Jānis Mauliņš “Tālava”

Jānis Mauliņš. Tālava. Romāns. R., Sprīdītis, 1990

Jānis Mauliņš Tālava Savulaik es krietni nokritizēju Jāņa Mauliņa romānu Apakšzemes straumes kā izcilu mehāniskās prozas piemēru, taču, runājot par viņa romānu Tālava jāsaka, ka te autora nosliece nesaudzīgi ekspluatēt literārās klišejas ir īsti vietā. Jo vēsturiskais romāns nav nekas cits kā šādu pēdējos gadsimtos izstrādāto shēmu un klišeju apaudzēšana ar konkrēto materiālu. Latviešu literatūrā te gan ir sava specifika: starp notikušo īstenību un topošo literatūru trūkst starpteksta slāņa, t. i., nav to bagātīgo un pretrunīgo hroniku, atmiņu, piezīmju, arhīvu materiālu un acīmskatāmo bijušās varenības liecinieku, kas bija pieejami, piemēram, Dimā, Senkēvičam vai Valteram Skotam; tāpat nav arī stabilas vēsturisko romānu tradīcijas (te varētu piesaukt tikai dažus vārdus — Aleksandrs Grīns, Jānis Sārts, Laimonis Purs, nedaudzi citi, kuri vairāk bijuši vēstures popularizētāji nekā literāti). Tāpēc autoram nākas galvenās sižeta struktūras aizgūt no cittautu vēsturiskās prozas un ieguldīt milzīgu darbu materiālu meklēšanā, apkopošanā un aizstāt vēsturiskos faktus ar iespējamības rekonstrukciju. Šoreiz Jānis Mauliņš ir nostrādājis spīdoši – Tālavā atrodama visa vēsturiskās dēku literatūras atribūtika: sākot no etnogrāfiskiem sīkumiem, paaudžu ciešas pēctecības — ir gan dzīvesgudri vectēvi, gan diži tēvadēli, pirmatnīgas mīlēšanās — līdz grandiozām batālijām un karagājieniem, kur piedalās tūkstošiem ļaužu, piļu lenkšanām un ieņemšanām, un visbeidzot — varenam brīnumierocim, kas arī ir romāna pirmās daļas sižeta virzītājspēks. Ielūkojoties vērīgāk, atklājas, ka pirmā daļa nebūt nav veltīta Taurētāju dzimtas cilvēkiem, bet gan romnieku stopam (šķiet, tikai pāris reizes autoram pasprūk svešvārds “arbalets”, kuru nu nekādā gadījumā nevarēja zināt mūsu senči): cilvēki ir tikai brīnumieroča piedevas, viņiem jāsargā tā noslēpums, jāizgatavo jauni un, protams, jāliek lietā kaujā, kur stopa īpašnieks dara zilus brīnumus. Te gan jāpiezīmē, ka autors sev raksturīgajā aizrautībā un pedantisma mīlestībā brīžiem šauj pāri strīpai, uzskaitīdams un aprakstīdams ar arbaletu nogalētos naidnieka simtus, — bet arī tas iederas spēles likumos, jo Dāvida un Goliāta motīvs allaž bijis izplatīts vēsturiskajā prozā. Tiesa, romāna otrajā daļā, sākoties vispārzināmo vēsturisko faktu un Indriķa Livonijas hronikas apspēlēšanai, spriegums mazliet atslābst, personāžu – gan vēsturisko, gan izdomāto — savairojas tik daudz, ka sižeta līnijas aizslīd uz visām pusēm, vēstījums top saraustīts un lēkājošs, it kā autors baidītos kaut vienu personāžu atstāt bez ievērības — un tālab teksts ir krietni nelīdzsvarotāks. Autors gan atrod pavisam vienkāršu un senzināmu izeju – izrādās, nebūt nav nepieciešams pusi no personāžiem nogalēt un otrai pusei novēlēt laimīgu dzīvi — viņš romānu noslēdz ar frāzi, ka viss tur nepateiktais ir pavisam cits stāsts.

Vēsturiskais romāns ir tāds žanrs, kas pats nosaka sev spēles likumus un līmeni, un autoram atliek vien tos nepārkāpt un izturēt līdz galam. Kaut ko mainīt ir ļoti grūti. No šāda viedokļa Tālava, bez šaubām, ir reti veiksmīga grāmata, turklāt lieliska lasāmviela, sevišķi vilcienos vai brīvos brīžos – un tādu romānu nav nemaz tik daudz.

Karogs, 03/04.1991

______________________

Vēl par Jāni Mauliņu:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s