Eduards Freimanis “Visādais Jēpis” un “Zvaigžņu gaismā”

Eduards Freimanis. Visādais Jēpis. Romāns. Autora izdevums, 1990

Eduards Freimanis. Zvaigžņu gaisma. Romāns. Autora izdevums, 1990

Kanādā dzīvojošais latviešu literāts Eduards Freimanis publicējis divus romānus (nesen apgāds Artava izdeva arī Freimaņa īsromānu Dieva joks) – Visādais Jēpis un Zvaigžņu gaisma.

Visādais Jēpis: Jēkabs Ozolkalns, saukts arī par Jēpi, savulaik būdams aizsargu leitnants, pēc Latvijas okupācijas veicīgi maina krāsu, pārtapdams kvēlā komunistā; tālāk kļūst par "kāškrusta Jēpi", iesaistās šāvēju komandā, frontē zaudē kāju; seko DP nometne, pārcelšanās uz Ameriku, kur Jēpis pēkšņi sāk nodarboties ar dzejdarīšanu (pie viena noris kaut kādu intrigu "atmaskošana", kurās piedalās arī reālas personas), izpelnās braucienu uz Latviju — un romāns noslēdzas ar gluži vai Vonnegūta cienīgu epizodi, atšķirība vien tā, ka autors to iestrādājis kā pavisam "patiesīgu": Latvijā Jēpis sastop kādu ebrejieti, kuru viņš savulaik paglābis no nāves un kura tagad grib viņu "piespiest kaut ko darīt ebreju lietas labā" — un, proti, ne vairāk, ne mazāk kā uzspridzināt kompartijas namu. Un tā nu Jēpis ar spridzekli azotē soļo vēlā vakara stundā izpildīt savu misiju, "atriebt varas vīriem viņu ļaunumu" — un pēc nikna cīniņa ar milici varonīgi iet bojā. Darbs padarīts — ar vairāk nekā 200 lappusēm pierādīts, ka Jēpis patiesi ir "visāds", tikai viens nav skaidrs — kālab šis vēsturiskais komikss būtu jādēvē par romānu.

Savukārt "romāns" Zvaigžņu gaisma ir krietni melodramatiskāks un atgādina Dieva joka paplašinātu variantu: abos centrālā persona iemiesojas jaunpiedzimušā zīdainī, kuram nav ne mazākās jēgas par pasauli, un tad nu romāna gaitā šī pasaule tiek apgūta, vienlaicīgi šajā diezgan garlaicīgajā nodarbē iesaistot arī nabaga nevainīgo lasītāju. Piecdesmit astoņus gadus vecais inženieris Augusts Pokalis negaidīti zaudē darbu; pasaules apgūšana viņam vedas diezgan nesekmīgi — viņš strādā gan par preču izvadātāju, gan par naftas urbēju, gan par mērnieka palīgu, gan Pestīšanas armijā par klaidoņu savācēju, bet nevienā vietā ilgi nenoturas. Tomēr ērkšķainajā ceļā pavīd arī zvaigzne — Pokalis apprec zobārsti Stellu Zvaigzni, sapazīstas ar piekultūras cilvēkiem, aizraujas ar vitrāžas mākslu — diemžēl mēģinājums kļūt par mākslas studentu ir neveiksmīgs. Seko vesels ērkšķu vainags: Pokalis aiziet no mājām, mēģina izdarīt pašnāvību, nokļūst psihiatriskajā slimnīca, lai galu galā nonāktu pie izcila happy end: viņš atgriežas pie Stellas, viņu uzņem mākslas fakultātē, viņa darbi izpelnās atzinību — kā viņš pats izsakās, vēstījumu noslēdzot, — "Galvenais, ka varam būt vēl laimīgi, dzīvojot zvaigžņu gaismā!". Tātad pasaule ir laimīgi apgūta — tomēr romāns kā pasaule tā arī nav dzimis, ir tikai kails, mazliet kinoscenārijam līdzīgs vēstījums. Tiesa, uzmanību varbūt varētu saistīt autora attieksme pret valodu: itin veiksmīgi atdzīvojas pa kādam pusaizmirstam vecvārdam vai vietvārdam, dažuviet neparastas asociācijas izraisa no svešiem kontekstiem ieklīduši vārdi, īpatnējus akcentus uzliek aprautās, aritmiskās teikumu konstrukcijas — tomēr, uzmanīgāk ielūkojoties, arī te atklājas tikpat mehāniska pieeja kā sižetu veidojumā: rodas priekšstats, ka autors vispirms savus darbus sarakstījis "parastā" valodā un pēc tam visus ierastos vārdus aizstājis ar retāk sastopamiem sinonīmiem; un rezultātā arī mazliet netradicionālā valoda darbojas kā mirusi sistēma, nesdama līdzi to pašu iekonservēto jēgu.

Karogs, 9-10.1991

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s