Roberts Mūks “Kali juga”

Roberts Mūks. Kali juga. Sotuqnangu, 1990

Roberts Mūks paša apgādā Sotuqnangu (autors paskaidro, ka tas ir hopi indiāņu svētais gars) izdevis ceturto dzeju krājumu Kali juga. Ievadvārdos Mūks atšifrē krājuma nosaukumu: “Kali ir indiešu “melnā” dieviete un kā tāda — personificē laika postošo un visu iznīcinošo varu. (..) Pēc indiešu prātojumiem, šodienas cilvēce dzīvo kali jugā, tumsības ērā, dzelzs laikmetā, kad visu nosaka kvantitatīvā pieeja lietām” — un iezīmē savas poētikas principus: “Cilvēka misija ir ar visu sirdi piedalīties dievišķajā spēlē un simultāni redzēt tai cauri, zināt, ka tomēr tā ir “tikai” spēle. Jāspēlē nopietni (ievērojot spēles noteikumus) — tikai tad tā lieta ir interesanta un aizraujoša.” Un Roberts Mūks spēlējas, “dzen velnu” — kā rakstīts uz vāka, radīdams ērmīgas mitoloģiskas kolekcijas un konstrukcijas, iesaistīdams savos, tekstos austrumnieciskas un kristietiskas alūzijas, ironiski pārfrāzēdams Bībeles tēzes. Tā ir tāda kā askētiska izšķērdība: bezcerīgi tumši jēdzieniskie bezdibeņi sarūk līdz vienam vārdam un autors ar tiem spēlē kaut ko līdzīgu biljardam — rūpīgās un pareizās sākumpiramīdas pašķīst uz visām pusēm, pārtapdamas grūti apceramā un aptveramā jūklī. Iespējams, pirmajā acu uzmetienā varētu šķist, ka šī poēzija ir tas, ar ko pamatīgi erudīts domātājs nodarbojas vaļas brīžos.

Esamība ir diezgan savāda lieta, sevišķi, ja eksistē poēzija, —un varbūt liela patiesība ir tās romantiskajā interpretācijā — par to, ka poēts dzīvo rakstīdams, dzīvo caur vārdu, un dzeja nav esamības komentārs, bet gan sastāvdaļa; poēzija Mūkam ir tik dziļi intīma nodarbošanās, ka lasot brīžiem paliek mazliet neērti — gluži kā pa šķirbiņu noklausoties svešām (Dieva?) ausim paredzētu atzīšanos. Dievs, piemēram, šoreiz nav tas inspirējošais Kungs, kurš iedvesis savam pravietim Mūkam poēzijas nepieciešamību, — Dievu radījis velnu dzenošais Mūks, gluži tāpat kā visas pārējās mistifikācijas. Kuras — vērīgāk ielūkojoties — nebūt nav mistifikācijas, jo pārāk tuvu un blakus izjūtams tas slieksnis, ko sauc par nāvi (kaut vai tikai tāpēc, ka “dvēselei tu esi tikai nasta”), kura ar savu nemaz ne draudošo — viņa vienkārši ir, un, ja jau ir, tad vērts padomāt — klātesību piepilda dzejoļus.

Iespējams, šajā Kali jugas laikmetā neatliek nekas cits, kā spēlēties vai, pareizāk sakot, visu interpretēt kā spēli, tai skaitā arī savu darbību. Te ir iespējami divi vienlīdz bezcerīgi — bet varbūt mierinoši — slēdzieni: spēle ir pati nopietnākā nodarbošanās, un — pat visnopietnākā nodarbošanās nav nekas cits kā spēlēšanās.

Karogs, 02-03.1991

_______________________________

Vēl par Robertu Mūku:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s