Andris Jakubāns. 33 stāsti. R., Nordik, 2001
Reiz bija rakstnieks Andris Jakubāns. Tad vienubrīd rakstnieks nomira, bet Jakubāns dzīvoja tālāk. Nu Jakubāns, sadzīvojis sešdesmit gadus, vienos vākos savācis krietnu daļu no tā, kas tapis, vēl esot rakstnieka ādā. Droši vien tas neizklausās īsti ētiski (un pavisam nelāgi – jubilejas sakarā), tomēr rādās, ka Jakubāns kā rakstnieks patiesi ir beigts un pagalam. Nu jau vairāk nekā desmit gadus viņš, iegrimis žurnālistikā, neko prozisku nav publicējis, bet 33 stāstu beigu galā lasāmais šā gada janvārī uzceptais pastāstiņš Meitene ar ziediem nekādi nav uzskatāms par meistardarbu – drīzāk gan par tādu kā nostalģijas izpausmi (gluži tāpat kā grāmatas pirmās daļas nosaukums Kādreiz biju diezgan talantīgs rakstnieks…). Rakstnieks pagalam – tur nav nekā nedz bērējama, nedz bēdājama, nedz pārmetama. Literatūra nav pienākums, teksts nav atskaite par padarīto. Ja apsēstība ar literatūru pačibējusi, tad visprātīgāk ir vienkārši nerakstīt – nevis kā tādam literāram zombijam klīst pa pasauli, ar savu parādīšanos šausminot kritiķus un lasītājus.
Rakstnieks Jakubāns piedzima 1968.gadā, kad iznāca plāna īsprozas grāmatiņa Mana baltā ģitāra – mazliet smīnīgi, mazliet liriski, bet tā laika pārmēru vienveidīgajā prozas kontekstā visai ekstravaganti stāsti. Sekoja Vakariņas ar klaunu (1974) un, manuprāt, spožākais Jakubāna stāstu krājums Burves aiziešana (1980). Punkts tika pielikts ar grāmatu Un atkal melnais suns pie kājām (1988). Turklāt jāatgādina, ka Jakubāns piederīgs pavisam retai sugai – viņš ir tīrasiņu stāstnieks. Latviešu literatūras vēsturē tādi bijuši uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi (prātā nāk tikai divi īsti profesionāli stāstu stāstītāji – Jānis Ezeriņš un Ēvalds Vilks; citi stāstnieki vēl rakstījuši romānus vai dzejoļus). Ir kaut kāda īpaša jakubāniska nots, kurā apbrīnojami harmoniski sadzīvo vispretišķīgākās lietas (te arī atbilde, kāpēc Jakubāns nav rakstījis romānus: ja šo noti pastieptu divi trīs simtu lappušu garumā, tā gluži vienkārši kļūtu apnicīga – tai vispiemērotākās ir nelielas improvizācijas). Vienkopus sanāk dumji jociņi un izsmalcināta ironija. Neciešami banāls sentiments un liriskas nopūtas iz poēzijas augstajām sfērām. Neganti ņirdzīgs smīniņš un prātnieciski labdabīga galvas klanīšana, ļaužu jokainajā ņudzoņā noraugoties. Vecišķi īgna burkšķēšana un bērnišķīga zirgošanās. Farss un traģēdija tik cieši saauguši kopā, ka nekādi nav atdalāmi.
