Aivars Kļavis "Adiamindes āksts"

Gluži vai jārunā par vēsturiskā romāna žanra uzplauku latviešu literatūrā. Dobrovenska Magnuss, Lejiņa Zīmogs, Rūmnieka un Miglas Rodžers, sameklējams arī vēl dažs cits rakstnieks, kurš urķējies pa tuvāku un tālāk aizlaiku zemslāņiem – un nu Aivara Kļavja triloģija Viņpus vārtiem, no kuras pagaidām iznākusi pirmā grāmata Adiamindes āksts (Nordik). Laikmets – XVIII gadsimts (plus mazliet teiksmaini ietonētas atkāpes senākos laikos līdz pat XII gadsimtam). Sāku lasīt – un, jāatzīstas, jutos pat mazliet aizkaitināts. 1711. gads, pāri Latvijai gājis karš un mēris, zeme izpostīta, iedzīvotāji izkauti, vien divi jauni cilvēki, Tulls un Ulla, patvērušies meža būdā, mēģina izvilkt dzīvību. Saprotama lieta, jaunļauži satuvinās, piedzimst puika. Stāsts tik uzkrītoši atgādina Aleksandra Grīna Zemes atjaunotājus (komplektā ar tajā ietverto atsauci uz mītu par Ādamu un Ievu un cilvēku cilts rašanos), ka aizdomīgās sakritības nenomaskē pat jaunlaiku literatūrai piedienīgā korekcija, proti, šie jaunie cilvēki ir māsa un brālis, tātad visa romāna konstrukciju stutē pagalam primitīvs asinsgrēks.