Dzejnieks; vārds; un
Leons Briedis. Saulrieta koks. Dzejoļi. R., Teātra anekdotes, 1994
Leons Briedis. Svētdiena vidū mūžības. Dzejoļi. R., Sol Vita, 1994
Triviālas būšanas
Divi Leona Brieža dzejoļu krājumi, kas izdoti pagājušogad — Saulrieta koks un Svētdiena vidū mūžības — ir tikai maza daļa no tām, šķiet, kādām padsmit Leona Brieža grāmatām, kas sacerētas (un nepublicētas) kopš Gāju dvēselītes (1988). Laika radītās klizmas pasargājušas mūs no pārmērībām: kur mēs pamuktu no šiem Leona Brieža dzejas plūdiem un vēl kādas eseju grāmatas piedevām. Tā ir kārtējā nabagu privilēģija — pienācīgi novērtēt to trūcību, kas mums ir.
Pirms sākt dzejas apcerēšanu — piebildīšu, ka šo tekstu diez vai iespējams uzskatīt par korektu recenziju, drīzāk par Leona Brieža dzejas inspirētu eseju —, mazliet par dažām pagalam triviālām lietām. Proti, par grāmatu noformējumu. Bez šaubām, varētu teikt, ka grēks žēloties — jāpriecājas, pirmkārt, jau par to, ka dzejoļu grāmatas vispār tiek izdotas. Un tomēr — arī nabadzības afektus iespējams pārtapināt mākslinieciskos efektos (kā liecina paša Brieža Kentaurs). Saulrieta koks, kā jau lielākā daļa Teātra anekdošu izdoto grāmatu, ir patiesi iespaidīga un eleganta, turklāt daļēji iespiesta uz tonēta papīra. Zināmā mērā tā rada iespaidu gluži vai par „roku darba” unikalitāti — kādām ari vajadzētu būt dzejoļu grāmatām. Turpretī Svētdiena vidū mūžības drīzāk rāda, kādas tās nedrīkstētu būt. Visupirms kurioza šķiet jau pati doma par dzejnieku iesprostošanu tik samāksloti „aktuālā” sērijā kā Latviešu dzejnieki šodien. T. i., sērijas nosaukums it kā teic, ka tā ir šodien rakstīta, šodienai paredzēta dzeja — un, kad tās derīguma termiņš būs izbeidzies, to nāksies izmest mēslainē, lai nākamības kritiķiem nebūtu, par ko zoboties. Liekas, sērijas nosaukuma cilme meklējama dažu rakstītāju uzcītīgi kultivētajā tēzē par to, ka „šis laiks”, redz, esot dzejai „nelabvēlīgs” (vai tas patiesi tā ir — to katrs var secināt, lasot šo pašu Svētdienu vidū mūžības). Un tak jau katram dzejdarim ir cerība, ka viņa panti mūžībai domāti, ne šodienai. Otrkārt, tik sterili bezpersonisks noformējums varētu būt, piemēram, kādam statistikas datu krājumam vai tālruņa katalogam (ieskaitot ari tik ļoti „simbolisko” zvanu, kas uzšņāpts uz pirmā vāka) — un arī vāka krāsa, ko varētu nodēvēt par histēriski oranžu, nu nekādi nesaistās ar Leona Brieža dzeju. Un, treškārt, vismaz tam eksemplāram, ko es nopirku, gandrīz katras rindiņas augšpuse iespiesta tik blāvi, ka lāgiem man nācās nodarboties ar teksta atšifrēšanu un pašrocīgi salikt garumzīmes un visus punktus uz „i”.
Tiktāl par triviālām būšanām.
