Spogulis Andrejam Irbem. Saruna ar Andreju Irbi

Guntis Berelis. Kā tu nokļuvi Zviedrijā?

Andrejs Irbe. 1944. gada vasarā — apvāršņi tālumā jau dunēja — vācu okupācijas iestādījumi savā mašinērijā iesaistīja, aizvien jaunākus un jaunākus gadagā­jumus. Tādā veidā arī es iekļuvu tā saucamajā darba dienestā — mani nodarbināja tepat Zemgalē, kur es labi apguvu gumijas stiepšanas tehniku. Pēc tam mūs pavisam vienkārši, bez īpašām formalitātēm ieskaitīja leģionā, iesē­dināja kuģī un aizveda uz kādreizējo "poļu koridoru". Kad iznāk runa par bēgšanu un nebēgšanu, mēdzu norādīt, ka neesmu bēdzis — mani izveda: pie­vakarē aizmigu uz kuģa tepat Rīgas ostā, bet no rīta jau līcī tik vien vairs redzēju kā agrīnu sauli virs Rīgas. Atpakaļtikšanas vairs nebija. Kurzemes krasts atmiņā palika kā melna strīpa — tādu to esmu dažos savos darbos ieskicējis. Pamostoties Gotenhāfenā, pirmā doma, dīvaini, bija ļoti asa — neguļu vairs uz savas zemes. Arī šī doma vienā rindā ir iegājusi kādā dze­jolī — bet tas jau bija zviedriski… Jā, un tālāko var izstāstīt ļoti īsi: strauji sabruka Austrumu fronte, pie Dancigas mēs nonācām ielenkumā. Tur mani ievainoja. Pārņēma laimes sajūta — varbūt tikšu no šīs ķēpas laukā! Izla­sīju 1990. gada Karoga 1. numurā Egona Līva atmiņas Rēta lūpas iekš­pusē — es pazinu to gaisotni.Viņa aprakstītie virsnieki manā atmiņā iespiedušies tādi paši — neuzticami. Vienuviet pat uzmācās sajūta, vai tikai Līvs neapraksta notikumu, kuru arī es pieredzēju. Tas ir epizodē, kurā viņš stāsta, kā palīdzējis iznest ievainotos no degošas lazaretes. Arī es tādā biju uz gultas — un, atceros, kādi latvieši man palīdzēja tikt lejā pa trepēm.Vai viņu vidū būtu bijis arī Egons Līvs? Pēc tam —- kuģī garām un cauri dāņu zemei — un no turienes zvejas kuģītī uz Zviedriju.

G. B. Un Zviedrijā? Kā tu svešā zemē un kultūrā, valodu nezinādams, nenogāji dibenā?

A. I. Nu, zini — man bija divdes­mit un vēl daži gadi. Tad jau cilvēks ir jauns, un es taču jau kaut ko biju panācis. Vismaz nebiju palicis pie krieviem. Ko tad vairāk? Iedeva, ko vilkt mugurā, iedeva darbu. Saostījos ar ci­tiem latviešiem. Tur jau bija tāds Rīgas sabiedrības krējuma Noasa šķirsts. Intensīva sabiedriskā… jā, arī politiskā dzīve. Asas domu apmaiņas starp "ulmanistiem" un "parlamentāriešiem". Pēdējo priekšgalā bija beidzamajā saei­mā legāli ievēlētie deputāti Jānis Breikšs, Fēlikss Cielēns, arī senators Mintauts Čakste. Bija divi nedēļas laik- rakstiņi, sāku sūtīt rakstus. Bet no "ulmaniešu" avīzes mani drīz vien aiz­raidīja, jo ieskatam biju aizsūtījis pro­zas skicīti redaktoram Jānim Grīnam, literārai autoritātei; un gabaliņu ievie­toja "parlamentāriešu" puses laikrakstā Latvju ziņas, kur Grīnam bija sava teikšana. Tā arī tur paliku; laikraksta paspārnē vēl darbojās Jauno Liberāļu grupiņa. Gribējās rakstīt. Studēt arī gribējās. Rakstīju un studēju. Burbulis ap minēto Noasa šķirstu pamazām sasprēgāja un pārplīsa — pāri okeāniem sāka braukāt latvieši, no rītu puses sāka pienākt vēstules.

G. B. Kad tu sāki rakstīt?

A. I. Mans pirmais gabaliņš Kur tumšie sili šalc bija nodrukāts, šķiet, 1939. gada ziemā, Latvijas Sarkanā Krusta žurnālā Latvijas Jaunatne. Tāds paīss gabaliņš. Bet īstā rakstīšana sākās Zviedrijā. Vispirms darbojos ar mazām proziskām miniatūrām, arī ar dzejoļiem; vienubrīd pat dreijāju sonetus. Bet allaž blakus radošajam darbam bija kultūras žurnālistika.

G. B. Latviešu literāts ārzemēs, protams, no rakstniecības vien nevar dzīvot. Kā tu pelnīji iztiku?

A. I. Kā fabrikas strādnieks, kā tipogrāfs, kā biroja darbinieks. Pabei­dzu universitāti Stokholmā. Galvenais priekšmets bija socioloģija. Pēc tam strādāju Centrālajā statistikas birojā pie darba tirgus — nodarbinātības un bez­darba — aptaujām.

G. B. Bez tam tev vēl ir ļoti cienī­jams pienākums — tu esi latviešu PEN kluba priekšsēdis…

A. I. Jā, nu jau gadus sešus. Paš­laik tas saistās ar visādiem kreņķiem un nepatikšanām. Jāsaka, ka latviešu PEN klubam ir diezgan interesanta priekšvēsture. Tagadējai paaudzei par to nav īsta priekšstata, jo vecie rakstnieki jau sen viņsaulē raksta uz labāka papīra. Klubs nodibinājies 1928. gadā vēlākā Latvijas sūtņa Alfrēda Bīlmaņa ierosmē. Pēc angļu parauga rakstnieki reizi mēnesī pulcējušies uz kopējām pusdienām. Ja kāds trīs reižu nav ieradies, tam bijis jāsniedz paskaidrojumi — citādi draudējusi izslēgšana. Tā tas arī darbojies līdz 1940. gadam, kad nāk tāds kuriozs iestarpinājums. 1937. gadā nomira PEN kluba priekšsēdis Jānis Akuraters. Viņa vietā nāca profesors Augusts Kirhenšteins, kuram ar literatūru — cik zinu — nebija ne mazākā sakara. Bet pats trakākais ir tas, ka šis pēdējais priekšsēdis, kļuvis jau par ministru prezidentu biedra Višinska sastādītajā valdībā, izdeva pavēli slēgt visas biedrības, tai skaitā arī paša prezidēto Latvijas PEN klubu, kuru viņam bija pienākums pasargāt no šāda veida vardarbības.

Karam beidzoties, Rietumos atradās daudzi PEN kluba biedri. Daži aktīvākie uzņēma sakarus ar Internacionālā PEN kluba centru Londonā, lūdzot atļauju atjaunot Latvijas PEN klubu ārpus Latvijas robežām. 1947. gadā atļauja tad arī tika saņemta…

G. B. Sešdesmitajos gados tev iznā­ca divi prozas krājumi — Mums nav svētvakaru un Marisandra kaza. Pēc tam proza laikam vairs nav tapusi?

A. I. Tā iznāk…

G. B. Kāpēc? Spriežot pēc atsauk­smēm presē, grāmatas taču tika uzņem­tas ļoti atzinīgi.

A. I. Kad man par otro krājumu piešķīra Jaunsudrabiņa prozas balvu, es tā nosmējos — kam turpināt, neko labāku tāpat vairs nedabūšu. Bet, ja runājam nopietni — tanī laikā man prozas rakstīšana patiesi apsīka, turklāt aizsākta darba vidū. Bija tāds pusironisks gabaliņš par bēgšanas un pārbēgšanas tēmu. Pārtrūka vietā par zel­ta zobiem kulītē… Atzīšos, līdz pat šai dienai neesmu varējis atsākt. Tas bija viens. Otrs — radās vajadzība pēc kā cita, kas tobrīd likās svarīgāks, kas aizņēma prātu un prasīja spēkus.

G. B. Un tas būtu?

A. I. Bija jau vairāki aspekti tai lietai, bet rakstu darbu jomā — žurnā­listika. Es pat sacītu, ka tā bija tāda kā misijas apziņa, nepieciešamība, pienā­kums… Pasaulei trūka jelkādas infor­mācijas par Latviju un latviešiem.

Noslinkojusi bija arī Latvijas Republi­ka. Somijā, piemēram, Universitātes bibliotēkā gan ir latviešu izdevumi, un kaudzēm — bet tikai līdz kādam 1917. vai 1919. gadam, tad strauji sarūk — un tālāk tukšums. Un tā visur. Tāpēc bija jāmēģina zviedru presē pastāstīt, kas mēs tādi esam un ka pēc kara vispār vēl esam. Kā kultūras īpatņi. Tas aizņē­ma milzumdaudz laika. Es pat mazliet lepojos, ka zviedru presē pirmais rak­stīju par Imantu Ziedoni un recenzēju viņa grāmatas, jo viņa dzejā izgaismojās problēmas, kas varēja interesēt arī zviedrus. Tas bija 1966. gada februārī, gadu agrāk biju minējis Vācieti.

G. B. Par ko tu vēl rakstīji?

A. I. Kā jau teicu — par parādībām latviešu kultūras dzīvē kā Latvijā, tā ārzemēs. Tad — par to, ko tagad vēl asāk raksta šejienes prese. Piedalījos polemikās par to cilvēku tiesībām, kuri ieceļojuši, — ka arī viņiem sava kultū­ra un mīlestība uz savu valodu. Zviedriem ne vienmēr veicās to saprast. Pamazām iesāku arī recenzēt zviedru grāmatas, galvenokārt daiļprozu. Impul­su rakstīt zviedriski — vismaz daļēji — deva arī tautiešu pastāvīgā gaušanās, ka zviedri, lūk, mūs nemaz neievērojot. Par latviešu lietām vien ir sanācis kādi divi vai trīs simti rakstu, kopā jau nu daudz vairāk.

Tad vēl būtu jāpiemin Somijas zviedru literārā žurnāla Horisont manis sastādītais baltiešu literatūras speciālnumurs 1970. gada vasarā. Lietpratēja rakstu par latviešu prozu deva Berklijas universitātes (ASV) profe­sors Ojārs Krātiņš. Darbu tulkošanā iesaistīju tolaik vēl pavisam jaunos Pāvilu Johansonu un Juri Kronbergu. Par latviešiem vien bija ap simt lappušu.

G. B. Tev ir arī grāmata zviedru valodā…

A. L. Jā, dzeja — gan atdzejoju pats sevi, gan rakstīju zviedriski. To pašu latviski nepateiktu. Tā ir tāda jocīga lieta. Dažas tēmas risināšana taisni prasīt prasījās pēc zviedru valodas, kamēr citas, risini kā gribi, zviedriski neiz risināsi. Valoda klusē.

Periodikā publicēti arī stāstu tulko­jumi.

G. B. Vai tu sajūti kādu gara radinieku savai prozai? Man šķiet, ka vietumis jaušama tāda kā hamsuniska gaisotne.

A. I. Vai pareizāk nebūtu sacīt — ziemeļnieciska? Jo — no Hamsuna produkcijas esmu lasījis tikai vienvienīgu grāmatu, laikam Badu. Bet to, ka manā prozā jūtot ziemeļu topogrāfiju — to man bāzuši degunā daudzi. Viens pat uzgāja Ingmāra Bergmaņa motīvus. Ja runā par zviedru ietekmēm, ierosmēm — tā varbūt labāk, tad pirmā laikam bija no Eivinda Jūnsona. Viņu es lasīju, vēl pat. valodu īsti neprazdams. Saskāros arī ar Džoisu — gan ne kā ar konkrētu fenomenu, jo esmu lasījis tikai dažas nodaļas no Soduma tulkojuma. Bet, lasot par Džoisu zviedru avīžu kritikas lappusēs, nonācu viņa ietekmes sfērā un sāku domāt par apziņas plūsmu kā nedeformējošu īstenības atainotāju. Tā arī sāku rakstīt savu prozu, kāda tā ir.

G. B. Dubultapgaismojumā jūta­ma A. Rob-Grije ietekme… t

A. I. Jā, es lasīju arī franču jaunomānistus. Tas stāsts radās piecas minūtes pirms redakcijas slēgšanas, kad gatavojās drukāt manu pirmo grāmatu. Bet līdzība jau nav vienlīdzība. Rob-Grijē viss ir sausāk, pārsvarā ir bez­kaislīgs apraksts, bet man tur iestrā­dāti daži autobiogrāfiski elementi — tos gan nav jāmēģina atšķetināt — sausais uzskaitījums manos darbos kļūst daudz emocionālāks. Bet, pag! Tad man vēl jārunā par norvēģi Tarjeju Vēsosu, īpaši sakarā ar Marisandra kazu; lai gan kādi pavedieni ir ielaisti… nē, ne ielais­ti, tie tur vienkārši ir — jau pirmajā krājumā. Tā reiz, izlasījis manu stāstu tulkojumus zviedriski, Bernts Eklunds, Gēteborgas zviedru avīzes kultūras lappuses redaktors, izmeta: "Tagad es saprotu, kāpēc tevi saista Vēsoss." Biju par Vēsosu rakstījis viņu avīzei. Citiem vārdiem — kaut kāda gara radniecība tur bijusi. Tā ir ar ziemeļniekiem.

G. B. Latviešu prozai —gan šai­pus, gan viņpus robežai — raksturīgs stūrgalvīgs un gāndrīz tīši izspīlēts provinciālisms. Latvijā tas it ka vēl būtu saprotams — sociālo apstākļu iekonser­vēta tradīcija, nepārtraukts spiediens no augšas un tamlīdzīgi. Bet viņpusē taču bijušas visas iespējas izjust pasaules kontekstu, iekļauties tajā, bet nekā — latviešu proza mīņājas tajā pašā pagalam izmīdītajā lauciņā…

A. I. Vispirms man gribētos tev pavaicāt — ko tu īsti saproti ar šo vārdiņu provinciālisms? Ciktāl tas pie mums ir kā nevēlama, savā ziņā it kā anormāla parādība … vai ciktāl tas tā ir faktiski visās tautās? īpaši tajās, ko sauc par mazām… Un — vai angļu un amerikāņu literatūrā — ja to skatām visā plašumā, neraugoties tikai uz vir­sotnēm — tāpat nav iezīmes, kas norā­da uz viņu provinciālismu? Bet šie, lūk, lieli…

Bet arī trimdas rakstnieku radošā darbība lielā mērā notika tādā kā bur­bulī, globālā latviešu geto. Visa rakstī­šana bija ievirzīta uz šo geto, uz lasītā­jiem — bet ne uz pasauli visapkārt. Arī sava veida tirgus ekonomika rakst­niecībā, lai gan tā to nedrīkstētu teikt. Bija jau, kas pret to sacēlās. Sodums, piemēram. Valdis Zeps zem Turbada vārda ASV. Dzejā ne viens vien ticis apsūdzēts par nesaprotamību vai svē­tuma zaimošanu, pat tikai atsakoties no lielo burtu lietošanas dzejas tekstā. Un tāpat jau asinīs bija kaut kāda pašcenzūra — kam jābūt melnam, kam baltam, kam vispār nav jābūt… Beigu beigās — mēs bijām un esam rada.

Un, lai nu cik dīvaini tas būtu, attīstība abās pusēs gājusi gandrīz paralēli. Latvijā bija spiediens rakstīt. Otrā pusē — sociāls spiediens pakļauties zaudējot izjustajam un pār­dzīvotajam. Savulaik es latviešu emigrā­cijas literatūru iedalīju vairākos viļņos. Pirmo es sauktu par "kolektīvo dzeju” — visi it kā korī žēlojas par pazaudēto dzimteni; tās bija tādas "obligātās bē­das". Nākamais savā ziņā nāca pretī — tas mēģināja parādīt cilvēka, indivi­duālā cilvēka, pārdzīvojumus un tādu kā "nepatriotizētu" pieredzi kara beigu un sabrukuma periodā. Tur vairs nespē­ja dominēt patētiskais dzimtenes mīlestības apliecinājums, kas bija raksturīgs pirmajam vilnim. Arī trimda vairs neti­ka traktēta kā "cerību krasts", bet patiesa cilvēciska problēma. Te varētu minēt Rihardu Rīdzinieku, kurš rakstīja par latviešu karavīra ikdienu, par dzī­vi, par tiešiem, neizskaistinātiem pār­dzīvojumiem. Viņa darbos vairs nebija nostalģijas un patētikas, viņš jau tiecās tuvāk īstenībai. Ja mēs ņemtu trimdas prozu kopumā, tā varētu liecināt par procesiem, kas noris pasaulē aizklīdu­šos vai aizrautos cilvēkos. Bez šaubām, šai literatūrai noteikti ir socioloģiskas vai psiholoģiskas izpētes nozīme. Bet vai vairāk? Latviešiem nav uzrakstīts "lie­lais romāns", un domāju, ka diez vai kāds to uzrakstīs — vienkārši nav tāda talanta, nav tāda piegājiena. Nevaru iedomāties, kurš latviešu romāns, pārtulkots, piemēram, zviedriski vai angliski, varētu gūt panākumus. Mūs vispār pārāk maz pazīst, tāpēc prozā iestrādātie notikumi, izjūtas un jūtas nepielec. Kurpretī dzeja ir īpatna un augstā līmenī; to arī pamana, ja labi atdzejota.

G. B. Kas tev vēl šķiet tuvs no latviešu literatūras?

A. I. Varētu nosaukt Olafu Stum­bru. Viņu gan vērtē zemāk — ekselence ir Gunārs Saliņš, bet man labāk patīk Stumbrs. No dzejniekiem Latvijā — Anna Rancāne, Pēters Brūveris, saista arī Ulda Bērziņa rēbusi… Imantu Zie­doni jau minēju. Vizma Belševica, Čaklais. Un vispēdīgi domas iet pie Līvenu Laimas ietiepīgās skaidrības un Čūskas vārdiem.

Trimdas prozā — daļa Gunta Zari­ņa romānu, jo arī viņš nopietni mēģināja iedziļināties trimdas problēmā — ne tikai pēc melnbaltā stereotipa — mēs, nabaga bēglīši, nabaga cietēji… Tā tomēr ir traģēdija, un tai ir nianses; un ne tikai mums vien. Margaritas Kovaļevskas gan vēl mājās rakstītais, bet trimdā izdotais prozas meistardarbs — romāns Posta puķe, uz ko Rīgas apgādiem vajadzētu steigā mesties kā mušām uz medu.

G. B. Un Ilze Šķipsna?

A. I. Pēe pirmās grāmatas, kas apkopoja viņas agrīno īsprozu, man viņa likusies pārāk sakonstruēta. īpaši nevarēju ciest dialogus vienā no romāniem — tā dzīvi cilvēki nesarunājas…

G. B. Bet vai tu pats nekonstruē?

A. I. … … …

G. B. Jeb viss aiziet no pirmā impulsa?

A. I. Drīzāk jau tā. Es vispār rakstu tikai tā, ka jau iepriekš var saredzēt galu. Slīpēšanu — to gan pēc tam. Tāpēc nav ko cerēt sagaidīt no manis romā­nu.

G. B. Tava proza dažkārt šķiet mazliet autobiogrāfiska…

A. I. Jā, personiskās pieredzes tur ir diezgan daudz, bet ne tiešā veidā. Sižetējis paša pieredzēto tā, lai iznāktu vesels stāsts, neesmu nevienā darbā. Pat garāku fragmentu nav. Ir gan atrodami personiskajā pieredzē pagrābti motīvi, kas izraisa domu, vārdu plūsmu, vai arī ieplūst tekstā tur, kur kaut ko tādu vajag — un tad beigās rodas kāds dze­jolis vai stāsts. Piemēram, novele Die­na bija karsta, nakts gaiša. Tajā, pro­tams, maz kas no autobiogrāfijas, tā jau ir nereāla īstenība. īstenība, kas šķiet nereāla. Bet tur ir tādas čīkstošas grī­das, čīkst pat bez īpaša sakara ar pā­rējo — tās man no kaut kurienes iespie­dušās atmiņā. Un skola, kur viss no­tiek, — tai par modeli ir mana vecā pamatskola. Marisandra kazā ir ga­bals par raganu dedzināšanu — tam impulsu deva zviedru Dālarnas novadā izkāpelētais Veceņu kalns. Un tā tā­lāk… Vienā ziņā gan jāizliek brī­dinājuma zīmes: literārais mākslas darbs top no šādiem "dzīves fragmen­tiem", un tie tur ir šī darba dēļ. Tādi jautājumi, kā — ir dzirdēti — "vai tā es?" un "vai tas viņš?" jau ir patālu no literāra darba izpratnes. Mana lasītāja pieredze stāsta, ka darbi, kuros kāds vai kāda patiešām tā izlikti tā, lai pazī­tu —, ir slikti padevušies.

G. B. Emigrācijā lasītāju skaits ir ļoti ierobežots. Vai tas kaut kādā veidā neierobežo rakstnieka iekšējo brīvību?

A. I. Protams. Pievērsīsimies kaut vai materiālajai pusei. Te man piedāvā honorārus un vēl atvainojas, ka varot maksāt tikai krievu rubļos. Līdz šim honorārus par grāmatām es nesaņēmu vispār. Īpaši grūti bija dzejniekiem. Atceros, reiz izrēķinājām, ka Astrīde Ivaska par savu pirmo grāmatiņu kat­ram tās pircējam vēl piemaksājusi di­vus dolārus. Trimdā dzīvojošs latviešu zobārsts gan bez jebkādām atlaidēm pieprasītu pilnu samaksu no tā paša rakstnieka…

G. B. Jautājums bija par iekšējo brīvību.

A. I. Te būtu jāiejaucas filozofam… Rakstnieka darbā iekšējā brīvība (bet — kas tā īstenībā tāda ir?) vienmēr būs cīņā ar kaut kādu aploku. Tālāku, saredzamāku — kā cenzūra — vai tādu, kas jau asinīs. Runājot par provin­ciālismu, tu varbūt šajā jēdzienā ietvē­ri arī latviešu literatūrā visai jūtamo turēšanos pieklājības robežās. Tas gan nav asinīs, bet apgūts socializācijas procesa gaitā — augot, skolojoties. Tālākais jautājums: vai izraušanās no šādas nosacītas pieklājības vien jau novestu pie mākslinieciska "neprovinciālisma"? Trimda, protams, neierobežoja rakstnieka iekšējo brīvību vairāk kā jebkura mazpilsētiņa. Es jau teicu, ka izlaušanās ir notikusi, vismaz ir mēģinājumi. Bet, lai tādi neprovinciālisma akti nostiprinātos,ir nepiecie­šama to pieņemšana: vai nu jaunu normu tapšanai — bez tām nekur neiz­tiek, vai tabu pārkāpšanas izbaudei. Citiem vārdiem — rakstniekam vajag sabiedrībā tādu atsaucību, lai cik šau­rās aprindās, kas motivētu turpināt tāpat, lai viņa iekšējās brīvības ziedē­šana nestu augļus.

G. B. Vai tā nav jau paaudžu problēma?

A. I. Jā, parasti autoram ir seko­tāji un interesenti jaunākajās paaudzēs, turpretī trimdā šīs paaudžu attiecības ar literatūru nonākušas strupceļā. Tā izglītība, ko jaunatnei deva attiecīgās valsts skola, nebūt neveicināja interesi par latviešu literatūru, es pat sacītu — par literatūru vispār — un te nelīdzēja nekādas svētdienskolas. Pirmkārt, jaunatne nevarēja apgūt latviešu valo­du tādā mērā, lai uztvertu smalkākas nianses. Valodu jau viņi zināja, bet tikai sadzīviskā līmenī. Otrkārt, prozā dominēja viņiem pasvešās okupācijas, bēgšanas vai leģionāru tēmas, arī, lau­ku dzīves sižeti, kurus viņi neizprata. Situāciju varbūt būtu uzlabojis kāds aizraujošs dēku romāns, bet mūsu lite­rātu vidū nebija neviena, kas tādus rakstītu. Tiesa, ir Anšlava Eglīša Es nebiju varonis. Dzirdēju gan kritizējam, ka autors pulveri nav odis, — bet ne par to ir runa. Darbs labi uzrakstīts, un sižets risinās dēku romānu garā: varo­nim cilpa ap kaklu, kājas neskaras pie zemes, bet šis paliek dzīvs. Bet vairāk tādus darbus nezinu.

Līdz kādam 1965. gadam grāmatas vēl daudz pirka, izdevniecības varēja kaut kā nebūt eksistēt. Tomēr gan rakstnieki, gan lasītāji vairāk turējās pie tāda stāstošā reālisma un nevarēja pieņemt eksperimentus ar valodu, stilu vai, piemēram, kādas erotiskas pasāžas. Tāpat nepieņēma kritiskus sabiedriski politiskos izvērtējumus — teiksim, ka arī ienaidnieks ir tikai cilvēks. Ienaid­niekam jābūt sarkanam un ļaunam. Reiz izcēlās asa polemika par to, vai jauns latvietis trimdā par šādām lietām vispār var šaubīties.

Trešā paaudze — tā jau galīgi bija zaudējusi nostalģiju. Lieki piebilst — bija, un joprojām ir, izņēmumi šodienas jauno vidū. Jāpiezīmē, mēs esam samērā ilgi noturējušies ar dzeju — igauņiem jaunākie esot turpat sešdesmitgadnieki.

Kā redzi, jautājums par iekšējo brīvību praksē atduras pret apstākļiem ap mums. Rakstnieks nav izolēts no trimdas iekšējiem spriegumiem. Brīvī­bu rakstīt sargā attiecīgās valsts liku­mi, taču psiholoģiskās barjeras pašu starpā brīžiem tika celtas diezgan augstas. Bija, kas dabūja to smagi iz­just. Pamatā tomēr laikam tā brīvība ir pats radošais dzinulis. Liesmiņa, kas nenodziest.

G. B. Socioloģija ir ļoti racionāla nodarbošanās, bet savos rakstos tu drī­zāk esi metafiziķis. Kāpēc šāds kon­trasts?

A. I. Vai tik liels kontrasts? Socioloģija un psiholoģija, īpaši sociālā psiholoģija, iet roku rokā. Atsvešināšanās procesi, labirinti un barjeras. Vai tajā pašā Karogā jau drukātajā Smilšu kārbiņā nav kā viens, tā otrs un trešais? Socioloģija jau ir tikai mācība par sabiedrības organiskiem un spontāniem procesiem. Un tie atspoguļojas literatūrā, šie procesi, ti­kai citā formā, citā — literatūras — valodā.

Nu, jā. Ir jau arī vēl tā, ka labā roka nezin, ko kreisā dara… Bet tas jau citā skatījumā. Mums trimdā ir tāda visai aktuāla terminoloģija, kad runā par maizes darbu un tam pretstata patieso interešu ievirzi. Socioloģija bija tas maizes darbs, jo rakstot varēju nopelnīt labi ja kafijas tasei. Maizes darbs izvērtās par rutīnu — statistisku datu apkopošanu, veselus trīsdesmit gadus. Tagad esmu pensijā — un re­dzu, ka galvenais ir bijis rakstīšana latviešu valodā.

G. B. Un noslēgumā — kādu tu pats redzi rakstnieku Andreju Irbi?

A. I. Jāmeklē spogulis…

Reizumis pie sevis pārdomāju — kāpēc īsti rakstu, kāpēc sāku. Atceros, reiz sen atpakaļ, vēl bērnībā, sakašāju naudiņu un varēju pasūtīt žurnālu Atpūta. Aizrāvos un pats sāku taisīt žurnālu, kurš sastāvēja tikai no virsrak­stiem. Tā bija mana pirmā literārā nodarbība — virsrakstu sacerēšana. Varbūt tālab arī tagad bieži vien netieku ne no vietas, iekams sacerējumam neesmu izdomājis virsrakstu.

Rakstīšana, pieņemu, reizē ir ta­lants un apsēstība. Tāpēc skaidras un konkrētas, "saprotamas" atbildes uz tavu pēdējo jautājumu man neatrast. Varbūt stimulējusi paša cilvēciskā nie­ nie­cīguma sajūta. Ikviens cilvēks jau ir neglābjami vientuļš — un kaut kur pamatu pamatos viņam vienam ar daudz ko jātiek galā. Rakstīt — tas varbūt ir palīgā sauciens. Ne tikai lai "izmuktu no vientulības"; tas ir par daudz vienkārši.

Kādu es redzu sevi? Diezgan sada­lītu starp triviālām lietām un radošu nodomu, vilinājumiem. Dažiem esmu pakļāvies, un laikam ne gluži nesekmīgi. Par to lai runā kritika. Tad vēl — šos četrdesmit gadus mani nav mocījusi — kā to mēdz iedomāties — dzimtenes mīlestība. Bija paralēldzīve ar cilvēkiem dzimtenē. Varbūt tālab, nu atkal nonā­cis savā pusē, nestaigāju urķēdamies pa sliktiem ledusskapjiem un zūdīdamies par nodeldētiem trotuāriem. Pasaulē bijis, zinu — Latvija nav tā skaistākā. Bet Mārai Zālītei taisnība, kad viņa raksta — "Man viņa ir visskaistākā / Tik un tā". Tā "man" dēļ ir nosēdētas stun­das pie rakstu darbiem. Un gadi. Bet pasarg Dievs, ja es sāktu deklarēties, ka "rakstu tautai un tēvzemei" vai tamlīdzīgi. Rakstnieks ir reportieris, kas nosūtīts strādāt pie cilvēkiem. Tāpēc rakstnieka darbošanās ir dalīšanās pieredzē un pārdzīvojumos; tad tur nav vietas nekam noslieciski program­matiskam. Drīzāk tai vientulībai, drī­zāk tam — ar sevi, ar cilvēkiem, ar laikmetu jātiek galā. Un tad nu, redz, ir tā…

Karogs, 01.1992

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s