Klusums un Vārds

“Sākumā bija Vārds.”

Vārds radīja klusumu.

Aplamības, bez šaubām. Vārds rada vārdu, teksts rada tekstu — un, ja mēs uz šo procesu palūkojamies pretējā virzienā, tad izrādās, ka jebkurā literārā darbā ir ierakstīta visa pasaules literatūras vēsture; vārds rada pasaules — ja pieņe­mam, ka katrs literārs teksts ir jauna pasaule, un vārds tās iznīcina. Vārds dzimst klusumā, apziņas pirmsvalodiskajā haosā, par kuru tik vien iespējams pateikt, ka tas ir; tā esamību var uztvert arī kā ceļu no šī pirmsvārdiskā haosa uz sakārtotu vārdisku kosmosu: apziņas darbība ir nepārtraukts un neanalizējams process, turpretī domāšanas vārdiskās izpausmes — atsevišķi fiksēti apziņas kustības punkti vai, kā raksta Maija Kūle Esejā par klusumu, — „runa pārtrauc domu un aizved to neceļos". Visu nosaukt vārdā, sakārtot nepretrunīgā sistēmā — tā acīmredzot ir viscilvēciskākā nepieciešamība piepildīt esamības klusumu, t. i., vārds, dzīvošana vārdā un ar vārdu ir esamības izpausme, nevis instruments esamības atvieglošanai. Vārda reālā, ikdienišķā darbība savukārt ir pasaules aprakstīšana2, pareizāk sakot, vēstures gaitā izveido­jusies vienošanās, ko uzskatīt par pasaules aprakstu: sākot no gluži elementārām lietām — aprakstot, piemēram, ābolu, mums nav vajadzības iedziļināties botāniskos vai ķīmiskos sīkumos, mums atliek tikai pateikt, ka attiecīgais auglis ir ābols, — līdz literārām likumsakarībām: teiksim, traģēdijai nav nekāda sakara ar īstenību, tā ir antīko autoru izstrādāts literārs žests, un, ja arī mēs apgalvojam, ka dzīvē saskatām traģēdiju, tad tas nozīmē tikai to, ka teksts ir tik ļoti ieaudies apziņā, ka īstenība tiek reducēta uz literāru klišeju. Vārds izsaka ne tik daudz pasauli, cik šīs vienošanās — ko uzskatīt par aprakstu — principus. Vārds ir bezspēcīgs abpusēji: gan pret domāšanu, gan pret pasauli — tas nespēj ne izteikt cil­vēka apziņu, ne aprakstīt īstenību. Acīmredzot tāpēc Tjutčevs savulaik apgalvoja: мысль изреченная есть ложь (dzejolī Silentium!), un šī bezspēcība tad ir valodas un literatūras esamības ķīla.

Vārds ierobežo pasaules apzināšanos: mūsu priekšstatos zināšanas ir tas pats, kas pasaules apraksts, t. i., pasaule reali­zējas kā teksts un pretēji — teksts ir pasaules modelis. Tur­pretī klusējošais zina visu, viņš ir pasaulē un dzīvo līdz ar to, bet katrs izteiktais vārds sašaurina un deformē pasauli — jo rūpīgāk un pamatīgāk tā tiek skaidrota, jo vairāk sašaurinās, pakārtodamās kādam modelim vai koncepcijai. Kolīdz klu­sējošais saka — pasaule, viņš jau vairs nav tai piederīgs, viņš sevi ir atdalījis no pasaules kā novērotāju; acumirklī rodas jautājums — kas tad ir pasaule? Uz to vairs nevar viennozīmīgi atbildēt: jebkura atbilde būtībā tik ļoti sašaurinātu pasauli, ka to iznīcinātu, paliktu vien vārds; savukārt tāda atbilde, kā: pasaule ir viss, kas vien ir, — radītu nākamo neatbildamo jautājumu: ko nozīmē— būt? Un, ja vaicātais atjautātu (gluži pašsaprotami šādā situācijā) — ko nozīmē nozīmēt?— tad visi uzskatītu, ka viņš ņirgājas vai, labākajā gadījumā, sāktu anali­zēt jautājuma semantiku. Varētu sacīt, ka valoda, tostarp arī literatūra, ir sava patvēruma nepieciešamība, bailes no bez­galīgās pasaules, no ārlaicīguma un bezlaicīguma, bailes no visa, kas saistīts ar klusumu un neizsakāmību. Esamība bezvārdiskā pasaulē nav iespējama; cilvēks var eksistēt tikai tekstā, pats būdams tā sastāvdaļa.

Klusums, bez šaubām, ir ārkārtīgi ietilpīgs metaforisks jēdziens, pareizāk sakot, metaforisks ir jēdziens “klusums un vārds", jo nav iespējams, pat poētiskā formā, tos skatīt no­šķirti, īpaši ja par klusumu runā ar vārda palīdzību, un galu galā arī pats klusums ir vārds. Klusuma — kā jēdziena — se­mantika ir ļoti plaša: var runāt par dvēseles klusumu, esamības klusumu, pirmsākuma klusumu, nāves klusumu, kosmisko klusumu, pirmsvārdisko klusumu utt., utt. — tātad klu­sums iekļaujas to neskaitāmo neizsakāmo poētisko jēdzienu virknē, kurus var skaidrot un definēt līdz bezgalībai, bet no tā iegūst tikai skaidrojumi (jo sevišķi — skaidrotāji), ne paši neizsakāmie jēdzieni.

***

Rakstītajā vārdā ir kaut kas mazliet pretdabisks: literatūra dzima kā skaniska domas izpausme, kā troksnis, gaisa svār­stības: bija skaidrs, ka klusums ir tad, kad nav vārda, — tas bija bezvārda klusums, turpretī mūsdienu literatūra ir vār­diskais klusums, t. i., literatūra lielākoties realizējas tikai kā rak­stīts teksts. Mazliet primitivizējot, varētu sacīt, ka vārds kā skaņa ir ikdienišķojies, literatūra bez tā lieliski iztiek — klu­sumā noris gan rakstīšana, gan lasīšana (domājams, roman­tiskajā metaforā par rakstītāju askētu cellē sveču gaismā ir sava tiesa patiesības — tā nav tikai radīšanas, bet arī tai nepie­ciešamā klusuma metafora). Literatūrā vārds — dzimis mir­klim, runai — tagad iemūžinājies baltās lapas klusumā, un šajā no pirmā acu uzmetiena pašsaprotamajā faktā — litera­tūras esamībā — ir kaut kas paradoksāls un neizprotams: cil­vēks savulaik iemācījies runāt tikai tāpēc, lai pēcāk iemācītos klusēt. Tādēļ arī var šķietami aplami apgalvot, ka vārds radījis klusumu, vārdisko klusumu.

Rakstītais vārds ir milzīga procesa rezultāts: gadu tūksto­šiem literatūras vadmotīvs bijis Homēra “Dziedi man, Dieve…", t. i., literatūra bijusi skaniska — dziedama, skandē­jama, stāstāma, izrādāma; teksts izpaudies kā publiska parā­dība — rakstība darbojusies tikai kā priekšnoteikums kultūras atmiņas nepārtrauktībai: pierakstītais saglabājis vārdu runai gluži tāpat, kā pirmsrakstības laikā šo lomu pildījis pantmērs, ritms, atskaņas (tas nenozīmē tikai vārda maģiskās funkcijas, pasaules pakļaušanu vārdam; ritmizēts teksts spēj saglabāties nemainīgs gadsimtiem ilgi — par to liecina dainu precīzā struktūra, kāda varēja rasties tikai pirmsrakstības posmā, lai dainas varētu saglabāt un turpināt sevi). Būtībā visa literatūra līdz XIX gadsimta beigām ir pierakstīta, saglabāts skaniskais vārds; pierakstīšana bija paņēmiens, nevis pašmērķis, precī­zāk: literārais process izpaudās kā skaniskā vārda tiecība pār­vērsties rakstītajā, runas pārtapšana vārdiskajā klusumā. Tas sakāms ne vien par poēziju, bet arī par prozu — vismaz eiropeiskajā literārajā tradīcijā kopš Dafņa un Hlojas laika: proza bija stāstījuma rakstveida imitācija — notikuma apraksts, vienošanās par to, ko uzskatīt par notikuma aprakstu. Ro­māns formējās kā loģiska secība, sakārtoti notikumi, un nebija nekādu šķēršļu, lai, piemēram, Dekamerons — tipisks pie­rakstītā vārda paraugs — savu esamību turpinātu skaniskā veidā, gluži tāpat kā vecislandiešu sāgas, kuras pirms pierak­stīšanas vairākus gadsimtus eksistēja mutiska vēstījuma veidā. Romāns bija dzīvesstāsts, grēksūdze vai — cits variants — piezīmju imitācija (arī piezīmēs — dienasgrāmatās, vēstulēs, ceļojumu aprakstos — rakstība ir tikai paņēmiens); prozā do­minēja secība, un racionālās, loģiskās sakarības starp atse­višķām epizodēm veica atmiņas funkcijas: epizodes izrietēja cita no citas. Turpretī XX gadsimtā romāns veidojas kā “stā­voklis", kā metafora, kurai dziļuma dimensija daudzkārt svarīgāka par sižeta loģiku. Rakstītais vārds top pašvērtīgs — saprotams, tas nav viennozīmīgs process: vārds var tikai tiek­ties pārvērsties rakstītajā, vienlaicīgi saglabājot runātā vārda izmantošanas principus. Šķiet, pāreju no pierakstītā uz rak­stīto iezīmēja franču simbolisti, vēl vairāk — Alfreda Žarī teksti (kaut arī viņš rakstīja dramaturģiju, tātad runāto vārdu, tomēr Karalis Ubu jau ir orientēts uz sevi, tas sarauj saiknes ar runu); pēc tam nāca Apolinēra vizuālās Kaligrammas, krievu futūristu teksti, Kammingsa poētiskās vārda analīzes utt.; tāpat arī Kafka, Prusts vai Nabokovs var eksistēt tikai rak­stiski — tā ir klusuma māksla.

Tā ir universāla kultūras sakarība: jebkurš vārds, jebkurš teksts tiek interpretēts un skaidrots — vārds atspoguļojas un atbalsojas citā vārdā. Vārds pieprasa sevi turpināt. Interpre­tācijas būtība ir radīt interpretējamā tekstā sakņotu attiecīgajā laika momentā nepretrunīgu izteikumu sistēmu. Tālab jeb­kurš teksts tiek pētīts un skaidrots ar nolūku izlīdzināt pret­runas, apturēt teksta augošo paradoksalitāti, kas piemīt pat visvienkāršākajai frāzei. Interpretācijas gaitā jēga konkretizējas, sākotnējā iespējamā daudznozīmība sašaurinās līdz dzel­žainam kanonam. Tiesa, interpretācija jau pati par sevi paredz domas kustību, un jebkura interpretācija būtībā ir paradoksāls un pretrunīgs process, turpretī tā radītajai izteikumu sistēmai nepiemīt nekāda dinamika, tā kavē domas kustību. Kolīdz šī sistēma ir radīta, daudzkārt lielāki spēki tiecas to saglabāt: estētisks objekts iekļaujas kādā ideoloģiskā struktūrā, t. i., sav­starpēji pārklājas interpretācijas līmeņi (mums vispazīstamākā ir estētisku objektu interpretēšana ar politisku izteikumu sistēmas palīdzību). Jāpiezīmē, ka neviens literārs teksts tieši neiekļaujas ideoloģiskajās sistēmās — tas notiek tikai ar interpretācijām, kuras iznīcina attiecīgā teksta paradoksalitāti; interpretācijas gaitā rakstītais teksts tiecas pārtapt pierakstī­tajā — ne velti no senajām kultūrām saglabājušies tieši ideo­loģiskie un rituāla teksti, kurus bija nepieciešams iemūžināt, kamēr literatūra attīstījās skaniski. Savukārt, kolīdz estētiskā teksta interpretācija ir saaugusi ar ideoloģisko sistēmu, to vairs nekas nespēj mainīt — tā pārveidojas tikai līdz ar pašu ideo­loģiju. Ideoloģiskajā vārdā neietilpst klusuma kategorija — un saskarē to zaudē arī poētisks teksts. Būtībā tas ir raksturīgi jebkurai analīzei un interpretācijai. Saskaroties ar poēziju, mēs parasti it kā pārlecam pāri loģiskajai un sadzīviskajai pasaules uztverei, izlaižam ikdienā vissvarīgāko domāšanas posmu, bet atliek tikai sākt analizēt poētisku izteikumu kā loģisku faktu, kad mēs nenovēršami nonākam strupceļā. Iespējams pat uzrakstīt monogrāfiju par vienvienīgu rindiņu — bet arī tas būs strupceļš: šī rindiņa taču paliks, kā bijusi, pati savā “iekšējā kvalitātē” (saprotams, ja vien analīzei pašai nepiemīt savdabīga, intelektuāla cita līmeņa poēzija). Vārds dažkārt darbojas kā klusuma slepkava, klusumam savukārt piemīt aizsargreakcija — tas neļauj sevī ielauzties vārdam: jo precīzāk mēs mēģinām formulēt kāda poētiska izteikuma „nozīmi", jo tālāk tā atkāpjas pa tādu kā bezgalīgu jēgas gaiteni. Kas tapis klusumā, tas ir klusumam radīts.

Turpretī runātais vārds nav interpretējams: tas ir mainīgs, gaistošs, nepārtraukti atdzimstošs. Runātais nav iekaļams, apgūstams, analizējams. Runātajā vārdā daudz lielāka loma ir pretrunīgumam — bet pretruna ir dabiska valodiskās kultūras sastāvdaļa, un to nebūt nav jātiecas izlīdzināt. Rakstītais vārds saskalda pasaules vienību daudzās opozīcijās, turpretī runātais tiecas šo vienību saglabāt. Runātais vārds un doma ir nepār­traukts un nebeidzams, savstarpēji saistīts tapšanas process: runātais ir ceļš, turpretī rakstītais — galapunkts, savā ziņā arī strupceļš, jo autors, pierakstīdams savu domu, aptur pats sevi, un nepieciešams liels spēks, lai šo pierakstu pārkāptu; lasītājs savukārt, uztverdams pierakstu kā gatavu patiesību, vispār zaudē jebkuras domas kustības iespējas, bet runātais rada mirklīgu atbalsi un tūlīt pats izzūd; runātais nekad nav gatavs līdz galam, bet rakstītais ir tikai galagatavības ilūzija. Atcerēsimies, ka Kristus — gluži tāpat kā daudzi no tiem, ku­rus mēdz dēvēt par skolotājiem, — savus tekstus nepierakstīja, kaut arī bija visas iespējas to darīt (šķiet, ir minēta tikai viena epizode, kad Kristus rakstījis — ar nūjiņu smiltīs, tūlīt pierak­stīto izdzēsdams). To viņa vietā izdarīja evaņģēlisti, tālab Kris­tus izteikumos atrodamas ārkārtīgi daudzas pretrunas — tie ir dzimuši kā runātais vārds un iezīmē domas ceļu, turpretī uztvert tos mēdz kā loģiskās domas galapunktus, gatavas patiesības. Tāpēc viens no galvenajiem visu laiku teologu dzinuļiem ir izlīdzināt pretrunas Kristus izteikumos, t. i., runātais vārds tiek skatīts kā pierakstītais, un šī pretrunīguma dēļ dažādas kristietiskās interpretācijas lieliski piemērojas jeb­kurai ideoloģijai.

Varbūt nemaz nav tik ļoti nepieciešams — dažkārt tas izrādās pat bīstami — pedantiski fiksēt un saglabāt ikkatru pasaules domas kustības momentu: tā ir tāda dīvaini absurda iedoma — sacensties ar bezgalību un mūžību, it kā cilvēks salīdzinājumā ar šiem jēdzieniem justos apiets un trūcīgs. Var­būt viņš ar savu rakstītāja darbību vienkārši mēģina apliecināt, ka šie jēdzieni reāli eksistē arī viņam. Ar neizmērojamiem pūliņiem — bibliotēkām, arhīviem, muzejiem, kolekcijām — cilvēks mēģina apmuļķot mūžību: pierādīt, ka rokraksti tomēr nedeg.

***

Vārdiskais klusums un konteksts — tie ir visai tuvi jēdzieni. Taisnību sakot, jēdzienam konteksts nemaz nebūtu tiesības eksistēt — vismaz ne kā precīzam terminam, kā to parasti mēdz lietot. Tā ir diezgan miglaina un grūti formulē­jama metafora, nevis kaut kas precīzs un konkrēts. Reāli pār­skatāma un ierobežojama konteksta nav, par to var runāt tikai kā par pieļāvumu. Izteikums — literāra darba konteksts — ir absurds, jo jebkura teksta konteksts visupirms ir visa pasaules literatūra vai, kā bija teikts iepriekš, viens romāns, pat vienvienīga frāze sevī ietver visu literatūras vēsturi — bez tūk­stošgadīgā literārā procesa tas nebūtu dzimis, un, saprotams, grūti iedomāties tik ģeniālu lasītāju, kurš spētu apgūt kaut vai šī konteksta simtdaļu. Tāpēc mēs varam tikai pieļaut, ka ek­sistē attiecīgajam darbam tuva tekstu grupa, kurā tas vislabāk atklāj savu jēdzieniskumu, — un vienmēr paliks iespēja, ka literatūras vēsturē eksistē vēl citi teksti, ar kuriem saskaroties šis darbs iegūs jaunas jēgas.

Būtībā ir vairāki pilnīgi atšķirīgi konteksta jēdzieni. Pir­mais ir personīgais konteksts: cilvēka apziņa — viss, ko vien kāds lasītājs ir lasījis. Šim kontekstam īstenībā ir visai attāls sakars ar savulaik lasītajiem darbiem: izlasītais nenoformējas kā rūpīgi klasificēta bibliotēka, bet gan kā vienots kopums — teksts kā vārdisks veidojums funkcionē tikai uztveres procesā, pēcāk teksta vairs nav, paliek tā radītā vārdiskā klusuma pa­saule, kurā attiecīgais darbs savu jēdzieniskumu ieguvis, saaužoties ar citiem; izolēts teksts ir absolūti bezjēdzīgs. Varētu sacīt, ka teksts atsevišķi, būdams tikai teksts, eksistē vien kā mehānisks burtu apkopojums, turpretī kā literāra pasaule tas realizējas, vairs nebūdams teksts, zaudēdams sevi. Heraklīta izteikums par upi, kurā divreiz nevar iekāpt, ir attiecināms arī uz literatūru — nevar divreiz izlasīt vienu un to pašu tekstu: otrajā reizē tas jau būs pavisam cits, izmainījies pirmās lasī­šanas iespaidā un visu to procesu rezultātā, kuri pa šo laiku norisuši lasītāja apziņā.

Tālāk — vispārējais konteksts: viss, kas vien sarakstīts. Saprotams, tas ir ļoti nosacīts jēdziens, savā ziņā radniecīgs bezgalīgumam, jo nav ne tādas bibliotēkas, kurā būtu apko­pots viss sarakstītais, ne tāda lasītāja, kurš to varētu realizēt savā pieredzē, un tomēr tieši šis konteksts vienīgais eksistē kā reālu faktu — kuriem gan ar literatūru visai attāls sakars, kā, piemēram, grāmatu muguriņu skaitam, — kopums. Tas ir atcilvēciskots, atsvešināts konteksts — vismaz kopš Gūtenberga laika. Būtībā tas ir miris, nekustīgs, neradošs haoss.

Un visbeidzot — ideālais konteksts, superkonteksts, kaut kas līdzīgs borhesiskajai Bābeles bibliotēkai, kurš ietver sevī visus iespējamos tekstus, t. i., ne tikai tos, kas jau sarakstīti un iekļāvušies personiskajā un vispārējā kontekstā, bet arī tos, ku­rus cilvēkam iespējams sarakstīt. Mēs varam runāt par netapušo, neesošo, varbūtējo, iespējamo literatūru vismaz tādā pašā mērā kā par antīko vai viduslaiku autoru zudušajiem tek­stiem, Gogoļa sadedzināto manuskriptu, čekas iznīcinātajiem darbiem utt., jo tie eksistē — un eksistē vismaz kā burtu kombinācijas iespējamība. Tāpat mēs varam runāt par poten­ciālo literatūru — par tām burtu un vārdu kombinācijām, kuras kādreiz iemiesosies literāros faktos. Varētu pat sacīt, ka jebkurš teksts potenciāli eksistē pirms uzrakstīšanas — atliek to tikai uzminēt. Varētu pat uzrakstīt dažādu iemeslu dēļ netapušās literatūras vēsturi (dažkārt šī iespējamā literatūra arī realizējas — gadījumā, ja pēc kāda autora atstātajām pie­zīmēm cits autors attiecīgo darbu saraksta, gan krietni defor­mēdams vai vulgarizēdams sākotnējo ieceri). Visi šie teksti — esošie un potenciālie — veido grandiozu vārdiskā klusuma pasauli, intelektuālo Visumu, kurā vienkopus ir rak­stītā, zudusī, vēl neuzrakstītā literatūra, visas šo tekstu inter­pretācijas, visas klasifikācijas sistēmas un, kā piebilstu Borhess, arī pilns intelektuālā Visuma katalogs. Te gan jāpiebilst, ka Borhess savu Bābeles bibliotēku aprakstīja, ļaudamies racionālajam ģeometrizācijas priekam, — kā regulāru, bez­galīgu labirintu, mehānisku kopumu, kurā viss iespējamais ir arī taustāmi esošs, turpretī intelektuālais Visums ir haoss — ne vairs vispārējā konteksta mirušais haoss, bet gan radošais, nepārtrauktā kustībā esošais haoss. R. Barts apcerē Autora nāve runā par lasītāju, kurš ir “cilvēks bez vēstures, bez bio­grāfijas, bez psiholoģijas, viņš ir tikai kāds, kurš saved vienko­pus līnijas, kas veido rakstīto tekstu". Intelektuālo Visumu tad arī varētu pielīdzināt šādam neprātīgam lasītājam — kādam, kura apziņā literatūra ir iespējamība, — un šādā līmenī nav atšķirību starp jau esošo un vēl neesošo.

Par intelektuālā Visuma darbību mēs varam spriest pēc jaunradītajiem tekstiem — kad potenciālā literatūra pārvēr­šas tekstā. Autors it kā pieslēdzas šim Visumam, uztver un realizē tā iedarbību, tāpēc arī Barts varēja rakstīt, ka autors ir miris, ka autors ir tikai pierakstītājs, skriptors, intelektuālā Visuma mehānismi rada viņa vietā, t.i., intelektuālais Visums krietni lielākā mērā pakļauj cilvēku sev, nekā cilvēks pakļauj to. Šī Visuma darbība noris pēc mums neizprotamām likumsakarībām — tas sakāms kaut vai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka visi literatūras modeļi ir absurdi, statiskas konstrukci­jas un ne pēc viena nav iespējams prognozēt literatūras attīstību: tā noris intelektuālā Visuma iekšienē, kur nav laika dimensijas — visi dažādos laikposmos tapušie teksti ir vien­līdzīgi, un nekad nevar pateikt, no kuru tekstu saskares dzims jauna literārā pasaule. Tātad varam apgalvot, ka intelektuā­lais Visums ir kaut kas līdzīgs pašnodrošinošai sistēmai — tajā noris pašorganizācijas procesi, tas rada no sevis un sev, it kā tā vienīgais mērķis būtu cilvēka rokām izmēģināt visas iespējamās zīmju variācijas, pat visbezjēdzīgākās (kā rāda, piemēram, futūristu vai dadaistu teksti). Parasti literatūru mēdz skatīt ļoti utilitāri — tā izklaidē, māca, skaidro, aprak­sta —, bet var paraudzīties arī no cita viedokļa: literatūra ir uz sevi orientēta intelektuālā Visuma izpausme, vampīrs, kas izraugās savus adeptus — rakstītājus un lasītājus — un izsūc viņu radošo spēku.

Hesem un Borhesam ir līdzīgas esejas, kurās viņi raksta par to, ka nav nozīmes tiekties izlasīt pēc iespējas vairāk, pil­nīgi pietiek ar nedaudziem darbiem, jo katrā tekstā slēpti bez­galīgi kultūrslāņi. Hese šo domu konkretizē: vispirms nepie­ciešams lasīt daudz — bet tikai tāpēc, lai varētu izvēlēties tos domas strāvojumus, ar kuriem dzīvot turpmāk, t. i., katrs cil­vēks izvēlas savu intelektuālā Visuma teritoriju, kurā viņš mitināsies: lasīšana nav laika nosišana, lasīšana ir esamības iz­pausme, cilvēka saskare ar klusumu caur vārdu — cilvēks dzīvo literatūrā un ar literatūru gluži tāpat kā savā mājā, un arī savu lasīšanas teritoriju viņš iekārto — šī darbība var izpaus­ties, kaut vai novietojot grāmatplauktu pie sienas. Līdz ar to cilvēks nav tikai vienkārši saistīts ar intelektuālo Visumu, viņš ir tajā iekšā un ar savām interpretācijām to izmaina. Jo in­telektuālais Visums nav tekstu un zināšanu kopojums attiecīgajā laika mirklī, tā ir kustība, pat ne plūsma vai process, bet nepārtraukta iekšēja kustība. Intelektuālais Visums jau ir mainījies, kad es rakstu šīs rindas, un arī izmainīsies, kad tās atbalsosies lasītājā, — tāpat, kā tas šobrīd mainās, pieskaroties papīram visiem tiem rakstītāju tūkstošiem, kuri patlaban strādā pie saviem tekstiem.

Cilvēka esamība nav vajadzīga nevienam (vismaz mēs nezinām, kam un kāpēc tā būtu vajadzīga), atskaitot viņu pašu, turpretī cilvēkam ir vajadzīgs viss: viņš racionalizējis pasauli līdz beidzamajam sīkumam, sakārtodams to dialoģiskā sistēmā pēc principa “derīgais — nederīgais". Un varbūt tieši tāpēc — lai kompensētu šo neatrisināmo paradoksu — viņš ir radījis intelektuālo Visumu, šo savas apziņas ideālo projekciju, taustāmi neesošu, bet esošu tikai tāpēc, ka tas ir izdomāts un tieši ar savu nepielietojamību ikdienā un visaptveramību valdzinošs un cilvēkam nepieciešams. Esamības attaisno­jums — ja mēs pieņemam, ka katrs fakts jāattaisno, — var būt tieši nelietderīgums un nevajadzīgums. Sī īpatnība izpaužas pat sīkumos, piemēram, cilvēks gadu desmitiem glabā kādu pilnīgi nevajadzīgu nieciņu, ja arī tas nemaz nesaistās ar īpašām atmiņām: viņam šis nieciņš ir vienkārši tuvs, allaž acu priekšā esošs nelietderīguma simbols pretstatā paša racionāli sakārtotajai esamībai. Tāpat arī cilvēka attiecības ar intelek­tuālo Visumu šķiet absolūti nevajadzīgas un nemērķtiecīgas (vismaz mēs nevaram formulēt to nepieciešamību), un, ja šīs attiecības tomēr būtu jāpamato, tad izrādītos, ka tās daudz vairāk nepieciešamas intelektuālajam Visumam nekā cilvē­kam. Iedomāsimies kādu literatūras pētnieku, kurš nolēmis savu dzīvi veltīt, teiksim, Džoisam vai jebkuram citam rakstī­tājam: viņš gadu gadiem cītīgi studē Džoisa tekstus, mēģina interpretēt katru rindu, vēl vairāk laika viņš patērē, lai apgūtu pēc iespējas vairāk jau esošo Džoisa interpretāciju, viņš izpēta Džoisa ietekmes pasaules literatūrā utt. — un galu galā viņš pieticīgi apliecina savu piederību intelektuālajam Visumam, sarakstīdams apceru virkni un kādu monogrāfiju, ko pēcāk droši vien lasīs tikai tādi paši fanātiķi kā viņš un lasīs tikai tāpēc, lai noliegtu vai vismaz apstrīdētu viņa esamības galveno izpausmi, mūža darbu. Būtībā var uzskatīt, ka šis literatūras pētnieks nav strādājis cilvēkiem, bet gan tikai tāpēc, lai papildinātu intelektuālā Visuma apguvi ar vēl vienu literāru faktu, t. i., uz intelektuālā Visuma un cilvēka attiecībām iespē­jams palūkoties arī kā uz eksistenciālu problēmu. Saprotams, šāds skatījums — tikai no intelektuālā Visuma viedokļa — ir vienpusīgs. Citu aspektu raksturo psihologa Viktora Frankla “eksistenciālā vakuuma" koncepcija. Viņš raksta: “Pirmkārt, cilvēkam — atšķirībā no dzīvnieka — nekādi dzinuļi un in­stinkti nesaka, ko viņam vajag darīt. Otrkārt — pretstatā pagātnei — nekādas nosacītības, tradīcijas un vērtības nesaka, ko darīt ir viņa pienākums. Un bieži viņš pat nezina, ko īsti viņš grib darīt." Šāda visai raksturīga situācija rada tukšuma un bezjēdzības izjūtu, ko V. Frankls nosauc par “eksistenciālo vakuumu". Šķiet, tieši rakstītāji to visasāk izjūt: jebkura racio­nāla darbība ir bezjēdzīga tāpēc, ka tā parasti ir pārāk racio­nāla; tā zaudē jēgu tāpēc, ka jēga ir pārāk tuva un acīmre­dzama. Turpretī iracionāla, nemērķtiecīga darbība — vien­alga, vai tā būtu romānu rakstīšana vai kolekcionēšana, — aizpilda šo eksistenciālo vakuumu: apliecinot savu piederību intelektuālajam Visumam, cilvēks reizē apliecina savu tīri cil­vēcisko bezmērķīgumu — gadījumā, ja viņš nodarbojas ar mērķa (vai jēgas) meklējumiem, vismaz mērķis vairs nav formulējams kā darba uzdevums, kuru atliek tikai izpildīt, un tad var mest mieru.

Atgriezīsimies pie Tjutčeva frāzes no dzejoļa Silentium!: мысль изреченная есть ложь, kuru — kā jebkuru poētisku izteikumu — var interpretēt visdažādākajos veidos. Pievēr­sīsimies dažām no šīm interpretācijām, kuras mazliet precīzāk iezīmē jēdzienu klusums un vārds robežas.

Starp poētisku ieceri un tās realizāciju uz papīra paiet laiks, un, pat ja tas ir tikai mirklis, kad šķiet, ka vārdi paši rau­jas uz papīru, arī tad mirklis domai var būt bezgalīgi ilgs laik­posms. Šajā laikā doma noskaidrojas, iedzimst vārdā, top kristāltīra, reizē zaudēdama dinamiku un telpiskumu. Kaut kas būtisks pazūd — varbūt autoram vienkārši trūkst vārdu, lai atveidotu apziņas pilnību: apziņas klusums neapšaubāmi ir bagātāks par tā vārdiskajām izpausmēm. Lūk, tāpēc autors melo — melo attiecībā pret savu domu: viņš apzinās savu bezspēcību klusuma priekšā, bet tomēr šis klusums spiež viņu rakstīt. Līdzīgs motīvs izskan arī Mandelštama dzejolī Silentium (biogrāfi uzskata, ka tas rakstīts Tjutčeva ietekmē): Да обретут мои уста / Первоначальную немоту / (..) Останься немой, Афродита / И слово, в музыку вернись. Vārds, frāze ir statisks veidojums, tapdams, iemiesodamies afrodītiskā skais­tumā — nekad nesaka, ka skaista varētu būt doma, skaists ir tikai vārds — vārds sastingst: no jūras putām var iznirt bezgaldaudzas Afrodītes, līdzīgi kā klusums spēj radīt bezgaldaudzus vārdus, bet neviens no tiem nekļūst par absolūto, par visvārdu, pēc kura pārējie zaudētu jēgu. Vārds ir variācija, turpretī pirmsākuma klusums — pilnība. Vienmēr paliks iespēja kaut ko pateikt vēl labāk, vēl pilnīgāk, vēl precīzāk. Klusums — tas ir potenciālais vārds, vārda iespējamība jebkurā laika momentā, gluži tāpat, kā intelektuālais Visums ir potenciālā literatūra.

Ar šo interpretāciju saistīta cita — mazliet vispārīgāka: meliem pretstatā ir patiesības jēdziens, kuru izmanto visda­žādākajās “patiesīguma" pakāpēs. Patiess var būt izteikums matemātiskajā loģikā, patiess var būt sadzīvisks apgalvojums, patiesīgi var izstāstīt notikumu, patiesa, t. i., īstenībai mak­simāli atbilstoša, var būt kāda koncepcija. Ja pirmajos divos piemēros patiesības jēdziens tiek izmantots nepārprotami viennozīmīgi, tad trešajā tā aprises jau sāk izplūst, bet cetur­tajā to var izmantot tikai nosacīti — un tālāk jau nāk tā ab­straktā un visaptverošā patiesība, kuru dažkārt mēdz rakstīt arī ar lielo burtu: Patiesība, kas nav izsakāma vārdos, bet kuru tomēr pieņemts uzskatīt par vienu no iespējamām esamības virzītājspēku metaforām. Tāpēc poēzija ir tikai mēģinājums izprovocēt šo Patiesību uz vārdošanu, un tāpēc arī jebkurš vārds, vārdiska doma ir nepilnīga un līdz ar to melīga vienīgās, „īstās" Patiesības priekšā. Turpretī klusējošais nekad nesa­melos.

Galu galā — Tjutčeva izteikumu var uztvert kā sensenā paradoksa „es esmu melis" kārtējo poetizēto izpausmi: ja jau jebkura vārdiska doma ir meli, tad šo domu apliecinošā frāze ir melīga. Tas nozīmē, ka vārdiska doma tomēr ir patie­sa, — un tas savukārt nonāk pretrunā ar sākotnējo izteikumu. Utt. Šī interpretācija tikai vēlreiz apliecina, ka poētisku izteikumu nedrīkst analizēt tā loģiskajā līmenī. Tieši poēzijas esamība visasāk izceļ kontrastu starp valodas loģiskajām for­mām6 un valodas izmantošanu aloģiskiem mērķiem. Loģis­kais vārds ir tilts starp diviem klusumiem — autora pirmsrak­stības klusumu un bezvārda klusumu lasītājā pēc teksta izlasīšanas.

Tjutčeva frāze arvien no jauna visdažādākajos veidolos iznirst no nebūtības — grūti pateikt, cik lielā mērā sekojot Tjutčevam vai kādam citam runājošajam klusētājam un cik — intuitīvi apzinoties savu piederību sensenajai klusēšanas kultūrai. Tā iznirst tepat blakus, it kā starp citu — ja runāt par klusumu, tad, cik nu vien iespējams, klusi — tāpat kā Tjutčevs, kurš savulaik droši vien nemaz neapzinājās, ka šie četri vārdi tiks citēti un variēti līdz bez­galībai. Guntars Godiņš: „PIECELIES UN KLUSĒ: tur tavs spēks. / Tu būsi stiprs, ja tevi būs nepateikts vārds." Amanda Aizpuriete: „…dvēseli izsacīt vārdā — tas laikam ir grēks." Mazliet vispārinot, varētu sacīt, ka tās ir klusēšanas kultūras tipiski vīrišķās un tipiski sievišķās izpausmes: Godiņš uzsver un ar klusēšanas jēdzienu saista vārdu „stiprs", savukārt Aiz­puriete jēdzienu „grēks" pielīdzina runāšanai, vārdošanai: klu­sēt nozīmē saglabāt intelektuālo nevainību. Atmetīsim šoreiz utilitāro interpretāciju, kādu varētu piedēvēt Godiņam, — klusēšana ir noklusēšana, noklusēt nozīmē saglabāt pārsvaru pār kādu, kurš zina mazāk. Klusums — tā ir vārdu iespē­jamība; klusēt nozīmē saglabāt sevi neizteiktā, potenciālā vārda spēku: kamēr vārds nav izteikts, tas vēl var kļūt par visvārdu, turpretī izteiktais vai uzrakstītais vārds, iekļaujoties sev jau sagatavotajā kontekstā, acumirklī top viennozīmīgs, utilitārs, pielietojams. Kolīdz cilvēks formulē domu, tā vairs nav doma, tā ir domas projekcija vārdos, formula. Viņš sevi un — pats ļaunākais — arī nevainīgo domu iesprosto vārdiskā krātiņā, un neatliek nekas cits kā gaidīt cita rakstīto vārdu, kas nāks un izbrīvēs domu — vismaz uz mirkli, vismaz šķietami, tūlīt iekļaudams to jaunā rakstības sistēmā. Apziņā turpretī doma ir nepārtrauktā kustībā, nepārtrauktā tapšanā. Domas esamība tikai klusumā, cilvēka apziņā nozīmē, ka šis cilvēks ir brīvs no vārdiski formulētajiem stereotipiem — sākot ar gramatiskajiem, beidzot ar ideoloģiskajiem. Nosaukt kaut ko vārdā (ne tikai priekšmetu, bet plašākā nozīmē — radīt, pie­mēram, pasaulaprakstošu vai skaidrojošu teoriju) nenozīmē tikai tradicionālo maģisko pasaules pakļaušanu sev un savam vārdam, bet arī sevis pakļaušanu pasaulei, šai gadījumā — priekšstatu un stereotipu pasaulei. Vārdiski izpausta doma kļūst bezpersoniska un anonīma, tā attālinās no radītāja iece­res un piemērojas kontekstam: konteksts nogalina dzīvību, novilkdams striktās robežas jebkuras frāzes daudznozīmībai. Teksts ir domas kapakmens — un, tāpat kā kapakmens, ne­pieciešams tikai tāpēc, lai saglabātu atmiņas nepārtrauktību. Rakstošs un runājošs cilvēks vairs nav stiprs — viņš atdod savu individualitāti pasaulei, turklāt dara to labprātīgi: neraugoties uz šiem mūžīgajiem sevis zaudēšanas draudiem, poēti un prozisti stūrgalvīgi turpina vārdošanu, pilīti pa pilītei šķērdē­dami klusuma enerģiju, un viņu vienīgais uzdevums, pareizāk sakot, misija ir neļaut vārdam ikdienišķoties, bet vārda kon­krētās, šepatnīgās nozīmes vietā izmantot tā jēdzienisko lauku7. Vārds nedrīkst būt punkts, bet gan “mirdzošs oreols" (V. Vulfa) — līdz ar vārdu jānāk klusumam kā tā augstāka­jai dimensijai.

Amanda Aizpuriete klusēšanas problēmu skar no cita as­pekta: “…dvēseli izsacītvārdā — tas laikam ir grēks." Šīs frāzes saturu iespējams atklāt citādāk: varbūt grēks ir mēģināt pateikt to, ko nav iespējams pateikt, t. i., vārds noplicina dvēselisko, vārds ir dvēseliskā surogāts, un atņemt dvēselei (vai jebkuram citam nedefinējamam jēdzienam) tās būtību, to pašu neizsakāmo dvēseliskumu, — tas jau ir grēks. Salīdzi­nājumam citēšu Merabs Mamardašvili: „Velns spēlējas ar mums, kad nedomājam precīzi." Tāpēc jebkurš rakstītājs grēko pret dvēseli: izsacīdams vārdā, viņš īstenībā to nogalina. Un tomēr, neraugoties uz to, Juris Helds, domājams, mē­ģinādams formulēt katra literāta kvēlāko vēlmi, lūdzas: „…noņemiet mani no krusta, / no klusēšanas krusta / mani noņemiet." Ar Aizpurietes rindu to vieno evaņģēliskās meta­foras: krusts un grēks. Tas ir tas krusts, pie kura poēts (ja uzskatām Kristum piedēvētos tekstus par autentiskiem, tad izrādās, ka viņš daudz lielākā mērā bijis dzejnieks nekā mora­lizētājs un filozofs, viens no izcilākajiem dzejniekiem litera­tūras vēsturē: „…un Vārds bija pie Dieva" (Jāņa ev., I, 1.), savukārt, Dieva dēls — dzejnieks) pienaglots par saviem grēkiem — par dvēseles nāvēšanu vārdā. Sods — klusēšana, t. i., mokošā savu mēģinājumu veltīguma apzināšanās. Ana­loģija, bez šaubām, patvaļīga un tīri ilustratīva. Turpinot domu, varam pieņemt, ka šim teorētiskajam poētam galu galā ir izdevies izpaust dvēseli vārdā, pateikt visu līdz galam, bet tad viņam vairāk nav ko sacīt, jo vēlreiz atkārtot to pašu nav ne mazākās jēgas, un poētam nekas cits neatliek, kā lūgties, lai noņem no klusēšanas krusta; viņš grib citu dvēseli, ko aplaupīt tālāk. Citiem vārdiem, poēts būs zaudējis domas kustīguma kvalitāti: apziņas haosu pārvērtis vārdu kosmosā, kustību — stingumā. No šāda viedokļa jebkurš literārs teksts ir cīņa ar klusumu: kaut ko izsacīt vienīgajā, galīgajā, negrozāmajā va­riantā, bet tam nepieciešama pavisam cita valoda, tā valoda, par kuru Stefāns Malarmē teicis: „…gadījumā, ja eksistētu kāda hipotētiska valoda, kura spētu adekvāti iemiesot domas, tā iznīcinātu literātu." Šī valoda ir rakstītāju mūžsenais sapnis par literatūras filozofijas akmeni: kolīdz kaut kas būs pateikts „līdz galam", domai būs atrasts absolūti adekvāts izteikums, to vairs nevajadzēs atkārtot — filozofijas akmens būs iegūts. Bet tā būs literatūras nāve. Visvārds iznicinās vārdu.

Ja mēs turpinām šo mazliet pragmatisko analīzi un izla­sām līdz galam Helda dzejoli ar tā patētisko nobeigumu — „jo paliks Vārds, / kas izturēs un atdzims, / un celsies pāri lai­kiem / nebeidzams un brīvs" —, tad jāsecina, ka vārda brīvība (šoreiz ne politiskā nozīmē) ir viena no skaistākajām poētiska­jām ilūzijām: vārds nekad nav brīvs, tas allaž ir iekalts pasaules «akmens grāmatā" (Helds), un, kolīdz interpretētāji ar milzu pūlēm to atbrīvo no viena konteksta, tas acumirklī iestrēgst nākamajā, pilnīgi vai daļēji zaudēdams savu jēdzieniskumu un tā vietā iegūdams jaunu vai — labākajā gadījumā — pats radī­dams nākamo kontekstu, krātiņu citiem vārdiem. Un to ne­spēs atbrīvot ne hermeneitika, ne dekonstrukcija, ne arī kas cits. Vienīgā iespēja pilnībā atbrīvot vārdu — to nepateikt, un te mēs atkal nonākam saskarē ar literatūras nāvi. No vienas puses — ideālā valoda, kura izsaka visu un pēc kuras jebkura vārda esamība kļūst bezjēdzīga, bet, no otras — pirmsvalodiskais klusums, kurā slēpjas viss, ko iespējams pateikt, — no ikdienišķas frāzītes līdz literatūras šedevriem. Neizteiktais vārds ir brīvs, tas nav saistīts ne ar kādiem kontekstiem, tomēr neizteiktajā vārdā slēpjas fantastiska enerģija, tas nenovēršami raujas laukā no klusuma tvērieniem, tāpēc tēze par litera­tūras nāvi, kura stūrgalvīgā nemainībā vijas cauri visam div­desmitajam gadsimtam, ir diezgan apšaubāma un pieņemama tikai kā vairāk vai mazāk eleganti izteikts teorētisks postulāts. Praktiski tā nerealizēsies gluži vienkārši tāpēc, ka allaž iekļau­jas kontekstā, t. i., tiek attiecināta uz kādu konkrētu rakstību, stilu vai literāru virzienu, un, ja arī tas izdziest, tad nav izslēgts, ka tieši literatūras nāves apoloģēti izrādās jaunās rakstības aizsācēji. Literatūra savu nāvi pasludina poētiski — tieši tajā pašā valodā, kura to veido, un līdz ar to nāves manifestēšana kļūst par vienu no daudzajiem intelektuālā Visuma paradok­siem, par nāves mistērijas savdabīgu, poētisku apspēlēšanu.

Būtībā spēle ar un ap savu nāvi ir klusuma vārdradošā spēka un nespējas to izteikt apzināšanās; vārds vienlaicīgi tiecas uz pirmsvalodisko klusumu un ideālo valodu.

Pašā literatūrā savukārt ar jēdzienu „nāves klusums" noris visai īpatnējas izmaiņas: tas vairs nav absolūtais un ideālais klusums pēc visa esošā — klusums, kurā nekā nav; pavisam pretēji — tas ir apbrīnojami daiļrunīgs, bieži vien pat necie­šami melodramatiski daiļrunīgs klusums. Nāve ir iemesls vār­dam: personāži mirst tikai tāpēc, lai kaut ko pateiktu — pirms­nāves runas, deklarācijas, sprediķus, pamācības, novēlējumus (pat ārkārtīgi funkcionāli veidotajās vecislandiešu sāgās per­sonāži mirstot skandē samežģīti metaforiskas rindas), un, ja arī viņi nerunā, tad pati nāve attiecīgajā kontekstā ir izteik­smīga. „Nāve — tas ir tikai stila jautājums," rakstījis Nabokovs. Mazliet precīzāk šo domu formulējis R. Barts: „Nāve traģēdijā nav briesmīga, visbiežāk tā ir tukša gramatiska alegorija," — t. i., traģēdijas struktūra ir iepriekšnoteikta: au­toram jāapzinās, ka viņš savu personāžu ir radījis tikai tāpēc, lai vēlāk ar elegantu žestu varētu noslepkavot. Acīmredzot tas ir viens no mēģinājumiem rast Malarmē ideālo valodu: nāvei nolemtais personāžs — to apzinās ne tikai autors, bet arī lasītājs — jau ir iracionālās klusuma pasaules varā, viņš ir apzī­mogots, atdots citai pasaulei; personāžs vairs nevar atļauties runāt „tāpat vien", ar viņa muti jārunā nebūtības klusu­mam — viņam jātiecas pasacīt visu „līdz galam"; nogalināt personāžu — tas nozīmē radīt lasītājā priekšstatu, ka viņš nonācis saskarē ar nebūtības klusumu. Saprotams, šis mākslīgi radītais klusuma priekšstats ir tikai autora meistarības pro­blēma, tikai „stila jautājums".

***

Visskaidrāk vārda un klusuma sakarības realizējas noveles poētikā: nav grūti pamanīt, ka noveles struktūras pamatā nav izstāstīts notikums, bet gan tieši tas, kas nav izstāstīts, — novele apraujas intuitīvi atrastā vai izskaitļotā augstākā kā­puma mirklī, apmēram tāpat kā Ravela Bolero. Tiesa, viss ir atkarīgs no autora rakstības izjūtas: bieži vien neprasmīgi izvēlēta noslēdzošā frāze vai rindkopa spēj iznīcināt visu darbu. Literatūrā nekad nevar pateikt „visu", un ir jābūt lie­lam talantam, lai spētu apstāties īstajā mirklī un ļautu runāt nepateiktajam — lai noveles struktūrā ietvertais klusums ierosinātu rezonansi lasītāja apziņā. Edgara Po Ligeija noslē­dzas ar vārdiem: „Beidzot, — es skaļi iekliedzos, — manas šaubas gaist — šīs milzīgās, melnās un dedzīgās acis — nekad, nekad es nevarētu kļūdīties — ir manas zudušās mīļotās — lēdijas — LĒDIJAS LIGEIJAS acis!" Tātad teksts apraujas tieši tad, kad varētu sākties, teiksim, romāns; mīklas — mirusī un augšāmcēlusies Rovīna pārvērtusies vēl agrāk mirušajā Ligeijā — skaidrojuma un pamatojuma vietā — klusums. Varbūt šoreiz nebūtu īsti pareizs oksimorona tipa izteikums, ka klusums ir kliedzošs, — tam vairāk ir piemērota pauze, tur­pretī te klusumam piemīt funkcionāla loma: nepateiktais ir nepieciešama teksta sastāvdaļa. Noveles noslēgums atduras intelektuālajā Visumā, bezgalīgajā turpinājuma interpretāciju skaitā, un galvenais ir apziņa, ka neviens no šiem turpināju­miem, kurus — pieņemsim — uzrakstītu interpretētājs, ne­spētu līdzināties pašai novelei, kāda tā ir, bez „īsta" noslē­guma, vai, pareizāk sakot, novelei, kuras noslēgums ir klu­sums. Tā ir diezgan savāda izvēles problēmas modifikācija — kad no neskaitāmām variācijām neizvēlas nevienu. Paradok­sāli, ka šīs noveles poētika analizējama un skaidrojama — pat izskaidrojama — pavisam vienkārši: pedantiski izstrādāts teksts — Po, kā zināms, pret savu daiļradi izturējās ārkārtīgi racionāli, un katrs teksts ir rūpīgi pārdomāts un izsvarots — apvienojumā ar tālaika Amerikas kiču, vulgarizētiem priekš­statiem par metempsihozi un letarģisko miegu un romantis­ma literatūrai raksturīgu atribūtiku nodrošina neizpaliekošu efektu. Tomēr analīze šai gadījumā nespēj nodarīt novelei nekādu ļaunumu, novele neko nezaudē — jo analīze skar kaut ko pavisam nebūtisku, tikai šķietami svarīgu: ir skaidrojama poētika, bet ne poēzija. Var analizēt vārdu, bet nav iespējams analizēt to klusumu, kurš nāk līdz ar vārdu. Vārds atduras klusumā, un klusums pārmāc vārdu; poētika — tas ir vārds, turpretī poēzija — klusums. Vārds dzimst klusumā un, ja tas ir ģeniāls vai, citādi izsakoties, nav nejaušs, rada klusumu: aplis noslēdzas — noslēpumainie procesi autora apziņā rada vienlīdz noslēpumainus procesus lasītāja apziņā. Galu galā — arī es, rakstīdams par klusumu, apzinos savu vārdu bezspēcību klusuma priekšā.

Komponista Džona Keidža darbam 4 minūtes un 33 se­kundes — šajā laikā klavieres neskan, zālē valda klusums — būtībā nav tieša sakara ar klusumu, tāpat kā konceptuālistu tukšajiem, neapgleznotajiem, ierāmētajiem audekliem nav tieša sakara ar neko. Tā ir visu veidu avangardismiem rakstu­rīgās aksiomas — par tradīciju iznīcīgumu vai, kā bija rakstīts iepriekš, par literatūras nāvi — absolutizācija: ja jau jebkurš muzikāls darbs ir skanošs, tad galapunkts visu iespējamo muzikālo tradīciju noliegumam (vismaz — ironiskai apšau­bīšanai, jo estētikā noliegums var izpausties tikai kā koncep­cija, nevis kā darbība) ir klusums. Tas ir tikai vienreizējs para­dokss, Keidža ideja atšķirībā no visiem citiem -ismiem nespēj radīt nekādu jaunu tradīciju — tādējādi tā noliegtu arī pati sevi. Turklāt Keidžs nebūt neizceļas ar īpašu oriģinalitāti — analoģiski klusuma absolutizācijas piemēri atrodami arī litera­tūrā. Viens no krievu egofutūristiem Vasilisks Gņedovs sace­rēja, ja tā varētu izteikties, Gala poēmu (1913), kuru veidoja virsraksts un balta lapa. Kā stāsta aculiecinieki, autors ar šās poēmas lasījumiem uzstājies arī uz skatuves (piebildīšu: kādā krievu samizdata žurnālā vēl astoņdesmito gadu vidū bija publicēts pēc līdzīga principa veidots Jaunās literatūras mani­fests — virsraksts un daudzpunktiem aizpildīta balta lap­puse). Klusumu nav iespējams demonstrēt, tas vienkārši ek­sistē — tāpat, kā eksistē pasaule; pasaule ir klusumā, un klusums ir pasaulē. Klusums tiek aprakstīts svešā, sev neraksturīgā valodā. Saprotams, klusu­mam jebkura valoda ir sveša: pianists uz skatuves pie flīģeļa — tas vairs nav klusums, bet vizuāls teksts, un, ja arī pianists skaņdarba laikā neskar taustiņus, tad tas nozīmē, ka viņš runā — tieši ar to, ka nedara vispārpieņemto; viņa klātbūtne laikā, kad varētu, teiksim, atpūsties, īstenībā informē klausī­tājus, ka eksistē arī klusums; viņš klusē demonstratīvi. No šāda viedokļa Keidža darbu pareizāk būtu dēvēt par hepeningu, kurā klausītājam par klusumu varētu rasties tāds pats priekšstats kā tuksnešniekam, kas savā mūžā redzējis labi ja pāris sprīžu dziļu ūdens peļķi, par jūru pēc Konrāda romānu izlasīšanas. Tas nav izdzīvojams klusums, bet gan tikai vārgs tā atspulgs — izjūtams klusums, turklāt diezgan garlaicīgs, se­višķi, ja kāds spiests to izjust otro vai trešo reizi. Jebkurā citā muzikālā skaņdarbā klusums tiek daudz vairāk izdzīvots nekā Keidža klusuma aprakstā.

Mēs zinām, ka klusums ir, bet mēs nezinām, kas ir klu­sums; mēs varam definēt klusumu tūkstoš dažādos veidos, bet allaž paliks nojausma, ka pats svarīgākais un nozīmīgākais nav pateikts. Mēs varam pateikt, kas nav klusums — kā gadījumā ar Keidža hepeningu vai Gala poēmu —, bet tas nenozīmē, ka skaidrāk izkristalizēsies klusuma aprises. Mēs varam fiksēt klusuma ārējās izpausmes, bet būtība paliks neaprakstāma; mums tik vien atliek kā nosaukt vārdā klusumu — kura vienīgā izpausme ir viņš pats. Iespējams, ka klusuma jēdziens var eksistēt tikai neatbildama jautājuma veidā, tomēr Rie­tumu kultūras tradīcijas nepieļauj jautājuma esamību citādāk, kā tikai problēmas nostādnes veidā: jautājums viens pats nevar būt kultūras sastāvdaļa, tam jānāk kopā ar atbildi vai — vēl labāk —jābūt tikai atbildei. Atliek vienīgi nožēlot, ka antīkais paradokss „es zinu, ka neko nezinu" nav izvērsies kultūrveidojošā spēkā. Ja arī tas darbojas, tad tikai kā jaunu zināšanu uzkrāšanas dzinulis: zināšana tiek pretstatīta nezināšanai, līdz ar to vārds tiek pretstatīts esamības klusumam: mūsu priekš­statos zināšana (vārds) grauž nezināšanu (klusumu) gluži tāpat kā peles sieru — jo vairāk cilvēce attīstās, jo siera gabals paliek mazāks, kaut gan īstenībā situācija ir pavisam pretēja: katra zināšanas drumsla tikai paplašina nezināmo. Turpretī jautā­jums nezināšanā ietiecas daudz dziļāk nekā atbilde: ja mēs to iedomājamies kā telpisku modeli, tad jautājums iezīmē veselu nezināšanas apgabalu, bet atbilde fiksē tikai vienu punktu — vienu no bezgalīgā skaita.

Ludvigs Vitgenšteins Loģiski filozofisko traktātu no­slēdz ar vārdiem: „Par ko nav iespējams runāt, par to jāklusē." Tajos formulēts literatūras esamības pretrunīgums un paradoksalitāte: literatūras objekts ir tieši tas, par ko nav iespējams runāt, vienalga, ar kādiem miglainiem un neizskaidrojamiem jēdzieniem to apzīmētu — dvēsele, garīgās vērtības, mūžīgie jautājumi, patiesība, cilvēka būtība un tamlīdzīgi, tomēr lite­ratūra par tiem runā — gan nepārtraukti aizklīzdama sān­ceļos, noslīdēdama garām, tā arī neko būtisku nepateikdama par to, par ko jāklusē. Klusēt nav iespējams, klusums neno­vēršami rada vārdu, vārds nenovēršami rada klusumu — tas acīmredzot ir bezcerīgi bezgalīgs process. Traktāta priekšpē­dējā frāzē savukārt Vitgenšteins varbūt izteicis literatūras ne­pieciešamības būtību: „Manus izteikumus izskaidro fakts, ka tas, kurš mani sapratis, galu galā noskaidro to bezjēdzīgumu, ja viņš ar to palīdzību paceļas uz tiem — augstāk par tiem (tā sakot, viņam jāatmet kāpnes, kad viņš ar to palīdzību uzkāpis augšā)." Kolīdz lasītājs ar kāda teksta palīdzību sasniedzis klusu iekšējo apskaidrotību (sauksim šoreiz to tā), viņam šis teksts — apzināti rakstītie un apzināti lasītie vārdi — vairs nav vajadzīgs. Viņš, protams, var atkal atgriezties pie šī teksta vai cita — līdzīga, lai atjaunotu vai pastiprinātu atmiņā savas izjū­tas, bet tas būs tikai atgādinājums, apstāšanās sevī un sevis apstādināšana — ar ko arī liela daļa nodarbojas. Šis lasītājs ir apguvis un pārvarējis tekstu, pacēlies tam pāri — gluži tāpat kā savulaik autors — un var atļauties to atmest: tālāk ceļam uz klusumu, uz iekšējo apskaidrotību viņš meklēs citus vārdus, citus tekstus.

Klusums ir literatūrtieksmes robeža.

Klusuma dēļ eksistē literatūra.

Literatūra eksistē par spīti klusumam — un pretēji.

Grāmata, 06.1991

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s