzīt caur Plintusa dzīvesstāstu — jo sevišķi tāpēc, ka nodaļa par Plintusu ir augsti de-duktīvā līmenī sarakstīta? Tātad Plintuss: viņa biogrāfijas nav un vispārpieņemtajā nozīmē nemaz nevar būt; viņa personības apcere balstās uz slaveno Dukta definīciju (17. lpp.), vienīgo zināmo Dukta pieminējumu — bet šī definīcija diemžēl nav atrasta, tā ir tikai daudzkārt tulkots atstāsta pārstāsts (13. lpp.); „…viņš nav atstājis par sevi nedz materiālas, nedz citas liecības…” (18. lpp.), tāpat kā nav saglabājušies ne Plintusa portreti, ne skulptūras, vien visai mīklaina ziņa par „piktogrammu”, ko novērojis kāds Gajs Ruberoids, turklāt vēl mākoņos; par Plintusu ir tikai daži netieši pieminējumi vēlāko laiku dokumentos (piemēram, Vergīlija, Longīna, Ariosto tekstos); nav zināmi pat aptuveni viņa dzīves gadu skaitļi — tik skaidrs, ka Plintuss dzīvojis pēc Bābeles, pirms Aleksandrijas bibliotēkas ugunsgrēka, bet vispār kaut kad viduslaikos; un arī par Kaftanu, kurā Plintuss izniris no pasaulīgā ņudzekļa un „vēsturiskojies” un kurā uzstādīta kolonna ar Plintusam veltīto epitāfiju, ir tik pretrunīgas ziņas, ka nav skaidrs, vai tāda Kaftana jelkad bijusi. Tiesa, visdrošākais avots par Plintusa dzīvi ir Bengaliona no Tūras (nejaukt ar Bengalionu no Sūras, kurš, iespējams, piesavinājies Bengaliona no Tūras tekstus!) Balāde par Plintusa Kapu — protams, ja kādam to izdosies atrast, atšifrēt un saprast.

Mēs varētu turpināt enciklopēdijas sastādīšanu un uzdot jautājumus arī par visiem pārējiem jēdzieniem, kas rit ap Dukta asi, — par šaubiem, gurguļiem, Nurunu un Manoru utt., utt., bet ir skaidrs, ka šāda nodarbība pie laba gala nenovedīs. Lai loks noslēgtos, pietiek jau ar Duktu un Plintusu, un, jo vairāk būs jautājumu, jo loks savilksies ciešāk. Enciklopēdiska attieksme liecina tikai par to, ka augstprātīgais un ļoti intelektuālais kritiķis ir iekritis autora izliktajās lamatās un ļāvies, lai autors vazā viņu aiz deguna. Tāpēc visam tikko rakstītajam velkam svītru pāri un uzskatīsim to tikai par ilustrāciju, kā nedrīkst runāt par Duktu.

Rakstīt par Duktu — tas nozīmē neuzdot jautājumus. Ir pilnīgi bezjēdzīgi kaut ko jautāt par aloģisku tekstu, jo jautājums allaž tiek formulēts pēc iespējas loģiski un precīzi, bet šai gadījumā loģika tik stipri kontrastēs ar tekstu, ka jautājums tikai vēl vairāk izcels un saasinās paradoksalitāti; izrādīsies, ka ļoti loģiskais un pamatotais jautājums ir vēl bezjēdzīgāks par bezjēdzīgo tekstu. Jautātāja un rakstītāja attieksmes pret Duktu ir principiāli atšķirīgas: ja pirmais tiecas sakārtot haosu, tad otrajam jebkura doma par sakārtotību vispār ir sveša — haoss ir haoss, bet kosmoss ir tikai redzesloka ierobežotības radīta ilūzija. Dukts un jautājumi par Duktu ir divas savā starpā nesaistītas valodas. Būtībā var runāt tikai par Duktu, nevis par Duktu vai duktu.

Protams, Duktu mēs varētu nosaukt — un dažs kritiķis droši vien arī nosauks — par spēlējošo literatūru vai literāro spēli. Tas ir brīnišķīgs apzīmējums, līdzvērtīgs pašam Duktam — kaut vai tāpēc, ka šķietami izskaidro visu, īstenībā neizskaidrojot neko: jo mēs nezinām, kas ir spēle un kas nav spēle, ar ko spēle atšķiras no nespēles un kur beidzas spēle, un kas sākās pēc tam, kad spēle beidzās; gluži tāpat mēs nevaram pateikt, kas ir literatūra un ar ko tā atšķiras no spēles. Spēle nebūt nenozīmē visatļautību un brīvību; pavisam pretēji — spēle ir stingra reglamentācija un noteikumi, turklāt, jo tradicionālāka spēle, jo noteikumi pieļauj lielāku brīvību, t. i., tajā, ko mēs dēvējam par reālprozu, ir lielāka brīvība nekā Duktā. Un Dukta noteikumi ir acīmredzami. Vispirms — „varbūt varētu būt” (kā autors izsakās par gurguļu valodu) princips. Viss ir nedrošs, nepārtraukti mainīgs un savstarpēji pretrunīgs. Autors gan spēlē “objektivitāti”, izklāstīdams cita citu noliedzošas koncepcijas, gan muļķo lasītāju ar pavisam prastiem paņēmieniem — teiksim, nosaukdams Mikrobiju par Makrobiju un aizrādīdams, ka tā droši vien ir pārrakstītāja kļūda. Nekas nav patiess, nekas nav aplams, viss ir izdomāts — kā jau literatūrā. Tālāk — jau minētais noslēgtais loks: viss ir gredzenā — bez Plintusa nav Dukta, un bez Dukta nav Plintusa; šaubi spēlē Duktu, un Dukts spēlē šaubus utt. Šo jēdzienu hierarhija, savstarpējā pakārtojamība ir tikai ilūzija — īstenībā tie ir vienlīdzīgi, vienādi bezjēdzīgi. Līdz ar to Duktā var saskatīt brīnišķīgu ilustrāciju hermeneitiskajam aplim: Duktu iespējams lasīt un uztvert tikai tad, ja lasītājs jau ir duktists (t. i., viņš apzinās Dukta esamību); un — par Duktu kaut ko uzzināt iespējams tikai tad, kad tas ir izlasīts. Tas nozīmē, ka lasītājs allaž atrodas pašā apļa vidū un nav nozīmes ar loģikas palīdzību mēģināt to pārraut vai pārvērst spirālē (vienīgā problēma — izvairīties no tā, lai Dukta gredzens neaizžņaudz rīkli, bet tas izdarāms vienkārši — nevajag uzdot jautājumus).

Katrs autors raksta par kādu objektu — vienalga, vai tas būtu priekšmets, notikums, izjūta, pārdzīvojums, priekšstats. Teksts top par zīmi, ar kuras palīdzību lasītājs, zinādams rakstības principus, spēj atkal atrast šo objektu, vismaz — savus priekšstatus par to. Turpretī šai gadījumā nav šo objektu — nav ne Dukta, ne Plintusa, ne Aleksandra, ne gurguļu, ne baobibopu. Viegli iedomāties tekstu, kurā darbojas viens vārds bez sava objekta, — tādā gadījumā šo „tukšo” vārdu interpretē, skaidro un ar jēgu piepilda citi, bet Duktā visi vārdi, kas veido teksta duktisko daļu, ir bez objektiem, „tukši”, un neviens no tiem nespēj „piepildīt” citus. Apzīmējamo vairs nav, ir tikai zīmes. Līdz ar to lasītājs arī tīri asociatīvā līmenī nevar veidot nekādus priekšstatus par Duktu vai radīt „savu” Duktu. Šoreiz sākumā patiesi ir vārds — un, izrādās, sākums ir arī gals. Valoda rit pa apli, čūska nepārtraukti rij savu asti un nevar vien norit. Valoda strādā pati sev — tā neko nerada un ne uz ko nenorāda; saprotamība ir tikai ilūzija. Bet pasaule, precīzāk — mūsu priekšstati par to, pretojas vārdam, pasaule negrib ielaist sevī duktiskas izdarības; labākajā gadījumā vārds parāda savu esamību pasaulē. Uz to viņam, iespējams, ir tiesības.

Vajag pateikt ārkārtīgi daudz, lai nonāktu pie slēdziena, ka tā īsti pasakāms nav nekas. Būtībā Ozoliņš ar Duktu tā arī tikai pasaka vienu lielu un pamatīgu neko (neko nevajadzētu sajaukt ar to, kā nav, jo — ja otrais patiesi apzīmē kaut ko, kas varētu būt, bet pašlaik nav, tad nekas tomēr nemitīgi ir — vismaz kā Dukts). Nekas ir Dukta objekts. Un tā nu ir atzīšanās savā nevarībā — aprakstīt pasauli un izteikt pasauli; vēl vairāk — tā ir literatūras nevarības manifestēšana. Esmu jau rakstījis par to, ka literatūra tiecas aprakstīt īstenību, bet, tā kā tas nav iespējams — jo apraksts var atspoguļot vien savas tapšanas principus —, tad literatūra nepārtraukti transformē sevi, meklēdama to vienīgo „patieso” un nekad nesasniedzamo apraksta metodiku, kad valoda taps adekvāta īstenībai. Bet tad atnāca Ozoliņš, pateica Dukts, un visas ilūzijas izgaisa. Ja mēs pieņemtu, ka literatūra varētu būt reliģija vai vismaz oficiāli par „patiesu” pasludināta mācība, tad Ozoliņš būtu ķeceris, bet Duktu kā apokrifu vajadzētu publiski sadedzināt vai nozūmēt bibliotēku visslēptākajos nostūros. Bet līdz ar to nelabs joks ir izspēlēts ne vien ar kritiķiem un lasītājiem, bet arī ar pašu autoru. Dukts vairs nav Ozoliņa varā; tagad jau Dukts spēlējas ar Ozoliņu. Ja autors, pieticīgi apzīmogots ar Pirmās grāmatas klišeju, atzīstas, ka nav nozīmes kaut ko teikt, jo tāpat neko nepateiksi, — tad ko viņš darīs tālāk? Turpinās gadu gadiem sludināt šo neko un tā arī paliks akadēmisks un drusku smieklīgs nekā teicējs, brīdinoši kratīdams pirkstu rakstītāju nākamajām paaudzēm gar degunu? Uzrakstīs Antiduktu, kurā apgalvos, ka pateikt var visu, vajag tikai gribēt? Noglabās rakstāmmašīnu pagultē, muti azotē un neteiks vairs ne vārda? Pēdējā iespēja ir diezgan ticama, jo pāris gadu laikā pēc Dukta radīšanas Ozoliņš — šķiet, vairāk aiz inerces — ir uzrakstījis vienu pašu Pasaku Nr. 13 (Grāmata, 1991, Nr. 12). Tomēr vēl ir niecīga cerība. Atcerēsimies, ka pirms Dukta bija Ozoliņa Gandrīz simts (1986, grāmatā iznāca kopā ar Evas Rubenes Sapnīšiem, 1989), tāds patīkams un nepretenciozs lasāmgabals. Bet pēc tam sekoja pagrieziens vismaz par 180 grādiem uz Duktu. Virzienu var atkal izmainīt, un tas nebūt nenozīmē, ka jāatgriežas atpakaļ pie Gandrīz simts rakstības, — var, piemēram, palēkties labi dūšīgi uz augšu vai iekrist dziļā un tumšā bedrē.

Karogs, 05/06.1992

___________________________

Vēl par Aivaru Ozoliņu:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s