Laimonis Purs “Striptīzs savrupmājā”

Laimonis Purs. Striptīzs savrupmājā. Romāns. R., Liesma, 1991

Laimonis Purs Striptīzs savrupmājā Visupirms atļaušos krietni apjomīgu citātu: “..ja presē savlaicīgi apspriestu dažus celtniecības nodomus, tad nekad neuzslietu pretī Ļeņina piemineklim šo goliātisko, sazilējušo arhitektūras mironi, ko sauc par viesnīcu “Latvija”, jo daudzi, pat ļoti daudzi vēstulēs būtu rakstījuši: “Palūkojieties, Daugavas kreisais krasts gluži brīvs! Radiet tur jauno Rīgu!” Un vai Imantas dzīvojamo namu masīvu uzceltu, tīksminoties par plānojumu no putna lidojuma, nevis stāvot uz pelēkās zemes un asfaltētās ielas, jo tad taču nebūtu tik daudz taisnākā ceļa gājumā izbradātu zālienu, nekam nederīgu sporta laukumu (Imantā-5), tad nebūtu pārāķ daudzas mājas pietuvinātas iespējami tuvāk maģistrālēm, autostacija ar remontbāzi uzbūvēta jaunajiem dzīvojamiem namiem tik cieši klāt, lai nekas nepazustu no dīzeļdegvielas kvēpiem un smakām (..). Ja atklāti apspriestu tik liela objekta novietni, kāds ir Bolderājas koksnes kompleksās pārstrādes kombināts…”. Utt., utt. Kā jūs domājat — no kurienes ņemta šī spīdošā pasāža? No kāda astoņdesmito gadu avīžraksta — par ko varētu liecināt fantastiskais žargons? No radiopārraides? No “sašutušo pilsoņu” protesta vēstules redakcijai? Nekā nebija — tas ir citāts, un nebūt ne vienīgais, ko gribētos atkārtot, jautājot, kāds tam visam sakars ar literatūru, — no Laimoņa Pura romāna Striptīzs savrupmājā (99. lpp.).

Tātad striptīzs: pie kāda diezgan naiva un pārmēru muldonīga žurnālista ierodas kaimiņiene, jauna meiča, vārdā Andra, un negaidīti sāk izģērbties. Vienlaicīgi noris cits izģērbšanās process — žurnālists, pedantiski pārcilādams prātā savu dzīvi, izģērbjas, tā sakot, “garīgi”, atmasko sevi, pie viena atmaskodams bezgala daudzas “sociālisma nepilnības”. Ja mēs pieņemam, ka tradicionālā reālpsiholoģiskā romāna centrā atrodas cilvēks, tad jāsaka, ka Striptīzā savrupmājā ārkārtīgi pietrūkst tieši cilvēku — ir tikai vārdu kolekcijas. Cilvēks tomēr ir kaut kas vairāk par vārdiem, kurus viņš izrunā vai domā, — un acīmredzot jebkurš romāns tiecas radīt priekšstatu par šo “vairāk”, par to, kas cilvēkā slēpjas aiz vārdiem. Turpretī Laimoņa Pura romāna personas nav cilvēki, bet gan funkcionāli elementi, “uzskatu paudēji” — viņiem jāizsakās par visu, kas vien ir pasaulē. Protams, varētu pieņemt, ka šis žurnālists, būdams drūmo piecdesmito un sešdesmito gadu vārda bērns, ir pilnīgi zaudējis sevi, viņā ir palikušas tikai “viedokļu izsacīšanas” shēmas un klišejas, viņš uz pasauli spēj raudzīties tikai kā uz “problēmu risināšanu” — tālab arī no savas dzīves viņš sakonstruē tikai publicistisku farsu. Tomēr arī, piemēram, Andra ir tikpat funkcionāla persona — būtībā viņa romānam nemaz nav nepieciešama; viņas vienīgā loma — pagrozīties pusplikai, paraut vaļā atmiņas un bildi pa brīdim uzmundrināt žurnālistu ar šādām vai līdzīgām frāzēm: “Vai patiesi jūsu galvā nebija nevienas šūnas, kas apturētu muļķīgo fantāziju par dambi un liktu padomāt par tagad pazudušajiem lucīšiem un brētliņām, par nabaga reņģi un mencu? Nē!” Turklāt jāatceras, ka šī persona cītīgi nodarbojas ar politekonomiskām deklarācijām, izmetušies plika, cerēdama pavedināt žurnālistu, kurš — kāds akmensciets cilvēks! — nekādi neļaujas kārdinājumam. Patiesi, viena no komiskākajām epizodēm pēdējo gadu latviešu prozā — un te nu jājautā, vai autoram pietrūkst humora izjūtas, vai tās ir par daudz, jo, cik noprotams, epizode iecerēta pilnīgi nopietni. Savukārt par citām personām jāsaka pretējais — tām pietrūkst funkcionālisma, tās ir nejauši ieklīdušas romānā — un nekas nemainītos, ja izsvītrotu, piemēram, Kārli Tīdemani vai Saltupu un aizvietotu tos ar citiem, t. i., romāns nav veselums, nav sevī noslēgta struktūra, bet gan nejaušu epizožu un personu apvienojums — var būt tiklab šīs, kā citas, var būt tiklab šis romāns, kā cits. Tā ir latviešu romānistikas galvenā problēma: teksts vairs nav cilvēciskas radītnepieciešamības izpausme, bet gan kombinatoriska darbošanās ar sižetiem un personām. Radīšana pārvēršas par pārrakstīšanu vai kompilēšanu. Būtībā tā ir arī postmodernismam raksturīgā attieksme pret literatūru — it kā visi rakstības principi būtu jau izstrādāti, atliek vien tos komentēt, variēt vai imitēt — diemžēl Striptīzā savrupmājā autors nevis spēlē reālismu — arī tāda varētu būt viena no izejām —, bet gan reproducē tradīciju, acīmredzot uzskatīdams, ka teksts ir likai īstenības projekcija. Un te neglābj arī dažas formālas ekstravagances — kā, piemēram, ačgārnais laika ritums vai epizožu montāža — galarezultāts ir vienvienlga bezceriga pelēcība.

Karogs, 9-10.1991

___________________________

Vēl par Laimoni Puru:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s