Ironiski utopiskais ceļojums
Lienīte Medne, Vladis Spāre, Juris Zvirgzdiņš. Odu laiks. 1. daļa R., Artava, 1994
Lienīte Medne savulaik periodikā publicējusi dažus stāstus; Vladim Spārēm iznākušas divas grāmatas – stāstu krājums Mēs atradīsim (1987) un ironiski didaktiska novele Neprāta šarms (1992); Juris Zvirgzdiņš sarakstījis stāstus par pūķiem un vienradžiem un mazu grāmatiņu Esse un… (1993). Odu laiks tapis 1987. – 1988. gadā; drīz pēc tam bijis lasāms turpinājumos Avotā. Liekas, tas ir pirmreizējs gadījums latviešu literatūrā: retumis ir gan bijuši divu autoru kopdarbi (brāļi Kaudzītes, Valdis Grēviņš un Jānis Grīns, Imermanis un Cīrulis, vēl daži maznozīmīgāki pāri), taču trīsvienībā rakstīti romāni nav manīti. Paši autori sava darba žanru, vienlaikus arī stilistiku, raksturo šādi: “Patiess stāsts par laikabiedru dzīvi, autoru fantāzijas un melotkāres izkropļots līdz nepazīšanai.”
Vāka teogonija
Uz Odu laika vāka neofotopostmodernsocreālisma manierē attēlotās trīs personas aizdomīgi līdzīgas grāmatas autoru patiesajām sejām (mākslinieks G. Sietiņš): Juris letiņu kovboja formas ģērbā, Vladis grāmatizdevēja pieticīgajā ancukā (kā tad, pats raksta, pats izdod un vēl uz vāka kāpj virsū), Lienītei rokās aukliņā piesiets ēterisks milicis (dzelzceļnieks?), kam eņģeļa spārniņi pie pleciem. Taču ir arī maza atšķirība: dīvainie, drusku pretdabiskie elipses formas veidojumi virs viņu galvām, kas viņiem piešķir īpaši respektējamu paskatu. Ēnas uz griestiem? Odu mākulīši? Zilpelēkas auras? Garīgās darbības emanācija, kas radusies ōdu sacerēšanas gaitā? Nimbi? Spriežot pēc autoru neparastā pašapzinīguma (viņi ne tikai izkropļo patiesību, bet arī publiski atzīstas šai grēkā) un balstoties uz vizuālām analoģijām ar viduslaiku un renesanses glezniecību, ticamāks liekas pēdējais variants – tie ir nimbi. Līdz ar to rodas interpretācija: sirmbārdainais Juris – Dievs Tēvs, melnbārdainais Vladis – Dievs Dēls, milicis – Svētais Gars, Lienītei vēl atliek Jaunavas Marijas loma. Ja pieņemam, ka romāns veidojas kā noslēgta pasaule ar savām īpatnībām un likumsakarībām, tad ir skaidrs, ka autoriem zināmā mērā piemīt dievišķīgas funkcijas – viņi izdarās ar tekstu pēc savas patikas (t. i., veido to pēc sava ģīmja un līdzības; te rodas arī vilinošā prototipēšanās problēma: ciktāl autori romāna personas «norakstījuši no sevis, un ko no šīm pašu radītajām personām pēcāk aizguvuši priekš sevis – taču šoreiz šai problēmā neiedziļināsimies). Tālāk: reiz Dievs izdomāja autoru. Autors, realizēdams Dieva gribu un tādā veidā pats līdzinādamies viņam, uzrakstīja grāmatu. Kas (kurš) izdomāja Dievu? Kas ir Dieva autors? Varbūt tas ir noslēgts domu aprites loks: Dievs nepārtraukti domā par autoru, viņu izdomādams; savukārt autors domā par Dievu, arī viņu izdomādams? Vai arī – autors domā par sevi kā par Dievu, tā izdomādams Dievu no sevis? Tāda, lūk, teogonija.
