Alla Pugačova Budas klēpī
Vladis Spāre, Juris Zvirgzdiņš, Lienīte Medne-Spāre. Odu laiks. R., Skarabejs, 2009
Odu laika pirmā daļa tapa 1987. – 1988. gadā, tad arī turpinājumos tika publicēta žurnālā Avots, bet 1994. gadā iznāca grāmatā. Taču pēc tam autori aizgāja katrs savu ceļu – Vladis Spāre sāka noņemties ar biznesa būšanām, bet Juris Zvirgzdiņš pārkvalificējās par bezdarbnieku, t.i., kļuva par profesionālu rakstnieku, tāpēc kolektīvais darbs pie Odu laika aprāvās. 1994. gadā recenzijā par Odu laika pirmo daļu rakstīju: „Nepavisam nav zināms, kad iznāks nākamā un vai tā vispār būs. Iespējams, otrās daļas varētu arī nebūt. Tā ir tāda īpatnēja melnā humora izjūta – publicēt tikai romāna pirmo daļu, kas izrādītos arī vienīgā.” Tak nekā, ar humora izjūtu autoriem viss kārtībā, melnums mērenās devās: Zvirgzdiņš stāsta, ka autori 2007. gada jūlijā nejauši saskrējušies Vecrīgā, un Zvirgzdiņš ne no šā, ne no tā – varbūt joka pēc – ieminējies: „Nu, kad turpināsim?” Vladis Spāre vēsi atteicis – „Rīt.” Neticami, bet nākamajā dienā darbs patiešām atsācies – pēc divdesmit gadu pārtraukuma, un pagājušogad abas daļas beidzot izdotas vienā grāmatā. Odu laiks latviešu literatūras kontekstā varētu būt ja ne gluži unikāls, tad vismaz reti sastopams eksemplārs trijos dažādos veidos. Pirmkārt, tas ir triju autoru kopdarbs. Otrkārt, cik zinu, klasiskais vairāku autoru darba dalīšanas modelis – katrs raksta savu daļu un pēc tam visi kopīgi piestrādā, lai noslīpētu salaiduma vietas, – šoreiz nav lietots. Visas epizodes un sižets izslaists caur trīs smadzeņu filtriem, apstrādāts ar visām sešām rokām, katram kaut ko piekabinot klāt, kamēr iegūts gatavais teksts. Treškārt, romāna beigu galu no sākuma šķir divi gadu desmiti
Romāna darbība noris satīstījušamies sociālisma ziedu laikos, šķiet, septiņdesmito gadu otrajā pusē (par laika rēķiniem romānā – mazliet vēlāk). Sižetu veido četru, vēlāk piecu nejauši kopā sagadījušos ļaužu ceļojums lopu vagonos no Rīgas uz Kazahiju; pirmajā daļā liela vieta atvēlēta neganti groteskām naksnīgās Rīgas bildēm. „Es tikai aizgāju uz „Skapi”, un, lūk, ar ko tas viss beidzās,” uz romāna beigu gala smagi nopūšas Rūta. Nopūta ir smaga tālāb, ka ceļotāji gan piedzīvo, gan paši sastrādā vistrakākās un neiedomājamākās lietas – romāns viscaur ieturēts farsa un groteskas manierē; atsevišķas epizodes, pakļaujoties ceļojuma ritmam, savērtas uz sliežu ceļa sižetiskās līnijas.
Divdesmit gadu, kas šķir otro daļu no pirmās, nebūt nav no īsajiem laikposmiem. Runa nav par to, ka būtu mainījušies autori – rakstnieks savos uzskatos un rakstības manierē ir reti noturīgs radījums un, puslīdz izstrādājis savu poētiku, labprāt iekonservējas. No svara ir kas cits. Mainījusies ir pati literatūra un, galvenais, valoda – nevis vārdu krājums, bet veids, kādā ar tiem pašiem „vecajiem” vārdiem izsaka domas, apraksta pasauli un līdz ar to arī veids, kādā domā par pasauli. Kas pirms divdesmit gadiem likās pārsteidzošs un bezmaz „atklājumu” kategorijā ieskaitāms – un astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā Odu laiks patiešām spēja pamatīgi pārsteigt, patlaban jau kļuvis par second hand produktu. Odu laika pirmajai daļai nācās mēroties ar Ezeru, Lāmu, Belu, Marģeri Zariņu, bet Ikstena, Bankovskis, Ābele un Einfelds ne sapņos nerādījās. Astoņdesmito gadu nogalē Odu laika farsa poētikai faktiski bija viens vienīgs priekšgājējs – Marģeris Zariņš, kurš spēlēja vienlīdz aizrautīgi, lai arī pēc citiem principiem. Vēl kāda īpatnība – Odu laika pirmajai daļai piemīt stipri akcentēta sociālā ironija. Taču sociālā ironija ir visgaistošākais no visiem ironijas veidiem, jo, zūdot ironijas objektam, vismaz daļēj pagaist arī teksta jēga. Tipisks piemērs no pirmās daļas: nodaļā Rēgu nakts darbība noris naktī uz un ap Dzirnavu ielu. Sociālisma laikus pieredzējušam lasītājam lieta uzreiz skaidra: ja nakts un Dzirnavu iela, tad meklē šņabi; ja meklē šņabi, tad loģiski, ka piedzīvojumi; ja piedzīvojumi uz Dzirnavu ielas un naktī, tad tik idiotiski, kādus pat visrafinētākā fantāzija nespēj iztēloties. Taču, lai arī Skapis ar rakstu palīdzību paspējis mitoloģizēties un pārkvalificēties par laika zīmi, pieļauju, Dzirnavu ielas pieminēšana mūsdienās daudzos lasītājos neizsauks nepieciešamās asociācijas. Šādus „zudušās pasaules” piemērus pirmajā daļā var atrast daudz (te gan sākums citai tēmai – tieši literatūra spēj saglābt „zudušās pasaules” zīmes, piesātināt tās ar jēgu un no jauna pievienot realitātei).
