Jānis Mauliņš “Apakšzemes straumes”

Mehāniskā proza

Jānis Mauliņš. Apakšzemes straumes. Romāns. R., Liesma, 1989

Kritika literatūru parasti skata kā valodu, par kuru runājot —, kuru modelējot —, izmanto citu, augstāka līmeņa valodu, t. i., literatūra tiek kodēta, turklāt tāda veidā, ka pēc šī koda gandrīz nekad nav iespējams spriest par reālo ainu literatūrā (citiem vārdiem sakot, literatūru gan var analizēt, tomēr no šīs analīzes rezultātiem nevar restaurēt analizējamo tekstu). Nez kāpēc — acīmredzot precīzas terminoloģijas trūkuma dēļ — kritika lielākoties izmanto gluži ģeometriskus jēdzienus, it kā teksts mīklainā veidā projicētos plaknē, un kritiķis būtu spiests vārdiem aprakstīt šīs projekcijas kontūras: sižeta līnija, struktūra, mozaīka, “mīlestības trīsstūris”; tāpat arī personāži lielākoties tiek rūpīgi klasificēti attiecībā pret kādu iedomātas koordinātu ass nullpunktu “pozitīvajos” un “negatīvajos”, tiek meklētas paralēles, krustpunkti utt. Līdz ar to, kritika attiecīgajā laikposmā rada teksta optimālo modeli, tukšu klišeiu, kuru autors, saprazdams kritikas valodu, var aizpildīt pēc savām vēlmēm un ieskatiem. Literatūra pārvēršas par mehānismu, kurš pats sevi atražo, nepārtraukti producēdams vienveidīgi pelēcīgus tekstus; autors akli pakļaujas kanonam un pat nemēģina apšaubīt attiecīgās, rakstības vērtības. Sī modeļa nomaiņa ar citu ir ārkārtīgi lēns un pakāpenisks process (ja tas notiek pēkšņi, kā tas dažkārt patiesi mēdz notikt, lasītājs gluži vienkārši jauno modeli nepieņem, un tā autoram atliek samierināties ar pieticīgo domu, ka tikai labu laiciņu pēc nāves viņu iecels ģēniju kārtā). Tātad literatūra, orientēdamās tikai uz kanonu, patērē jau radītās vērtības, un nenovēršami pienāk mirklis, kad šīs vērtības vismaz daļēji tiek devalvētas: vērtība pāriet subkultūrā. Ikdienišķajā apziņā šis process izpaužas arī tādējādi, ka vērtību pirmradītāji, šai gadījumā klasiķi, arī top par subkultūras sastāvdaļu, jo lasītāja apziņā nav laika dimensijas — visi teksti eksistē vienlaicīgi, un nav svarīgi, vai darbs dzimis pirms gadsimta un ir attiecīgās rakstības ģenerētājs, vai tagad tikai patērē pirmējo impulsu; līdz ar to kļūst saprotams parastais izbrīns, lasot klasiku: “..bet tur taču nekā nav! Visparastākais romāns (stāsts, luga, novele).” Lasot beidzamo gadu latviešu prozu, tā vien šķiet, ka rakstība ir atmetusies — ar retiem, ļoti retiem izņēmumiem — turpat pie brāļiem Kaudzītēm, Blaumaņa, Janševska, Andreja Upīša; pat vēl vairāk – kā viens no orientieriem ir ideāli mehāniskā socreālisma rakstība, protams, nomainot zīmes pie ideoloģiskajām klišejām; dažkart rodas priekšstats, ka Poruks un Saulietis salīdzinājumā ar mūsdienu prozu ir bezmaz avangardisti (bet atcerēsimies, ka savulaik Straumēnos un Dvēseļu putenī bija jaušams rakstības kvalitatīvs kāpiens, neraugoties uz to, ka šajos darbos iekausētais materiāls piemērots sadzīviskās rēālprozas un piedzīvojumu literatūras radīšanai).

Jāņa Mauliņa romāns Apakšzemes straumes ir izcils mehāniskās prozas piemērs: autors pakļaujas esošajam klišejām tik labprātīgi, ka reizēm pat škiet, ka viņš šīs klišejas parodē. Romānā būtībā nav prozas, teksts ir absolūti funkcionāls: viss ir vērsts uz, to, lai “paustu idejas”, bet ar šīm idejām diemžēl autoram ir diezgan trūcīgi — idejas varētu satilpināt vienā publicistiskā avīžrakstā. Funkcionālisms un mehānicisms izpaužas jau personāžu izvēlē. Bez šaubām; ja iecerēts romāns, nepieeigsams sižeta ierosinātājs; sižets “pats no sevis” neraisīsies — un tā parādās pirmā skrūvīte Mauliņa mehānismā: atvaļinātais milicijas apakšpulkvedis Francis Lazda; bet ielūkojoties vērīgāk, atklājas, ka Francis Lazda ir pavisam lieks, viņš, iznirst tikai tur, kur, nepieciešams padzīt uz priekšu sižetu; tas ir tikai vārds, par kuru daudz svarīgāki ir divi citi jēdzieni: “milicijas” un “atvaļinātais”. “Milicijas”: tas ļauj personāžam daļēju rīcības brīvību; viņš drīkst ielūkoties tur, kur “parastam” personāžam liegts; “atvaļinātais”: rīcības brīvība palielinās, jo Lazda, atšķirībā no “neatvaļinātajiem”, nav iesprostots reglamenta krātiņā un var vadīties pēc “veselā saprāta” (kas miličiem socreālisma literatūrā līdz šim ir bijis liegts). Līdz ar to autors realizē kriminālprozas tradīciju — privātdetektīva motīvu, tomēr — ja rietumzemju literatūrā šī tradīcija pieprasa kolorītu personāžu (Holmsa vijole, Puaro ūsas, Megrē pīpe utt.), tad socreālisma kanons nosaka, ka izmeklētajam jābūt tādam pašam kā visi citi, un acīmredzot tāpēc Francis Lazda ir supermeņa pretmets: reti aprobežots, neizteiksmīgs, neizdarīgs.

Tālāk modelis nosaka sižeta dialektisku attīstību, (bez pretmetiem nav kustības) — un parādas patoloģiski godīgais un naivais darbarūķis Biržaks (vēl viens latviešu prozai klasisks un nodeldēts motīvs; laucinieks — Biržaks, arī Liziņš — dodas iekarot metropoli; iespējami divi atrisinājumi — laucinieks cīņu vinnē un klust par pilntiesīgu galvaspilsētās sastāvdaļu. un — un viņš zaudē, pilsēta viņu salauž, bet barjeras otrā pusē – Liziņš, Birkste, Aleksis, daži funkcionāri. Te gan jāpiebilst, ka Mauliņš nerīkojas gluži pēc Viļa Lāča metodikas — viņš Liziņu piespiež degradēties no tipiski pozitīva uz tipiski negatīvu personāžu (socreālismā ir ačgārni: negatīvais pāraug pozitīvajā – kā jau minēju, mainījušās zīmes pie ideoloģiskajām klišejām, bet princips tas pats). Te parādās vel viena latviešu prozai ārkārtīgi raksturīga klišeja: spēlēt “laikmeta atmaskošanu”, t. i. — izstiept avīžrakstu romānā (labi, ka ne triloģijā vai, pasargdies, tetraloģijā). Sai gadījumā Liziņš no jauna un talantīga censoņa, nespēdams savas ieceres realizēt likumīgā veidā, pārvēršas noziedzniekā — autors bezmaz piesauc konkrētus likuma pantus, pūlēdamies pierādīt, ka tie ir aplami un nevajadzīgi, bet grūti ticēt, ka tāpēc bija nepieciešams rakstīt romānu. Bez šaubām, kritiķis ar publicistiskas domāšanas ievirzi izmantotu iespēju, lai paziņotu, ka autors “risina problēmas”, “uzšķērž augoņus”, “šausta nepilnības” un — kā jau tas mūsu kritikā ierasts no literatūras pārsviestos uz šo “problēmu” komentēšanu, vaimanām par birokrātiju, nespēju dzīvot godīgi un beigu beigās pasludinātu Apakšzemes straumes par “nozīmīgu parādību literatūrā”. Iespējams, ja romāns iznāktu sarakstīšanas gadā (1984), tas gūtu zināmu rezonansi tieši ar savu sociālo problemātiku, diemžēl tagad rodas pnekšstats, kā autors vicina skalu zobenu klajā laukā jau pēc tam, kad ienaidnieks aizmucis. “Laikmeta dokuments”? Tomēr proža daudz lielākā mērā ir autora apziņas nekā laikmeta dokuments, bet šoreiz – literāro klišeju dokuments.

Personāži atgādina plakanas papīra figūriņas, kuras autors virza un bīda pēc savas patikas, pakļaudams šai “laikmeta atmaskošanas” spēlei: Mauliņa nodomi un ieceres ir pārlieku caurspīdīgi, personāži — ilustrācijas “idejām”, tāpēc šī nav literatūru atsvaidzinoša spēle, bet gan bijušā atkārtošana. Rietumzemju kritikā savulaik pavīdēja viedoklis par to, ka socreālisms ir visai tuvs absurda literatūrai — tieši ar to, ka teksts ir bezgalīgi attālināts no īstenības un priekšplānā izbīdītas pašmērķīgas spēles struktūras. Tas attiecināms arī uz Apakšzemes straumēm, sevišķi vietās, kur jūtami negribētas parodijas elementi. Tāda ir epizode, kurā šoferis Sandris (pilnīgi lieks personāžs romānā, kurš autoram nepieciešams tikai tāpēc, lai izdarītu savu darbu: tātad vispirms ir personāža funkcija, un tikai pēc tam pats personāžs — līdz ar to autors nogalina savus personāžus, tie jau dzimst nedzīvi) iešuj Liziņam biksēs radioaktīvā izotopa plāksnīti. Tā, protams, ir komiska epizode, parodija par kriminālintrigu — bet autors to apraksta visdziļākajā nopietnībā: rezultātā it kā tiek parodēta parodija un rodas kaut kas pavisam absurds. Traģiskā un komiskā mijiedarbībai mūsdienu prozā ir interesanta parādība: traģiskā tonī aprakstīts traģisks notikums negaidīti iegūst komisku nokrāsu. Tā, piemēram, nodaļā Viņu grēki tiks piemeklēti… autors eksaltēti traģiski (personāži nerunā, bet gan “izspiež caur zobiem”, “izmoca pār lūpām”, “izdveš” utt.) apraksta atgadījumu ar Liziņa meitu, kurai kāds cilvēks, atriebdamies Liziņam, pagādā bērnu — un, paradoksāli, izrādās, ka traģēdija nemanot pārtapusi farsā — mūsu acu priekšā ir īsts absurda teātris. Prozas rakstīšana, no vienas puses, ir spēle, no otras — mehānisks darbs, lai intuitīvi atrasto apaudzētu ar dzīvo miesu, un te autoram ir vairākas iespējas: mehāniskumu var rūpīgi apslēpt, radīt “dabiskuma” ilūziju (kā rīkojās klasiķi), var, pavisam pretēji, uzsvērt, apzināti padarīt par noteicošo, par poētikas sastāvdaļu (kā rīkojas mūsdienu avangardisti). Turpretī Mauliņš mehānismu, kailas literārās klišejas mēģina pasniegt kā “īstenības atspoguļojumu”.

Mehānisms nosaka, ka romāna beigas nedrīkst palikt “karājamies gaisā”, beigas ir ieprogrammētas jau no pašām pirmajām rindkopām: jāsadala vinnesti un zaudējumi, katram personāžam jāsaņem, ko viņš pelnījis, tāpēc autors, būdams konsekvents morālists, uzsāk noslēdzošo spēli “noziegums un sods” (acīmredzot viņš neuzticas lasītājam — citādi grūti izskaidrot stūrgalvīgo tieksmi materiālu rūpīgi sagremot un pasniegt jau “gatavā” veidā — lai tikai neviens neko nepārprastu, lai visiem būtu skaidra Mauliņa iecere). Un arī te atkal ieskanas parodētās parodijas motīvs: “negatīvie” personāži tiek sodīti ļoti līdzīgi un uzkrītoši īpatnējā veidā: Liziņš pārvēršas par impotentu, bet Birkste, laicīgi neizārstējis gonoreju, tiek paralizēts; turklāt pēc šīs pastas fizioloģiskās receptes Mauliņš spiež rīkoties arī saviem personāžiem — atcerēsimies notikumu ar Liziņa meitu, Bez tam autors spēlē arī “laikmeta atmaskošana”, tāpēc sodu saņem arī nabaga nevainīgais Biržaks — par laimi, vairs ne gonorejas jeb impotences veidā, bet tikai ar neveiksmīgu ģimenes dzīvi. Dīvains kontrasts: no vienas puses — absolūti pašmērķīga literārā spēle, pareizāk sakot — ilustrācijas jau gataviem spēles elementiem, no otras — uzmācīga didaktika.

Bez šaubām, romānā ir arī veiksmīgas lappuses — piemēram, vēstījums par Biržaka mājas celtniecība vai Liziņa lejupslīdi (tomēr arī te lasītājs paliek neizpratnē: romāna noslēgumā Liziņš ir veiksmīgs liela mēroga saimnieciskais noziedznieks, bet nedaudzās pamatīgi aprakstītās afēriņas atklāj viņu vien kā sīku blēdi). Diemžēl kopiespaids ir reti neizteiksmīgs — jau tā plašajam pelēkās literatūras klāstam pievienojas vēl viens

Karogs, 06.1990

_____________________________

Vēl par Jāni Mauliņu:

• Recenzija par romānu Garīgā pagrīde
• Recenzija par romānu Tālava