Raimonds Briedis “Latviešu literatūras hronika sastatījumā ar notikumiem pasaulē un Latvijā”

Viena no interesantākajām grāmatām, kāda patrāpījusies beidzamā laikā. Grāmata, kuru var lasīt no jebkuras vietas līdz jebkurai citai vietai. Var šķirstīt pāris minūtes un iekrist uz stipri daudzām stundām. Teksts, kas nav ne proza, ne dzeja, ne dramaturģija, ne eseja, ne kritika, ne žurnālistika. Runa ir par Raimonda Brieža sastādīto Latviešu literatūras hroniku sastatījumā ar notikumiem pasaulē un Latvijā (Valters un Rapa, 2006). Hronika iznākusi divos sējumos: pirmais ietver laikposmu no 1888. līdz 1944. gadam, otrais – no 1945. līdz 2005. gadam. Būtībā tā ir gigantiska – tuvu pie 800 lpp. – faktu tabula. Ideja pavisam vienkārša – no latviešu literatūras vēstures izfiltrēt svarīgākos notikumus, kas lielākoties saistās ar kādas grāmatas iznākšanu; blakus – šā paša gada notikumus pasaules literatūrā. Tiek iezīmēts arī sociālais un estētiskais konteksts – katra gada svarīgākās norises atspoguļo rubrikas Notikumi pasaulē un Notikumi Latvijā, Kultūra pasaulē un Kultūra Latvijā. Otrajā sējumā vēl pievienotas rubrikas Notikumi trimdā un Notikumi PSRS, Kultūra trimdā un Kultūra PSRS, Literatūra trimdā un Literatūra PSRS. Vārdu sakot, kopaina no tiesas iespaidīga un visaptveroša, turklāt Raimonds Briedis, apkopojot Notikumus…, atlasījis ne tikai „lielās” vēstures norises, bet arī pirmajā acu uzmetienā pavisam sadzīviskus un ikdienišķus faktus, kuriem pasaules notikumu kontekstā it kā nebūtu vērts pievērst uzmanību. Taču tieši šie nebūtiskie sīkumi bieži vien veido katra cilvēka personisko vēsturi – un šādā aspektā tie lāgiem mēdz būt daudzkārt svarīgāki nekā „lielās” vēstures satricinājumi. (Teiksim, var uzzināt, ka 1964. gadā modē nāk neilona krekli, 1971. gadā parādās saldējums Eskimo, 1973. gadā pienu sāk pildīt tetrapakās un tamlīdzīgi; bez ievērības nav atstāts arī padomju laika underground, kuriem arī akadēmiski ievirzīti kultūrvēsturiski apcerējumi nepievērš nekādu uzmanību, – var, piemēram, noskaidrot, ka 1981. izveidojās Iļģi un Dzeltenie pastnieki.) Ja ne citādi, šie fakti kalpo kā nostalģiski ietonētas laika zīmes. Hronikas beigu galā – minienciklopēdija Latviešu literāti, ārzemju autoru un darbu rādītājs, kino rādītājs.