Mīts par īstenību

Es nezinu, kas ir īstenība, es nezinu, kā ir īstenībā; precīzāk būtu sacīts, ka tas, ko es — un droši vien ne tikai es — redzu un kurā dzīvoju, — tas ir kaut kas stipri vien atšķirīgs no tā, kas varētu būt īstenībā. Starp mani un īstenību uz mūžīgiem — man mūžīgiem, saprotams, — laikiem iespraucies vārds, gluži vai maniakāla tiecība visu saukt vārdā, visu aprakstīt un apcerēt — attiecināt trūcīgo valodisko sistēmu uz īstenību, kas nudien nav pelnījusi tādu netaisnību — tikai savas esamības dēļ tapt iesprostotai valodiskā režģī. Katrs pateiktais vai uzrakstītais vārds ir zaudēts klusuma mirklis, pārtrūkusi un sastindzināta doma — pirmsvārdiska domas kustība vēl pieder īstenībai; katrs vārds mani attālina no esošās īstenības — es izraujos no tās un redzu vairs tikai savus vārdus; mēdz apgalvot, ka vārds ir īstenības modelis, bet šo modeļu ir tik bezgalīgi daudz, un tie ir tik haotiski un pretrunīgi, ka es šaubos, vai šajā vārdu un tekstu jūklī saglabājusies jel kāda īstenības atlūza. Pavisam pretēji: teksts veido manus priekšstatus par īstenību, un šis nepārtrauktais vārda terors ir tik iedarbīgs, ka es redzu tikai tekstu, tikai literatūras projekciju īstenībā. Literatūra, vienalga, vai runa ir par reālismu, kam ar realitāti nav nekāda sakara, vai par sirreālismu, kam ar realitāti tikpat liels sakars, ir nebeidzams, kustībā esošs mīts par īstenību: īstenības netveramību pierāda jau šī mīta kustība, jebkurā mirklī tas ir topošs — nevis jau tapis — mīts; tas nekad nav gatavs līdz galam — turpretī īstenība ir gatava ik mirkli, nepārtraukti. Un, ja nu es, pakļaudamies tradīcijai, mēģinādams vienkāršot savu ikdienu, gribētu pieņemt, ka tas, ko es redzu, tomēr ir īstenība, tad man neatliek nekas cits, kā secināt, ka literatūra, pats dzīvākais un topošākais vārds, rada īstenību — to īstenību, kura pieder tikai man.

***

Šķiet, nav nejaušība, ka Dante elles pievārtē sastapa tieši Vergīliju, nevis, teiksim, ģeniālo karavadoni Cēzaru vai ģeniālo runātāju Sokrātu. Tā nav tikai variācija par dubultnieku funkcijām literatūrā, kad skaidrības labad vienu personāžu, šai gadījumā — iedomāto autoru, nepieciešams sadalīt divos: autorā un viņa pavadonī, kurš, vārdiski atklādams un izskaidrodams autoram pasauli-elli, skaidro to arī lasītājam. Profesionālais literāts Vergīlijs, izrādīdams Dantem elli, būtībā to rada, nosauc vārdā, izveido literatūrai raksturīgu pasauli, kuras rūpīgajā sakārtojumā katram vārdam ir sava vieta. Rakstītāja mērķis nebūt nav meklēt vārdošanas sakarības ar īstenību — vai otrādi; galvenais ir radīt iekšēji nepretrunīgu pasauli, kas gan var nonākt pretrunā ar citu tekstu pasaulēm, bet savā mākslotībā (ja mākslotība nav acīm redzama, tad to dēvē par mākslinieciskumu) un noslēgtībā ir vienota. Šī pasaules vienotība tad arī rada īstenības ilūziju: tāpat kā īstenība nav pretrunīga un sevi noliedzoša, arī teksta pasauli nepieciešams radīt nepretrunīgu un vienotu. Vergīlija elles izrādīšana — tā vienlaicīgi ir jaunas, literāras pasaules tapšana, un, būdama noformējusies, tā sāk formēt arī mūsu priekšstatus par īstenību. Tikai pēc Dievišķās komēdijas kļuva iespējama, piemēram, šāda frāze: „viņš ir izgājis visus deviņus elles lokus". Šāda izteikuma esamība norāda uz to, ka literārs teksts veido īstenību: mēs vairs neuztveram šā abstraktā „viņa" patieso pieredzi, bet gan ievietojam to literatūras sistēmā; mums nav svarīgi, kas ar „viņu" ir noticis — mēs saskatām tikai vienu no Dantes elles personāžiem. Turklāt vārds nosaka arī cilvēka rīcību: kā liecina vēsturnieki, pēc Gētes Jaunā Vertera ciešanu publicēšanas Vācijā jaunatnes vidū palielinājies pašnāvību skaits (šaubos, vai tik kategorisks apgalvojums varētu būt patiess, bet šoreiz tas nav svarīgi — galvenais, ka šāda iespējamība ir pieļauta), t. i., literatūra tik lielā mērā var ietekmēt cilvēkam piederošo īstenību, ka viņš sevī vairs neredz cilvēku, bet gan personāžu — un rīkojas pēc literārās loģikas likumsakarībām; esamību viņš redz kā romānu, un, nepavisam negribēdams projicēt savu dzīvi citā romānā, viņš labāk izspēlē līdz galam Gētes tekstu. Īstenību, tai skaitā savu dzīvošanu, viņš atvieto ar Gētes mītu par īstenību.

Savukārt Servantess radīja ģeniālu lasītāju, Donu Kihotu, kurš nebūt nebija ārprātīgs — viņš gluži vienkārši eksistēja literārajā pasaulē, bruņinieku romānu sakārtotajā visumā — tā nebija tikai dažu metaforu iekļaušanās pasaules redzējumā, bet gan literatūras pasaulveidojošā spēka absolutizācija. Dons Kihots pat nemēģināja apšaubīt savus priekšstatus — viņa uztverē īstenības nepārskatāmību un haosu pietiekami sakārtoja bruņinieku romāni; īstenība pilnībā pakļāvās tekstam, un jebkuru tās norisi bija iespējams uztvert kā bruņinieku romānu poētikas izpausmi. Noteicošā te bija izvēles problēma — Dons Kihots pats izvēlējās pasauli, kurā dzīvot. Būtībā analoģiskā situācijā ir katrs lasītājs — un tikai beidzamo gadsimtu literārā tradīcija nosaka šo izvēli — cilvēks ir izvēlējies to pasauli, kuru mēdz saukt par reālo. Tā, protams, ir arī gaumes lieta — vienlīdz labi var izvēlēties pasauli, kurā pavisam „reāli" eksistē lidojošie šķīvīši, vai pasauli, kuras ritumu nosaka Nostradama teksti. Viss atkarīgs no tā, ko un kā lasa. „Ja literatūra — tā ir vesela pasaule, tad pareizs ir arī pretējais: visa pasaule — tā ir literatūra" (M. Epšteins). Cilvēks nekad nevar būt brīvs no vārda — viņš tam kalpo lasīdams un kalpo rakstīdams. Viņš redz vārdu, nemaz nenojauzdams par īstenības esamību — un, kolīdz viņš to apjauš, dzimst jauni vārdi, un īstenība pazūd. Tas ir vārda terors.

Vārda terors, iespējams, ir visbaismīgākais un iznīcinošākais terors pasaules vēsturē: mēs to neizjūtam tikai tāpēc, ka visi — gan rakstītāji, gan lasītāji — esam tur iekšā, piederīgi un piedalīgi. Mēs dzīvojam vārda pasaulē, un īstenība sastingst pārāk skaidrā lubu bildītē. Dons Kihots no bruņinieku romānu poēzijas izveidoja savdabīgu ideoloģisko vārdu, t. i., vārdu, kurš apzināti tiek realizēts kā darbība, kurš noliedz citu vārdu iespējamību. Tas šķiet paradoksāli — bet tieši literārais, poētiskais, bezgalīgi interpretējamais vārds — kā, piemēram, kristiānisms vai islams — ir lielisks pamats totalitārajai ideoloģijai. Savukārt, no otras puses, arī jebkuru teoriju var skatīt kā estētisku vērtību, teorija var būt skaista un poētiska (ne velti apgalvo, ka filozofam jābūt arī dzejniekam). No šāda viedokļa marksisms ir viena no visestētiskākajām konstrukcijām, kāda jelkad eksistējusi — pievilcīga tieši ar savu skaidrību un visaptveramību: elementāri izprotams ir viss — sākot no cilvēka apziņas darbības līdz milzīgajām sociālajām parādībām. Katrā ziņā ļoti valdzinošs mīts par īstenību: pasaulē notiek tikai tas, kam jānotiek — pārējo esam tiesīgi nepamanīt, jo tas neiekļaujas šajā koncepcijā; viss ir sakārtots un pakārtots cits citam; vārds nosaka pasauli: kas neatbilst vārdam — tā nemaz nav. Acīm redzama ir analoģija ar Dona Kihota — un, mazākā mērā, ar jebkura lasītāja — vārdisko pasaules redzējumu. Valodas esamība piespiež cilvēku izvirzīt sevi ārpus īstenības, raudzīties uz to it kā no malas, kaut gan cilvēks vienlaicīgi saglabājas kā īstenības daļa — bet viņš neredz savu dalību, tāpēc arī nepieciešams šis mīts, ar kura palīdzību cilvēks rada savu personisko īstenību. Jebkurš totalitārisms ir vārda māksla, savdabīgs literatūras fenomens, un visdīvainākais ir tas, ka vēl neviena totalitārā sistēma par savu ideoloģisko bāzi nav izvēlējusies Borhesa prozu. Laikam gan nebūtu nekas briesmīgāks par valsti, kurā valdītu borhesisms, kuras konstitūcijā varētu būt apmēram šāds pants: „Tava dzīve ir tikai sapnis, ko nosapņojis kāds cits. Bet šo citu sapnī redzi tu."

Visos laikos populārais aicinājums „saukt lietas to īstajos vārdos" nozīmē tikai vārdu — vai vārddošanas principu — nomaiņu: jaunie vārdi nebūt nav īstāki par “vecajiem", tie ir tikai citi vārdi. Vārds allaž paliek vien mīts par īstenību — un apzīmējums „īsts" var tikai paglaimot kārtējā utopiski noskaņotā rakstītāja patmīlībai. Literatūra ir vienošanās starp autoru un lasītāju par to, ko uzskatīt par „īstu" vai „patiesu", kura rakstītāja radīto pasauli uzskatīt par „īstāku īstenību", un, ja nu, runājot par literatūru, tomēr nepieciešams izmantot krietni miglaino jēdzienu “patiesība", tad jāsaka, ka patiess ir viss, kas poētisks, — no šāda viedokļa vienlīdz patiesīgi ir gan reālisti, gan absurdisti. Patiesība — ja to lieto nozīmē “atbilstošs īstenībai" — neko neizsaka; tas ir mīts par mītu. Un pavisam komisks šķiet tradicionālais apgalvojums par to, ka “literatūra atspoguļo pasauli": ja arī tā kaut ko atspoguļo — turklāt apšaubāmi, vai šādai tīri funkcionālai nodarbībai vērts tērēt laiku un spēku, tā lai paliek spoguļu ziņā —, tad tikai tos principus, kuri izstrādāti, lai veidotu mītu par īstenību. Krietni precīzāk būtu sacīts, ka literatūra aizsedz pasauli, literārā pasaule izspiež no cilvēka apziņas īstenību. Atzīmēsim tikai vienu nepārvaramu problēmu: jebkurš teksts ir lineārs; tekstā viss ir secīgs — vārdu sakārtojums, domas kustība, cēloņsakarīgie notikumi, secīga ir rakstīšana un lasīšana, turpretī īstenības norises ir vienlaicīgas — vienā mirklī pasaulē ir bezgala daudz notikumu, un pret šo vienlaicīgumu literatūra ir bezspēcīga (mēģinājumi to pārvarēt — kā, piemēram, Tomasa Manna polifonisms, Džoisa apziņas plūsma, Dosa Pasosa montāža un tamlīdzīgi — būtībā ir secīguma saskaldīšana un daļu kombinēšana). Teksts nevar adekvāti reproducēt ne īstenību, ne tās uztveri — teksts rada citu īstenību, kura savu vienlaicīgumu atgūst lasītāja apziņā, — bet tad jau tā ir cita pasaule.

***

Cilvēks sevi iedomājas par īstenības personāžu — viņš redz sižetus, tēlus, viņš mēdz rīkoties metaforiski; viņam nepietiek ar to, ka viņš ir, — viņš meklē sevis attaisnojumu, it kā kaut kam būtu jātaisnojas un jāatskaitās tikai par to, ka viņš ir šaisaulē: radīdams vārdu, literatūru, viņš atsacījās no īstenības, vienlaicīgi ar to pašu vārdu pūlēdamies apliecināt savu piederību īstenībai. Saprotams, tas ir bezgalīgs process — kamēr vien eksistē literatūra. Taisnību sakot, man vienalga, ka kaut kur aiz vārdu gūzmām ir arī kaut kas tāds, ko vērts saukt par īstenību — vārds tomēr svarīgāks, un man neatliek nekas cits, kā radīt pašam savu — un sev — mītu par īstenību: kādu to redzu, kādu to iedomājos redzam.

Avots, 04.1991

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s