Ekshibicionists, pravieši un mietpilsoņi. Saruna ar Jāni Rokpelni

G. B. Nu jau pagājuši gadi četri kopš tavas beidzamās grāmatas iznākšanas, kad tevi ne īsti redz, ne īsti dzird…

J. R. Ja runājam par maniem rakstura trūkumiem, tad viens no lielākajiem, šķiet, ir tas, ka man nekad nav bijis pietiekami daudz godkāres, katrā ziņā mazāk par kaut kādu standartnormu — nedz sadzīviskā, nedz intelektuālā un literārā aspektā. Bet, kā atminos, antīkajā ētikā godkāre bija viens no tikumiem, sevišķi karavadoņiem un politiķiem. Un šolaik jau ir gluži tas pats. Protams, ja es sēžu krogā un redzu skaistas meitas, man gribas, lai viņas mani pazītu un pazīdamas blenztu manī — bet, kad tas nenotiek, tajos brīžos gan es iedomājos, ka būtu skaisti, ja es būtu populārs literāts. Esmu pārliecināts, ka no visiem daudzmaz zināmajiem poētiem es esmu tas nepopulārākais. Tas var izklausīties pēc koķetas klīrēšanās, taču manā zemapziņā ,nekad nav bijusi nosliece būt visiem zināmam. Varbūt tas ir arī kaut kas līdzīgs slinkumam, jo arī popularitātes radīšana, uzturēšana un kopšana , prasa piepūli no sevis paša — citi jau to nedarīs.

G. B. Vai kādreiz tas nebija savādāk?

J. R. Jā, manā pirmajā grāmatā bija tāda atraktīva, šokējoša stilistika, tajā bija kontrkultūras patoss. Unn vēl jau bija arī kontrkultūras laiks, tāpēc toreizējie tīņi to daudz lasīja. Redzi, ārpus kontrkultūras barotnes mani toreizējie pantiņi nav īsti izprotami. Kad māksla gribēja līdzināties dzīvei, un dzīve mākslai. Un līdz galam tas neizdevās. Kad «mēs» cīnījāmies pret «tiem», un šai cīņai, pareizāk sakot, konfrontācijai, bija ne tikai politisks un estētisks, bet galvenokārt eksistenciāls raksturs. Jo, piemēram, Francijā kontrkultūra bija ultrakreisa, bet mums «tie» bija pašmāju totalitārisma auklējumi. Taču septiņdesmito gadu otrajā pusē kontrkultūras vilnis strauji noplaka. Rietumos — arī Rietumos! — ļaužu masu migrācija sāka uzskalot nāciju identitāti, ekoloģiskā krīze lika atgriezties pie patriarhāliem ideāliem. Nāca neokonservatīvisms, arhetipi, sakņu meklējumi… Un no kontrkultūras šūpulīša izkāpušajiem, arī man tai skaitā, iestājās drūmā krīze. Daudzi čomi nodropējās, nojūdzās… Vispār jau tāda zirgu (Pegazu) mija mākslas vēsturē ir gluži ikdienišķa parādība. Tā pati mūžīgā pendeļa svārstīšanās — no romantisma uz klasicismu, no avangardisma uz tradicionālismu — un atpakaļ. Tikai tas svārsts garāmejot nocērt arī pa kādai galviņai… Bet, runājot konkrēti par mani, jāsaka, ka es rakstu tādam iedomātam lasītājam, kura apziņas struktūra ir līdzīga manējai. Nedomāju, ka tādu ir daudz. Neesmu īpaši centies iekarot, okupēt svešu, ne savu , lasītāju. Protams, tas nenozīmē,ka es pieturētos pie kādas dzelžainas, ieprogrammētas poētikas. Tieši pretēji. Esmu nesistemātiskās domāšanās mīlētājs. Varbūt tā ir reakcija uz to pašu totalitārismu.

G. B. Ja kritika atrod tevī sistēmu — piemēram, atšifrē un izklāsta tavu poētiku. Kam tādā gadījumā šī sistēma pieder — tev vai kritikai?

J. R. …Domāju, ka man. Jā, zinu, tas ir pretrunīgi. Bet pretrunīgums jau arī nozīmē to pašu sistēmas trūkumu… Un liriķa iedabu. Jo lirika — kā jau emocionāla padarīšana — ir obligāti pretrunīga. Acīmredzot arī ārpus pantiņiem mana domāšana ir lirizēta. Tāpēc nemīlu, teiksim, Hēgeli, bet gan Paskālu, Nīči… , Vispār esmu bijis tāds margināls ļautiņš. Kaķis, kas staigā savā vaļā. Ko padarīsi — mana zodiaka zīme ir Svari, un to patrons ir Gaisa gars.Tā ka plivinos visādos metafiziskos un nemetafiziskos vējos. Varbūt tāpēc mani diezgan naigi pameta tieksme pēc latviešu literatūrā tik godājamās pravieša lomas.

G. B. Ko tas nozīmē — pravietis latviešu literatūrā?

J. R. Nu, cīņā saucējs, nācijas konsolidētājs… To var pateikt arī savādāk. Jaunlatvieši, Rainis… Pēc tam — padomju kolpniālisma periods. Atbrīvošanās kustība — kā jau trešās pasaules valstī. Protams, tā ir ļoti nepieciešama loma. Taču tikai pašu mājās. Jo — vai mūs interesē, teiksim, kādas Āfrikas valsts līdzīga patosa literatūra? Izlasām ar cieņu, bet bez īpašām estētiskām emocijām. Un tāpat pasaulē uztver arī mūsu kaujas saucienus uz lūpām. Taču smejies vai raudi — īstai literatūrai tomēr piemīt pravietiska loma (te es laikam atkal nonāku pretrunā pats ar sevi) — nevis deklarāciju, lozungu, tematiskā līmenī, bet gan dziļāk, kolektīvajā zemapziņā, kas ir katrā no mums. Un pārmaiņas tajā spēcīgs rakstnieks piereģistrē neapzināti.

Tas ir tāds tautskolotāju gars, kas raksturīgs visai latviešu, literatūrai. Atcerēsimies, ka savulaik rakstītāju lielā daļa bija tautskolotāji. Tad arī nāca iekšā tā pamācītvēlēšanās, cīņā saukšana. Turpretī man jau pašā sākumā bija tāda nostādne kā normālam divdesmitā gadsimta rakstniekam, kurš nedzīvo totalitārā režīmā, proti, manī nebija orientācijas uz labāko nākotni, saulainajām tālēm. Nebija sociālā optimisma, atšķirībā no iepriekšējās sešdesmito gadu ģenerācijas, kurai piemita tieksme uz jēdzieniskumu un publicistiskumu. Es balstījos uz visas Homo Soveticus domāšanas kritiku. Toreiz man šķita, ka nepieciešama revolūcija cilvēka apziņā, bet tas, protams, nav panākams jēdzieniski; sakne nav formalizētā apziņas līmenī, bet gan zemapziņā. Tālab nerakstīju kaut kādus disidentiskus vai politiskus pantiņus, jo uzskatīju, ka jāsagrauj visa domāšana — un pat ne tikai sovetiskā, bet domāšana kantiāniskās kategorijās.

G. B. Tā ir utopija. Kur tu esi redzējis valsti — vienalga, totalitāru vai demokrātisku, — kurā literatūra, vismaz tās daļa, nekarotu? Arī tevi dažs varbūt ieskaitītu karotājos…

J. R. Jā, tā ir gan utopija. Visur jau cīnās — par problēmām un atrisinājumiem, pret varu un tamlīdzīgi. Bet kas man vienmēr kritis uz nerviem, tā ir obligātā optimisma paģērēšana. Ne kroņa optimisma, ar to viss skaidrs. Bet lasītāja aicināšana uz sociālajām un garīgajām tālēm. Diemžēl divdesmitajā gadsimtā literatūrā optimisms piemīt gandrīz vai vienīgi sociālistiskas, nu, arī reliģiskas ievirzes rakstniekiem. Pārējie ir kafkas, džoisi, beketi utt. Stoiska skepse, mūžīgs ceļinieks bez iepriekšzināma mērķa — šāds tipāžs man acīm redzot ir vistuvākais. Skepsi bieži jauc ar cinismu, un cinisma inkrustācijas tajā patiesi ir, taču nav totalitārisma, autoritārisma. Tas ir ieradums izdomāt domu līdz galam, nepārcērtot to pusratā ar kādas aksiomas vai kārtējā mīta cirvi. Domāju, ka patlaban — kā vienmēr — skepticisma piešprice mums nebūtu par skādi. Mūsu utopisma krimstajai apziņai.

G. B. Vai tu redzi reālu izeju?

J. R. Ja jau literatūrai tā patīk cilvēkus audzināt un saukt cīņā, tad, lūdzu, patlaban mūsu vissvarīgākais uzdevums ir izauklēt mietpilsoni. Kas šis ir? Es prātoju gluži empīriskā līmenī: tātad cilvēks, kuram dzīves jēga ir darbs, ģimene, stingra (t. s. mietpilsoniskā) tikumība (vai tikai tās nav tās pašas kristietiskās jeb, kā tagad mēdz sacīt, vispārcilvēciskās vērtības?). Vārdsakot, dikti konservatīvs personāžs. Un tautai ir jāsastāv no mietpilsoņiem, nevis no saulesbrāļiem un poētiem ar utopiskiem gulbja spārniņiem. Pēc skunstnieki var bļaustīties un ar kvēlu sarkasmu šo mietpilsoni nīdēt. Taču patlaban mūsu sabiedrība ir pārlieku saulesbrālīga. Nevis zemiska (no vārda «zeme»). Cik tas ir daiļi, to pierāda amerikāņu psihologa Vladimira Lefevra (protams, nesena iebraucēja no Padomijas) pētījumi. Aptaujādams imigrantus no PSRS un vietējos amerikāņus, viņš nonāca pie secinājuma, ka eksistē divas ētiskās sistēmas. Amerikāņi krasi nodala labo no ļaunā. Un padomiskā mierīgās līdzāspastāvēšanas doktrīna: sociālisms (tas labiņais) un kapitālisms (tas zaņķīgais, ļaunais). Viskrāšņākais šeit ir tas, ka otrā ētiskā sistēma ar savu labā un ļaunā konverģenci nebūt nenozīmē tolerantu, bet gan konfrontējošu personību. Pirmās sistēmas priekšstāvji vienmēr tiecas pēc kompromisa — tieši kompromiss vairo viņu pašcieņu. Otrā sistēma labprātāk piekopj konformismu. Dod Dievs, lai es kļūdītos, bet arīdzan starp letiņiem šī kompromisu skunste nav pārlieku populāra. Toties dažlabam šķiet, ka var harmoniski savienot autoritāros ulmaņlaikus ar demokrātiskās Latvijas periodu un palikt par riktīgu demokrātu… Totalitārisms jau neizpaužas normatīvajā morālē, tas dirn kaut kur dziļi dvēseles iekšās.

G. B. Atgriezīsimies pie mazliet konkrētākām lietām. Pie taviem pirmsākumiem. Ķādas ir tavas attiecības ar to poētu Jāni Rokpelni, kurš pirms gadiem divdesmit uzsāka pantiņu rakstīšanu?

J. R. No mana mūžiņa literatūrā nevar pasmelt nevienu pamācošu lāsi. Socreālištiški runājot, tipiskos apstākļos biju visai netipisks. Pabeidzis videni (tas bija 1963. gadā), migrēju uz Leņingradu. Pāris gadus studēju psiholoģiju, pēc tam gadus piecus — filozofiju. Protams, lekcijās nedirnēju, bet gan bibliotēkās un krogos. Jā, un sāku nenorimti rakstīt pantiņus. Taču — lielkrievu mēlē. Kādēļ? Ņu, to valodu mācēju jau no bērna autiņiem (mana vecmamma bija Krievijas vāciete, atbēgusi no Krievijas un apprecējusies ar latvieti; starp mums runājot, kā noprotu — krievu šoviniste). Savukārt, mans tēvs bija Fricis Rokpelnis, un letiņu attieksme pret mani bija kā jau pret kungu dēliņu — nīgri naidīga vai pieglaimiga. Tāpēc gribēju pārvākties uz vidi, kurā mani neviens nepazītu. Pašam sevi dabūt gatavu. Dubulta emigrācija — cita pilsēta un cita valoda. Turklāt man liekas, ka metafiziski ieskati, uzskati, izjūtas veidojas jau paagrā jaunībā — intuitīvi, protams, nesistemātiski, taču šis ieraugs paliek uz visu mūžu. Man tas bija tolaik tik populārais eksistenciālisms. Visumā kosmopolītiska būšana. Blakus minot, Latvijā vēl biju stihisks boļševiks, bet Leņingradā it naski dialektiski pārtapu antilieliniekā. Nuja. Kad tagad pārlasu divdesmit gadu vecumā krieviski ceptos pantiņus — gandrīz visus reiz iznīcināju, saglabājies kāds ducis, tad paliek diezgan mēslīgi ap dūšu. Jo izrādās, ka mana poētika lielās līnijās bija izveidojusies jau tolaik — visas šīs alūzijas, aloģismi, groteska utt. Ja tas būtu sacerēts latviski… Toreiz gan i nedomāju par driķēšanos. Jūtos pilnīgi normāli Leņingradas andergraundā. Jā, klausījos Brodski, vēl dzīva bija Ahmatova… Un tad pienāca brīsniņš, kad vajadzēja izvēlēties: vai nu asimilēties, vai atgriezties atpakaļ pie tā dēvētajām saknēm. Un saku skricelēt latviski. Izrādījās, ka pat tehniskās iemaņas nav automātiski pārceļamas citā valodā (dzimtajā!). Bērziņu Uldis, kurš arī tolaik mācījās Pēterpilī un ar kuru mēs čupojāmies, izlasījis manus latviskos dzejolīšus, teica, ka krieviskie esot septiņreiz labāki par šiem. Tā dažus gadiņus fabricēju visai gļetus tekstus, un tikai septiņdesmito gadu sākumā dabūju kaut kādu uzrāvienu. Tālab pirmā grāmatele Zvaigzne, putna ēna un citi (1975) iznāca trīsdesmit gadu vecuma un diemžēl vairs nebija debija, bet, bet… kaut kāds noslēgums, vai. Neapšaubāmi mana foršākā grāmata. To izdabūt cauri nebija viegli — gan šokējošās poētikas dēļ, gan arī tāpēc, ka teiksmainajā Skapī pa dropi es mēdzu muldēt skaistajai tiešamībai visai neadekvātus tekstus. Nu esam pieraduši pie debijām trīsdesmit gadu vecumā, senāk tā bija anomālija. Tālab es — kā kādā dzejolītī rakstu — jūtos nevis vecs, bet — sens. Uzreiz pēc tam nāca krīze, jo turpināt tādā pašā garā negribēju, bet labāk ar tādu piegājienu nevarēju. Rakstot savādāk, pazeminājās kvalitāte. Radās daudz viduvēju dzejolīšu.

G. B. Pēc kā tu spried par savu dzejoļu kvalitāti? Kas nosaka līmeni?

J. R. Līmeni nosaka iepriekšējie pantiņi. Jā, pirmā grāmata tā arī palika labākā — tur iekšā bija tāda garīgā kaisle. Vilciens uz pilsētu R. bija neveiksmīga, tāpēc tagad gribētos reabilitēties ar jaunu grāmatu, taču tā bezcerīgi iestrēgusi izdevniecībā — sola labi ja uz 1992. gadu, protams, ja vien izdevniecība neizputēs. Tagad jau labu brīdi esmu bez darba — jāmeklē, kur strādāt, jo naudas nav. Pirms gadiem desmit par tūkstoš rubļiem nopirku māju, laukos, tādā vietā, kur rudeņos netiek klāt, tagad jumts tek, nesen pat vēl sapņos rādījās, bet, kā uzlikšu jaunu — nezinu…

G. B. Dzeja un politika — šī problēma gari tagad jau zaudējusi aktualitāti, viss pamazām nostājas savās vietās. Bet tomēr — kāda ir tava attieksme pret politisko dzeju?

J. R. Aizliedzu sev rakstīt politiskus pantiņus. Laiku pa laikam gan tādi uzrakstās paši no sevis. Bet tas jau nekur neder. Kā saka ASV — ar politiku nenodarbojas paši spējīgākie cilvēki, bet gan tie, kuri savu realizāciju nespēj atrast nekur citur. Īstenībā tā būšana — dzejnieks un politika — ir krietni sarežģītāka. Piemēram, tāds jēdziens kā dzejnieka apolitiskums. Tas var nozīmēt pavisam atšķirīgas lietas. Apolitiski būtībā ir liela daļa latviešu rakstnieku — tajā nozīmē, ka, kolīdz mainās režīmi vai varas, viņi acumirklī uztver jaunās vēsmas un tām pakļaujas. Protams, viņi nelien, neslavina, neapdzied, viņi pat varbūt atrodas tādā iekšējā opozīcijā, bet viņi iekļaujas sistēmā. Savukārt, no otras puses, septiņdesmitajos gados daudzi atradās atklātā opozīcijā, nepakļāvās sistēmai — tātad bija apolitiski no šīs sistēmas viedokļa. Uldis Bērziņš, kurš tolaik sarakstīja milzums politisku pantiņu, kuru nedrukāja, kura dzeja tātad bija politikas sastāvdaļa, viņš tieši tolaik izstrādāja savu poētiku. Arī Leons Briedis, Juris Helds. Ir tāds vecs teiciens — slikti laiki sabiedrībai, labi dzejai. «Uz lieliem sūdiem roze aug…» To apstiprināja septiņdesmitie gadi, kad iznāca labākās lirikas grāmatas. ‘

G. B. Nevarētu sacīt, ka sabiedrībai tagad ir labi laiki, bet arī dzejas procesu tā īsti nemana.

J. R. Tagad ir tāda pusrevolūcija, pusevolūcija. Pati revolūcija literārā ziņā ir pilnīgi neauglīga. Protams, rodas kaujas dziesmas, himnas un tamlīdzīgi — bet atcerēsimies arī to, ka Lielā franču revolūcija vienīgo izcilo poētu Andrē Šenjē, kā zināms, noslaktēja. Pirms un pēcrevolūcijas laiks gan dod spēcīgu uzrāvienu mākslā un literatūrā — jaunas paaudzes dzemdē tieši lūzumposmi sabiedrībā. Un mums taču beidzot ir jauna literātu paaudze — gan poēti, gan prozisti.

Ja dienišķie politiskie mērķi būs sasniegti, tad literatūrai vairs nevajadzēs karot ar valsti, bet centrēties eksistenciālos jautājumos. Līdz ar to literatūra būs sabiedriski maznozīmīga. Un tā tam jābūt.

G. B. Ķāda ir tava attieksme pret kritiku?

J. R. Izlasu… Astoņdesmito gadu pirmajā pusē es pats ar to daudz nodarbojas. Tas nāk līdzi jau no universitātes, kad es rakstīju kursa darbu par OPOJAZ, Tiņanovu, Eihenbaumu, lasīju toreiz populāros strukturālistus. Īstenībā manī pašā ir liels racionālisms, un varbūt tieši tāpēc mīlu aloģisku poēziju. Man ir tikai emocionālā atmiņa. Nekad neesmu izjutis nepieciešamību kādu mākslas darbu obligāti jēdzieniski interpretēt. Protams, ja vajag, es to varu darīt. Literatūras (un vispār mākslas) teorijas mani interesē gluži pašmērķīgi. Senāk kritika mani lutināja, tagad — vairs ne. Bet man liekas, ka savu literāro ražojumu trūkumus — nelabojamos, vien pieslīpējamos — es zinu labāk par to šerpāko manis kritizētāju. Ja nevar, kā grib, tad jāgrib, kā var. Samērā ilgi nejutu savas varēšanas griestus. Pēc tam sāku dauzīt pret tiem pauri. Tas, protams, ir ļoti draņķīgi, jo paralizē intuīciju, — un intuīciju mākslā es stādu augstāk par intelektu. Paškritika ir baismīgāka par citkritiku.

G. B. Ja autors ir sasniedzis kādu noteiktu līmeni, ieguvis stabilu rakstību, tad jau vairs nav vērts viņu kritizēt, var tikai analizēt. Vai arī — izteikt savu tīri personisko viedokli, bet tā jau vairs nebūs kritika.

J. R. Laikam gan… Gēte ir teicis, ka pat saturs ir iedzimts. Un ne tikai dzejniekiem, bet arī romānistiem. Protams, konkrētas detaļas un reālijas vajag apgūt, izzināt. Bet galvenie motīvi ir iedzimti.

G. B. Kā ir ar tavas poēzijas iedzimtību no vienas puses un literārajām zādzībām no otras?

J. R. Redzi, kā ir ar tām literārajām ietekļnēm. Ja kādam piesien ietekmēšanos no citiem rakstītājiem, bieži vien autors no šādām runām kratās vaļā, jo patiešām nav to ietekmētāju lasījis. Te ir kaut kāda homeopātija. Dažkārt pietiek pat ar īsu citātiņu, kaut vai satura pārstāstu, un tas tavus rakstu darbus iespaido vairāk nekā, teiksim, Tolstoja akadēmisko rakstu cītīga izlasīšana. Lūk, gadījiens no manas dzīves. Kādreiz piecdesmito gadu beigās padomju presē izlasīju varen šerpu artiķeli par poļu literatūras dekadentiskajām novirzēm. Tāds skribents, vārdā Mareks Hlasko, neveiksmīgi pakaļdarinādams agrīnos Gorkija stāstus par bosikiem, ar smeķi pievērsies visādu padibeņu iemūžināšanai. Nekādu satura izklāstu, nekādu citējumu. Pēc pārdesmit gadiem uzrakstīju stāsteli par zilīšiem Tas skuķis komunaļņika gaitenī. Pie viena atcerējos Mareku Hlasko — tik vien zināju, ka viņš emigrējis un nomiris no pārdzeršanās. Un, lūk, reiz man nācās palīdzēt salāpīt paģiras kādam ebreju izcelsmes francūzim, kurš bezcerīgi bija nolēmis Parīzē kaut ko nodriķēt no latviešu literatūras. Pieskaņodamies situācijai, pārstāstīju savu alkoholizēto gabalu. Un francūzis uzreiz saka — tas taču ir gluži kā Marekam Hlasko! Izrādās, viņš ar to ir savulaik kontaktējies… Tā ka nav jāvairās no netīšām sīkām literārām zādzībām. Antīkajā literatūrā ar plaģiātu pat lepojās: es taču no viņa mēslu čupas izcēlu laukā vienīgo pērli!

G. B. Tu krietnu laiku esi bijis Rīgas Jauno literātu studijas vadītājs. Kā tu skaties uz pašreizējiem jaunajiem?

J. R. Man vienmēr patīk visu laiku jaunie. Arī tagadējie — Akmentiņš, Lelde Čate, Ingūna Jansone. Laikam esmu enerģētisks vampīrs (ko pierāda arī mans hobijs, šāda veida vampīru vaļasprieks, klaiņošana pa kapiem). Jaunie var nenākt ar novācijām poētikā, taču viņi vienmēr spēj nomedīt pārmaiņas mentalitātē, emocijās. Un šo medījumu patērēju arī es. Man vispār vairāk patīk kaifot un uzsūkt, nekā dot laukā gatavo produkciju. Protams, ar gadiem mans literārais kuņģis atrofējas… Taču mani nepadara nīgru jaunas literārās paaudzes pilnīgi dabiskā tieksme noslaucīt iepriekšējās. Tā nu tas vienmēr ir bijis. Pēcgalā no pagātnes literārā mantojuma (šai gadījumā — no manis) labākais tomēr tiek pārmantots.

Te gan jāpiebilst, ka daudzi tā saucamie jaunie tādas vecas mēbeles vien ir. Bet, no otras puses, kā jau teicu, es pats pirmo grāmatu izlaidu, būdams trīsdesmit gadus veca mēbele. Tāpat visa šī ģenerācija — Brūveris, Aizpuriete, Godiņš, Zirnis, Žandere, Žebers — viņi ar grāmatām debitēja ap trīsdesmit, kaut gan sāka daudz ātrāk, daži jau padsmit gados. Tāpēc arī grāmatas uzrādīja gatavus poētus, nevis iesācējus. Visiem — gan poētiem, gan filozofiem — radīšanas un pasaules skatījumu sistēmas dzimst ļoti agri, un pēc tam no tām vairs nevar atkratīties. Padsmitnieka gados pasaules un mākslas uztvere laikam ir visadekvātākā, tikai pēcāk sāk mocīt ētiskās problēmas — ko pārveidot, kā pamācīt. Reizēm gadās, ka jau ar pirmajiem pantiņiem šī sistēma, kas ir nevis uzkonstruēta, bet intuitīvi radusies, tiek izsmelta, un tālāk atliek vien atkārtoties. Tas, protams, nenozīmē, ka arī vēlāk nevarētu būt labi dzejoļi, bet fundaments tiek ielikts ļoti agri, pēc tam nāk variācijas.

G. B. Tagad tev ledusskapī glabājas neskarta šņabja pudele, tu attaisi to, ielej man kādu glāzīti — un pats mierīgi noskaties. Tavā sejā nemana ne vēlēšanos, ne nožēlu, ne bailes vēlreiz iekrist. Tu tagad esi atmetis pilnīgi un galīgi, nu jau padsmit gadus, bet bija taču arī tādi laiki, kad Rokpelnis skaitījās pie izcilākajiem pļēguriem. Kā tu tiki galā ar sevi?

J. R. Jā, tā bija tāda plostu sistēma, turklāt daudzu gadu garumā — nekādi neizdevās nokāpt. Kā viens plosts beidzās, tā uz otra virsū. Kolektīvās dropes manā dzīvoklī — tās nokristīju par komūnām — ieguva patiešām tālu skanējumu. Tajās izauklējās arī daža šobrīd diezgan prominenta personība. Bija kodols, kādi desmit cilvēki, un tad tur mainījās bezgala daudzi citi. Daļa — kas turpināja tādā pašā gara, — tagad jau zem zemes. Māris Čaklais teica, ka tādas dropes pēckara Latvijā nekur neesot notikušas. Mans tēvs kādreiz stipri dzēra, vectēvs dzērumā iekrita krāsnī un sadega… Tā ka biju jau uz to ieprogrammēts.

Redzi, te galvenais ir neaplaisties ar renegāta kompleksu — ar svētām dusmām nelūkoties uz dropmaņiem. Lai sātībnieki brēkā, taču es uzskatu, ka, ja cilvēks spēj padzerties bez lielas skādes, tad lai viņš to dara. Atkaldropēšanā iekrīt tieši šīs cunftes renegāti. Bet man arī tagad patīk būt dropēs, kaut arī es vairs nelietoju. Es uz to skatos kā uz daiļslidošanu — jā, tas ir ļoti smuki, taču es pats neko tādu nemūžam nedabūšu gatavu. Un viss. Uz mani tas neattiecas. Toties man nav vairs pārāk lielu baiļu no visāda veida ellēm — vienā jau esmu pamitinājies. Kā saka Edmunds Rudzītis, cilvēki dzer divu iemeslu dēļ — protams, neapzinātu: lai dabūtu kaifu vai arī lai iegūtu nāves ekvivalentu. Es piederēju pie otrajiem — dzēru līdz bezfilmai, dzēru, lai nolūztu. Tāpēc man nebija nemaz tik grūti atmest — tāda sīka ikdienas padzeršanās mani nesaistīja, man vajadzēja pedāļus grīdā, kamēr ragi dūņās. Jau stoiķi apcerēja «saldkaislo mīlestību uz nāvi». Tā ka man bija izvēle: vai nu turpināt mešanu un nolikt ķelli, vai arī atmest un turpināt dzīvošanu attīstīta sociālisma apstākļos. Varbūt nokļūdījos, tomēr izvēlējos otro. Vēl pēdējo reizi kārtīgi sametos, paņēmu līdzi pāris bumbas, un taksis — tikai pār trīsdesmit rublīšiem! — aizrāva mani uz Straupi. Iztiku bez visādiem antabusiem un pakaļā iešūtām ampulām. Bet biju taču dzelžaini pārliecināts — arī mani cīņu biedri —, ka atmest nekādi nespēšu! Redz, ka tomēr sanāca… Jā, stalto Straupes pili joprojām atceros ar nostalģiju. Biju pat izpunktierējis cirst augšā noveļu romāniņu. Vienas diennakts epizodes iz kāda zilīša klejojumiem pa savu kolēģu vonungiem Rīgā. Saproti, dažādi sociālie slāņi — no elites līdz padibenēm. Uzrakstīju gan tikai vienu stāstiņu — to pašu Tas skuķis komunaļņika gaitenī. Dažs labs manis pazinējs nez kāpēc to iedomājas par gluži autobiogrāfisku…

G. B. Tu esi diezgan atklāts…

J. R. Dabiski. Būdams kontrkultūras bandubērns, mēģināju arī dzīvošanu pieskaņot skunstei. Savu ķermeni un prātiņu uzskatīju par eksperimentāliem objektiem, kuri jāvirza visdažādākās — arī zaņķīgās — situācijās. Autoram pašam jācepas uz pannas. Nu, un sadabūtos rezultātus — neuzfrizētus — savukārt provēju iestūķēt tekstos. Kā patlaban noprotu, tas bija drīzāk proziķa, nevis liriķa piegājiens: vairāki pretmetīgi liriskie varoņi bez tīšas tikumu selekcijas. Vārdsakot, no sākta gala mans nesasniedzamais ideāls skunstē bijis konsekvents ekshibicionisms. Bet ne jau tikai sevi izģērbt līdz kaulam. Arī pasaules ēku nojaukt līdz stūrakmenim. Taču joks ir iekš tam, ka uzmālēt savu vai pasaules plikni ne velna nevar. Kaut vai tā pati izejviela — valoda. Kādreiz strukturālisma iespaidā šķita, ka dzejolītis ir noslēgta sistēma. Tomēr vārdi proklamē neatkarību, tiem ir pašiem sava satversme, vēsture utt. Tev šķiet, ka nu reiz tu esi visu acu priekšā izmeties plikiņš (tālab mākslas gabalu taisīšanā es vienmēr esmu jutis amorālisma piesmaku), bet vārdi tevi ievīsta tādos deķos, kuru drēbi tu nemaz nepazīsti. Nu, bet lai tas ekshibicionisma ideāls paliek. Dažreiz jau kāds atklāsmes īlens izspraucas no realitātes maisa.

Kaut gan — tas viss, ko es tev gvelžu par sevi, acīmredzot arī ir tikai viena versija vai hipotēze, par kuras pareizību pats esmu pārliecināts, taču, kā sacīt jāsaka, no mūžības viedokļa raugoties, tā var būt galīgi aplama.

Karogs, 03/04.1991

_________________________________

Vēl par Jāni Rokpelni:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s