Gadījies divas reizes rakstīt nekrologus. Pēterim negribētos, vismaz tādu prātīgu un svinīgu ne. Prātā palikusi epizode, kad viņam bija pirmā un pēdējā lielā apaļā jubileja, piecdesmit gadu, ko tak pieņemts svētīt ar lielu blarkšķi. Sagadījās, ka tajā brīdī bijām kopā Dubultu rakstnieku mājā. Dienas trīs četras pirms jubilejas Pēters palika manāmi dīdīgs un pavēstīja, ka esot izslēdzis telefonu. Riebjoties tie apsveikumi, uzaicinājumi un jēli salkanie laimes vēlējumi, labāk lai ir miers. Dienā, kad Pēters jau bija iekāpis saprātīgā vecumā, rīta pusē saskrējos ar viņu virtuvē, bija, protams, drusku pohains, bet patiešām tikai drusku, toties sajūsmināts – acis tādas drudžaini mirdzošas, mati izspūruši – un pavēstīja, ka naktī neesot vispār gulējis, toties sarakstījis, neatceros, cik, bet katrā ziņā ne divus, ne trīs un ne piecus dzejoļus, stipri vairāk. It kā nekā sevišķa, bet, manuprāt, šī epizode lieliski raksturo Pētera attieksmi pret visādām oficiozām būšanām un arī pret to, ko sauc par dzeju (vai, kā viņš pirms daudziem gadiem rakstīja, “Domu Ziediem, kuri / paredzēti vienīgi / vienreizējai individuālai lietošanai”). Nospļauties, pasūtīt visus ellē ratā un uzrakstīt vēl kādu dzejoli. Ticu, arī pašlaik viņš kaut kur – starp daudziem citiem Domu Ziediem? – drusciņ ironiski, drusciņ indīgi nosmīkņā bārdā par maniem centieniem nerakstīt nekrologu. Pieļauju, viņš neapmeklēs arī savas bēres – tak ij pasaulē, ij viņsaulē ir svarīgākas lietas darāmas.

Requiescat in pace – vecie latīņi tev vienmēr patikuši, cik pats neesi atdzejojis.

„Viss ir tik vienkārši: mirstot neejam bojā.”

Dažas bildes, kurās Pēters ir absolūti reāls un nepozē. Visriņķī vienvienīga dzeja – rakstāma, tulkojama, lasāma, domājama, elpojama. Anno 2005.

Nora Ikstena. Vīrs zilajā lietusmētelītī. R., Dienas Grāmata. 2011. 167 lpp

Nora Ikstena ne pirmo reizi ķērusies pie darba, kurus nosacīti varētu dēvēt par biogrāfisku – atcerēsimies grāmatas Brunis Rubess: Brīnumainā kārtā (1999), Vija Vētra: Deja un dvēsele (2001), Māra Zālīte: Zīdtārpiņu musināšana (2003), Esamība ar Regīnu (2007), tāpat arī kopdarbībā ar Imantu Ziedoni tapušo Nenoteikto biju (2006). Vēlreiz uzsvēršu – šīs grāmatas par biogrāfiskām varētu dēvēt vien nosacīti. Biogrāfiskās prozas pamatā ir it kā neapšaubāmu un nesatricināmu faktu un gadskaitļu karkass skaidrojoša un komentējoša teksta mērcē. Turpretī Ikstenas attieksme pret biogrāfiju ir principiāli atšķirīga, kas īpaši labi jūtams grāmatās par Ezeru, Ziedoni un nu arī Vīrā zilajā lietusmētelītī.

Vīrs zilajā lietusmētelītī ir Dzintars Sodums, kurš grāmatā maskējas ar vārdu Tebe (centrālā persona Soduma autobiogrāfiskajos darbos) un ar kuru jaunā rakstniece Meitiņa (Ikstenas vārds grāmatā nav pieminēts) epistolārā veidā sapazinās jau deviņdesmito gadu vidū. Sekoja sarakste vairāku gadu ilgumā, iepazīšanās klātienē, līdz beidzot Ikstena Sodumu atgādāja uz Latviju, izmitināja pie sevis, un dzīves divus pēdējos gadus, kurus viņš pats raksturoja kā laimīgākos savā mūžā, Sodums pavadīja dzimtenē.

Jautājumu varētu formulēt apmēram šādi: ja mēs no, piemēram, Esamības ar Regīnu, Nenoteiktās bijas vai Vīra zilajā lietusmētelītī svītrojam faktu, ka šo darbu uzmanības centrā ir labi pazīstamas un kultūrā pamatīgu grāvi iegrauzušas personības, vai no šīm grāmatām kaut kas paliek pāri? Citiem vārdiem un mazliet vienkāršojot – vai Vīrs zilajā lietusmētelītī varētu piesaistīt arī lasītāju, kuram nav nedz jausmas, nedz intereses par Sodumu un Ikstenu? Manuprāt, tikai no šāda skatpunkta vērts vērtēt tekstus, kas tiek krāmēti biogrāfiskās literatūras plauktiņā. Paplašinātam Curriculum Vitae, visviens, cik bagātīga un kruzuļaina ir tekstuālā mērce, ar literatūru stipri attāls sakars – tikpat labi varētu izlīdzēties ar faktu un notikumu tabulu, nemaz nerunājot par to, ka visai brīva faktu interpretācija ir ārkārtīgi gaistoša padarīšana, kurai ar realitātes jēdzienu diezgan pastarpinātas attiecības. Biogrāfijas objekts, protams, nekur aizbēgt nevar un ir nemitīgi klātesošs, taču lasītājam daudz tuvāk atrodas biogrāfijas autors ar visiem saviem talantiem, deformēto un varbūt galīgi greizo skatījumu, pārliecību, nesapratni, vājībām utt. Vārdsakot, Ikstena blefo, ja stāsta, ka raksta grāmatu par Ezeru vai Sodumu – īstenībā viņa raksta grāmatas tikai un vienīgi par sevi, bet kārtējais apceramais autors ir tikai iemesls, lai grāmata taptu.

Tātad – Tebe un Meitiņa. Īstenībā stāsti ir vairāki. Visupirms – par jaunu rakstnieci, precīzāk, par to, kā jauna rakstniece apjēdz, kas ir literatūra. Tālāk – par ļoti vecu rakstnieku. Lai arī grāmatā dramatiskie un traģiskie akcenti izvietoti visai skopi un it kā slāpēti, tas ir diezgan šaušalīgs stāsts – par atsacīšanos no pasaules, askēzi, apmātību vai muļķību, kā nu kurais to traktēs. Tebe, iespējams, nevar mēroties ar citiem rakstniekiem nedz publicēto grāmatu skaita, nedz slavas ziņā, taču retais par latviešu valodu un literatūru ir domājis tik ilglaicīgi un ar tādu intensitāti un saspringumu kā viņš, tak gala iznākums nav no gaišākajiem – izrādās, nevienam nav vajadzīgas nedz Tebes grāmatas, nedz pārdomu pieraksti, nedz viņš pats, ja nu vienīgi Meitiņai (nevarīgā Tebes vientulības bildes ir tiešām satriecošas). Tebe gadu desmitiem tiecies „dzīvot valodā, ne priekšstatos vai pieņēmumos par to,” kamēr šāda „dzīvošana valodā” jau pati par sevi iegūst par milzīgu vērtību, bet esamība „ārpus valodas”, kā retoriski jautā Meitiņa, – „Kā tas ir visu laiku darīt to, ko apkārtne nesaprot?”

Trešais stāsts ir pats svarīgākais, sarežģītākais un daudzslāņainākais – par nejaušību virteni, kas viņus saved kopā, pareizāk sakot, par to, ka šīs nejaušības nemaz nav nejaušas. Māksla sākas tajā mirklī, kad lasītājs notic, ka nejaušais ir likumsakarīgs. Šajā stāstā Tebe zaudē Soduma aprises, tāpat arī Meitiņa atdalās no Ikstenas, bet abi kopā iemīt kaut kādās, grūti pateikt, ēteriskās, mitoloģiskās, literārās, metaforiskās vai sazin vēl kādās sfērās. Būtībā tā ir grāmatas centrālā ass, kurai pakļauts vispēdīgais sīkums. Te ir Tebes vēstules ar Soduma tekstiem raksturīgajiem asociatīvajiem domas pārlēcieniem (starp diviem teikumiem nepārkāpjama plaisa, bet kāpēc šķiet, ka starp tiem tomēr uzslējies lai arī caurspīdīgs un neredzams, tomēr itin drošs tilts?), ir piezīmju lapiņas ar refleksijām par literatūru un valodu, ir citāti no Tebes tulkojumiem. Starp citu, lāgiem teksti, kuros apcerēta Meitiņas esamība, rakstīti ja ne gluži Tebes stilistikā, tad vismaz uzkrītoši bieži pazibinās Tebem raksturīgie vārdi. Tāpat nav nejaušība, ka mazie teksta fragmenti vismaz grāmatas pirmajā pusē samētāti šķietami haotiski, nerūpējoties nedz par notikumu loģisko secību, nedz par Tebes/Soduma esamības reālo hronoloģiju – līdzīgi kā atmiņas vai pārdomas ir haotiskas un bez piesaistes konkrētiem vietas un laika punktiem. Ir svarīgākas lietas, kam piesaistīties. Tostarp – šīs mitoloģiskās sfēras, kuras sen kopš apdzīvo Homērs, Uliss, Džoiss un kurās autori un viņu darbu personāži ir līdzvērtīgas un vienlīdz izdomātas/reālas būtnes. Tieši tam kalpo daudzkāršie konteksti, kas lāgiem jūtami fonā, lāgiem pietuvinās tik cieši klāt, ka tieši iejaucas sižetā. Vispirmām kārtām, protams, Uliss, kas mīklainā veidā nemitīgi trāpās ceļā ij Tebem (viņš ne tikai tulko Džoisa Ulisu, bet ASV ilgus gadus dzīvo vietā, kas saucas Itaka), ij Meitiņai (nejauši sastaptais austrietis Stefans, kurš ne tuvu nav Dedals, bet ar kuru saveidojas saruna par Tebi; arī – efektīgā epizode par – atkal – nejaušo tikšanos Dublinā), bet tāpat vēl citi kultūrslāņi, kas nāk no grāmatām, kuras tulko vai lasa Tebe un cieši viņam pa pēdām arī Meitiņa. Tebem ne tuvu nav jāmirst, lai arī viņš pārtaptu mitoloģiskā tēlā, vajag pavisam maz – gadu desmitiem „dzīvot valodā”. Bet, lai realitāte zaudētu ikdienas aprises un pārvērstos mītā, kas savukārt spējīgs pārtapināt realitāti, nepieciešama vēl viena sastāvdaļa – kādam mīts jāizstāsta. Vīrā zilajā lietusmētelītī tas nu būtu izdarīts.

Diena, 10.06.2011

__________________________________

Vēl par Noru Ikstenu

• Recenzija par romānu Dzīves svinēšana
• Recenzija par romānu Jaunavas mācība
• Recenzija par stāstu krājumu Maldīgas romances
• Nora Ikstena: ķerot putna ēnu. Ikstenas daiļrades (līdz 2003. gadam) apskats
• Recenzija par stāstu krājumu Nieki un izpriecas

Vilis Lācītis ir viens no Literatūras gada balvas finālistiem debijas nominācijā ar romānu “Stroika ar skatu uz Londonu”

Lācītis gatavojas pārkvalificēties par Lāčplēsi

Guntis Berelis. Kaut arī negribi bildēties bez lāčpurna, tu tomēr jau esi publiski sevi atšifrējis un intervijās šo to par sevi pastāstījis. Bet varbūt vēlreiz, jo, pieļauju, daudziem lasītājiem tu joprojām esi mīklaina personība. Kas tu esi, no kurienes, kā nonāci Anglijā, no kuriens piemetās rakstīšanas indeve?

Vilis Lācītis. Esmu parasts rīdzinieks. Kādreiz krāmējos ar mūziku, spēlēju neatkarīgajās grupiņās, strādāju par celtnieku. Ap 2004. gadu aiztinos uz Londonu – ar domu kā visiem: padzīvošu mēnesi vai divus un būšu bagāts. Nesanāca. Sāku strādāt par celtnieku pa īstam, ietrinos tajā sistēmā un mūziku atmetu. Nav jau tā, ka man celtniecība baigi patiktu, bet ir labi apzināties, ja pats māki kaut ko izdarīt ar savām rokām. Vienubrīd atbraucu atpakaļ, domāju – tagad man it kā starta kapitāls būtu, nu varēšu drusku atsperties. Figuški. Šeit mana dzīve bija kā motors tukšgaitā. Skrien, mēģini, esi gatavs da jebko uzņemties, bet nav jau, ko uzņemties. Nav atdeves sajūtas – vismaz man nebija. Pastrādāju mēnesi Latvijā, man samaksāja deviņdesmit latus. Anglijā saņēmu simt latu dienā. Protams, tajā laikā vēl bija cenu starpība, es arī netēmēju uz milzīgām algām, bet, visviens, ja tu jūti, ka iztērē sevi, bet atpakaļ neko īpašu nedabon… Šeit, Latvijā, ir tikai runga, kas dzen uz priekšu. Burkāna nav. Anglijā ir gan runga, gan burkāns. Bet, zini, no vienas puses, tie, kas brauc prom, ir ļoti uzņēmīgi cilvēki – viņi kā uz galvas metas nezināmajā. No otras – īsti uzņēmīgie cilvēki ir tie, kuri vēl šeit spēj palikt. Visu cieņu, es tā nevarētu.

Bet, taisnību sakot, negribētu palikt celtniecībā visu mūžu. Saplēsu stroikā muguru – un iedomājos: ja es jau tagad staigāju kā tāds alvas zaldātiņš, kad paceļu ko smagāku, kā jutīšos, kad man būs, teiksim, piecdesmit septiņi. Aizgāju un iestājos universitātē. Tā arī mācos joprojām.

G. B.Cik zinu, tu savulaik jau esi mēģinājis kaut ko rakstīt.

V. L. Kaut ko jau skricelēju, bija šādi tādi stāsteļi, ap 1991. vai 1992. gadu varēja būt pirmā puslīdz nopietnā publikācija, bet nekā ievērojama manā rakstniecībā nebija. Neaizgāja – man vienkārši nebija, ko teikt. Biju par jaunu. Vajadzīgs kāds laiks, lai sakāmais parādītos, bet tāpat vien papīru smērēt nav vērts. Ja reiz nebija, ko teikt – es arī nerunāju. Viss.

G. B. Tātad tu strādā stroikā, labi pelni, cītīgi izglītojies, prāto par gaišo un saulaino nākotni – no kurienes šādā kontekstā tev uzradās doma ķerties pie prozas?

V. L. Apmaiņas braucienā vienu gadu mācījos ASV, Ņūmeksiko. Bija brīvlaiks, īsti nebija, ko darīt, bet tieši pirms Amerikas lidostā izlasīju Frederika Beigbedera „14.99 €”. Draudzene iedeva izlasīt. Izlasīju – un sapratu, ka šādu gabalu katrs var dabūt gatavu. Apsēdos un, lai to pierādītu, to arī izdarīju.

G. B. Ja vēl mazliet patinam filmu atpakaļ – kādas tev bijušas attiecības ar literatūru? Tu esi nopietns lasītājs?

V. L. Tīņa gados attiecības bija ļoti nopietnas. Močīju pa grāmatai dienā. Tagad – jau gadus sešus vai septiņus – izlasu divas, varbūt trīs vai četras daiļliteratūras grāmatas gadā. Vienkārši nav laika – vai nu darbs, vai mācības. Principā ar daiļliteratūru tāpat kā ar jebkuru mākslas izpausmi ir tā problēma, ka deviņdesmit procentu no tās ir izķēpāti resursi. Tāpat deviņdesmit procentus dziesmu nav vērts klausīties un nebija vērts sarakstīt. Nelaime vien tā, ka tu nekad nevari zināt, kas īsti iekļūs tajos desmit derīgajos procentos. Turklāt starp tām dažām grāmatā gadā – galvenokārt divi autori: Peļevins un Niks Perumovs. Ja ieraugu kaut ko jaunu, nopērku. Zinu, ko varu sagaidīt un ka varu paļauties uz kvalitāti.

G. B. Ja tu tik cītīgi lasi Perumovu – kāpēc pats nemēģināji sākt ar kādu fantāzijas gabalu, kas liktos gluži loģiski, bet ķēries pie lai arī groteska un drusku absurda, tomēr viscaur reālistiska romāna?

V. L. Fantāzija – tas būtu šausmīgi grūti. Perumovs, manuprāt, ir vienīgais no visas ārprātīgās fantāzijas šļuras, ko vērts lasīt. Lielākā daļa ir pilnīga mēslojuma literatūra. Grūti izvairīties no Tolkīna štampa un formulām, tas reti kuram izdodas, un neesmu pārliecināts, ka man izdotos.

Domāju, ka latviešu literatūrā ir milzīga problēma… Ir tāds termins evolutionary runaway selection: sugai parādās kaut kāda īpatnība, dabiskā izlase spiež uz šo īpatnību, un tā aiziet līdz absurdam. Kā pāva aste vai brieža ragi. Manuprāt, latviešu literatūrā lielākā problēma ir tā, ka katrs cenšas uzrakstīt gudri. Autori, pirms sēžas pie rakstīšanas, it kā nolemj: es uzrakstīšu gudrāk nekā pārējie. Rezultātā – ja ir daudz gudrības, pats saproti, kas sanāk. Parādās priedēklis „pār”.

G. B. Pag, pag, nupat tu runā par latviešu literatūru, par kuru, ja pareizi sapratu, īsta priekšstata tev nav.

V. L. Tev taisnība, no letiņiem esmu lasījis ļoti maz… Bet, iedomājies, paņemu latviešu autora grāmatu, atšķiru, paskatos – kā tad, meitene, kas nemitīgi raud, visiem šausmīgi slikti… Drūmi un nospiedoši. It kā tajā sliktumā varētu ielikt vairāk gudrības. Kāpēc nevar uzrakstīt vienkāršu grāmatu, lai ir interesants sižets un lai viņu būtu prieks lasīt? Bet tā, galu galā, ir mana problēma, kāpēc tik maz lasu latviešu literatūru. Esmu ļoti ierobežots laikā – un saistībā ar literatūru vai kino mana galvenā prasība ir, lai attiecīgais gabals mani izklaidētu. Vai – lai varētu no tā kaut ko iemācīties. Var jau būt gudri un forši vienlaikus, bet ja ir tikai gudri – vai bija vērts radīt? Man radies iespaids, ka autori Latvijā cenšas galvenokārt gruzīt, bet nolaisties līdz lasītāja izklaidei uzdrošinās tikai retais.

G. B. Es gan negribētu tik ļoti absolutizēt. Literatūrā tāpat kā dabā – vajadzīgi visādi zvēri. Gan smagnēja gudrība un, iespējams, arī dumja pārgudrība, gan aizraujoši un izklaidējoši lasāmgabali. Manuprāt, tas vispār ir latviešu literatūras lielākā nelaime – vispārējā kontekstā un it kā pat pārpilnībā pārāk maz šādas patiešām labas kvalitātes lasāmvielas.

V. L. Es, protams, sabiezinu krāsas. Rakstīdams es vienkārši centos izklaidēt arī sevi. Ja kas nelikās interesants, tas neiegāja romānā. Un rakstot mana vienīgā ambīcija bija izklaidēt sevi un lasītāju.

G. B. Atgriežoties pie Stroikas – tātad Ņūmeksiko, tu sēdi, tev nav, ko darīt. Kāpēc šņabi nedzēri, kāpēc grāmatu rakstīji?

V. L. Domā, es rakstīšu grāmatu bez šņabja dzeršanas? Štatos varēja dabūt baigi labo viskiju, lētāks nekā Eiropā. Vīkendos braucu uz indiāņu rezervāciju, sadraudzējos ar navahiem un tad mēs tur kodām tā, ka zaļš griezās gar acīm. Indiāņiem jau tā lieta patīk – viņi smagi met pa lampu. Bet prātā bija doma, ka brīvo laiku tomēr vajadzētu izmantot lietderīgi. Teiksim, uzcept tādu mazu grāmateli plānos vākos, lai var izlasīt lidojuma laikā no Rīgas uz Dublinu. Sanāca biezāka nekā biju iecerējis, lidojuma laikā nevar paspēt izlasīt. Nekas, nākamo rakstīšu īsāku.

G. B. Lasot Stroiku, man radās iespaids, ka sākumā tu raksti vienu grāmatu – par letiņu viesstrādnieku dzīvi Anglijā, bet tad, parādoties pie apvāršņa leišu sektantiem, sižets un gaisotne mainās tik ļoti, ka sākas pavisam cita grāmata.

V. L. Nezinu, es pats Stroiku taču nemaz neesmu lasījis. Uzdrukāju un aizsūtīju, pēc tam tikai paskatījos, ko korektors bija uz malām atķeksējis. Stroikā vispār ir sižets? Bet, ja godīgi, uz beigām vienkārši apnika rakstīt. Nobeigums tapa, kad dzīvoju Čingfordā, kas ir Londonas sestā zona – pilnīga nomale, gandrīz lauki, zirgi ganās, bet strādāju Kamdenā, kas ir pirmā zona un centrs. Darbs šausmīgi riebās, tūlīt sāksies lekcijas, naudas nav – un tad es vienkārši pabeidzu to grāmatu, kā nu spēju. Reizēm vakarā sāc rakstīt, darbs panesās, iedvesma uznāk, bet nekā – tev jāiet gulēt, jo agri no rīta cauri visai pilsētai atkal uz stroiku prom. Ko lai dara – caur reģipša putekļiem mans ceļš.

G. B. Tu nupat pateici intervijas virsrakstu.

V. L. ???

G. B. Caur reģipša putekļiem mans ceļš.

V. L. Jā, poētiski, ļoti poētiski…

G. B. Tik ļoti, ka gandrīz nelabi paliek. Derēs.

(Divbalsīgi ironiski smiekli. Ironijas un pašironijas pietiek un vēl pāri paliek gan intervējamajam, gan intervētājam.)

G. B. Stroikā viena no interesantākajām sižeta līnijām man likās ķertie leišu sektanti, kuriem tik daudz uzmanības pievērsts Stroikas otrajā pusē. Cik lielā mērā viņi ir reāli?

V. L. Par sektantiem man pilnīgi sirds sāp. Ja cilvēki kritizē Stroiku, tad beigas – pilnīgi piekrītu, vajadzēja labāk – un sektantus. Sektanti tādi un sektanti šitādi! Varu nomierināt lasītājus, kuriem tik ļoti neiet pie sirds sektanti, – šī daļa sākumā bija reizes četras garāka, bet es saņēmos un ar asiņojošu sirdi izsvītroju viņus laukā. Vispār sektantu tēma grāmatā bija vienīgā, kas tika rakstīta nopietni. Liekas, Latvijā ļaudis pat īsti nav pamanījuši, ka šie sektanti ir un cik viņu pasaulē ir ārprātīgi daudz, sevišķi Āfrikā un Āzijā, kur viņu skaits pieaug ģeometriskā progresijā. Ļoti nopietna štelle. Vārds „sektanti” gan izklausās it kā nicinoši, bet īstenībā viņi ir ļoti jauki cilvēki, pret visu attiecas tik pozitīvi. Visa tā sektantu ideoloģija, kas aprakstīta Stroikā, tiešām tāda arī ir, viņi nudien ir pārliecināti, ka pasaulei ir seštūkštoš gadu, un gluži reāli mēģina gaidīt pasaules galu. Mans bakalaura darbs bija par Jaunās paaudzes draudzi – tad nācās kārtīgi visu šo lietu papētīt.

G. B. Kā vispār piedzima Vilis Lācītis?

V. L. Sākumā man bija cits pseidonīms, bet izdevējam nepatika. Tad mana draudzene saka – zini, reiz bija tāds rakstnieks Vilis Lācis, tu varētu būt Vilis Lācītis.

G. B. Tu Vili Lāci vispār esi lasījis?

V. L. Kaut ko… Bet tik nenormāli sen, laikam vēl skolā, obligātās literatūras ietvaros, atceros vien tik daudz, ka viņam bija kaut kāda džeklondoniska proletāriešu sāpe. Ja reiz Vilis Lācis asociējas ar proletāriešu sāpi un arī Stroika ir par proletāriešiem, domāju, ka itin labi saskan. Es tagad dzenu hohmu – ja man jautā, kāpēc Vilis Lācītis, es saku, ka Lācis ir klasiķis, bet es varētu būt klasiķītis. Bet vispār es taču neesmu rakstnieks. Esmu celtnieks, un literatūra man ir tāda ļoti tāla lieta. Gribējās, lai grāmatu izdod, un gribējās saņemt honorāru. Nē, nu, protams, ja tu raksti grāmatu, skaidrs, ka gribās arī padalīties ar izdarīto, tas ir dabiski. Bet cenšos uztvert lietas viegli un pārāk nesaspringt. Ja rakstīšana mani neizklaidē, es vienkārši nerakstu. Vispār laikam ir vērts rakstīt tikai tad, kad tev ir, ko teikt. Ja nav, ko teikt, un tu vienkārši māki skaisti savirpināt teikumus… Nē, tas nav priekš manis. Kāda jēga virpināt, ja nav, par ko? Laikam galvenā doma, kad es rakstu ir – vai tas izklaidēs lasītāju. Vai viņam būs patīkami. Negribu nevienu mācīt, rādīt, kā jādzīvo, kas ir pareizi vai nepareizi. Stroikā nekā gudra nav, sižeta nav, bet prieks palasīties, vai ne? Zinu, Stroikā ir arī moralizējoši teikumi, bet tos es sametu, lai nav pārāk jautri, lai jautrība nesāktu jau šķebināt, lai nav tikai humora gabals.

G. B. Ko tas nozīmē – tev ir, ko teikt?

V. L. Domāju, ka Stroikas sakarā tas bija atsevišķu eksistenciālu novērojumu savirpinājums, ko savam raksturam atbilstoši mēģināju samočīt par humoru. Dzīvē ir tik daudz drūmuma un drāmas – kur vēl meklēt no tā visa glābiņu, ja ne mākslās?

G. B. Grāmata kā drapes vai simts grami, ko ieraut, kad apšķebinās dzīvošana?

V. L. Ceru, ka jā. Ja mana grāmata izraisa smieklus, tu smejies un tevī izdalās oksitocīns, tas vienkārši liek justies labāk. Un viss.

G. B. Pag, bet kā tad paliek ar Rahimas slepkavību, kas itin nemaz nelikās smieklīga? Kāpēc tu nobeidzi nabaga austrumnieci?

V. L. Eh, viņa mani bija izbesījusi. Kaut kā vajadzēja tikt vaļā.

G. B. Literatūrā diezgan bieži gadās situācija, kad iznirst autors, uzbliež vienu grāmatu, kas, iespējams, nav nemaz tik slikta un reizēm var būt pat izcila, bet pēc tam kaut kur pačib. Kā tev pašam tagad liekas – Stroika ir un paliks tavs vienīgais uznāciens uz skatuves vai arī tu posies rakstīt vēl kaut ko?

V. L. Dažas idejas ir. Kad būs laiks, paskatīsimies, kā būs ar realizāciju. Visi it kā gaida no manis Stroiku divi, varbūt uzrakstīšu, bet tur ir tā – jāpagaida, kamēr sakrājas, un tev ir, ko spļaut ārā. Par varītēm mocīt no sevis laukā negribētos. Bet viss, ko pašlaik daru literatūrā – ja dušā ienāk prātā kāds foršs teikums, cenšos atcerēties un pierakstīt. Kaut kam lielākam vienkārši neatliek laika.

______________________________

Vēl par Vili Lācīti:

• Recenzija par romānu Stroika ar skatu uz Londonu

Dzejniece Anna Auziņa ir viena no Literatūras gada balvas finālistēm oriģinālliteratūras nominācijā ar krājumu “Es izskatījos laimīga”

Guntis Berelis. Skatos uz tevi, nāk prātā tava famīlija un uzreiz rodas jautājums – vai tiešām dzejošana ir ģenētiska slimība? Varbūt vienkārši lipīga?

Anna Auziņa. Nujā, ja tev bērnībā virtuvē pie brokastīm regulāri skaita Plūdoņa „Rekviēmu”…

G. B. Vispār jautājums bija domāts saistībā ar rakstnieku mudžekli, kas tev no sākta gala visriņķī.

A.A. Tētis ir dzejnieks Imants Auziņš, mamma – krievu proziste un latviešu literatūras tulkotāja Irina Cigaļska, māsa Irēna – franču domātāju tulkotāja un jaunībā arī bija dzejniece, precējusies ar dzejnieku Klāvu Elsbergu, kura māte bija Vizma Belševica, bet brālis Jānis Elsbergs… Tad vēl brālēns Imis Širmis jeb Imants Auziņš jaunākais, kurš arī rakstīja dzejoļus… Varbūt kādu aizmirsu, kurš tagad apvainosies. Es jau kādu laiku visādi centos nerakstīt dzejoļus, mācījos Mākslas akadēmijā un gleznoju, bet ko padarīsi, ja tev tas dots un tu patiešām esi piedzimusi par dzejnieci.

G. B. Ko tas nozīmē – piedzimusi par dzejnieci? Tavs pirmais brēciens uzreiz jau bija gatavs dzejolis?

A. A. Tas, kas cilvēkā ir iekšā… Kas vislabāk sanāk, tas arī jādara. Protams, var mēģināt rakstīt kaut ko citu – un nesen patiešām atklāju, ka savas domas spēju izteikt ne tikai dzejā. Kādreiz likās – uztaisīt rakstu, nē, pasargdies, neesmu tik gudra, bet tagad izrādījies, ka man ir arī domas, kuras varu izteikt arī citādi, un vispār – patlaban liekas, ka vajadzētu rakstīt vairāk. Ir tā sajūta, ka vienkārši jāraksta.

G. B. Vai pasaulē jau nav pietiekami daudz sarakstīts? Kāda jēga, ja tu piekabini vēl dažas grāmatiņas klāt?

A. A. Viens ir rakstīšana kā māksla, otrs – izteikt savu viedokli. Šis otrais katrā lokālajā situācijā, mūsu gadījumā Latvijā, ir nepārtraukti jāatjauno – kamēr vēl ir cilvēki, kas šo valodu lieto kā galveno. Neviens jau neraksta tikai sev, visi grib lasītājus – nerunāsi taču tikai sev un Dievam. Savukārt, runājot par mākslu, man patika, kā katoļu arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs pateica par teātri – teātris un māksla vispār ir neaizstājami no teoloģijas viedokļa, jo parāda Radītāja atblāzmu. Tāpēc arī dzeja vajadzīga – un tāpēc cilvēki to lasa, jo tā vai citādi grib saskatīt šo atblāzmu. Tādu cilvēku, protams, nav daudz, un vēl mazāk ir tādu, kuri to grib ieraudzīt dzejā, kas citu mākslu kontekstā noteikti ir mazāk runāta valoda.

Arī es gribētu, lai cilvēki lasa, ko esmu uzrakstījusi, un man pat liekas, ka man sanāk. Kaut gan – ļoti ilgi nesapratu, ko pati gribu panākt. Vienkārši tādā kā pašplūsmā rakstījās, tas bija pieņemams veids, kādā varēju izpausties, un, taisnību sakot, man liekas, ka tikai tagad esmu sapratusi, ka patiešām gribu rakstīt. Senāk visa rakstniecība likās it kā starp citu. Laikam īsti nenovērtēju to dāvanu. Izmainījos tieši sava pagaidām pēdējā krājuma „Es izskatījos laimīga” tapšanas laikā. Apmēram puse bija uzrakstīta, kad šķita, ka nu jau vajag grāmatu, bet pie mums jau tādas mazas grāmatiņas neizdod, vajag vismaz piecdesmit dzejoļu, tādus apaļus, pabeigtus krājumus, kā vienubrīd bija pieņemts, Rokpeļņa rediģētus, pēcāk Vērdiņa aprakstītus – kā tādus regulāri izlecošus rausīšus. Igauņi, teiksim, noņemas arī ar alternatīvām lietām, taču mums Latvijā bija izveidojies zināms standarts. No tāda viedokļa grāmata nebija gatava, tāpēc vajadzēja saņemties, lai to pabeigtu un varētu parādīt cilvēkiem tos dzejoļus, kuri jau bija un kurus citādi būtu šausmīgi žēl zaudēt. Vienubrīd pat sarakstīju tādus dzejoļus… tikai skaitam, domādama, ka neviens jau nepamanīs, bet tos pamanīja Rokpelnis un pamatīgi nokritizēja manu manuskriptu. Es, protams, ļoti sabēdājos un tad aiz dusmām uzrakstīju daudzus tiešām labus dzejoļus. Bet kopumā pagāja vēl divi gadi, kamēr grāmata sakārtojās pašreizējā skatā.

G. B. Izstāsti muļķim. Ko tas nozīmē – būt dzejniekam?

A. A. Nekas jau baigi populārs tas nav. Personīgajā dzīvē – dzejošana dod tādu kā nepiemērotību dzīvei, kas dažādiem dzejniekiem izpaužas dažādās pakāpēs. Nav tā, ka dzejnieki būtu labāki par citiem, bet… dzejnieki ir tāda ļoti izteikta minoritāte. Kā viņi uztver pasauli – tas ir citādi, atšķirīgi no vairuma. No vienas puses, dzejniekiem redzējums ir milzīgi plašs, bet, no otras, ir kā klapes uz acīm, viņi daudz ko neredz un nezina. Varbūt viņi tā koncentrējušies uz savu jomu, uz valodu, ka daudz kas vienkārši paslīd garām.

Ir cilvēki, kurus būšana par dzejnieku sadedzina. Tomēr dzejnieki ir tik dažādi. Man, teiksim, veselīgā dzīve un psihiskā higiēna ir svarīgas, vajag paēst un izgulēties, patīkami arī būt pie skaidras apziņas. Pietiek jau ar to, ka galvā visādas dziņas un domas. Pieļauju, ka ir arī tādi dzejnieki, kas vispār nav traki.

G. B. Pag, tu esi traka?

A. A. Domāju, ka iekšēji esmu drīzāk traka… Tomēr esmu daudz apzināti darījusi, lai saglabātos, un, otrkārt, pamazām kļūstot vecākai, gribu dzīvot ilgi un skaisti, gribu piedzīvot labas vecumdienas, gribu vairāk izdarīt.

G. B. Pieņemsim, ļoti nosacīti sadalot lomas, tevī ir šis trakais dzejnieks un turpat blakus – racionālais, prātīgais cilvēks. Viņi savā starpā nekonfliktē un negalē viens otru nost? Vienam nebūs jāpavācās kādā dziļākā apziņas nostūrī?

A. A. Nu, ir jau tā. Varbūt patiešām ir divi – viens raksta, bet otrs dzīvo parastu dzīvi, un tad viņi vienkārši mainās vietām.

G. B. Savu krājumu tu esi nokrustījusi „Es izskatījos laimīga”. Kad ieraudzīju virsrakstu, man acumirklī radās jautājums – kāpēc virsraksts ir pagātnes formā? Bija laiki, kad tu juties laimīga, bet tad…?

A. A. Tā ir rinda no dzejoļa, kura, man šķita, tagadnes formā neizklausītos tik labi. Mana dzeja vispār bieži ir orientēta uz pagātni. Taču šis drīzāk ir jautājums – es patiešām biju vai tikai izskatījos laimīga? Iepriekšējās grāmatās biju sevi pozicionējusi kā tādu ļoti pozitīvu, maigu, sirsnīgu būtni. Tāpat kritika par mani rakstīja līdzīgā garā – viss tik gaiši un jauki. Tad vēl arī privātais aspekts – es salīdzinoši agri apprecējos, mums piedzima divi bērniņi, joprojām dzīvoju ar to pašu vīru. Skatoties no malas – tas ir tik labi un pareizi, turklāt vēl komplektā ar gaišo dzeju. Arī intervijās es daudz ko līdz galam nepasaku un varbūt runāju pārāk pareizi un tātad droši vien garlaicīgi. Respektīvi, es tiešām biju izveidojusi tādu kā pozitīvo tēlu, bet ar „Es izskatījos laimīga” es gribēju kaut drusciņ šo pozitīvo tēlu lauzt. Daži, piemēram, Raups un Amanda Aizpuriete, to ir pamanījuši. Grāmatā, manuprāt, vajadzētu just arī rūgtumu un skarbumu, bet, interesanti, dažkārt man pašai liekas, ka esmu uzrakstījusi bēdīgu dzejoli, taču citiem nez kāpēc šķiet, ka tas ir priecīgs. Laikam no sava stila neaizbēgsi. Teiksim, Andrim Ogriņam esot gluži pretēji – viņam liekas, ka beidzot sacerējies gaišs dzejolis, viņš parāda kādam un par lielu izbrīnu saklausa: „Vai, cik drūmi.”

G. B. Tikai nesaki, ka aiz pozitīvā tēla nav nekādu iekšējo dēmonu vai tamlīdzīgu zvēru.

A. A. Protams, ka ir.

G. B. Kāpēc tu viņus nelaid laukā paganīties pantos?

A. A. Liekas, ka laižu, bet tā uzmanīgi. Viņu tāpat ir pietiekami daudz – un kāpēc vēl lai mākslīgi kultivētu ar rakstīšanu? Ir apmēram tāda sajūta, ka, ja es uzrakstīšu, var kļūt vēl sliktāk. Bet viņi ir – un nojaušami arī dzejā. Varbūt gaišums ir kā reakcija pret viņiem, vai varbūt viņi vienkārši neparādās klajumā, paslēpti zem maigākiem vārdiem. Vēl jau tas, ka visas šīs sliktās un šausmīgās lietas var izklausīties banālas…

G. B. Man gan liekas, ka ir gluži pretēji – vairums uzskata, ka tieši briesmīgais, šokējošais, izaicinošais un tā tālāk nav banāls. Ja es tagad tādā sadzīviskā līmenī kādam cilvēkam mēģinātu apstāstīt tavus pantiņus, reakcija viegli paredzama – tās tak galīgās banalitātes. Te arī jautājums – kāpēc tev tas viss neizklausās banāli? Normāls letiņu poēts no vienkāršām un cilvēciskām emocijām, neteiksim, kautrējas, bet ar visādām metaforiskām mežģīnēm vai intelektuālām konstrukcijām mēģina tās aizšifrēt. Šai ziņā, manuprāt, tava dzeja pilnībā lec laukā no konteksta.

A. A. Bet man nekā cita īpaši arī nav, ko teikt. Un ja nu man dots talants nebanāli pateikt šīs banālās lietas… paldies Dievam, ka tā.

G. B. Talants vai apzināts darbs noteiktā virzienā?

A. A. Laikam jau vairāk talants, bet apzinātā strādāšana… tas ir kā džemperīšus adīt, ēst taisīt… Nē, svarīgākais noteikti ir talants, kaut gan arī ar mērķtiecīgu darbu var daudz ko panākt. Vēl jau tas, ka es arī gleznoju, un savulaik, kad ļoti gribēju būt māksliniece, mani izbrīnīja, ka novērtē nevis manas bildes, pie kurām cītīgi esmu strādājusi, bet dzejoļus, kuros it kā nav ieguldītas nekādas lielās pūles. Kaut gan tagad man liekas, ka šo apzināto darbu ielieku arī rakstīšanā, kas mani pašlaik vairāk piesaista. Nē, es nesaku, ka nekad vairs negleznošu, bet patlaban man grūti iedomāties, ko es glezniecībā varētu izdarīt tieši tādu, ko spēju tikai es. Laikam attiecībās ar vārdu jūtu bezgalīgākus apvāršņus. Turpretī pirms gadiem desmit literatūra, izteikšanās ar vārdiem un visa literātu sabiedrība man bija līdz šitai vietai (Anna parāda, līdz kurai vietai viņai bija literatūra). Savukārt glezniecība ir izteikšanās bez vārdiem. Es izpaužu sevi, bet tas viss ir tā… klusumā. Turklāt mākslu taču biju mācījusies kā amatu. Bet tagad es atkal lietoju vārdus.

G. B. Ja radošs cilvēks, tad ne par ko netiekam prom no personības dubultošanās. Dzejniece un māksliniece tevī – viņas savā starpā stīvējas, apzog viena otru?

A. A. Domāju, ka drīzāk palīdz viena otrai. Vienīgi laiku gan viņas mēdz savstarpēji nozagt.

G. B. Pēdējā laikā tu lāgiem esi rakstījusi arī dzejas kritiku, ar ko agrāk, šķiet, nebiji nodarbojusies. Turklāt, manuprāt, līdz ar Salēja un Vērdiņa rakstiem tas patlaban ir labākais, kas tiek pateikts par dzeju. Kopumā pat rodas iespaids, ka, neteiksim, dzejas kritika sāktu atdzīvoties, bet tai vismaz parādās kaut kādas kontūras.

A. A. Nu beidz, man tak ir tikai mākslinieces izglītība. Ja nopietni, esmu sapratusi, ka nav obligāti jāraksta kā profesionālam kritiķim, ka dzejnieks drīkst arī uzrakstīt savas domas par citu dzejnieku. Pirmā man bija recenzija par Vērdiņa grāmatu, ko man pašai ļoti gribējās uzrakstīt, patiešām likās, ka neviens cits to nepateiks, tomēr tagad, ja paskatās atpakaļ, tas liekas tā naivi, ko tobrīd esmu domājusi. Man tiešām šķiet, ka es vienkārši rakstu savas domas – kā skolas sacerējumā. Kā man liekas, tā es arī uzrakstu, bet padomāt gan pirms tam vajag ilgi. Varbūt pat nevajadzētu tās dēvēt par recenzijām, varbūt drīzāk esejas.

G. B. Tomēr šādā veidā, ilgi un cītīgi apdomājot dzeju, tu droši vien esi itin pamatīgi iepazinusi pašreizējo literāro ainavu. Kādu vietu tu pati sev tur ierādītu?

A. A. Protams, ka gribu būt pati labākā, pati krutākā, pati skaistākā! (Pašironisku smaidu intervijā atveidot ļoti grūti, bet šeit tāds jāpiedomā klāt.) Piemēram, kad eju kaut kur kopā ar Ingu Gaili, es īpaši sapucējos, lai tikai viņa nebūtu smukāka par mani. Kad vēl tapa „Es izskatījos laimīga”, Inga teica: „Es tevi nemudināšu rakstīt, man konkurence nav vajadzīga, tomēr tavi dzejoļi ir labi.” Un tas bija lielisks pamudinājums.

Jānis Rokpelnis ir viens no Literatūras gada balvas finālistiem oriģinālliteratūras nominācijā ar krājumu “Nosaukums”

Guntis Berelis. Tava pagaidām beidzamā dzejoļu krājuma nosaukums ir „Nosaukums”. Izdomājos krustām, šķērsām, bet nemācēju īsti atkost – kāpēc tieši „Nosaukums”? Pienācīgu nosaukumu nevarēji izdomāt un tāpēc uztaisīji mazu provokāciju? Kāds mīklains un, no malas skatoties, neatšifrējams kods?

Jānis Rokpelnis. Pavisam vienkārši. Sākumā man bija tāds sarežģīts, tomēr diemžēl nelabskanīgs latīņu nosaukums „Efficacia divina” – „Dievišķa iedarbība”. Bet kā tu liksi krājumam virsrakstu, kurā letiņš ar pirmo acu uzmetienu izlasa vārdu „kaka”! Tāpēc izšķīros par „Nosaukumu” – tai nozīmē, kā šo jēdzienu, cik atceros, lietoja sengrieķu retorikā un dzejā. Kāds uzdevums ir retoriem un dzejniekiem? Nosaukt un slavēt, turklāt nosaukt kaut ko vārdā – tas īstenībā ir ārkārtīgi plašs jēdziens. Nosaukt nenosaukto, nedefinējamo vai, lietojot štampu, izteikt neizsakāmo.

G. B. Tātad „Efficacia divina”, „Dievišķa iedarbība”. Kur tavā dzīvē ir Dievs, no kura tu – un tava dzeja? – esi atkarīgs?

J. R. Esmu dzejnieks kristietis, nevis kristīgais dzejnieks. Pirmkārt, Dievs man nav nekas tematisks. Man ir kristīga pasaules izjūta un pasaules uzskats. Otrkārt, Dievs „Nosaukumā” ir, pašā pirmajā dzejolī: „mūžīgs bezmiegs Paša vadīts.” Ja Pats ir ar lielo burtu, domājams, skaidrs, kas ar to domāts. Dieva vietniekvārdus raksta ar lielo burtu. Starp citu, Staļina laikā, runājot par Staļinu, vietniekvārdu „viņš” arī rakstīja ar lielo burtu. Staļins, būdams reiz pareizticīgo seminārists, pazina drēbi un ļoti labi saprata, ka viņu dievišķo. Bet „Nosaukumā” ir arī citas alūzijas. Krājuma pēdējā dzejolī rakstīts: “Varbūt vēl izplauks man seja/ Trijiem pļavmalas ziediem.” Kāda ļoti sakarīga kritiķe izteicās – kur tad nu vairs, tādā vecumā seja ar pļavmalas ziediem diez vai uzplauks. Bet es jau kopš vidusskolas atceros vienīgo Raiņa divrindi, kas man tolaik ļoti patika, jo to nesapratu: „Dies saulīte atkal trīskrāsaina:/ Drīz zila, drīz zaļa, drīz sarkana.” Tikai daudzus gadus vēlāk atklāju, ka citā dzejolī Rainis to paskaidro – trīskrāsainā saulīte īstenībā ir ticība, cerība, mīlestība. Tāpat Skalbem – uz Latgales pakalniem aug puķes, un tur ir trīs ziedi – ticība, cerība, mīlestība. Manā dzejolī piesaukta šī pati klasiskā triāde. Daži baznīcēni saprot šādas alūzijas, citi pārprot vai vispār nepievērš uzmanību.

Bet vispār tās ir pilnīgi dažādas lietas – rakstīt dzejoļus un tos uzrakstīt. „Nosaukuma” dzejoļi ir atlasīti no kāda pusotra tūkstoša. Es rakstu aizgūtnēm, apmātībā – bieži vien dienā uzrakstās kādi divdesmit dzejoļi, jau kopš septiņdesmitajiem gadiem. Ar to arī izskaidrojama mana mazproduktivitāte…

G. B. Mazproduktivitāte?!!! Divdesmit dzejoļu dienā?

J. R. Lieta tāda, ka nespēju nevienu dzejoli labot, pat ne pārmainīt kādu vārdu. Vienīgi – atsijāt liekos dzejoļus. Savos dzejoļos neatšķiru labos no sliktajiem. Vienmēr vajag kādu cilvēku, kas atsijā un skaidri un gaiši pasaka, kurš dzejolis der, kurš – ne. „Nosaukumam” par redaktoru izvēlējos Kārli Vērdiņu, uz kura gaumi paļaujos un zinu, ka Vērdiņš mani nepiešņāks, atsijās vājos gabalus, kaut gan bieži brīnos, kāpēc attiecīgais dzejoļis atzīts par labu, ja pats to uzskatu tikai par normālu. Mana slavenā neproduktivitāte uz to arī balstās – mans rakstīšanas veids ir ārkārtīgi neekonomisks. Es neko nelaboju. Ja ir sanācis, tad ir, ja nav – neko darīt, tas tiek atsijāts nost. Jau septiņdesmitajos gados sapratu, ka mana norma – intensīvi strādājot, gada laikā uzrakstīt kādus piecus labus dzejoļus.

Bet tu man jautāji par Dievu. Tas ir spilgts etaps manā dzīvē, kopš pirms gadiem divdesmit kļuvu par kristieti. Vēl, protams, savulaik alkoholisma periods. Bet bija pavisam piemirsies, ka bija arī trešais svarīgais periods – kad pašā sākumā vairāku gadu ilgumā rakstīju dzejoļus krieviski. Man taču krievu valoda ir otrā dzimtā valoda – vecmamma bija krieviete, pareizāk sakot, Krievijas vāciete, tāpēc arī varēju pilnīgi brīvi rakstīt krieviski – un dzejai vispār pievērsos, pateicoties Aleksandram Blokam un Andrejam Vozņesenskim. Laikam sešpadsmit gadu vecumā. Identitātes problēma – pārkrievoties vai atgriezties pie latviešiem – radās tikai vēlāk. Bet līdz sešdesmito gadu vidum man bija nejēdzīgs paradums gandrīz visu sarakstīto iznīcināt, daļa no tiem dzejoļiem, kas saglabājušies, nu lasāmi grāmatā „Latviešu/krievu dzeja. Latviešu dzejnieku krievu valodā rakstīti dzejoļi”. Pēc tam vajadzēja diezgan daudzus gadus, lai arī latviešu dzejā panāktu to pašu līmeni, kāds bija krievu valodā rakstītajos dzejoļos. Kad parādīju Uldim Bērziņam, ar kuru mācījos kopā Ļeņingradā, pirmos dzejoļus latviski, viņš teica, ka krieviskie esot septiņreiz labāki.

G. B. Īsti neuztvēru – kāpēc šie krievu mēlē rakstītie dzejoļi tev liekas tik svarīgi, ka tu tos klasificē bezmaz kā „krievu periodu”?

J. R. Tas periods it kā aizgāja nebūtībā. Ja būtu jau pašā sākumā dzejojis latviski, šie darbi, iespējams, ienāktu latviešu literatūrā. Līdz ar to es būtu pie sešdesmito, ne septiņdesmito gadu dzejniekiem…

G. B. Tu gribi teikt, ka tādā gadījumā literatūrvēsturiskās grāmatās rakstītu nevis „Vācietis, Skujenieks, Ziedonis”, bet „Vācietis, Skujenieks, Ziedonis, Rokpelnis” – visi četri kā nosacīti vienas paaudzes dzejnieki?

J. R. Nezinu, ko rakstītu, bet varbūt apmēram tā. Gala iznākumā gandrīz uz desmit gadiem es izkritu no latviešu dzejas konteksta. Pirmā grāmata man iznāca trīsdesmit gadu vecumā, tāpēc no malas es izskatos kā tāds vēlaudzītis, kaut gan patiesībā sāku rakstīt dzejoļus pietiekami agri.

G. B. Vienubrīd tu ieminējies, ka esi nevis kristīgais dzejnieks, bet dzejnieks kristietis. Kā tas ir – ja tevī ticība ir iekšā un varbūt pat ir svarīgākā esamības sastāvdaļa, kāpēc viņa nenāk laukā ar dzejoļu starpniecību?

J. R. Tā gluži nav. Arī „Nosaukumā” ir vairāki dzejoļi, teiksim, „ei Ādam” vai „Pūpolu svētdiena”, kuros bibliskas alūzijas jūtamas. Bet es jau teicu – rakstīt nenozīmē uzrakstīt. Īstenībā es rakstu itin daudz arī kristīgas, garīgas ievirzes dzejoļus, bet retais no tiem sasniedz manu laicīgo dzejoļu līmeni. „Nosaukums” kopumā liecina nevis par manu tematisko ievirzi, bet par to, ka tieši šādas intonācijas un ievirzes dzejoļi ir mākslinieciski spēcīgāki. Iespējams, par citām tēmām es rakstu daudz vairāk, bet mākslinieciski tas sanāk vājāk un neiztur atlasi.

G. B. Pirms daudziem gadiem tu rakstīji: “uz lieliem sūdiem rozes aug/ tas poēzijas likums pirmais/ un otrā likuma vairs nav/ vien rozes sarkanās un sirmās.” Uzreiz nāk prātā Ahmatovas klasiskā frāze par to, no kādām mēslu čupām rodas dzeja, Gombrovičs, kurš vēstīja, ka par dzejnieku tu kļūsti tikai tad, kad savus iekšējos kompleksus un draņķību tev izdodas padarīt par kultūras faktu, un tā tālāk. Kā tevī samājo šie divi pilnīgi atšķirīgie avoti – ticība, kurai it kā vajadzētu būt gaišai un tīrai, un šīs mēslu čupas, kas rozēm obligāti nepieciešamas?

J. R. Lieta tāda, ka jau jaunībā manī iestrādājās, ka varu rakstīt labus dzejoļus tikai krīzes vai robežsituācijās. Ne velti kritiķe Iveta Ratinīka mani pieskaitīja eksistenciālistiem. Man ir vajadzīgs iekšējs dramatisms. Šis dramatisms starp kristietismu, kas ir arī normatīva ētika, kura liek dzīvot pareizu dzīvi, un reālo un ārkārtīgi pretrunīgo dvēseles dzīvi, šī spriedze, protams, pastāv. Bet es taču, kā jau teicu, esmu spontāni rakstošs dzejdaris, dzejoļus neizštukoju, nemēģinu sevi iekšēji cenzēt. Kristīgajai dzejai ļoti bīstama ir šāda attieksme, kad noteikti dvēseles stāvokļi tiek selekcionēti. Pozitīvais tiek uzrakstīts, negatīvais – nocenzēts, bet dvēseles dzīve taču jāparāda dažāda. Turklāt arī ticība ne tuvu nav tik vienkārša, kā to dažkārt apgalvo popkristietība. Kristietība vispār ir dramatiska lieta.

G. B. Pēdējos padsmit gadus tu itin regulāri pieķeries arī prozai vai vismaz žanram, kas atrodas pa vidam starp prozu un esejistiku. Esejas „Rīgas iedzimtie”, romāns „Virtuālais Fausts”, grāmata par Knutu Skujenieku „Smagi urbjas tinte” un vēl šis tas. Kā tevī sadzīvo prozists un dzejnieks?

J. R. Esmu tīrs liriķis – kā Ziemeļnieks vai Valdis Grēviņš, kurš man ļoti patīk un kurš, neraugoties uz to, ka bija socdems un viens no partijas līderiem, lirikā neko no šīm padarīšanām nelaida iekšā. Te ir divas lietas. Pirmkārt, dzīves un domu materiāls, kurš ne vienmēr derīgs dzejai. Otrkārt, stilistiskais un leksiskais slānis – man ļoti patīk valoda, dialekti, žargoni, tas, kā valoda katrā brīdī mainās, un to es dzejā diemžēl nedabonu iekšā, tāpēc tīri mākslinieciski man vajag veidu, kā to iekļaut tekstā. To var izdarīt tikai prozā, dokumentālos vai pusdokumentālos gabalos, esejās, publicistikā.

G. B. Pirmīt tu izteicies, ka pantiņi – kādi viņi izlec laukā, tādi arī paliek, tu neko nelabo. Neticu, ka tā ir arī prozā. Lasot rodas iespaids, ka teksts ilgi un pamatīgi slīpēts, dreijāts, pareizais vārds ķibināts pie pareizā vārda un vēl pareizajā secībā.

J. R. Pilnīgi pareizi, prozu rakstu citādi, pat tehniski – dzeju tikai ar roku, bet proziskos gabalus uz kompja. Apmēram puslappusīti dienā. Un, protams, rūpīgi nostrādāju, tostarp pārbaudu arī žargonu pie šās sfēras lietpratējiem, jo man ļoti svarīga ir dzīvā valoda. Nopulēt vajag, bet nedrīkst pārpulēt, kas prozā ir visai bīstami.

G. B. Tev ir 65 gadi, tātad ir kā puslīdz cienījama vecuma cilvēks, kuram kaut pieklājības pēc jau būtu laiks drusku iekonservēties un, lai nu kam, bet visādām tehnoloģiskām ekstravagancēm neklātos pievērst īpašu uzmanību. Tak nekā – ja iemet aci tviterī, Rokpelnis no latviešu rakstniekiem tur ir visaktīvākais, un pēc tvitera ierakstiem tavu esamību var iepazīt ja ne gluži par minūtēm, tad stundām noteikti. No kurienes šī interese un nosliece publiskot savu dzīvi?

J. R. Es taču uzrakstīju romānu „Virtuālais Fausts” – tad arī iegāju šajā virtuālajā pasaulē. Pie tā pierod – dzīvoju vientuļi, un tviteris ir viens no komunikācijas veidiem. Tas ir normāli – atcerēsimies kaut vai Marģeri Zariņu, kurš „Viltoto Faustu” sarakstīja 63 gadu vecumā, un romāns bija dullāks un ekstravagantāks nekā tā laika jauno rakstītais. Vēl arī tas, ka, strādājot par literāro konsultantu un par redaktoru preses izdevumos, mans galvenais darbs bija ar jaunajiem autoriem. Arī ļoti daudz rediģēju jauno dzejnieku grāmatas, skaitāmas jau desmitos. Tas ir abpusējs process – šādā veidā es ne tikai rediģēju tekstu, bez zināmā mērā arī piesavinos jauno mentalitāti un attieksmi pret pasauli. Tāpat, neskatoties uz to, ka piederu pie vecākās literātu paaudzes – manā vecumā, kā zināms, Rainis jau bija miris, es daudz labāk jūtos ar jaunāku paaudžu cilvēkiem.

G. B. Rediģēdams tekstus, tu noteikti esi pamatīgi iebraucis pašreizējās latviešu dzejas norisēs. Vai ir kaut kas tāds – man negribētos lietot tādus vārdus kā parādības, procesi, paaudzes vai tamlīdzīgus –, ko tu ņemtos noformulēt, kas patlaban īsti notiek latviešu dzejā?

J. R. Beidzot mums sāk veidoties tiešām gados jaunu dzejnieku paaudze. Bija jau pierasts, ka jauni dzejnieki parādās bezmaz reizi vai divas desmit gados. Vērdiņš, Salējs, Inga Gaile… It kā retināti. Turklāt likās pašsaprotami, ka dzejnieks attīstās samērā pavēlu, katrā ziņā – jau pēc skolas beigšanas. Aplami – atcerēsimies Juri Alunānu, kurš jau ģimnāzijas laikā satulkoja dzeju un ielika pamatu latviešu literārajai valodai, vai Veidenbaumu. Tā bija norma. Tagad tas atgriežas – spilgti jaunie dzejnieki – kā Artis Ostups vai Arvis Viguls – arī gados ir jauni.

G. B. Ko tas vispār nozīmē – jauns dzejnieks? Vai dzejas jau tāpat nav pārāk daudz – ko vēl jaunu pateiksi?

J. R. Īsts dzejnieks ienāk ar savu intonāciju. Teiksim, pēdējo gadu desmitu spilgtākais piemērs ir Raups, kurš ienāca ar pilnīgi neatkārtojamu intonāciju. Raupu nav iespējams ne kopēt, ne atdarināt. Otrkārt, jaunam dzejniekam jāpieaudzē latviešu dzejai to, kas tai līdz šim pietrūcis. To var darīt arī ar tulkošanu – neba viss Latvijā aug un neba Rainis attīstījās, balstoties tikai uz Neredzīgo Indriķi, tāpēc man patīk, ka daudzi jaunie dzejnieki zina valodas, lasa oriģinālā, līdz ar to spēj aptvert pasaules kultūras mantojumu un justies brīvi mūsdienu vārda mākslā, bet, galvenais, pievēršas arī atdzejošanai – kā tas pats Viguls. Tāpat jauni dzejnieki bieži noliedz iepriekšējās paaudzes, atskaitot pāris ikonas, kuras vini paņem par paraugu, – un tad vecākās paaudzes baigi apvainojas un uzmet lūpu. Bet tas ir vajadzīgs, bez tā nevar iztikt – ja cilvēks, sākot rakstīt, domā, kādi šedevri ir pagātnē, šie šedevru kalni viņu nospiestu un traucētu. Tāpēc vajadzīgs zināms nihilisms, liela ambiciozitāte un pārliecība, ka tev patiešām top kas jauns un nebijis. Tu izsaki to, ko neviens pirms tevis nav pateicis, visviens, vai tās ir kādas formas lietas vai saturiskas.

G. B. Beigu galā – kas gaidāms pēc „Nosaukuma”?

J. R. Kad „Nosaukums” bija pabeigts, lai nerakstītu pēc inerces tālāk šādā pašā stilistikā, es atkal pievērsos tādiem dīvainiem pusesejistiskiem, pusproziskiem tekstiņiem. Pats tos saucu par tēlojumiem. Tā ir „Rīgas iedzimto” otrā grāmata: blandos pa Rīgu kopā ar Rīgā dzimušiem cilvēkiem, klausos un pierakstu viņu stāstus. Pie kam šajos gabalos nav maniem dzejoļiem piemītošas grūtsirdības. Tā es varu izpausties, tā teikt, dzīvespriecīgāk. Grāmata jau pabeigta, un nu liekas, ka uzkrājies arī šis tas dzejā sakāms. „Nosaukumā” ienāca mīlestība, bija jūtamas „es” un „tu” attiecības, bet tagad vairāk kārojas atgriezties pie metafiziskākas ievirzes dzejas.

________________________

Vēl par Jāni Rokpelni:

• Recenzija par krājumu Nosaukums
• Recenzija par krājumu Lirika
• Recenzija par eseju krājumu Rīgas iedzimtie
• Intervija Ekshibicionists, pravieši un mietpilsoņi

Liāna Langa. Esmu pateicīga dzejai. Droši vien, ja nebūtu šīs poēzijas prakses, domāju, nebūtu arī manis.

G. B. Tu gribi teikt, ka, pateicoties pantiņiem, vispār esi dzīva?

L. L. Lielā mērā jā. Tādā veidā – ar dzeju – man vienkārši ir interesanti. Nebūšu oriģināla – to jau ir teikuši mani priekšteči – kaut kādā mērā esmu izlasīto un arī pašas uzrakstīto darbu kopums.

G. B. Ja mēs patinam filmu atpakaļ – tev vēl ir prātā, kādā ceļā tu vispār nonāci līdz dzejošanai?

L. L. Jā, šo mirkli es atceros ļoti spilgti. Kurts Fridrihsons man uzdāvināja franču modernās dzejas izlasi „Es tevi turpinu”, kuru viņš bija ilustrējis. Tas bija 1970. gadā. Braucu no Fridrihsona tramvajā mājup, šķirstīju grāmatu un – 10 gadu vecumā! – izlasīju Rembo „Piedzērušos kuģi” Maijas Silmales atdzejojumā. Nesapratu neko, bet pilnībā nokļuvu šā teksta suģestijas laukā. Jutos gluži kā nohipnotizēta. Vienkārši nokļuvu citā kosmosā. Jau tobrīd – lai gan biju bērns – man intuitīvi kļuva skaidrs, ka gribu dzīvot šādas intensitātes valodā. Cik es tobrīd spēju saprast? Maz. Bet man ļoti gribējās saprast. Un vēlāk gribējās rakstīt. Šī dzeja bija kaut kas tik radikāli atšķirīgs no apkārt esošās realitātes, ka man gribējās nokļūt viņā iekšā. Tālāk lasīju aizvien vairāk un vairāk, kamēr vidusskolas pēdējās klasēs pati sāku mēģināt kaut ko rakstīt. Rakstīju gadiem – un metu ārā, rakstīju – un dedzināju. Viss, ko sacerēju no kādas devītās klases līdz 25 gadu vecumam, tika iznīcināts. Mani nekas neapmierināja.

G. B. No kurienes tīņa vecumā vispār var rasties tik agresīvi kvalitātes kritēriji?

L. L. Tīri intuitīvi… Nē, kvalitātes kritērijs bija tā dzeja, kuru es pastiprināti lasīju. Sapratu, ka mani kricelējumi i blakus nestāv. Pat desmitajā rakstīšanas gadā neatļāvos domāt, ka šie teksti kaut kur var tikt publicēti. Vēl mācīdamās vidusskolā, aizgāju pie Māra Čaklā, kurš bija konsultants Benjamiņu mājā. Man bija tādi īsi dzejolīši – it kā japāņu tankas vai kas, bija arī garāki, Čaklais tos analizēja – un piepeši piedāvāja publicēt. Apvainojos – un atkal sadedzināju.

G. B. Iesācējs apvainojas? Par piedāvājumu publicēt?!!! Nu jau nu gan…

L. L. Man pat prātā nenāca, ka mani teksti varētu būt publicējami. Gribēju padomu, ļoti vēlējos, lai parāda virzienu, kurā doties tālāk, kā attīstīt pantmērus, formu… Bet viņš man – tas ir labi, šis ir vēl labāk, bet to jau varētu publicēt. Biju nikna! Vispār pirmā publikācija man bija tāds patriotisks dzejolītis pirmajā LNNK avīzes numurā, kas iznāca Zviedrijā – pašā Atmodas sākumā. Pagāja vēl daudz gadu, atbraucu no Amerikas un pirmais dzejoļu krājums „Te debesis, te ciparnīca” iznāca 1997. gadā, vēlu – jau 37 gadu vecumā. Un arī pateicoties tikai un vienīgi Viesturam Vecgrāvim, tolaik apgāda „Daugava” vadītājam, kurš cirta dūri galdā un teica: „Manuskriptu uz galda!” Pēc tāda argumenta nekas cits neatlika – vācu kopā un kārtoju dzejoļus, kas bija saglabājušies.

G. B. Pārlūkojot tavas biogrāfijas faktus, liekas, ka tava esamība bijusi diezgan aktīva – te mācies glezniecību pie Birutas Delles, te strādā par restauratori Krimā, te apgūsti filozofiju un amerikāņu 20. gadsimta literatūru ASV, te darbojies televīzijā vai inspirē dokumentālo filmu… Vārdsakot, tu ne tuvu neatgādini trauslo un ēterisko dzejniecīti, kas naktī sveču gaismā raksta aizgrābjošos pantus, bet dienā drūmi blenž tukšā ledusskapī.

L. L. Jā, daudzas dzīves vienā dzīvē. Astoņdesmito gadu vidū trīs gadus arī nodzīvoju un nokalpoju pareizticīgo baznīcā, tam laikam tā bija gana eksotiska situācija. Biju sliktā jauniete, absolūta margināle padomju sabiedrībā. Pirms tam bija posms, kad patiešām gleznoju, bet tad sapratu, ka poēzija ņem virsroku. Tajā glezniecības ceļā nonācu strupceļā, kas visdrīzāk gan bija manī pašā. Turpretī dzejas valodā ieraudzīju iespēju bezgalību.

G. B. Ko mākslā vispār nozīmē šis jēdziens – strupceļš?

L. L. Pašā žanrā vairs nav tāda grandioza attīstības potenciāla. Bet valodā šis potenciāls ir.

G. B. Un, no otras puses, kas ir bezgalība?

L. L. Kaut kas, saistīts ar transcendenci. Mans tētis bija tāds Poruka sapņotāja zēns, brīnišķīgs cilvēks, bet vienlaikus apveltīts ar matemātisku prātu, un, kad man bija pieci seši gadi un pirms gulētiešanas es jautāju, ko lai dara, lai es spētu aizmigt, viņš teica, lai mēģinu iztēloties bezgalību. Un tad es mēģināju. Klīdu pa kaut kādiem tuneļiem bez beigām, līdz nokļuvu sapņu realitātē. Pirmo spilgto sapni spilgti arī atceros – lidoju uz slotas kāta pa Hāpsalas ielas nama, kurā dzīvojām, trepju telpu, blakus strauji lidoja manas lelles un citas rotaļlietas.

G. B. Man radies iespaids, ka tu ļoti cītīgi sargā savu personīgo dzīvi, katrā ziņā – nedz tavi teksti, nedz intervijas neļauj tajā ieskatīties. „Privātajai dzīvei” tu ļautos intervēties?

L. L. Nē.

G. B. Kāpēc?

L. L. Vispirmām kārtām jau tāpēc, ka visu cilvēku dzīves ir samērā līdzīgas, notikumi ir ierobežotā skaitā un dažādās kombinācijās – līdzīgā stilistikā. Atklāti runājot, man personīgi šķiet, ka izplāt visiem savas dzīves traģikomiskās peripetijas ir vulgāri, bet tā jau nu ir katra paša darīšana. Labākā manis daļa ir dzeja, bet pārējais lai paliek man.

G. B. Starp latviešu poētiem ir tādi, kurus tu izjūti kā savējos?

L. L. Daudzi. Jo ilgāk dzīvoju, jo viņu pulks kļūst lielāks. Laikabiedrus nenosaukšu – pārāk gara virkne sanāks un gan jau kādu piemirsīšu. No tiem, kas jau viņsaulē, būtu triviāli pieminēt klasiķus, bet tomēr vienu nevar apiet. Cik svešs ar savām idejām man savulaik šķita Rainis, tik tagad viņš man kļūst tuvāks. Raiņa Saules kults, kuru viņš kopa un uzturēja, – to kādreiz galīgi nesapratu. Tikai tagad es viņu pamazām sāku saprast.

G. B. Pirms gadiem pieciem kāds izdevums piedāvāja man uzrakstīt recenziju par tavu „Antenu burtnīcu”. Apsolīju – un apmānīju. „Antenu burtnīca” izrādījās viena no retajām grāmatām, kuras priekšā es kapitulēju – pilnīgi un galīgi. Galvenokārt tāpēc, ka pret taviem tekstiem absolūti nav iespējama racionāla attieksme, tāda tīri intelektuāla interpretācija nestrādā. Ja nu vienīgi var atsperties uz taviem pantiņiem un spert laukā savu dzeju.

L. L. Esmu par to domājusi – ne savā, bet Andra Zeibota sakarā. Uzskatu viņu par vienu no daudzplākšņainākajiem un filosofiskākajiem latviešu poētiem. Rediģēju viņa dzejoļu krājumu „Ūdens ķirzaka” un nekad neaizmirsīšu, kā – šis manuskripts bija man līdzi uz Ēģipti, kas, protams, ir Saules dieva Ra zeme un tā tālāk – netraucēti varēju iedziļināties viņa dzejā, gāju cauri ļoti nopietni, un man bija tās sajūtas, kādas mēdz būt, lasot izcilu dzeju. Kritiķi ļoti bieži nepieļauj domu, ka viņi varētu arī kaut ko nesaprast un ka ir teksti, kuriem varētu trūkt instrumentārija šā teksta striktai analīzei. Arī man pietrūkst akadēmisku vai zinātnisku argumentu, lai precīzi definētu, kāpēc tā ir laba dzeja. Viņš ir tāds… okeānisks. Kad pirmo reizi izlasīju viņa publikāciju, tad – līdzīgi kā ar Vigulu – man bija tāds kā klikšķis: jā, ir! Kāpēc ir? Vienkārši zinu. Ar Vigulu sanāca tā, ka pirmā reakcija bija: nevar būt! Nevar būt, ka tik jauns džeks raksta tādu dzeju. Milzīgs prieks par to. Bet nevar jau tos jaunos talantus pārlieku saslavēt. Pārāk agri var „sakāpt galvā”. Un tas ir beigu sākums.

G. B. Pieņemu, ka dzejoļa atnākšana lielā mērā ir iracionāls un vārdiski neformulējams process vai, pareizāk sakot, šo procesu vislabāk izklāsta pats dzejolis. Bet, ja nu viņš ir atnācis, – tu sēdies pie galda ar domu „es tagad rakstīšu dzeju”?

L. L. Kad es rakstīju, bet vēl nepublicējos, man bija tāds uzstādījums – katru dienu jauns dzejolis. Dzejniekam ir jāpārvalda forma, jāuztrenē rakstītprasme. Man ir bijuši „darba uzdevumi” – uzrakstīt par galdu, uzrakstīt par ceriņkrūmu – un tad es mocīdamās, bet tomēr par to arī uzrakstu. „Vilkogās” ir cikls „Izpildītājs”. Tā ir tēma, par kuru esmu domājusi gadiem: izpildītāja loma vēsturē, un punkts vēl nav pielikts.

G. B. Labi, pieņemsim, dzejolis ir atnācis, bet kā tu vari zināt, kurā mirklī jāliek punkts un nedrīkst mainīt vairs ne vārda?

L. L. Kā šuvēja zina, kad kleita ir uzšūta?

G. B. Tak ar aci redzams.

L. L. Nu, lūk. Tu vienkārši zini.

G. B. Pēters Brūveris katru grāmatu veido kā veselumu, kā daudzdaļīgu un polifonisku simfoniju, savukārt grāmatas apvienojas augstāka līmeņa ciklos. Kā tev noris šī atsevišķo tekstu vienošanās veselumā?

L. L. Man ir tāds kā „ražošanas cikls” – ik pēc četriem gadiem paskatos sarakstītos dzejoļus un izrādās, ka sakrājusies grāmata. Bet tas nenotiek mērķtiecīgi – es nezinu, vai vēl pēc četriem gadiem atkal būs jauna grāmata. Nekad nerakstu grāmatu, rakstu dzeju. Grāmatā, protams, ir cikli, ir tēmas, kuras es izvēršu, ir arī atsevišķi dzejoļi. Bet par to varētu ilgi diskutēt. Man nav domas, kas es rakstītu simfonijas daļu, bet reizēm beigās izrādās, ka tā sanācis. Tāda ir tā radīšanas mistērija. Ir daudzas lietas, kas no mums nav atkarīgas vai atkarīgas līdz zināmai pakāpei. Mēs jau esam tikai instruments valodas rokās.

G. B. Ārpus dzejas – kas tu vēl esi?

L. L. Reiz, runājot ar Jāni Ogu par to, ka ārzemēs ir ļoti populāras audio grāmatas, sapratām, ka Latvijā šī niša ir pilnībā tukša. Kaut kādas audio grāmatas bērniem bija, bet nekāda pozicionējuma šim produktam nebija. Tā radās doma par audio grāmatu jeb klausāmgrāmatu izdevniecību „Apostrofs”. Jau ir iznākušas 17 klausāmgrāmatas. To lielākā daļa ir nekomerciāli produkti, tomēr, kaut ļoti lēnām, tos pērk. Vienkārši – ir forša sajūta kaut ko ražot. Tu kaut ko uzražo, turi to reāli rokās, tas pastāv, turklāt par paliekošu vērtību es uzskatu arī to, ka klausāmgrāmatas nereti ielasa paši autori. Vai aktieri. Viņu balsis un izteiksme tiek saglabāta. Kopā ar Ogu arī izlolojām žurnāla „Latvju Teksti” projektu un piesaistījām foršu redkolēģiju.

Pēdējos gados cenšos dzīvot pēc iespējas dabā. Lai gan, protams, arī pilsēta ir cilvēku veidota „daba”. Esmu pametusi Rīgu un praktiski dzīvoju laukos. Patīk braukt ar divriteni pa dambi gar Daugavu, vērot gadalaiku maiņas, sarunāties ar draugiem un savu suni, audzēt dārzeņus… Pamazām kļūstu par dārznieku – aizvien vairāk patīk skatīties, kā aug manis stādītās liepas un lazdas. Skaisti. Apmēram tā.

Ārpus literatūras man ir atsevišķi sabiedrisko attiecību projekti, jo man ir grūti iedomāties sevi kā profesionālu literāti, kas darbojas tikai un vienīgi šajā laukā. Tāpēc esmu priecīga, ka man ir šis sabiedrisko attiecību arods, savukārt literārā darbība nav saistīta ne ar kādiem merkantiliem aspektiem. Dzeju nevar ne pārdot, ne nopirkt. Tāda tīra lieta. Nu, dziesmu tekstus gan var pārdot, tā nu tas ir.

G. B. Tev izdodas tik strikti nodalīt Liānu Langu, kas pelna naudu tai Liānai Langai, kas dzejo? Viena otrai neko nezog – laiku, spēku vai vēl ko?

L. L. Redz, cik dīvaini – es tur nekādu problēmu vai pretrunu nesaskatu, bet tu par to vaicā. Bet, ja mēs runājam par dzejnieku sociālajiem statusiem, – dzeja ir universāla, dzejnieku sociālā gradācija taču ir neaptverama, no aristokrātiem un diplomātiem līdz bomžiem. Visas iespējamās kombinācijas pasaule jau ir pieredzējusi.

G. B. Priekš kam dzejnieks vajadzīgs pasaulei?

L. L. Bezjēdzīgumam un dailei. (Liāna nosmejas. Tas ir mājiens uz 2006. gadā Liānas sarūpēto grāmatiņu „Septiņas esejas par dzejas bezjēdzīgumu un daili”, kurā lasāmas septiņu latviešu un krievu dzejnieku esejas par dzejas būtību un sūtību.)

Protams, dzeja saglabā un uzlādē valodu un paplašina gan valodas, gan pieredzes – rakstītāja un lasītāja – robežas. Tas tā ir, bet man negribas atkārtot lietas, ko citi jau daudzkārt ir teikuši, turklāt vienmēr ir arī kaut kas vairāk. Interesantāk taču ir domāt nevis par to, ko zinām, bet gan par to, ko nezinām, un dzeja lielā mērā to dara. Dzejā valoda domā par to, kas viņa patiesībā ir. Brodskis ir teicis, ka dzeja ir laika organizācijas forma. Dzeja tās ārkārtīgi blīvās, intensīvās un transcedentālās valodas dēļ tiešām veido tādas kā ejas. Izlasi vienu Verlēna, Raiņa vai Čaka dzejoli – un tu nokļūsti tur. Spēj absolūti identificēties – nokļūsti tajā laikā, valodā, apstākļos, dienā, brīdī. Literatūra ir valodas laika mašīna. Ar tās palīdzību var lieliski ceļot laiktelpā, nemaz nerunājot par to, ka dzīvot starp labām grāmatām un autoriem ir iespēja vadīt savas dzīves dienas izcilā sabiedrībā. Plus vēl dzeja kā prakse ir reāla iespēja distancēties no pasaules jezgas. Dzeja neļauj tajā jezgā tev izšķīst. Kā tur bija Cvetajevai? „Šīs pasaules vājprātam – nē!” Publiskais priekšstats par nelaimīgajiem un izmocītajiem dzejniekiem… Nu, lai jau tā būtu, kaut arī tas ir sekls. Lai jau būtu. Es protu būt priecīga. Saprotams, dzīve ir dziļi traģiska kaut vai tās īslaicīguma dēļ. Caur dzeju laika gaitā esmu šo traģiku pieņēmusi.

Inga Mežaraupe tulko no dāņu valodas, tostarp viņas latviskojumā ir iznākuši arī vairāki Pētera Hēga darbi. Viņa ir starp finālistiem labākā tulkojuma kategorijā ar Sērena Kirkegora darba “Bailes un trīsas” tulkojumu.

Guntis Berelis. Diez vai iespējams saklasificēt tulkotājus pēc viņu meistarības pakāpes. Tas – vislabākais, tas – drusku švakāks, bet arī labs, šitam – trešā vieta. Drīzāk ir tāds kā kvalitātes līmenis, kuru pārvarot tulkotājs iekļūst, nezinu, „augstākajā līgā”, iziet ārpus konkurences vai vēl kā. Ja uzmet aci šā gada finālistiem tulkotās literatūras kategorijā, saraksts tāds, ka bez garas domāšanas skaidrs: Silvija Brice, Dace Meiere, Maima Grīnberga, Māra Poļakova un Inga Mežaraupe katra savā veidā un savā valodā patiešām iemitušas pašos augstākajos plauktos. Taču interesanti likās tas, ka tu no šā saraksta publiskajā telpā laikam gan esi visnezināmākā un nejūtamākā, kaut arī tulko jau padsmit gadus – Hēga „Smillas jaunkundzes sniega izjūta” iznāca 1997. gadā. Tā ir apzināta pozīcija?

Inga Mežaraupe. Ar visu šo jezgu ap Kirkegora „Šaubu un trīsu” tulkojumu man pat liekas, ka man atņemta anonimitāte. Tikko pārtulkoju Hēga romānu „Klusā meitene”, kurā teikts: „Mēs runājam par daudz.” Man ir līdzīga sajūta, es absolūti nesaprotu, kālab vajadzīgas intervijas, jo visu, ko tu gribi pateikt, tu pasaki ar to, ko esi izdarījis. Teiksim, intervijas ar māksliniekiem – nu kāda suņa pēc, aizej apskaties izstādi, tur viss būs pateikts. Lūk, te ir mans darbs – ņemiet! Kad pirms daudziem gadiem tika rīkots šurumburums ar „Smillu”, es nodomāju – tas ir pārvērtēts, es taču esmu tikai tulkotāja, kas pārtulkojusi – vienu! – grāmatu. Man ir draugi aktieri, kas mokās ar to visu. No vienas puses, viņiem jāizrādās publikai, no otras – viņus nomāc, ka uz ielas viņus pazīst. Turklāt, jo vecāks kļūsti, jo mazāk vajadzīga publicitāte.

G. B. Tas nozīmē, ka tu gribi palikt fonā un atzinība tev itin neko nenozīmē? Uzreiz jau sauklausu psihologu sašutuma brēcienus.

I. M. Tas novērtējums pie manis atnāk citādā veidā. Sakarā ar Kirkegora tulkojumu – kāds bija iedevis palasīt Uldim Bērziņam, kurš izteicies, ka esot smeķīgs. Vai – ja kādu labu vārdu pasaka Silvija Brice. Viss, ar to man pietiek, nekāda cita atzinība vairs nav vajadzīga, nemaz nerunājot par intervijām. Visupirms es daru tāpēc, ka man patīk to darīt, tālāk – tāpēc, ka tas varētu būt kādam vajadzīgs.

G. B. Kā tu vispār nonāci tieši līdz dāņu valodai?

I. M. Pilnīgi nejauši. Deviņdesmito gadu sākumā draudzene bija aizbraukusi uz Dāniju auklēt bērnus un aicināja arī mani. Teicu, nebraukšu, negribu auklēt, un tad viņa man sameklēja divpadsmitgadīgu meitenīti – un beigu galā sanāca tā, ka Dānijā paliku pusotru gadu, kas ir pilnīgi pietiekami, lai iemācītos valodu. Bija sajūta, ka vajadzīgas arī kādas intelektuālas nodarbības, un kā reizi patrāpījās kāds tulkotājs, kurš tā vienkārši pateica – ņem taču kaut ko un pārtulko. Es arī ņēmu un pārtulkoju – Oles Lunda Kirkegora bērnu grāmatiņu „Oto ir degunradzis”. Pēc tam, kad jau biju atgriezusies no Dānijas, lielā mērā nejauši man piedāvāja tulkot Hēga „Smillas jaunkundzes sniega izjūtu”. Tā tas sākās, bet vispār pēc skolas beigšanas es gribēju kļūt par kinoscenāristi. Man vispār dzīvē nav bijis nekādas mērķtiecības. Es plūstu – un man vienkārši gadās.

Ilgu laiku bija tāda bezmaz definēta nostāja – daiļliteratūras tulkošana ir mans hobijs. Tulkoju savā nodabā, cītīgi kavējot visus nodošanas termiņus, atvēlu laiku, cik man patīk vai cik es varu un noteikti negribu būt atkarīga no tulkošanas. Pat likās, ka kvalitātes ziņā kaut ko zaudētu, ja tulkošana būtu jāpadara par maizes darbu. Vismaz daļēji šāda nostāja saglabājusies joprojām. Liekas, apjoma ziņā lielus daudzumus es nemaz nespētu tulkot – apniktu. Nejūtos tik disciplinēta. Saprotu – ja iet uz priekšu, tad, protams, iet, bet man tā nevar būt trīsdesmit dienas mēnesī. Drīzāk strādāju tādiem kā izrāvieniem – nedēļu vai desmit dienas un viss. Pēc tam nodarbojos ar kaut ko citu. Tulkoju „Ilustrēto zinātni”, kādreiz daudz tulkoju arī mutiski, kas man likās ļoti svarīgi, lai uzturētu dzīvu valodu. Silvija Brice vai Maima Grīnberga – viņas patiešām ir profesionālas tulkotājas, man tulkošana ir drīzāk tāda amatieriska nodarbe.

G. B. Tātad – tulkošana kā hobijs. Kas tas par hobiju, ja rezultāts ir profesionālā līmenī?

I. M. Hobijs ir tāda lieta, ko tu dari, jo gribi to darīt. Es gribu tulkot – un man patiešām patīk to darīt. Mēģināt domāt latviski tāpat, kā autors ir domājis dāniski. Pārcelt tekstu latviski domas līmenī. Lai pārtulkotu, it kā jāpieslēdzas autora domai. Bet šai lietai ir arī otra puse – grāmata, kuru esmu tulkojusi, ir zaudēta uz mūžiem. Nespēju viņu pārlasīt. Dāņu tekstu pārzinu tik labi, ka nav jēgas pārlasīt, bet pārlasīt pašai savu tulkojumu – tas liekas gandrīz pretdabiski. Man viņš ir beidzies, pilnīgi beidzies. Iedomājies, „Smilla”, brīnišķīga grāmata, bet man viņa ir beigusies.

G. B. Pārsvarā tu tulko mūslaiku literatūra. Kā sagadījās, ka tu nonāci līdz Kirkegoram?

I. M. Ne tikai mūslaiku – esmu tulkojusi arī Jergena Franca Jākobsena 1939. gadā publicēto „Barbaru”. Bet Kirkegors – kārtējā nejaušība. „Bailes un trīsas” piedāvāja tulkot Viestarts Vidiņš, kurš ir viens no „Ad verbum” īpašniekiem. Sākumā likās, ka tas ir pārāk liels kumoss un galīgi nav priekš manis. Teicu, bērni vēl mazi – jaunākajam puikam tobrīd bija tikai gadiņš –, lai piezvana pēc gada. Ar domu – gan jau šai laikā viņš atradīs kādu citu. Man par lielu pārsteigumu pēc gada viņš patiešām piezvanīja. Savukārt Karstens Lomholts no „Atēnas” reiz pavisam citā sakarā man sacīja: „Tas tev jādara, jo neviens cits šobrīd to neizdarīs.” Varbūt arī tas bija viens no iemesliem, kālab piekritu.

G. B. Nebija bail? Kirkegors tomēr ir tāds jēdziens, uz kura balstās milzu kultūrslāņi.

I. M. Bija, protams. Bailes un trīsas.

G. B. Kā tas izpaužas – tulkotāja bailes no tulkojamā darba?

I. M. Tu nevari saprast, no kura gala ķerties klāt. To pat nevar īsti noformulēt… Biedēja ne tik ļoti valoda, cik tas, ka tur bija ārkārtīgi daudz atsauču uz citu filozofu darbiem, un tas viss vēl kārtīgi sapīņāts kopā. Ja dāņiem nebūtu tik brīnišķīga Kirkegora zinātniskā izdevuma, kurā tu vari pārbaudīt gandrīz katru otro teikumu un saprast, kas domāts ar kārtējo iespējamo atsauci, diez vai būtu ķērusies klāt. Bet mani pašu visvairāk interesēja tas, ka Kirkegors ir arī poētisks, un tieši tāpēc nenobijos pavisam. Bija arī iespēja konsultēties Dānijā Kirkegora pētījumu centrā. Jautāju – šī vieta jāsaprot tā vai šitā. Atbilde: var saprast gan tā, gan šitā, un vispār – Kirkegoru līdz galam nevienam nav izdevies saprast. Tas stipri nomierina – uz jautājumiem, kas paliek karājamies gaisā man, nespēj atbildēt arī Kirkegora pētnieks, kurš 20 sējumos izdevis viņa darbus. Arī viņam ir bailes un trīsas.

G. B. Pieņemsim, tev pašai ļautu izvēlēties tulkojamo tekstu. Pēc kādiem principiem tu vadītos šai izvēlē?

I. M. Tur ir divas lietas. Viena – tas ir teksts, kas mani ļoti uzrunā, otra – šajā tekstā ir kaut kāds izaicinājums, šifrs ar atslēgu, kas jāpārkož, lai to darbu varētu tulkot.

G. B. Ko šai gadījumā nozīmē – pārkost? Teiksim, kas bija jāpārkož Hēgam?

I. M. Stils. Viņš raksta pietiekami lakoniski un asprātīgi. Piemēram, „Klusajā meitenē” viņš ir izvēlējies tādu saskaldītu, sev neraksturīgu stilu, bet tur ir tāds valodas ritms… Tur ir asprātība, lakonisms – un, kad tev šie trīs elementi ir jāsadabū kopā ar jēgu, kas ir tekstā, tas ir interesanti. Tev ir jāaiziet prom no teksta, lai pienāktu viņam klāt…

G. B. ??? (Pauze, kuras laikā G. B. mēģina iztēloties, kā šī procedūra reāli varētu izskatīties.)

I. M. Brīnišķīgs process. Aiziet prom, lai pienāktu klāt. Burtiski tulkot – tas ir tas, ar ko es nodarbojos „Ilustrētajā zinātnē”. Tas ir ļoti eksakti, pareizi un labi, bet, lai tu pārtulkotu garu, ne burtu, ir jāveic tā kustība. Kustība tai nozīmē, kādā šo jēdzienu lietoja Kirkegors. Mēs nedomājam vārdos. Tulkojot svarīgākais nav savirknēt vārdus. Daudz vairāk no svara, lai tu latviski radītu tās ainas – visviens, vizuālās, skaņu vai abstraktās. Bildēm ir jābūt. Nojausmai, sajūtai – vienalga, kā to nodēvēt. Tieši tāpēc tev ir jāaiziet prom no teksta vai vārda, lai tu beigās dabūtu bildi, kuru tu redzi dāņu valodā rakstītajā tekstā, un tādai tai jārodas, lasot arī latviešu tekstu. Bildes vārdā tu drīksti arī atkāpties no precīzā teksta. Neviens tulkotājs nav brīvs no interpetācijas. Viņš nepārceļ tekstu mehāniski – viņš interpretē. Piemēram, par Kirkegoru sanāca domstarpības ar grāmatas redaktoru Uldi Tīronu, kuras smuki atrisinājām. Viņš saka – šeit vajag uzrakstīt precīzi, kā tad īsti ir – tā vai šitā. Stāstu, ka no teksta nevar saprast, nav ne tā, ne šitā, un patlaban ir vislabākais „ne tā, ne šitā”, kādu spēju dabūt gatavu. Ja reiz tekstā ir nenoteiktība, tai jābūt arī tulkojumā. Bet vispār ar Kirkegoru gāja grūti. „Bailes un trīsas” tomēr ir filozofisks teksts, tāpēc pietāte pret to bija lielāka nekā parasti. Neatļāvos tik daudz vaļību. Tomēr zināšanas, manuprāt, vispār pastāv intuitīvā līmenī – ja tu kaut ko ļoti, ļoti labi zini, tas sāk darboties bez jebkādiem pamatojumiem, gandrīz muskuļu rutīnas līmenī. Atceros, kādā intervijā Hēgs šo izjūtu formulēja precīzi: tas ir kā basketbolistam, kad viņš met trīspunktniekus. Viņš to darījis tik daudz reižu, ka tas viņam automātiskā līmenī ieprogrammēts ķermenī, un, kad viņš skaisti iemet to trīspunktnieku, kad bumba iekrīt grozā, tā nav nejaušība, tas ir ilgs un rūpīgs darbs. Bet, ja tu prasīsi, lai viņš šo procesu izstāsta un izskaidro, nekas nesanāks.

G. B. Tas nozīmē, ka arī tu nevari izskaidrot, kāpēc tu tulko tieši šādi un ne citādi?

I. M. Noteikti nē. Man pat nav, ko teikt. Esmu mēģinājusi samest šos trīspunktniekus, pieļauju, pat ir izdevies – ko tur vēl skaidrot un analizēt, es nemāku izskaidrot. Nē, par rezultātu, protams, var runāt un strīdēties, teiksim, ar redaktoru… Tulkotājam jāspēj atbildēt uz konkrētu jautājumu, vai, piemēram, šajā teikumā šo vārdu esmu pārcēlusi tieši šādā skatā nejauši vai apzināti, bet procesu izskaidrot es nevaru.

G. B. Beigu galā – vai ir kādi tavi tulkojumi, kas gaidāmi tuvākajā laikā?

I. M. Kā jau teicu, ir iztulkota Hēga „Klusā meitene”, viņa pagaidām priekšpēdējais romāns, sarakstīts pēc gandrīz desmit gadu klusēšanas. Pēdējais – „Ziloņkopēju bērni” iznāca pagājušogad, viens īsts smejamgabals. „Klusā meitene” ir, neteiksim, „Smilla divi”, bet savā ziņā grāmatas ir līdzīgas. Ir kriminālsižets, galvenais varonis ir klauns, kurš pēc negadījuma ieguvis īpašu dzirdi – viņš spēj saklausīt cilvēku skaņkārtas. Teiksim, nāk pretī Berelis – un klauns dzird: ā, viņš skan la mažorā. Grāmatai cauri vijas daudz mūzikas – Bahs, tāpēc uzreiz grāmata iegūst papildu perspektīvu. Ir Hēga raksturīgais stils un ironiskā distancētība. Vārdsakot, ļoti hēgiska grāmata. Pašlaik vēl gaisā lidinās komiksu grāmata par arhitektūru, kura man pašai liekas gan jauka, gan svarīga, tāpēc gribētos to tulkot. Var gadīties, tulkošu arī Hēga „Ziloņkopēju bērnus”, bet uz 2013. gadu varētu būt vēl viens Kirkegora darbs.

Maima Grīnberga tulko no igauņu un somu valodas. Viņas latviskotais somu klasiķa Veines Linnas „Nezināmais kareivis” (oriģinālā publicēts 1954. gadā) ir viens no Literatūras gada balvas finālistiem tulkojumu nominācijā.

Guntis Berelis. Kā tas gadījās, ka nonāci līdz igauņu un somu valodai, turklāt laikā, kad ziemeļvalstu valodas Latvijā vēl nebija nedz aktuālas, nedz populāras?

Maima Grīnberga. Tas bija pats loģiskākais iznākums, kāds manā gadījumā varēja būt. Tēvs bija igaunis – viņš gan nekad ģimenē nav dzīvojis, pat redzējusi viņu neesmu, bet mamma, būdama skolotāja, turklāt vēl apņēmīgas dabas, ne tikai uzskatīja, ka igauņu valoda man jāzina, bet arī darīja visu, lai es to zinātu. Jau no pirmās klases vasarās mēnesi dzīvoju Igaunijā – un bērniem jau valoda ātri pielīp. Vēlāk divus gadus mācījos Latvijas Universitātē, tur man īsti nepatika – un kur citur es varēju iet, ja ne uz Tartu Universitāti, kur beidzot apguvu arī igauņu valodas gramatiku un neatlika nekas cits, kā iemācīties somu valodu, kas bija obligātais priekšmets.

G. B. Literatūras tulkošana – tā ir tikai viena no daudzajām valodu zinātāja iespējām, turklāt finansiāli ne pati ienesīgākā. Kas tevi pamudināja izvēlēties tieši tulkotājas darbu?

M. G. Mamma savā prātā bija izfunktierējusi, ka šitam skuķim noteikti jābūt tulkotājam, tāpēc arī pamazām virzīja uz to pusi. Un mani kā lielu lasītāju patiešām šāds ceļš vilināja. Universitātē nepiedalījos nekādās pedagoģiskajās praksēs, vienmēr noformēja, ka man ir kāds tulkošanas speckurss vai kas tamlīdzīgs. Pēc universitātes beigšanas, strādādama „Izglītībā un kultūrā” par korektori, uzrakstīju divus mazus rakstiņus, un pēc tam mani nez kāpēc ielika par kultūras nodaļas vadītāju. Kaut kā avīzes lapas vajadzēja aizpildīt, visvienkāršākais – pašai ķerties pie tulkošanas. Mazliet vēlāk Irēna Auziņa apjautājās, vai es negribu iztulkot Enna Vetemā „Kristīgos ļaudis” – protama lieta, ka gribēju, – un tā tas pamazām aizgāja.

G. B. Literatūras gada balvai nominēts tevis tulkotais Veines Linnas „Nezināmais kareivis”. Kā tev pašai liekas – ar ko šis tulkojums izceļas uz citu tulkojumu fona? Citiem vārdiem, kādi bija lielākie klupšanas akmeņi un vienlaikus arī tavas meistarības apliecība?

M. G. Tur bija vairāki klupšanas akmeņi. Pirmkārt, es neesmu ložmetējnieks un vīrietis. Un arī karš man nepatīk. Tiesa, tikpat labi es varētu teikt, ka neesmu ēģiptietis, tomēr tas man netraucēja tulkot Mikas Valtari romānu „Sinuhe, ēģiptietis”, vai ka neesmu Lapzemes zāģeris, kas ir mana mīļākā Rozas Liksomas stāstiņa mīļākais varonis. Grūtākais pārbaudījums – daudzās somu valodas izloksnes, kas izmantotas „Nezināmajā kareivī”. Biju jau nokāvusies ar vienu izloksni Rozā Liksomā un, godīgi sakot, man vairs nebija lielas vēlmes saskarties ar izloksnēm, turklāt vairākām vienā grāmatā. Pati es šo grāmatu noteikti nebūtu izvēlējusies tulkot – tieši sasodīto dialektu dēļ, bet piedāvājums nāca no „Dienas Grāmatas”. Piekritu vairāku iemeslu dēļ: gan aiz zināmas pienākuma sajūtas pret somu literatūru, lai cik patētiski tas izklausās, gan aiz zināma lingvistiskā avantūrisma, kāds man nenoliedzami piemīt.

G. B. Atvaino, jautāšu klaji analfabētiski. Somijā tiešām ir tik jūtamas dialektu atšķirības?

M. G. Ir, ir dialekti, kopskaitā septiņi. Un joprojām dzīvi. Atceros, biju somu valodas kursos Kuopio, kas atrodas 400 kilometru uz ziemeļaustrumiem no Helsinkiem, Savo novadā. Kursos mums, protams, mācīja somu literāro valodu, bet divas dienas sanāca viesoties arī pie vietējiem iedzīvotājiem. Trāpījos kādā fermeru ģimenē, kas runāja savā izloksnē. Nedomā, ka sapratu kaut jel ko! Vēl jo vairāk šīs atšķirības bija jūtamas laikā, par ko rakstīja Linna.

G. B. Loģisks jautājums – kāpēc autoram vajadzēja maitāt potenciālajiem tulkotājiem garastāvokli un pārsātināt romānu ar dialektiem?

M. G. Noteikti vajadzēja. Viņam vajadzēja parādīt, ka Turpinājumkarš ir visas Somijas karš, tāpēc viņa aprakstītajā ložmetējnieku rotā savākušies puiši, kas pārstāv visus galvenos Somijas dialektus un tātad arī novadus. Man, protams, nav ne mazākās jausmas, vai latviešu tulkojumā šī visaptveramība ir jūtama. Īstenībā bija pat vairāki iemesli, kas man lika katram puisim meklēt savu idiolektu. Pirmām kārtām tāpēc, ka pašam autoram šī atšķirīguma iezīmēšana bija ārkārtīgi svarīga. Otrkārt, romāns daudz tulkots citās valodās, taču lielākajā daļā no šiem tulkojumiem izlokšņu atšķirības nav atveidotas. Somu kritika līdz ar zemi nolīdzinājusi, piemēram, angļu tulkojumu, kur gan vispār daudz kas salaists šreijā. Vācieši bija izmantojuši karavīru slengu. Uzslavas izpelnījies gandrīz tikai franču tulkotājs, kas atradis risinājumu izlokšņu atšķirību marķējumam. Tas arī drusku ietekmēja – citi nevar vai nemāk, bet latviešiem tomēr būs. Treškārt, nevar noliegt, ka man pašai bija arī zināms spēles prieks. Pagaidām man liekas, ka ir izdevies – katram romāna personāžam viņa lietotā valoda noteikti piešķir kādu niansi.

G. B. Noprotams, ka ķēpa bijusi pamatīga. Cik ilgi tu tulkoji „Nezināmo kareivi”?

M. G. Pārāk ilgi. Kopumā apmēram divus gadus. Tiesa, jāņem vērā, ka tolaik man vēl bija arī regulārs “naudas darbs”.

G. B. „Nezināmais kareivis” ir viena no retajām grāmatām, kurai latviešu valodā nu pastāv divi tulkojumi – pirmais tulkojums tika publicēts 1956. gadā Kopenhāgenā. Kā veidojās tavas attiecības ar pirmo tulkojumu – tu to izmantoji, varbūt bija konflikts vai vēl kā?

M. G. Kā jau jebkurš tulkojums iepriekšējais bija novecojis. Tomēr svarīgākais – romāns toreiz tika tulkots nevis no somu, bet gan no zviedru valodas.

G. B. Tomēr, cik zinu, dialektu atšķirības arī tajā bija akcentētas gan ar ventiņu mēli, gan ar latgaliešu dialektu.

M. G. Tajā tulkojumā darbojas tikai divas izloksnes, turklāt abi personāži runā puslīdz autentiskās izloksnēs, bet manu puišu valodai vienkārši ir dialektu pazīmes.

G. B. Tu izteicies, ka karš tev nepatīkot – kuram gan var patikt karš? –, tāpēc pieļauju, ka drīzāk tu gribēji teikt, ka karš tevi neinteresē un par militārisma būšanām tu ne vella nezini. Kā tu tiki galā ar neskaitāmajām kara ikdienas reālijām, ar kurām romāns ir pārsātināts un kuras autoram bija ārkārtīgi labi pazīstamas?

M. G. Man bija konsultants vēsturnieks Valters Ščerbinskis, kuram rakstīju garumgaras jautājumu sērijas par katru sīkāko detaļu, kas saistīta ar militāriju. Esmu gandrīz droša, ka šajā jomā visam vajadzētu kārtībā.

G. B. Jautāšu pavisam prasti – romāns tev patīk?

M. G. Patīk.

G. B. Kāpēc tā, ja kara lietas tev galīgi neinteresē?

M. G. Kara nejēdzības lieliskā atainojuma dēļ, humoriņa dēļ. Bet vēl svarīgāk ir tas, ka, līdzko tu drusku iebrauc somu kultūrā, no „Nezināmā kareivja” nav iespējams izvairīties. Romāns nemitīgi piedalās Somijas kultūrtelpā, ir bijušas divas ekranizācijas, nemaz nerunājot par teātra iestudējumiem, vēl vairāk, romāns piedalās arī ikdienas dzīvē – cilvēku runā nemitīgi uzpeld citāti no romāna.

G. B. Kāpēc? Kas ir tas svarīgais, ko somi izlasa šajā romānā? No malas skatoties, romāns gan labi iederas kara/pretkara klasikas plauktiņā, bet faktiski tas ir pagalam nepretenciozs stāsts par kādu ne pārāk nozīmīgu Otrā pasaules kara epizodi, par kuru aizmirsuši visi, atskaitot pašus somus, kuri turklāt piedzīvoja sakāvi.

M. G. Somiem tas deva iespēju identificēties. Romāns sarakstīts no vienkāršā ierindnieka skatpunkta – un katrā somu ģimenē bija vismaz viens cilvēks, kas piedalījās šajā karā, bet pēc tam nemācēja tikt ar šo traumatisko pieredzi galā. Veine Linna ar „Nezināmo kareivi” izteica šo kopējo izjūtu, kas saistīja visus somus. Protams, no svara arī tas, ka romānā jūtams humoriņš, bet nav lētas un melīgas patētikas, pareizāk sakot, patētika gan ir, bet tā raksturīga “sliktajiem” tēliem. Vēl viens faktors – laika gaitā romāns ieguva tādu kā simbola statusu. Par to runājot, vairs nedomā, kas “lācītim” patiesībā ir vēderā, – ir jau iepriekšnoteikta attieksme kā pret darbu, kas ārkārtīgi daudz pasaka par somu raksturu, somu varonību, somu ciešanām un tā tālāk. Vienvārdsakot, visa somiskā apkopojums. Acīmredzot „Nezināmais kareivis” patiešām pasaka kaut ko ļoti svarīgu par somiem.

G. B. Ir lasīts, ka „Nezināmo kareivi” savulaik Somijā pirms publicēšanas tik pamatīgi rediģēja, ka krietni vēlāk nācās publicēt romāna pilno un nerediģēto izdevumu. Kas īsti tika izrediģēts laukā?

M. G. Jā, autora izdevniecībai iesniegtais „Kara romāns” tapa par „Nezināmo kareivi”, kur bija svītroti stipri skarbi vārdi gan par krieviem, gan par somu virspavēlniecību, gan par Lotām – sieviešu brīvprātīgās palīdzības organizāciju. Bet, kas ir sevišķi interesanti, izrādās, manuskriptā izlokšņu pazīmju bijis krietni mazāk – drīzāk tikai marķējumi, gluži kā manā tulkojumā. Redaktori bija izdomājuši – ja reiz dialekti, lai tad personāži runā kārtīgā izloksnē.

G. B. Apmēram kāda ir tulkotāja darba ikdiena?

M. G. Ceļos laikā starp pieciem un sešiem…

G. B. Kāpēc?!!!

M. G. Man patīk. Esmu rīta cilvēks. Seko daži rīta rituāli, bet ap septiņiem jau sēžu pie galda un čakli strādāju. Aizeju pienu uzvārīt – un strādāju, aizeju brokastis paēst – un strādāju… Kādu brīdi jāiziet laukā ieelpot svaigu gaisu, jāpabraukā ar veļļu, citādi var nojūgties. Arī vienu un to pašu tekstu no septiņiem rītā līdz astoņiem vakarā nespēju patulkot, tas gan. Vienubrīd iestājas teksta pretestība. Bet vienmēr ir iekrājušies kaut kādi sīkumiņi vai naudas darbiņi, ko padarīt. Bet ap astoņiem vakarā mans iekšējais birojs ir aizvēries un automātiskais atbildētājs atņirdzies. Var uzskatīt, ka manis vairs nav.

G. B. Izklausās šausmīgi garlaicīgi.

M. G. Kas ir teicis, ka tulkotāja dzīve ir interesanta? Interesants ir teksts un cīņa ar tekstu. Vai ļaušanās tekstam. Vai velnsviņuzina kas. Kā nu kuram. Turklāt pēc šāda scenārija jau neaizrit visas manas dienas.

G. B. Tradicionālais noslēguma jautājums – kas sekos „Nezināmajam kareivim”?

M. G. Pēc „Nezināmā kareivja” jau esmu iztulkojusi kādus sešus vai septiņus tekstus. Pāris grāmatas jau iznākušas, citas drīz gaidāmas. Līdz maija beigām vajadzētu iznākt Jāna Krosa romānam „Profesora Martensa aizbraukšana”. Drīz gaidāms arī rakstnieka un bijušā Igaunijas vēstnieka Latvijā Jāka Jeerīta noveļu krājums. Bet pašlaik atdzejoju somu modernisma klasiķa Penti Sārikoski trīs pēdējos dzejoļu krājumus, kas veido ciklu “Tiarnia”, un tulkoju Krosa pašu pirmo romānu – par hronistu Baltazaru Rusovu.

Ingas Ābeles stāstu krājums „Kamenes un skudras” ir viens no Literatūras gada balvas finālistiem oriģinālliteratūras nominācijā.

Inga Ābele. Rakstniecība ir egoisms, rakstnieks nostājas centrā, caur viņu krustojas trajektorijas, viņš spēj redzēt pasauli, bet nedrīkst aizmirst par atbildību. Pirmām kārtām jāredz sevi kā cilvēku. Kad iznāk grāmata, pēkšņi sāk šķist, ka tu patiešām esi rakstnieks, bet tai pašā laikā rakstniecība ir tikai meklējumu ceļš, kas nekad nav absolūts. Tad seko pazemība par to, ka tev dota iespēja rakstīt. Manuprāt, smadzenēs vienkārši ir tādas kā „stacijas”, kas uztver signālus. Piemēram, man vienlaikus prātā ir stāsts, luga, eseja – un vēl kāds dzejolis atnāk. Un kur nu vēl dzīve. Tu rosies mājās, kaut ko dari – un pēkšņi atnāk doma… Ā, tā sakarā ar lugu!… Zemapziņā visi bloki vienlaikus strādā, viņi turpina uztvert, lai ko tu darītu un lai cik tālu tajā brīdī būtu atgājusi no attiecīgā darba radīšanas. Nekas nenotiek tāpat vien – tātad tobrīd tu dzīvo un strādā. Tu raksti lugu, viss pamazām izkārtojas vajadzīgajā secībā, bet nezini, kā lai pabeidz. Pēkšņi izkrīt no grāmatplaukta Bērnu bībele, atšķiras kādā lapaspusē, tu izlasi – un saproti, kā jābeidzas lugai. Tas ir milzīgs kamols – gan domas, gan nejaušības, gan apstākļi, viss kopā un visbiežāk tu pats līdz galam to lugu nesaproti. Atnāks režisors un ieraudzīs ko jaunu. Bet tas ir sāpīgs process – kā tu mainies un arī pasauli ieraugi pavisam citādu. Sākumā pat ir bail, piemetas depresija – man taču likās, ka ir tā, bet, izrādās, tomēr tā… Kaut gan nekas taču ārpasaulē nav mainījies. Mainījies esi pats. Galvenais ir to saprast. To nevar saprast, bet ir kādi avoti, ko iespējams izzināt.

Guntis Berelis. Tu raksti grāmatu, un tai pašā laikā grāmata pārtaisa tevi?

I. Ā. Jā.

G. B. 2008. gadā tev iznāca romāns „Paisums”. Pagājušogad – stāstu krājums „Kamenes un skudras”. Tu veiksmīgi esi iedzīvojusies gan īsprozā, gan romānā un tātad pārzini abu šo žanru īpatnības no virtuves puses. Literatūrteorētiķi, prātodami par žanru specifiku, ir aizskaldījušies matus līdz galīgai bezjēgai, parasti gan nonākot līdz jau sākotnēji acīmredzamajam secinājumam, ka romānā ir daudz lappušu, stāstā – maz, un tā arī ir galvenā atšķirība starp stāstu un romānu. Tev literatūrteorētiskas noslieces nekad nav piemitušas, bet tomēr – kā tu uz šo lietu skaties, būdama „iekšpusē”?

I. Ā. Tas ir, kā kura matērija sevi izsmeļ. Negribu izklausīties traka, bet mēs neko neizdomājam – kaut kur šie teksti jau eksistē, mēs viņus nevaram izdomāt, mēs tiem varam tikai piekļūt, un, ja pareizi piekļūstam, mēs viņus arī dabūjam. Romānam tomēr piemīt ilgstamība. Ja matērijas potenciāls ir uzzibsnīt un tūlīt pat apdzist, tu nevari prasīt no attiecīgā darba ilgstamību. Nē, protams, var jau kaut ko loģisku sakonstruēt, stiept garumā, reizēm varbūt pat izdodas. Bet es vienmēr jūtu, vai materiāls būs uzplaiksnījums, vai arī tam ir iespēja kļūt par romānu.

G. B. Tātad, jau ķeroties pie „Paisuma”, tu zināji, ka tas būs romāns?

I. Ā. Jā. Tas koncepts, kas ienāk prātā, kaut kādā mērā jau ir pārredzama shēma. Pēc tam tā mainās, transformējas, bet koncepts sākumā ir jūtams. Teiksim, „Kamenēs un skudrās” ir stāsts „Vilkumāra un balodis”. Redzēju galveno varoni, zināju, kas ar viņu notiek, bet nesapratu, no kura laika viņa ir. Tikai vēlāk kļuva skaidrs, ka stāsts ir par piekto gadu.

G. B. „Vilkumāra un balodis” mani zināmā mērā izbrīnīja. Tu allaž esi koncentrējusies uz tagadnes būšanām, katrā ziņā – uz to, ko labi pārzini un varbūt pati esi skatījusi savām acīm. Kāpēc tāds iekritiens gadsimtu senā pagātnē?

I. Ā. Kaut kā vienkārši sajutu, ka Vilkumāra nāk no piektā gada. Varbūt tas bija saistīts ar valsts dzīvi – stāsts radās laikā, kad sākās krīze, un man šķita, ka nedrīkstu palikt vienaldzīga.

G. B. Lasot „Kamenes un skudras”, man bija jušana, ka stāsti nav gluži nejauši kopā savākušies. Pirmajā stāstā ar daiļrunīgo nosaukumu „Pirms visām pasaulēm” tu it kā definē spēles noteikumus – tādu kā maiga absurda poētiku, pēc tam izspēlē visādas variācijas, tālāk pamazām redzamajai, taustāmajai, dzirdamajai un reizēm pat saprotamajai realitātei, bet beigu galā esejistiskajā „Putna atmiņā” uzšaujies pavisam ēteriskās sfērās. No poētiskās pasaules atpakaļ realitātē, no tās – meklēt glābiņu un patvērumu tīrā poēzijā. Par to jau rakstīju savā recenzijā. Cik lielā mērā šis krājuma „maģistrālais sižets” darināts apzināti?

I. Ā. Stāsti laika gaitā pamazām sakrājas. Bet, liekot kopā krājumā, protams, ir intuitīva sajūta, kurš stāsts kuram stāv blakus, jo tie arī savstarpēji saspēlējas. Pēc iekšējās sajūtas. Gandrīz nepaskaidrojami.

G. B. Literatūrā vispār ir kaut kas izskaidrojams?

I. Ā. Darbs ir paskaidrojams, impulsi nav izskaidrojami. No vienas puses, paliek uztveres svaigums un tīrība, no otras – tu jau aptuveni zini, kā to izdarīt. Tu jūti, ko gribi pateikti, un zini, kā to var izdarīt. Teiksim, nav nekā striktāka par Holivudas scenārijiem, kas izskaitļoti pa minūtēm – tā ir ļoti augsta meistarība. Tas vienkārši jāiemācās, un, kad tas iemācīts, to var atmest.

G. B. Kā var atmest to, ko tu esi iemācījies?

I. Ā. Darot kaut ko citu. Pievēršoties dzīvei. Ravējot dārzu. Kad shēma iziet no galvas laukā, var darīt kaut ko tālāk.

G. B. Kāpēc tu vispār raksti, nevis, teiksim, ravē dārzu?

I. Ā. Pieredze bērnībā ar lasīšanu.

G. B. Kāpēc vienkārši nelasi tālāk, bet pati mēģini pierakstīt vēl klāt?

I. Ā. Man sāka šķist, ka rakstītais ir vērtība. Un, ja tas ir vērtība, tad vienkārši tāpat vien dzīvot ir pārlieku liela greznība, jāmēģina arī kaut ko ieraudzīt.

G. B. Tu ar rakstīšanu taisnojies par to, ka vispār esi dzīva?

I. Ā. Nē, es pielieku klāt tādu kā papildus dimensiju. Nedzīvoju automātiski. Mēģinu saprast pārmaiņas sevī. Rakstīšana sastāv no trim procesiem – dzīvošanas, domāšanas par dzīvošanu un rakstīšanas. Rakstīšana šajā virknē ir pēdējais. Varbūt tā ir vēlme dalīties.

G. B. Dalīties ar ko?

I. Ā. Ar domubiedriem… Lasītājiem…

G. B. Grāmatu lasot, lasītājs piedalās arī grāmatas tapšanas procesā – tā tu domāji?

I. Ā. Jā, tu interesanti pateici. Kad tu uzraksti savu darbu, vārdi kaut kādā ziņā ir nāve. Pirms tam bija – kas? Pirms tam bija tā sajūta, doma pirms vārda. Vārds ir sajūtas nāve. Domas sākumā ir bez vārdiem – kā suns, kaķis vai mazs bērns, kas neprot vēl runāt. Kad tu to nosauc vārdā, tā sastingst, bet, līdzko kāds cits to izlasa, doma atdzīvojas viņa sajūtās. Bet tā jau ir pavisam cita pasaule. Pārejas punkts ir nāve.

G. B. Tātad „Kamenes un skudras” ir beigtas. Kā tev tālāk veidojas attiecības ar piebeigto grāmatu, kas nu plauktā?

I. Ā. „Kamenēs” ir mazāk emociju, vairāk izziņas procesa. Situācijas apjēgšana. Par vērtībām, to piramīdu, uz kuras mēs stāvam. Attiecību noskaidrošana ar pieņēmumiem, kas ir vērtības.

G. B. Ko labu izdevās noskaidrot?

I. Ā. Tas jau priekš manis. Grāmata ir pabeigta, bet process turpinās. Nav tāda beigu punkta, nekad, nevienā vecumā. Kamēr esi dzīvs un saistīts ar pasauli, tikmēr viss turpinās.

G. B. Kas labs gaidāms pēc „Kamenēm un skudrām”?

I. Ā. No prozas pašlaik nekas netop. Nesen atdevu vienu lugu Krievu drāmai. Nosaukums „Vējdzirnavas”, bet viņiem būs „Благородная кровь”. Režisors būs Gruzdovs.

G. B. Ne viens vien klasiķis stāstījis, ka grāmata pēc iznākšanas kļūst par atspēriena punktu, uz kura nostāties un sākt darīt kaut ko pavisam citu. Ar tevi notiek tāpat?

I. Ā. Uz mani tas attiecas tādā ziņā, ka es pāreju uz citu žanru. Kad pabeigta proza, var ķerties pie dramaturģijas, apmēram tā. Avoti līdzīgi, tomēr pavisam citi. Citā žanrā tu atpūties – un vari atkal atgriezties.

G. B. Vai tas nozīmētu, ka tagad – pēc lugas – gaidāms romāns?

I. Ā. Es ļoti gribētu, bet nezinu, vai esmu spējīga. Bail. Bail no neuzrakstītā teksta. Un, kad vairs nezini, kur likties no bailēm, jāķeras klāt.

__________________________________

Vēl par Ingu Ābeli:

• Recenzija par stāstu krājumu Kamenes un skudras
• Recenzija par romānu Paisums
• Īsrecenzijas par stāstu krājumu Sniega laika piezīmes
• Recenzija par stāstu krājumu Akas māja

________________________________

• Inga Ābele Ideju Foruma bibliotēkā
• Inga Ābele Latvijas literatūras centra datubāzē

Gintera Grasa “Brīnumkaste” un Salmana Rušdi “Florences burve” Silvijas Brices tulkojumā ir starp finālistiem Literatūras gada balvas tulkojumu nominācijā.

Guntis Berelis. Saistībā ar tevi ir gadījies dzirdēt bezmaz kaut ko budistu koanam līdzīgu. Cik Silviju Briču jābūt Latvijā, lai varētu satulkot visas Silvijas Brices tulkotās grāmatas?

Silvija Brice. Nu vai zini!!! Tas jautājums mani tiešām ved no pacietības laukā. Tak vienkārši tulkoju – un viss!

G. B. Bet jautājums, pareizāk sakot, neizpratne, kas ir jautājuma fonā, nekur nepazūd. Var jau jautāt arī pavisam vienkārši – cik metrus grāmatplauktā aizpilda tevis tulkotās grāmatas? Skaits tev droši vien sen kopš sajucis.

S. B. Bail skaitīt. Varētu būt pāri 150…

G. B. …kur ietilpst arī milzumdaudz sarežģītu tekstu, kādiem dažs tulkotājs neuzdrošinātos ķerties klāt, tostarp Gintera Grasa „Brīnumkaste” un Salmana Rušdi „Florences burve”, kas nebūt nav vienīgās pagājušogad izdotās tevis tulkotās grāmatas. Ne katrs spēj lasīt tādā tempā, kā tu tulko, un vismaz latviešu literatūras vēsturē neviens tevi nav pārspļāvis. Turklāt tu ne tikai tulko, bet arī rediģē, braukā pa lielajiem grāmattirgiem, gādādama izdevējiem grāmatas, un, galu galā, pieļauju, brīžiem arī dzīvo. Kā tu pati skaidro šo gluži vai neticamo produktivitāti?

S. B. Pašu pārņem šausmas, ieraugot plauktus, kas pilni ar manis tulkotajām grāmatām. Patlaban gan dzīvoju aizvien vairāk, savukārt tulkoju – mazāk. Bet, pirmkārt, man baigi patīk to darī…

G. B. Patīk tā vienkārši sēdēt pie galda un tulkot?

S. B. Jā, apmēram tas pats, kas risināt krustvārdu mīklas. Man ir arī veicies, jo nav bijis jātulko nekas tāds, kas riebjas, ja nu vienīgi jaunībā pāris dāmu romāni, bet lielākoties tie darbi bijuši baigi interesanti. Kā tik daudz… Saproti, tas patiešām ir kaifs – sēdēt pie galda un tulkot. Vienīgi samērā vēlu attapos, ka dzīve paiet, tāpēc tagad tik dikti vairs netulkoju. Bērni arī izauguši lieli un nu jau paši pelna. Bet man nekad nav bijis tāda uzstādījuma – iztulkot šogad sešdesmit grāmatu…

G. B. Tu varētu?!!

S. B. Nē, protams.

G. B. Cik pazīstu tulkotājus, viņiem ir tāda kā tulkojamo tekstu gradācija. Ir darbi, kurus viņi tulko tikai vai vismaz galvenokārt naudas dēļ, un ir teksti, kas viņiem ir kā pašapliecināšanās, sevis pārbaudīšana, meistarības apliecība vai kas tamlīdzīgs.

S. B. Es jau teicu – man tiešām ir veicies, ka 90 procenti no manis tulkotajiem darbiem patīk man pašai. Reizēm izvēlos pati un piedāvāju izdevējiem, reizēm izdevēji piedāvā tieši to, ko, izrādās, esmu gribējusi tulkot. Par Ginteru Grasu vispār ir īpašs stāsts. Pazīstu viņu gadus desmit, biju uz viņa astoņdesmito dzimšanas dienu, esmu pabijusi vairākos semināros, uz kuriem Grass aicina viņa darbu tulkotājus no visas pasaules. Pareizāk sakot, tie pat nav semināri, drīzāk tādas kā brīvas sarunas, kurās lappusi pēc lappuses, frāzi pēc frāzes tiek ņemti cauri Grasa darbi. Ir būts pie viņa mājās, „Skārda bungu” sakarā seminārs notika Gdaņskā, kur joprojām atrodas Grasa vecā māja un Jēzus Sirds baznīcu, kur Grass iesvētīts un kur „Skārda bungu” Oskars par visu vari gribēja iemācīt Jēzu bungot, bet nupat martā seši tulkotāji savācāmies kādā rakstnieku namā un spriedām par autobiogrāfiskās triloģijas – „Lobot sīpolu”, „Brīnumkaste” un „Grimmu vārdi” – trešo grāmatu. Grass sevi pietiekoši mīl, lai gribētu, ka lasa viņa darbus, nevis sazin kādas fantāzijas par Grasa darbu tēmu. Viņš apgalvo, ka tulkotāji esot viņa tuvākie radinieki un labākie lasītāji, visdziļāk izprotot vina darbus, apber mūs ar komplimentiem, jo saprot, ka no tulkotāja un no tā, kādā kvalitātē darbs būs iztulkots, ir atkarīgs ārkārtīgi daudz. Tā ir tava seja, ko aizved uz citu valsti. Tam jābūt īstam Grasam, ko lasa citā valodā, nevis Grasam ar nodzītām ūsām. Bet pašapziņas viņam pietiek un vēl pāri paliek. Kā izsakās pats Grass, viņš tagad strādājot par Nobela prēmijas laureātu. Neticami žiperīgs, varbūt daļēji zaudējis dzirdi, bet neko no prāta asuma, uztveres spējas un asprātības. Apbrīnojami, viņam taču ir 84 gadi, un viņš tik fantastiski lasa savus darbus, labāk nekā jebkurš aktieris. Tā nu mēs sēžam vairākas dienas, smalki ņemam cauri viņa tekstus un katram tulkotājam nemitīgi rodas visādi jautājumi – ne jau tāpēc, ka nezinātu valodu, bet tāpēc, ka Grasam ir tik daudz detaļu un leksika ir tik nenormāli daudznozīmīga, bet pēc tam visiem tiek piesūtīti tādi kā protokoli, kuros runātais ir piefiksēts. Piemēram, „Skārda bungās” ir runa par kašūbiem, par kuriem neviens ne vella nezina, bet, ja tevi Grasa pavadībā aizved uz Kašūbiju un tu savām acīm redzi to kontekstu un tagad saproti, kā Grasa grāmata saistās ar realitāti… Vai, ja nebūtu braukusi pie Grasa ņemties ar visiem tiem karakuģiem, skaidrot, kas kuram bijis mugurā un kāda kuram cepure… Visu vari izprašņāt un tev vēl bildes parāda.

Bet, domājot par Grasu, es nez kāpēc viņu vienmēr iztēlojos pirms gadiem piecdesmit Sicīlijā ar baltu salmeni galvā – ir tādas fotogrāfijas no laika, kad viņš stopoja pa Sicīliju, – un mani ļoti aizkustina tās bildes, viņš ir tik skaists.

G. B. Liekas, tik cieša autora un tulkotāju sadarbība nepavisam nav tipiska.

S. B. Grasam pašam tā lieta patīk. Es tajā kompānijā esmu visjaunākā, bet ir tulkotāji, kurus viņš pazīst jau kopš septiņdesmitajiem gadiem. Vēl viena autore, ar kuru es daudz sarakstījos par šiem tulkošanas smalkumiem, ir Keita Atkinsone – sakarā ar viņas romāniem „Lietu vēsture” un „Kur ir, tur rodas”, baigi labie gabali, un arī pārtulkot gribējās pēc iespējas labāk, bet ar Skotiju neesmu uz „tu”, tāpēc sūtīju viņai vēstules ar neskaitāmiem jautājumiem. Bet, no otras puses, ir arī tādi autori, kas vienkārši pasaka – ko tev no manis vēl vajag, es taču grāmatā visu esmu uzrakstījis. Grass šai ziņā tiešām ir absolūts izņēmums.

G. B. Rušdi nav sanācis skatīt tuvplānā?

S. B. Nē, protams, viņš nekontaktējas ne ar vienu, arī ar žurnālistiem ne, tad viņam jāslēpjas, tad jāprecas, tad jāšķiras – un nav arī vajadzīgs, jo vispār Rušdi valoda ir vieglāka nekā Grasam.

G. B. Nu gan tu mani pārsteidzi. Rušdi romānos taču ir tāds valodu un kultūru jūklis, ka tur kaklu var nolauzt un smadzenes izmežģīt.

S. B. To var atkost – var noskaidrot, kas kurš ir. Viņam valoda ir vijīgāka. Ar Rušdi man nav bijis tā, ka nezinu, ko nu lai iesāk. Bet tam pašam Grasam ir tā, ka tev vienkārši jāzina, ko viņš ar konkrēto vārdu domājis. Taisnību sakot, pirmo reizi tulkojot Rušdi – „Maura pēdējo nopūtu” – gāja grūti, tā bija pilnīgi sveša pasaule, ar kuru man iepriekš pat lāgā saskarsmes nebija bijis. Tik spilgti izteiktu citādību nebiju jutusi. Staigā kā pa spoguļu zālēm, kamēr saproti, kā tā pasaule funkcionē. Taisīju un pārtaisīju, kamēr sanāca. Bet ar nākamajām Rušdi grāmatām tā lieta jau bija skaidra.

G. B. Tev, tik daudz tulkojot, nepiemetas kaut kas līdzīgs profesionālajam kretīnismam? Tu vispār normāli esi spējīga lasīt grāmatu?

S. B. Ui, tas ir posts. Spēju lasīt tikai oriģinālā un, vēlams, tajā valodā, no kuras pašlaik tulkoju. Tu piesūcies ar to stilu, toni un mūziku, ko pašlaik taisi, un nevari lasīt kaut ko citu, kas prasa pielāgošanos. Lasāmviela pieskaņojas pašlaik tulkojamajai grāmatai. Rediģēt – tā vispār ir nāve. Ja gadās slikts rediģējamais teksts, es tajā dienā vairs nespēju patulkot – esmu pilna ar to balsi, kas ir rediģējamajā tekstā. Plus vēl tas, ka, lasot tulkoto literatūru latviski, visu laiku sēž galvā redaktors un šausmīgi traucē. Ir bijuši gadījumi, kad neesmu vienkārši spējusi lasīt kādu tulkojumu.

G. B. Tev nekad nav radusies tāda ķecerīga vēlēšanās uzlabot tulkojamo tekstu?

S. B. Noteikti nē. Ir baigā pietāte – pat ja tu redzi, ka autors drusku brauc auzās. Tu pēc labākās sirdsapziņas centies izdancot līdzi autoram, lai latviski lasa viņu nevis mani. Tulkošana vispār pilnībā atņem vēlēšanos pašam rakstīt.

G. B. Tāda ir bijusi?

S. B. Kādreiz ir bijusi. Bet, ja tik daudz labas literatūras tulko, tad domā – akdies, ko es te vēl varu pateikt.

G. B. Nesen sarunājos ar Maimu Grīnbergu, un viņa apstāstīja tulkotāja ikdienu, kas, no malas raugoties, varētu likties ļoti drūma un garlaicīga. Diendienā padsmit stundas pie datora. Interesants esot teksts, cīņa ar tekstu vai ļaušanās tekstam.

S. B. Labāk par Maimu nepateiksi. Ir gadījumi, kad tu patiešām nosēdi divpadsmit stundas, jo vienkārši nevari atrauties, baigi forši iet uz priekšu. Ja esi tik labi iebraucis tekstā, viņš iet kā smērēts no rokas un tev ir ārprātīgi interesanti to darīt. Bet tie ir izņēmumi. Vasarā ceļos sešos un ar riteni braucu gar jūru, kad tur vēl neviena nav, atskaitot dažus psihopātus, – un tad tā diena ir vienkārši kolosāla. Savāru kafiju, sēžos klāt, vistrakāk ir iesākt, bet, ja iesākts un ir aizgājis, vairs nav problēmu. Nekādu pašdisciplīnu tur nevajag – ja tev patīk, tad vienkārši patīk.

G. B. Ko tev nozīmē literatūra? Teiksim, tevi piespiež pie sienas, pieliek nazi pie rīkles un saka: tu vairs nekad neko netulkosi.

S. B. Vai… Zini, tad gan būtu garlaicīgi dzīvot. Es būtu daudz mazāk piedzīvojusi, ja nelasītu un netulkotu grāmatas.

G. B. Pašās beigās – pie paša sākuma. Kā sagadījās, ka tu kļuvi par tulkotāju?

S. B. Kad skolā piektajā klasē sāku mācīties vācu valodu, man uzreiz bija skaidrs, ka gribu tulkot un neko citu darīt negribu. Bez garām pārdomām divpadsmit gadu vecumā viss nokārtojās, ko darīt tālāk. Sešpadsmit gados man publicēja pirmos tulkojumus. Iedomājies, vienuvakar sēžu savā istabā un lasu Kronina „Citadeli” – par dakteri, kas pūlas izsisties dzīvē, viņam īsti neiet, bet viņš kārpās un kārpās uz augšu. Kronina uzņēmīgais dakteris mani tā iedvesmoja, ka nometu grāmatu, pagrābu no plaukta kaut kādu VDR jauniešu almanahu vācu valodā un vienā rāvienā uzdragāju trīs stāstus. Nosūtīju žurnālam „Liesma”. Publicēja. Tātad sanāk, ka visu apzinīgo dzīvi patiešām nekā cita neesmu darījusi, tikai tulkojusi. Tad nāca rietumu mūzika un, lai saprastu, par ko tur dzied, iemācījos arī angļu valodu. Drusku pamācījos arī poļus un frančus, angleni divus gadus vēl neklātienē piemācījos Maskavā. Pirmās grāmatas… Kad bērni vēl bija mazi, viņiem guļot, es ar dēlīti uz ceļiem ar roku pārtulkoju Remarka „Mīli savu tuvāko” un Agatas Kristi „Rodžera Ekroida nāvi”. Turklāt uz dullo, neko nezinot par autortiesībām, kas tika pirktas arī padomju laikā, bet par lielu pārsteigumu paņēma pretī un publicēja abus divus. Tā tas aizgāja.

G. B. Vai ir kāda grāmata, kuras priekšā tu esi kapitulējusi? Nespēj, nevari, nemāki…

S. B. Noteikti jau pieminētais Grasa jaunākais romāns „Grimmu vārdi”, pie kura es noteikti neķertos. Tas nav pārtulkojams. Katrai nodaļai atvēlēts viens alfabēta burts, un katrā Grass spēlējas ar vārdiem, kas sākas ar attiecīgo burtu. Otrkārt, tur ir daudz citātu no Grimmu vārdnīcas – kā tu vari pārtulkot vārdnīcu. Vēl tur ir daudz spēļu ar fonētiku – kā vārdi vācu valodā laika gaitā ir pārveidojušies. Vairākās nodaļās parādās arī dzejoļi, kuros Grass liek vaļā visādas aliterācijas un spēles ar attiecīgo burtu. Nē, kaut ko jau var sagudrot, bet latviski lipināt kopā kaut ko galīgi samākslotu, kas vācu valodā ir tik organiski… Tāpēc jau Grass martā bija sasaucis mūs, tulkotājus, un tirpināja, vai to vispār var pārtulkot. Visi pacēla rokas – nevar. Vienīgi holandietis un dānis posās mēģināt – gluži saprotamu iemeslu dēļ, jo tajās valodās kaut kāda līdzība tomēr ir. Nē, saka Grass, es jums dodu maksimālu brīvību, izmantojiet paši savu dzīves pieredzi… Pietāte neļauj tā ākstīties – ko tad, metīšu Grasu laukā un likšu klāt savu pieredzi? Šādu kapitulāciju atzīt nav grūti, bet tas nav sāpīgi. Nevaru taisīt kaut ko pusceptu.