Patīkami pārsteidza žurnālista un rakstnieka Gunāra Ievkalna (1927) romāna Baltie vasaras mākoņi pirmā grāmata Saknes (Zvaigzne ABC, 2006). Pārsteidza, pirmkārt, tāpēc, ka no Ievkalna astoņdesmitajos gados iznākušā romāna Miglas taure bija palikuši iespaidi, kurus varētu nodēvēt par nekādiem, otrkārt, tāpēc, ka no romāna, kas visbanālākajā manierē nokrustīts par Saknēm, zem šī vārda vēl baisi brīdinot, ka, redz, „Šo grāmatu ar lielu aizrautību lasīs katrs, kam Latvija nesākas tikai ar viņa paaudzi vien”, nekā puslīdz sakarīga nevarētu gaidīt. Tak nekā. Saknes ir klasiskā reālisma stilistikā rakstīts romāns par Glānu dzimtas vēsturi no 1923. līdz 1939. gadam, lāgiem iestarpinot atskatus dažus gadus senākā pagātnē – Pirmā pasaules kara laikā Glāni bēga uz Krieviju. Turklāt, ja piesaucu reālismu, šoreiz runa ir nevis par kārtējo klišejisko atgremojumu, bet drīzāk par perfektu profesionālismu un spēles likumu ievērošanu. Nesteidzīgs sižets, pedantiski izzīmēti psiholoģiskie portretējumi, bezmaz etnogrāfiska precizitāte (noprotams, ka autors, stāstīdams par savu dzimto pusi Sabili, daudz aprakstījis paša redzēto, dzirdēto un izpētīto; jau vairākkārt esmu rakstījis par mazliet paradoksālo parādību, ka prozā „sausa” kultūrvēsturiskā informācija lāgiem mēdz sasniegt tādu kā „kritisko masu”un pārvērsties faktorā, kas formē teksta poētiku – un tā notiek arī Ievkalna romānā).
Savā ziņā izaicinoši ir tas, ka romāns sākas ar vērienīgu Kārļa Glāna bēru ainu – ne katrs rakstnieks spējīgs atļauties šādu izlēcienu, kas vienā rāvienā varētu aizbaidīt potenciālo lasītāju, jo, lai nu kas, bet bēres literatūrā ir sātaniski garlaicīga padarīšana. Taču Saknēs bēres nepieciešamas galvenokārt tālab, lai uz spēles lauciņa izkārtotu galvenās un arī mazāksvarīgās figūras, no kurām katrai sava loma tālākajā sižetā. Pieļauju, ka Sakņu bēres varētu būt viena no iespaidīgākajām bēru bildēm visā latviešu literatūrā. Tālāk romānā ir divas sižetiskās asis. Viena vēsta par lauku saimnieku Ģedertu Glānu, otra – par viņa brāli Sabiles švītu un vēlāk krodzinieku Gustu Glānu. Lāgiem patrāpās gluži vai neticami kolorītas epizodes. Ko vērts ir kaut vai melderis, kurš, ticis vedējtēva godā, savu kāzu runu sāk ar Nīčes citātu – Also, sprach Zarathustra. Vai – Ģederta vizīte pie Rīgas venerologa, no kura viņš šausmās aizmūk.
