Teorētiska prakse
Aivars Ozoliņš. Dukts. Proza. R., Liesma, 1991
— KAS TE VISU LAIKU RUNĀ!
— Vai nav vienalga? PLUFT. Ka tik runā.
Aivars Ozoliņš
Pirmais priekšstats par Aivara Ozoliņa Duktu varētu būt arī šāds: tas ir elegants un izdomāts — eleganti izdomāts — Dukta teorijas izklāsts; varbūt pat tik ļoti izdomāts un uzcītīgi samudžināts, ka pats Dukts kļuvis gluži vai neiedomājams un neatrodams; tā ir teorija, kuras vienīgā realizācija praksē ir Dukta lappuses — teorija vienā eksemplārā, izlasāma un izmetama, neraugoties uz pamatīgo darbu, ko autors tajā ieguldījis, — mazs, tiesa, ļoti patīkams un pašreizējā literārajā situācijā iepriecinošs nieciņš, kurš derīgs tikai pašam Duktam. Ik teikums, ik frāze apskaužamā uzcītībā piesātināts ar aloģismiem, paradoksiem un visādiem zinātniskās rakstības atribūtiem (norādēm, zemsvītras piezīmēm, argumentiem un pretargumentiem utt.), tālab lasītājam nav viegli orientēties un rast jelkādu skaidrību, un gribot negribot nākas Duktu konspektēt un veidot kaut ko līdzīgu Dukta enciklopēdijai vai duktoloģijas īsajam kursam, lai šī teorija kļūtu daudzmaz pārskatāma.
Kas tad īsti ir (nav, varētu būt, varētu nebūt) Dukts? Ziņas par Duktu ir diezgan trūcīgas, lai neteiktu, ka to vispār nav: autors apgalvo, ka Duktam var tikai mēģināt piekļūt; “…pateikt valodā, kas ir Dukts? — tas ir neveiksmei nolemts pasākums” (10. lpp.); “…katrs mēģinājums definēt Duktu ir allaž trokšņaini izgāzies…” (11. lpp.); “Nav nekā tāda, ko galīgi varētu nosaukt par Duktu. Jo nav nekā tāda, ko nevarētu” (93. lpp.); un galu galā — “…tas vairs nebūs Dukts, ko nosauks par Duktu (14. lpp.). Mazliet precīzāk par Duktu ir izteicies pusmītiskais Kaftanas Plintuss Vecākais: “Dukts ir dievu un cēzaru spēle, ko var spēlēt ikkatrs, lai tas būtu pat mazsaprātīgs bērns, ja vien viņš ir no dieviem un cēzariem spēlei izredzēts vai tikai vēlas to spēlēt” (11. lpp.).
Tātad Dukts varētu būt spēle, un tas nav nekas jauns un oriģināls — daudzi rakstītāji labprāt ir nodarbojušies ar visādu spēļu izgudrošanu vai paši tās spēlējuši. Varbūt vienīgi mulsina tas fakts, ka autors spēlē spēli (literatūru), kura spēlē spēli (Duktu), bet arī tas jau ir bijis. Kādi ir šis spēles noteikumi? Ir zināms, ka/ bijis reiz kāds bibops, “…kas dikti labi spēlējis Duktu (61. lpp.); Dukta spēlē “pārcilvēciska meistarība” un “bezcerība” esot viens un tas pats (61. lpp.), jo “…līdz Duktam visiem ir vienlīdz tālu” (65. lpp.); un — ir tikai vienvienlgs noteikums: “…lai spēlētu Duktu, tas jāspēlē” (66. lpp.). Varbūt Dukts ir stāvoklis (66. lpp.), “…un varbūt tas tiešām ir tikai vārds…” (14. lpp.).
