Anita Liepa “Ekshumācija”

Romāns pret dokumentu

Anita Liepa. Ekshumācija. Romāns. R., Liesma, 1990

image Jebkuram literāram tekstam ir divas vērtības: konkrētajā laika momenta (mainīgs lielums; parasti atkarīgs no tā, kas tobrīd atrodas sabiedrības uzmanības centrā; attiecīgi darbs tiek vai nu nenovērtēts, vai arī pārvērtēts) un tāda kā ārlaicīga vērtība (nemainīgs lielums, kurš nepakļaujas laika ritumam neatkarīgi no konteksta, autora ieceres un publikas interesēm). Ja Anitas Liepas Ekshumācija būtu iznākuši pirms diviem vai trim gadiem — kad presē parādījās pirmās ziņas par romānu — tā neapšaubāmi būtu sensācija: jau ar to vien, ka autore visus šos gadus ir uzdrošinājusies rakstīt to, ko viņa uzskata par patiesību, nepakļaudamās oficiāli sludinātajām patiesībām (iespējams, ka šāda klusa — toties noteikta — nesamierināšanās ir daudzkārt radikālāks protests, nekā samierināšanas ar to mazumiņu, ko valdošā ideoloģija ļauj izraut sev no zobiem). Tomēr par latviešu virsniecību pirmie sāka runāt citi — kaut gan tieši Anitai Liepai neapšaubāmi pienāktos šis gods; diemžēl mūsu grāmatizdošanas pagalam ierūsējušais, mehānisms kustas tik gausi, ka Ekshumācija ir mazliet nokavējusies, neiekļuvusi savas augstākās vērtības mirklī, jo ārlaicīgā vērtība romānam — kā literāram tekstam — tomēr nepiemīt. Sis ir tas gadījums, kad pats romāna esamība" fakts ir svarīgāks par tā literāro vērtību.

Ekshumācija nodēvēta par dokumentālu romānu. Šoreiz jēdziens “romāns” nonāk konfliktā ar jēdzienu “dokumentāls” (ne tajā pozitīvi vērtējamajā konfliktā, kas paredz dialoģiskumu, bet gan tādā, kad abas puses viena otru noliedz). Starp dokumentu (piezīmēm vai dienasgrāmatām) un īstenību ir tikai autora personība un valodas uzspiestās likumsakarības, kas deformē īstenības iespaidus — bet tā kā lasītāja personība lielākoties ir līdzīga autora personībai, tad viņa pārdzīvojumi ir analoģiski autora pārdzīvojumam; sliktākajā gadījumā — viņš uzzina, ko autors pārdzīvojis — un no šejienes izriet tīri cilvēciskās lasītāja attiecības ar autoru. Mākslinieciski nenostrādāts dokuments attiecīgajā domāšanas kontekstā dažkārt var pārtapt par estētisku faktu — tieši ar savu nenoslīpētību, ar pārdzīvojuma nepastarpinātību un līdz ar to – augstu ticamības pakāpi. Turpretī starp romānu un īštenību iespraucas vēl šā romāna uzrakstīšanas nepieciešamība, laika gaitā izstrādātā struktūra, kurai autors daudz vairāk spiests pakļauties pats, nekā spēj pakļaut to sev. Šoreiz pavisam reāla un patiesa pieredze ir piemērota latviešu prozā jau ārkārtīgi bieži ekspluatētai struktūrai – ģimenes vēsturei romāna formā (laikam gan nav daudz tādu literātu — gan klasiķu, gan mūsdienās rakstošo — kas nebūtu to izmantojuši), un nepieciešama liela meistarība, lai dokuments paceltos romāna kvalitātē. Diemžēl gala rezultāte ir diezgan bēdīgs. Ekshumācija. atgādina krustvārdu mīklu, kur rūtiņas zīmējusi un jautājumus uzdevusi literārā tradīcija; autorei atlicis vien izvelēties personāžu vārdus, dzimšanas un miršanas apstākļus un gadus, svarīgākos dzīves notikumus, sarindot tos vajadzīgajā secībā un katru no šiem pieturas punktiem apaudzēt ar tekstu. Tomēr atcerēsimies, ka romāns taču ir dokumentāls, tātad arī izejas dati ir bijuši zināmi — tādējādi Anita Liepa pārvērtusies kompilatorē.. Veidojas mazliet paradoksāla situācija: romāns, kurš pirmajā variantā sarakstīts pirtns daudziem gadiem, it kā iekļaujas nupat topošajā “jaunās konjunktūras” (t. i., beletristika, kas izmanto “karstās” tēmas) plūsmā.

Tiesa, Ekshumācijas sākums šķiet diezgan cerīgs: lasot pirmās lappuses, rodas iespaids, ka Anita Liepa ikkatrā fragmentā pūlējusies notvert kādu nozīmīgu personāžu dzīves mirkli — tomēr mozaīkas princips sevi attaisno tikai tad, ja katrā fragmentā atrodami bezgalīgi dziļumi, turpretī romānā valda klajš informatīvisms: autore tikai uzskaita visus ar personāžu biogrāfijām saistītos faktus. Rodas priekšstats, ka visai apjomīgā Ekshumācija tomēr nespēj iekļaut sevī visu materiālu — sižeta līnijas nemitīgi slīd uz visām pusēm, tiecas izrauties ārpus romāna iepriekšnoteiktās struktūras, dažkārt pat pavisam negaidīti apsīkst. Vienlaicīgi — lai gan kaut kas ļoti svarīgs ir palicis ārpus teksta robežām — pateikts tiek pārāk daudz: daudzas epizodes ir liekas — to vietā vienlīdz labi varētu būt citas — un nekas nemainītos. Iespējams, tāda bijusi iecerēta autores metode — mēģināt panākt traģēdijas efektu ar kontrastu starp īstenības traģiku un sauso, bezkaislīgo tekstu. Diemžēl tas nav realizējies. Un te iezīmējas vēl viena problēmā: vai tradicionālā reālproza vispār var atjauties runāt par divdesmitā gadsimta traģisko pieredzi — par represijām, izsūtīšanām, lēģeriem — kā lai to visu apraksta, lai varētu runāt par literatūras patiesīgumu tādā pašā nozīmē kā par dienasgrāmatas patiesīgumu; un vai attiecībā uz to vispār var runāt, par literatūru — vismaz pagaidām, kamēr pieredze nav izkristalizējusiēs — jo literatūra tomēr ir pārdzīvojuma atvietotājs, surogāts; reālproza ir pārāk pašmērķīga — tā vairāk izrāda savu tradicionālo struktūru, nekā saistās ar īstenību.

Galu galā atklājas, ka romāna pirmās divas daļas ir tikai milzumliels ievadījums trešajai daļai — Kliņģerīšu vainagam, kurā patiesi jau var runāt par īstu prozu, nevis ilustrācijām par vēstures tēmu; ka pirmās daļas bijušas nepieciešamas tikai tāpēc, lai izskaidrotu lasītājam, kas ir Nameda un kāpēc viņa Sibīrijā meklē nogalināto latviešu virsnieku kapa vietas. Namedas vairāk nekā trīsdesmit gadus ilgo veltīgo meklējumu epopeja (izrādās — kapi ir zem ūdens) — tā ir grandioza metafora esamībai sociālistiskajā paradīzē, būtībā Ekshumācijas kulminācija — kas gan var būt vēl bezjēdzīgāks par to, ka ne tikai cilvēku dzīves bezjēdzīgi izniekotas, bet arī kapi tikpat bezjēdzīgi izzuduši. Diemžēl kopumā jāsaka, ka Ekshumācija vairs nav dokuments, bet vēl nav romāns.

Karogs, 07.1990

_______________________________

Vēl par Anitu Liepu:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s