Arvis Kolmanis “Greniāna jeb Ceturtā versija”

Kāpēc pliks latvietis dauza apģērbtu nēģeri?

Arvis Kolmanis. Greniāna jeb Ceturtā versija. Stāsti. R., Daugava, 1995

Arvja Kolmaņa grāmatā ir ari šāda epizode: galīgi plikais latvietis Ģirts dauza apģērbto nēģeri Dominiku. Un ne tikai dauza — Dominiks tiek nogrūsts no devītā stāva balkona. Taču pie šis epizodes atgriezīsimies mazliet pēcāk.

Pagājušogad ir bijušas trīs spožas debijas Isprozā: Jāņa Einfelda Mēness bērns, Noras Ikstenas Nieki un izpriecas un Arvja Kolmaņa Greniāna jeb Ceturtā versija. Šoreiz nemēģināsim klasificēt, kuram no šiem autoriem pienāktos pirmā, kuram — otra un kuram — trešā vieta. Viņi ir savstar­pēji pietiekami atšķirīgi, lai šāda klasifikācija zaudētu jebkādu jēgu. Un tomēr — kopējā virzība ir acīm redzama: prom no laikrakstu aktualitātēm — ar visām četrām taisni mūžībā iekšā. Precīzāk, „mūžīgajos jautājumos”. Vēl precīzāk — tas ir jautājums, kas nodarbināja jau senos grieķus (seniķi bija traki veicīgi jautātāji, tak ar atbildēm viņiem nekādi nevedās — starp citu, tāpat kā mūslaiku cilvēkiem): ja mēs kaut ko lasām, tad kā tas nākas, ka mēs vispār kaut ko saprotam? Autors muld kā pa ķešu, lasītājs zina, ka nav jēgas ticēt nevienam autora teiktajam vārdam, — un tomēr lasītājs uzticas autoram. Vēl vairāk — lasītājs milzīgā pietātē šo muldēšanu nodēvē par lite­ratūru, un viņam pat prātā neienāk, ka ne viņš, ne autors nezi­na, kas tā literatūra īsti ir.

Bez šaubām, uz jautājumu, kas ir literatūra, diez vai iespē­jams atbildēt ar definīciju (un arī ne ar pamatīgu monogrā­fiju). Jo — visi literatūras definēšanas mēģinājumi gluži auto­mātiski iekļaujas visaptverošajā melošanas sistēmā un paši kļūst par to pašu literatūru. Vienīgā literatūras iespēja pierā­dīt, ka tā pastāv, ir — apliecināt savu eksistenci ar kustību (“attīstība” šoreiz šķiet galīgi nepiemērots jēdziens, jo rada priekšstatu par “progresu”, par kustību no zemākām formām uz augstākām, taču literatūrā ir pavisam pretēja situācija: aug­stākās formas tiek meklētas un atrastas pagātnē un nodēvētas par klasiku). Ja literatūra mainās, tad tā IR. Un gan Einfelda, gan Ikstenas, gan Kolmaņa proza — tā ir šo pārmaiņu liecība. Iespējams, tās ir stipri radikālas pārmaiņas, kas literatūrā noris beidzamajos gados.