Kristīne Želve “Meitene, Kas Nogrieza Man Matus”

Kristīnes Želves stāsts un mīts

Kristīne Želve. Meitene, Kas Nogrieza Man Matus. R., Mansards, 2011

Kristīnes Želves debijas krājumā Meitene, Kas Nogrieza Man Matus lasāmi septiņi stāsti, sarakstīti jau pirms laba brīža – ap 2003. – 2004. gadu, tad arī daļa no tiem publicēti periodikā. Kāpēc tik ilgs ceļš līdz lasītājam, autore stāsta intervijā: “Kad rakstīju šos stāstus, man vispār nebija nekādu ambīciju, ka publicēšu grāmatu. Nē, nebija arī domas tos nevienam nerādīt, nekad nepublicēt un turēt dziļākajā atvilktnē, bet konkrēti noformulēta mērķa, ka jāizdod grāmata, man nebija. No literārajām aprindām atrados tālu, vispār īsti nesapratu, kas jādara, lai izdotu grāmatu. Sākumā mani stāsti vienkārši ceļoja no rokas rokā – vispirms devu tos lasīt saviem tuvākajiem draugiem – piemēram, mūziķim Hardijam Lediņam un viņa mammai tulkotājai Rutei Lediņai, dzejniecēm Liānai Langai un Mairai Asarei, gleznotājam Miervaldim Polim… Viņi mani mudināja publicēties.”

Lasu Kristīnes Želves prozu – un acu priekšā kā dzīvs stalti saslienas mazliet īdzīgs un depresīvs, toties bezgala dziļdomīgi noskaņots kritiķis, un salti vēstī, ka, lūk, autores iecienītā tēma ir deviņdesmito gadu bohēmiski nospriegoto ļauži sadzīve, bet viņas pastāstiņi – būtībā nekas vairāk kā ērmīgu īpatņu portretējumu kolekcija. Kolekcijas unikālie eksemplāri – Trakais cilvēks ar visu Likvidatoru (Likvidators, Trakā cilvēka brālis) un Villijs, kurš uzskata, ka “cilvēks ir dzīvei nepiemērots” (Praktiskie darbi jeb in the memory of Villy). Lai arī skarta tikai garāmejot, tomēr itin dzīvīga ir arī galīgi dullā dzejniece, kuru vēstītājas paziņas mamma Jāņu rītā sev par lielu pārsteigumu atrod pliku sēžam virtuvē (Dzejnieces drēbes), taču citkārt rodas iespaids, ka gan kolekcijas eksemplāri, gan paši stāsti palikuši vien nevērīgu skicējumu līmenī – tāda ir Babuška (Kaimiņiene), aktieru triumvirāts (Aktieri) un Meitene Ar Zilu Lentu Kabatā (Meitene, Kas Nogrieza Man Matus); krājumu noslēdzošais stāsts Jāņa Dāvja sievas dzimšanas dienas ballīte nav ne stāsts, ne skice, bet vispār paliek karājamies gaisā. Bez šaubām, jau no pirmā acu uzmetiena skaidrs, ka stāstītājas ķēriens autorei piemīt, par ko visuzskatāmāk liecina Likvidators, tomēr stāstiņi šķiet pārāk virspusēji, pārāk vienpusīgi, pārāk sekli, pārāk vieglprātīgi, pārāk…

Aizbāzīsim potenciālajam kritiķim muti, kamēr viņš nav sarunājis galīgas muļķības. Ar pirkstu ūdenī rakstīts, ka labai prozai jābūt smagnējai, analītiskai, sintētiskai, nopietnai, visaptverošai, metaforiskai, intelektuālai, dziļai, sarežģītai utt., utt. Labas prozas pamatu pamats ir stāsts, lai ko šis jēdziens attiecīgajā gadījumā nozīmētu, – un tikai no autora stāstītāja meistarības atkarīgs tas, vai šis stāsts paliks bezjēgas vārdu biezputras svarā, vai arī patiešām kļūs par prozu. Pieļauju, arī tāds jēdziens kā stāstītāja elegance tiesīgs pastāvēt bezmaz estētiskas kategorijas līmenī – gluži tāpat kā bezjēgas vārdu biezputra. Stāstītāja elegance spēj atdzīvināt visprastāko pastāstiņu, savukārt tās trūkums cēlākās un gaišākās ieceres savāra pelēkā biezputrā.

Nora Ikstena “Vīrs zilajā lietusmētelītī”

„Dzīvot valodā”

Nora Ikstena. Vīrs zilajā lietusmētelītī. R., Dienas Grāmata. 2011. 167 lpp

Nora Ikstena ne pirmo reizi ķērusies pie darba, kurus nosacīti varētu dēvēt par biogrāfisku – atcerēsimies grāmatas Brunis Rubess: Brīnumainā kārtā (1999), Vija Vētra: Deja un dvēsele (2001), Māra Zālīte: Zīdtārpiņu musināšana (2003), Esamība ar Regīnu (2007), tāpat arī kopdarbībā ar Imantu Ziedoni tapušo Nenoteikto biju (2006). Vēlreiz uzsvēršu – šīs grāmatas par biogrāfiskām varētu dēvēt vien nosacīti. Biogrāfiskās prozas pamatā ir it kā neapšaubāmu un nesatricināmu faktu un gadskaitļu karkass skaidrojoša un komentējoša teksta mērcē. Turpretī Ikstenas attieksme pret biogrāfiju ir principiāli atšķirīga, kas īpaši labi jūtams grāmatās par Ezeru, Ziedoni un nu arī Vīrā zilajā lietusmētelītī.

Vīrs zilajā lietusmētelītī ir Dzintars Sodums, kurš grāmatā maskējas ar vārdu Tebe (centrālā persona Soduma autobiogrāfiskajos darbos) un ar kuru jaunā rakstniece Meitiņa (Ikstenas vārds grāmatā nav pieminēts) epistolārā veidā sapazinās jau deviņdesmito gadu vidū. Sekoja sarakste vairāku gadu ilgumā, iepazīšanās klātienē, līdz beidzot Ikstena Sodumu atgādāja uz Latviju, izmitināja pie sevis, un dzīves divus pēdējos gadus, kurus viņš pats raksturoja kā laimīgākos savā mūžā, Sodums pavadīja dzimtenē.

Jautājumu varētu formulēt apmēram šādi: ja mēs no, piemēram, Esamības ar Regīnu, Nenoteiktās bijas vai Vīra zilajā lietusmētelītī svītrojam faktu, ka šo darbu uzmanības centrā ir labi pazīstamas un kultūrā pamatīgu grāvi iegrauzušas personības, vai no šīm grāmatām kaut kas paliek pāri? Citiem vārdiem un mazliet vienkāršojot – vai Vīrs zilajā lietusmētelītī varētu piesaistīt arī lasītāju, kuram nav nedz jausmas, nedz intereses par Sodumu un Ikstenu? Manuprāt, tikai no šāda skatpunkta vērts vērtēt tekstus, kas tiek krāmēti biogrāfiskās literatūras plauktiņā. Paplašinātam Curriculum Vitae, visviens, cik bagātīga un kruzuļaina ir tekstuālā mērce, ar literatūru stipri attāls sakars – tikpat labi varētu izlīdzēties ar faktu un notikumu tabulu, nemaz nerunājot par to, ka visai brīva faktu interpretācija ir ārkārtīgi gaistoša padarīšana, kurai ar realitātes jēdzienu diezgan pastarpinātas attiecības. Biogrāfijas objekts, protams, nekur aizbēgt nevar un ir nemitīgi klātesošs, taču lasītājam daudz tuvāk atrodas biogrāfijas autors ar visiem saviem talantiem, deformēto un varbūt galīgi greizo skatījumu, pārliecību, nesapratni, vājībām utt. Vārdsakot, Ikstena blefo, ja stāsta, ka raksta grāmatu par Ezeru vai Sodumu – īstenībā viņa raksta grāmatas tikai un vienīgi par sevi, bet kārtējais apceramais autors ir tikai iemesls, lai grāmata taptu.

Aigars Bikše, Māris Bērziņš “Laika pavēlnieki”

Kā uzrakstīt latviešu sarkano strēlnieku piecas minūtes pirms aviācijas bumbas sprādziena?

Aigars Bikše, Māris Bērziņš. Laika pavēlnieki. Повелители времен. Krievu valodā tulkojuši Aleksandra Zamatajeva, Eduards Timofejevs, Sergejs Timofejevs. R., Dienas Grāmata, 2011.

Rakstnieks raksta grāmatas. Mākslinieks tās ilustrē. Teksts ir primārs, bilde – sekundāra. Lasot grāmatu, bez bildēm itin labi var iztikt. Domas tik pašsaprotamas, ka gluži vai neērti tās lieku reizi atkārtot, kas tiek darīts vien tāpēc, ka ar Laika pavēlniekiem bija ačgārni – visupirms radās Bikšes skulptūras, kuru tapšanā Māris Bērziņš pat pa gabalu klāt nestāvēja, sekoja teksts – nevis kā ilustrācija, bet drīzāk kā komentārs, papildinājums, interpretācija vai variācija. Jēdziens „interpretācija” šai gadījumā nenozīmē analītisku skaidrojumu vai kaut ko tamlīdzīgu – Bērziņa teksti nevis vedina skatītāju/lasītāju tuvāk mākslas darba izpratnei – un arī ne tālāk no tās, bet gan izmanto skulptūras kā domas, sižeta un metaforu atspēriena punktu.

Skulptūrai Jēzus Kristus 1/8 sekundes ilgā transformācijā, pārlūkojot 20. gadsimta vēsturi 1818 gadu pirms Komunistiskās partijas manifesta izdošanas Londonā atbilst stāsts Jēzus Kristus un Vera Muhina. Skulptūra – Ļeņins un latviešu kara dievs 17 gadu pirms kreiso eseru dumpja apspiešanas; stāsts – Ļeņins un Pērkons. Skulptūra – Latviešu sarkanais strēlnieks piecas minūtes pirms aviācijas bumbas sprādziena; stāsts – Galva un kāja. Utt. – kopskaitā septiņas skulptūras un septiņi stāsti plus pa priekšvārdam no katra autora; teksti lasāmi gan latviski, gan krieviski; skulptūras nolemts netulkot.

Bikšes skulptūras, protams, ir provokatīvas – tai nozīmē, ka, tās uzlūkojot, nenovēršami rodas jautājums: kurš te ir muļķis – autors vai skatītājs? Doma vai, pareizāk sakot, jau piesauktā analītiskā interpretācija veicīgi tiek ievedināta loģiskā strupceļā, mulst un mirkli mīstās uz vietas, un tad sāk meklēt izeju, jo tāda ir domāšanas specifika – gribi vai negribi, apstāties strupceļā nav iespējams; doma pretojas jau pašai strupceļa idejai, tāpēc kārpās laukā, visticamāk, nonākot nākamajā strupceļā. Tieši tāpēc strupceļu darināšana, kas reizumis tiek dēvēta par absurdu, jau pati par sevi ir māksla, un, jo elegantāks strupceļš, jo māksla augstāka. Izeju no domāšanas mulsuma piedāvā pats autors ar skulptūru nosaukumiem, no kuriem katrs jau pats par sevi ir stāsts, kas pašā skulptūrā nav izlasāms (izņēmums ir Jēzus Kristus ar sirpi vienā un āmuru otrā rokā, mazākā mērā arī Rainis Kastaņolā – abas šīs skulptūras aptver tāda citātu un asociāciju biežņa, ka strupceļā tur grūti nonākt). Uzlūkojot Latviešu sarkano strēlnieku piecas minūtes pirms aviācijas bumbas sprādziena, pat cilvēks ar īpaši samaitātu fantāziju diez vai spētu saskatīt tajā latviešu strēlnieku, turklāt vēl sarkano, nemaz nerunājot par aviācijas bumbu, kas vispār vēl aiz mākoņiem. Taču izeja ir mānīga – skulptūru nosaukumi, kuriem, pateicoties bezmaz apmātā pedantismā iezīmētajai laika dimensijai un tātad it kā atbilstībai kādām puslīdz reālām norisēm, it kā vajadzētu skulptūras papildināt, patiesībā vedina nākamajā strupceļā.

Arturs Heniņš “Velnakmens veļas”

Romāna upuris uz vēstures altāra

Arturs Heniņš. Velnakmens veļas. Vēsturisks romāns par latviešiem Krievijā 20. gadsimta 30. gados. R., Jumava, 2010

Arturs Heniņš ir daudzu vēsturiski dokumentālo romānu autors, tostarp nozīmīgākais darbs ir Smilšu kalnu triloģija: Es, smilšu kalna jātnieks (2002), Smilšu kalnu virpuļos (2003), Pastardiena smilšu kalnos (2005). Tajā vēstīts par laikposmu no no 1893. līdz 1906. gadam, īpašu uzmanību pievēršot 1905. un 1906. gada notikumiem Rīgā. Smilšu kalnu triloģiju šeit piesaukta tālab, ka tā pastarpināti saistīta ar romānu Velnakmens veļas, kurā vietumis pavīd atsauces uz triloģijā aprakstītajām norisēm un personāžiem, kaut gan par turpinājumu to uzskatīt nevar.

Jau kopš Hruščova atkušņa laika vispārzināms ir fakts, ka 1937. un 1938. gadā Padomju Savienībā iznīcināja milzumdaudz latviešu. It kā puslīdz būtu zināms arī tas, kādā veidā viņi tur bija nonākuši – lielākā daļa palika pēc revolūcijas un Pilsoņu kara, tiem pievienojās no neatkarīgās Latvijas izbraukušie. Taču galīgi nav skaidrs, ar ko īsti viņi šo laikposmu tur nodarbojās, kā dzīvoja, ko darīja, ko domāja, ja neskaita padomju laika pārideoloģizētos vēstures traktējumus, kas piesātināti ar noklusējumiem un trafaretām frāzēm par sociālisma celtniecību. Turklāt runa nav par dažiem simtiem cilvēku vai, teiksim, tādiem padomju dižvīriem kā Rudzutaks vai Eidemanis, bet gan par desmitiem tūkstošiem ļaužu. Tāpat grūti izprotams, kāpēc divdesmitajos gados viņi nedevās atpakaļ uz Latviju (iespējas taču bija – viena šāda atgriešanās epizode aprakstīta nesen iznākušājā Rūmnieka un Miglas romānā Čaks) un, pats galvenais, kālab vēl trīsdesmito gadu sākumā, kad Latvijā dzīve acīmredzami gāja uz augšu un Ulmaņa maigā diktatūra pat pie apvāršņa nerēgojās, dažs uzskatīja par labāku emigrēt uz Krieviju – kā Laicens, kuram lai nu ko, bet veselā saprāta trūkumu nevarēja pārmest. No vienas puses, tas ir prāvs vēstures baltais plankums vai melnais caurums, kurā gluži vai bez pēdām pagaisusi nemaz ne tik niecīga nācijas daļa. No otras – diezgan slidena tēma: kā tu mūslaikos vēsu prātu paraudzīsies uz letiņu, kas mierīgā garā dzīvo nost Staļina paspārnē, nemitīgi satraucas par buržuju briesmu darbiem neatkarīgajā Latvijā un vēl ir pārliecināts komunists, tātad vurdalaks pēc definīcijas. Heniņa romāns mēģina šo balto plankumu aizpildīt ar reālijām. Tāpat ieskats trīsdesmito gadu Krievijas latviešu dzīvē bija gūstams no Lūcijas Ķuzānes biogrāfiskā romāna Malle (2005), kurā Malle – liepājniece Velta Sproģe – arī bija starp tiem, kas devās meklēt laimības valsti Padomju Savienībā, taču Mallē autore bija koncentrējusies uz vienas personas dzīvi, kurpretī Heniņa skatījums ir drīzāk panorāmisks – viņu vairāk interesē plašāka mēroga sociālās norises.

Juris Zvirgzdiņš “Atgriešanās Itakā”

Uzmetums Zvirgzdiņa prozas receptei

Juris Zvirgzdiņš. Atgriešanās Itakā. Stāsti. R., Dienas Grāmata, 2011. 143 lpp.

Atgriešanās Itakā ir Jura Zvirgzdiņa otrais stāstu krājums pieaugušajiem (ja par stāstu krājumu neuzskata arī mazo grāmatiņu Esse un… (1993), kurā lasāmo jokaino tekstiņu žanriskā piederība galīgi nebija skaidra). Pirmajā krājumā – Rīgas sapņugrāmata (2002) – bija apkopoti kādu padsmit gadu laikā tapusī īsproza, kurā autors, dažus stāstus pat nokrustījis par esejām, tik virtuozi mežģīņoja kultūrvēsturisko alūziju tīmekļus, ka veselais saprāts tajos priecīgi pinās un zaudēja jebkādu apjēgu gan par savu veselumu, gan par saprāta prātīgumu vispār. Krājumā Atgriešanās Itakā – tajā lasāmi deviņi stāsti (Zvirgzdiņš nav piederīgs daudzrakstītājiem, toties katrs stāsts tiek perfekti izstrādāts) – bilde drusku citāda. Saprāta priecīgie pinekļi nekur nav pačibējuši – visjūtamākie tie ir stāstos Maiņa, Turp un atpakaļ, Zaķa vēstījums, mazākā mērā – Karalī Purkšķī, kura fonā neuzkrītoši pavīd Erika Ādamsona gādīgā ēna un kurā kultūrvēsturisko alūziju vietā nākušas kulinārās un mazliet arī medicīniskās. Taču pārējos stāstos aizvien uzstājīgāk ieskanas dramatiskas un lāgiem arī traģiskas intonācijas, kulmināciju sasniedzot Sapņos, nevienubrīd gan nezaudējot Zvirgzdiņam raksturīgo farsa un aizrautīgās spēles poētiku. Starp citu, līdzīga īpatnība piemita arī trejgalvībā ar Vladi Spāri un Lienīti Medni rakstītajam romānam Odu laiks: pirmā daļa, tapusi 1987. – 1988. gadā, viscaur ieturēta farsa manierē; otrajā, kas sarakstīta 2009. gadā, krietni jūtamāka vēstures mācība, kas kā allaž ir bezcerīgi drūma. Odu laiku šeit piesaucu arī tālab, ka uzmanīgs lasītājs stāstā Maiņa varētu saskatīt nebūt ne attālu, tomēr arī ne pirmajā acu uzmetienā samanāmu radniecību ar dažām Odu laika epizodēm.

Viens no mūžīgajiem jautājumiem: kas rakstnieku iespaido/inspirē vairāk – viņa pieredzējumi tai pasaulē, kuru mēs dažkārt dēvējam par reālo, vai arī grāmatas, kuras viņš ir lasījis? Lai arī jautājums lielā mērā retorisks un tātad neatbildams, saistībā ar Zvirgzdiņu atbilde tomēr skaidra – tās ir grāmatas, turklāt ne tikai lasītās, bet arī paša rakstītie teksti – kā tas notiek stāstā Maiņa, kurā blakus autora paštēlam liela loma ierādīta pirms gadsimta ceturkšņa Zvirgzdiņa stāstā Pūķis uzradītajam Eņģīzeram. Taču tās nav tikai izcila lasītāja piezīmes uz literatūras vēl neaprakstītajām maliņām (šāda „piezīmju poētika” vairāk bija raksturīga Rīgas sapņugrāmatai, un arī Marģera Zariņa klātbūtne tajā bija jūtamāka). Šīm spēlēm ar alūzijām un kultūrvēsturiskajām zīmēm ir krietni svarīgāka funkcija. No vienas puses, tās veido tādus kā „lodziņus”, atverot tekstu uz bezgala daudzām citām pasaulēm un ieaužot to visos iedomājamajos kontekstos, no otras – stāsts, būtībā bezgalīgi mazs punkts pasaules kultūras kontekstā, izrādās visas šīs gigantiskās pasaules projekcija. Galu galā – jebkuru tekstu var uzlūkot kā visas literatūras attīstības gala rezultātu, un Zvirgzdiņa proza šo procesu ļauj sajust. Turklāt ne tikai tekstu – Murgu naktī pat atkritumu izgāztuves saturs pārtop par reti daiļrunīgu kultūrvēsturisko zīmju krāvumu.

Vilis Lācītis “Stroika ar skatu uz Londonu”

Stroika ar skatu uz romānu

Vilis Lācītis. Stroika ar skatu uz Londonu. – R., Mansards, 2010

Viena no pievilcīgākajām literatūras un, protams, mākslas vispār īpatnībām ir spēja pārsteigt – visviens, pārsteigumi patīkami vai nepatīkami. Literatūra nav biznesa plāns – tu nekad nevari būt drošs, kurā brīdī un no kuras aizkrāsnes izlīdīs kāds jauns un cerīgs autors vai kurš dzīvais klasiķis pēkšņi ņems un nodrukās galīgu draņķību. Viļa Lācīša romāns Stroika ar skatu uz Londonu piederīgs patīkamajiem pārsteigumiem – iepriekš autors prozu nav publicējis, vismaz ne kā Vilis Lācītis, bet Stroika… uzreiz apliecina atzīstamu prozista ķērienu, turklāt ietrāpa patlaban absolūti tukšā vietā, kas brēktin brēc tapt aizpildīta. Proti, latviešu literatūrā jau kuro gadu izmisīgi trūkst normālas lasāmvielas. Ir vai nu darbi, kas tēmē uz augstajiem plauktiem un reizēm tajos arī iekļūst, vai, gluži pretēji, teksti, kas pat ne tēmē, bet jau dzimuši miskastē. Pa vidam – tukšums un bez Viļa Lāča. Saprotams, viens neliels romāns tukšumu neko daudz aizpildīt nespēj, vien kārtējo reizi tiek apliecināta tā esamība, bet, vienalga, Stroika… ir asprātīgs un sižetiski itin aizraujošs lasāmgabals.

Tātad – ir pats XXI gadsimta sākums, letiņu taciņa uz Angliju jau pamatīgi iemīdīta, un pa to laimes un naudas meklējumos dodas arī pustapušais muzikants Vilis Lācītis. Apmēram pusi romāna veido viņa pieredzes izklāsts pamīšus ar viesstrādnieku proletāri bomzīgās bohēmas ainiņām, kas papildinātas ar autora/galvenā varoņa refleksijām par mazliet vispārīgākām tēmām – par angļu valodas mācīšanos ar avīzes Sun palīdzību, viesstrādnieku seksuālajām ķibelēm un tamlīdzīgām būšanām. Pazibinās un pagaist nebūtībā daudz kolorītu tipu, no kuriem daži pēcāk apzinīgi atgriežas, lai palīdzētu savilkt ciešāk sižetisko diegu galus, kas vēstītājam nemitīgi grasās slīdēt laukā no rokām. Ironiskā attieksme pret visu un visiem asprātīgi un dzīvi ļauj aprakstīt realitātē droši vien diezgan pabaiso un notrulinošo ikdienas rutīnu; ironija glābj arī tajos gadījumos, kad tiek apspēlēta kāda bārdaināka anekdote, jo, ja ne citādi, var ironizēt gan par pašu anekdoti, gan tās bārdu (interesanti, ja Vilim Lācim piemistu ironista spējas, kādas Lācītim, kā liecina jau pseidonīms, ir atliku likām, – kas saveidotos no Zvejnieka dēla un Putniem bez spārniem?). Mazliet kaitinošs vietumis var likties romāna raustīgais ritms, kas rada iespaidu, ka Stroikā… kaut kas nav īsti kārtībā ar laika rēķiniem. Dažs nenozīmīgs starpgadījums tiek izvērsts un aprakstīts rūpīgi un pamatīgi, bet dažas lappuses tālāk izrādās, ka nez kur pačibējušas nedēļas un mēneši; cituviet pēkšņi ieklīst pasāža no pavisam cita romāna (teiksim, pārdomas par Latvijas sabiedriskā transporta biļešu tantiņām, kurās ironija pārvērtusies nīgrā burkšķēšanā). Taču šādi sīki defekti acīs nekrīt un lasīšanas prieku neko daudz nespēj maitāt.

Inga Žolude “Mierinājums Ādama kokam”

Žoludes visādās ādas

Inga Žolude. Mierinājums Ādama kokam. – R., Dienas Grāmata, 2010

Mierinājums Ādama kokam ir Ingas Žoludes otrā grāmata (2008. gadā iznāca viņas debija – romāns Silta zeme), kurā lasāmi 13 beidzamo astoņu gadu laikā tapuši stāsti. Stāsti savā starpā ir ārkārtīgi atšķirīgi, turklāt ne tikai tematiski, kas būtu pašsaprotami, bet arī stilistiski – pat tik ļoti, ka lāgiem gluži vai rodas iespaids, ka tos varētu būt sarakstījuši dažādi autori. Diezgan grūti saskatīt kaut ko vienojošu starp, piemēram, Krītiņu princešu minorīgajām bērnības ainiņām un Kautrīga piedāvājuma: „Izlase” grotesko politisko satīru vai bezmaz kortāsariskā garā savērpto Baseinu un Ostas ikdienišķajai esamībai pieplacināto reālismu. Šādu atšķirīgumu, protams, var reducēt uz trafareto frāzi par rakstnieka meklējumiem – stāsti tapuši diezgan ilgā laikposmā, kurā autores rakstība, iespējams, piedzīvojusi krietnas izmaiņas, taču tā, kā jau jebkura klišeja, it kā visu izskaidro, patiesībā neko neizskaidrodama. No vienas puses, rodas iespaids, ka Žolude pārmēru aizrautīgi pielaiko visādu rakstnieku ādas, iemet aci spogulī – ā, šitā neder, metīs laukā, pamēģinās citu, tā arī neder, laukā, prom, varbūt nākamā izskatīsies labāk utt. – un beigu galā krājums pārvēršas tādā kā vingrinājumu burtnīcā, kurā autore ar katru stāstu demonstrē savu stilistisko varēšanu, bet, ja jāatbild uz jautājumu, kā tad īsti raksta Žolude un piecos vārdos jāmēģina raksturot viņas prozu, par atbildi vienkārši jānoplāta rokas. Tas, protams, nebūtu nekas peļams – pasargdies literatūru no tādiem rakstniekiem, kuri ar pieciem vārdiem jāpasūta uz poda, ja vien, darbojoties šādā manierē, stāsti pārāk bieži tā arī nepaliktu vingrinājumu līmenī (Sākums, Es pats, Parasti, Komēdija, mazākā mērā arī titulstāsts un Sasedz mani). No otras – Mierinājums Ādama kokam ir no tiem gadījumiem, kad krājuma neviendabība un daudzveidība kļūst par autores trumpi. Turklāt stāsts vienmēr ir kaut kas vairāk par to, ko varētu izstāstīt, un Žoludei piemīt reti sastopamais ķēriens pateikt vairāk, nekā stāstīts tekstā, bet nestāstīt vairāk kā vajag. Tas labi jūtams Ostā, Baseinā, Krītiņu princesēs, Kautrīgā piedāvājumā, Netīrajā veļā, savukārt Nāves grāmata ir labs piemērs, kā, pastāstot vairāk nekā vajag, samaitāt visu stāstu.

Autore intervijā apgalvo, ka grāmatu caurvij nāves tēma. Tas tiesa, ka nāves klātbūtne klajāk vai slēptāk jaušama katrā stāstā, tomēr Žoludes prozā vienā laidā nemirst un neslepkavo, bet, ja arī mirst, tad parasti klusi un neuzbāzīgi, bez asiņu peļķēm un šausmu brēcieniem. Pastardienas bazūnes ieskanas vienīgi Kautrīgā piedāvājumā, turpretī, piemēram, Nāves grāmatā nāve parādās vien bēru bilžu un ciltskoka skatā, Krītiņu princesēs nāve tiek iedomāta un izspēlēta, Ostā un Baseinā nāve ir knapi nojaušama un tās klātbūtne drīzāk atkarīga no lasītāja paša vēlēšanās to ieraudzīt, bet ironiskajā Netīrajā veļā nāves ēnu man neizdevās pamanīt. Vispār nāve ir ļoti cienījama tēma, īpaši, ja atceramies, ka kultūra aizlaikos radās, pateicoties mēģinājumiem visādos veidos interpretēt nāvi. Šādā skatījumā nāve ir neizsmeļams literatūras dzīvības avots. Taču nāvei literatūrā ir arī cits aspekts. Šķiet, Nabokovs savulaik izteicās, ka nāve – tas ir tikai stilistisks paņēmiens. Šis izteikums precīzi raksturo Žoludes attieksmi pret nāvi, pareizāk sakot, viņas attieksmi pret vēstījuma elementu, ko dēvē par nāvi. Viņa veiksmīgi iztiek gan bez manierīguma un krāšņiem krāsu sabiezējumiem, kādi parasti ievedina melodrāmas lamatās, gan bez gariem apnāves pārspriedumiem, no kādiem mēdz saveidoties pseidointelektuāls pļāpūdens. Nāve nav traģēdija – nāve drīzāk ir iemesls izstāstīt stāstu. Vai, kā tas deklarēts stāstā Es pats, „..vislielākā vērtība cilvēkā ir tieši viņa stāsts, nevis viņš pats… (..) Turklāt ir tikai divi iespējamie notikumu attīstības virzieni – pāri citu līķiem vai novedot sevi līdz tādam sakāpinātam sabiezējumam, kad cilvēks pārvēršas matērijas mākonī, proti, mirst.” Nojaušamā nāves klātbūtne krietni augstākā kvalitātē paceļ citādi stipri infantilo tīņu mīlas drāmu Ostā un ar deus ex machina visuvareno pirkstu uzkurbulē Baseina mistēriju un Sprīdītes mītoloģisko fantāziju. Līdz ar to nāve no eksistenciāla jēdziena pārtop drīzāk metaforā. Jo sevišķi izteiksmīgi tas jūtams Nāves grāmatas nāves apmātajā tipā, kurš guļ miroņa gultā un nebeidzami pēta „nāves grāmatu” – albumu ar bēru bildēm. Citkārt nāve ir ne tikai iemesls izstāstīt stāstu, bet arī domāt par to, kā lai stāstu izstāsta pēc iespējas efektīgāk, kā tas ir Sākumā, kur stāsta būtībā nav, – ir tehniski patiešām spoži izstrādāta versija – vai vingrinājums – par to, kā aprakstīt pagātnes notikumu atspulgus atmiņu lauskās.

Jānis Rokpelnis “Nosaukums”

Rokpelnis bez komatiem un nāves

Jānis Rokpelnis. Nosaukums. – R., Neputns, 2010

Jutos gluži vai pārsteigts, kad konstatēju, ka Nosaukums ir pirmā īsti patstāvīgā – tai nozīmē, ka jauns krājums tiek izdots kā atsevišķa grāmata, – Rokpeļņa dzejas grāmata teju divdesmit gadu laikā: 1991. gadā iznāca Līme, mikroskopiska krājumiņa aprises iezīmējās izlases Lirika (1999) nodaļā Klātbūtne, savukārt Rokpeļņa dzejoļu apkopojumā Dzeja (2004) gan bija iekļauts pilntiesīgs krājums Vārti. (Pa vidam vēl grēkā krišana ar citiem žanriem – romāns Virtuālais Fausts (2008) un grāmata par Knutu Skujenieku Smagi urbjas tinte (2006)). Mūzas Rokpelni baro vien ar homeopātiskām iedvesmas devām? Kas viņu zina, bet ticamāks liekas cits variants – autors ieslēdzis kvalitātes filtrus uz pilnu klapi, un tiem cauri spēj izlauzties vien reta rinda, bet mūzas ēteriskajās sfērās aizvainojumā griež zobus, ka šņirkst vien.

Lasot Nosaukumu, pieķēru klāt arī Klātbūtni un Vārtus. Spriedums nepārsūdzams: šajos pārdesmit gados Rokpelnis ir tapis par drūmāko un nīgrāko dzejnieku visā latviešu literatūras vēsturē. Protams, var atrast bez sava gala drūmu, izmisušu, izmocītu, vaidošu, satriektu, raudošu, vaimanājošu, elsojošu, ņerkstošu, īdošu, nāves alkstošu, lēni mirstošu, dzīves izdrāztu, knapi dvesošu latviešu dzejnieku, bet tie lielākoties vai nu smēlušies inspirācijas no bezdibenīgās bedres, ko izmanījās uzradīt XIX gadsimta otrās puses franči un viņu citvalodu pēcnieki, vai arī vairāk vai mazāk talantīgi piemērījuši īstam dzejdarim obligāto „pasaules sāpju” dzejnieku masku. Šai ziņā Rokpeļņa tuvākais poētiskais radagabals varētu būt Brūveris (un, ja velk par varītēm un aiz matiem, arī Amandu Aizpurieti dažviet var piestīvēt klāt), kas drūms vismaz tikpat lielā mērā, bet viņam cits variants – Brūveris pats sev uz pleciem uzkrāvis tik smagu daudzgadsimtu laiku nastu, ka tapis monumentāls, un katrs poētiskais solis tiek sperts ar milzu grūtībām, smagi, zemei un visai vēsturei nodrebot, aizlaikus nemitīgi samērojot ar šodienu, tāpēc arī brūverdrūmā pasaulsizjūta, jo vēstures mācība allaž drūma. Rokpelnim nekādas monumentālisma vai laikureģa ambīcijas nepiemīt, gluži pretēji, viņam raksturīga nosliece uz fragmentārismu – divus blakusesošus dzejoļus šķir bezdibenis – pat trijos Nosaukumā iekļautajos dzejoļu ciklos – Caurumā debesīs, Moku ratos un jo sevišķi Salā, kurā dzejoļu sniegpārsliņas ne par ko negrib salipināties pikā, vien atsevišķas metaforas met neredzamas laipas no teksta uz tekstu. Nosaukumā, ja salīdzina ar Vārtiem, šis fragmentārisms tapis gluži vai uzkrītošs. Par ko tas liecina – nezinu, bet varbūt vienkārši kļūdos. Galu galā – pat krājuma nosaukums Nosaukums rādās daiļrunīgs: ja autors nezina, kas ir tas, ko viņš savārsmojis un kādu nosaukumu šie neesamībai no zobiem izrautie teksti pelnījuši, neatliek nekas cits kā par nosaukumu izvēlēties Nosaukumu.

Inga Ābele “Kamenes un skudras”

Pietiekami daudz klusuma

Inga Ābele. Kamenes un skudras. Stāsti. – R., Dienas Grāmata, 2010

Grāmatā Kamenes un skudras apkopoti desmit stāsti, kas tapuši pēc iepriekšējās īsprozas grāmatas Sniega laika piezīmes (2004) iznākšanas. (Citādas ievirzes īsproza, dēvēta par dzejprozu, bija lasāma grāmatā Atgāzenes stacijas zirgi, 2006.) Pirmajā acu uzmetienā Kamenes un skudras liekas gluži „parasts” stāstu krājums, t. i., autorei laiku pa laikam uzrakstās kāds īsprozas gabaliņš un, kad to ir gana daudz, tie bez garas domāšanas tiek ievākoti. Šādas grāmatas mēdz dēvēt arī par kārtējām (nemēģinot saistīt šo jēdzienu ar grāmatas kvalitāti): kompozīcijas pamatā ir nejaušība, nav mēģinājumu darināt stāstu ciklu, iestrādāt kādu caurviju motīvu, sapīt stāstus vienotā tīklojumā vai tamlīdzīgu XXI gadsimtam piedienīgu ekstravaganču; līdz ar to grāmata zināmā mērā atgādina atskaiti par kādā laikposmā sarakstīto. Pēc līdzīgiem principiem bija veidots gan debijas krājums Akas māja (1999), gan Sniega laika piezīmes, kaut gan tajās par tādu kā „smaguma centru” kalpoja diptihs Mainīga virziena vējš. Vīrietis un Mainīga virziena vējš. Sieviete, ar kuru neredzamām, bet viegli sajūtamām saitēm bija saistīti pārējie krājuma stāsti.

Taču, uzmanīgāk ielūkojoties, bilde kļūst mazliet citāda. Krājuma pirmais stāsts Pirms visām pasaulēm būtībā ir pasaka ar visiem pasakai raksturīgajiem aksesuāriem – ir pilsēta ārpus laika un telpas (uz ko neuzbāzīgi norāda jau stāsta virsraksts), ir sterilas un statiskas dekorācijas, kas liekas ieceļojušas no kādas naivas, sirsnīgas un drusku primitīvas leļļu ludziņas, ir personāži, kuri runā tikai poētiskā un patētiskā manierē un darbojas tā, it kā viņus vērotu pilna skatītāju zāle, vien šur tur pa komiskākam akcentam izliek dažs no mūslaiku realitātes ieklīdis personāžs, kas veiksmīgi kontrastē ar pārmēru nosacīto vidi. Ja pieņemam, ka Ābeles prozas pasaule tiek radīta krājuma pirmajā stāstā vai vismaz Pirms visām pasaulēm metastāzes snaikstās arī laikā un telpā pēc visu pasauļu radīšanas, kļūst skaidras daudzas mīklainas detaļas, ar kādām piesātināti citi stāsti. Ābele gan īsprozā, gan romānos allaž bijusi visai skarba reāliste (kā rets izņēmums prātā nāk Kā allaž industrijas no Akas mājas) ar noslieci uz drāmām un traģēdijām – vismaz slēptām; ironija viņai ir galīgi neraksturīga, un lāgiem pat rodas aizdomas, ka viņai pagalam trūcīgi ar humora izjūtu: vienvienīgi melni bezdibeņi, nemitīgas elles un apokalipses gaidības, allaž veiksmīgi apstājoties pussoli pirms eksaltācijas. Kamenēs un skudrās ir citādi. Melnie bezdibeņi zem teksta plānās virskārtiņas gan nekur nav pazuduši, apokalipse arī glūn šepat aiz stūra, taču sižetiem šoreiz drusku pietrūkst loģikas, bet personāžiem – veselā saprāta. Jo sevišķi tas raksturīgs Alisei no Telpas nr. 5 (Alise pietuvojas bīstami tuvu Gundegas Repšes eksaltētajiem un trauksmainajiem sievišķiem), tāpat Martai titulstāstā, Vilkumārai no Vilkumāras un baloža, mazākā mērā šī īpatnība jūtama arī stāstos Mēs ar māti un Uguns vērotāji. Līdz groteskai nekas pārspīlēts netiek, bet, vienalga, rodas iespaids, ka sižetu un personāžu rīcības cēloņsakarību ķēdītēs kāds posms ir izkritis, lāgiem šķiet, ka autorei kaut ko aizmirsies pateikt līdz galam vai vismaz paskaidrot, bet klasiskā reālisma dekorācijas nupat patiešām kļuvušas vairs tikai par dekorācijām, kurām ar realitāti visai attālināta saistība. Taču viss nostājas savās vietās un izrādās pavisam loģisks, arī veselā saprāta atliku likām, ja atceramies, ka spēles noteikumi tika definēti stāstā Pirms visām pasaulēm: tāda ļoti maiga absurda poētika, kas līdz šim Ābeles prozā nebija manīta. Vai absurds var būt sirsnīgs, naivs, maigs un pat harmonisks? Retorisks jautājums, jo Kamenes un skudras liecina, ka var.

Vladis Spāre, Juris Zvirgzdiņš, Lienīte Medne-Spāre “Odu laiks”

Alla Pugačova Budas klēpī

Vladis Spāre, Juris Zvirgzdiņš, Lienīte Medne-Spāre. Odu laiks. R., Skarabejs, 2009

Odu laika pirmā daļa tapa 1987. – 1988. gadā, tad arī turpinājumos tika publicēta žurnālā Avots, bet 1994. gadā iznāca grāmatā. Taču pēc tam autori aizgāja katrs savu ceļu – Vladis Spāre sāka noņemties ar biznesa būšanām, bet Juris Zvirgzdiņš pārkvalificējās par bezdarbnieku, t.i., kļuva par profesionālu rakstnieku, tāpēc kolektīvais darbs pie Odu laika aprāvās. 1994. gadā recenzijā par Odu laika pirmo daļu rakstīju: „Nepavisam nav zināms, kad iznāks nākamā un vai tā vispār būs. Iespējams, otrās daļas varētu arī nebūt. Tā ir tāda īpatnēja melnā humora izjūta – publicēt tikai romāna pirmo daļu, kas izrādītos arī vienīgā.” Tak nekā, ar humora izjūtu autoriem viss kārtībā, melnums mērenās devās: Zvirgzdiņš stāsta, ka autori 2007. gada jūlijā nejauši saskrējušies Vecrīgā, un Zvirgzdiņš ne no šā, ne no tā – varbūt joka pēc – ieminējies: „Nu, kad turpināsim?” Vladis Spāre vēsi atteicis – „Rīt.” Neticami, bet nākamajā dienā darbs patiešām atsācies – pēc divdesmit gadu pārtraukuma, un pagājušogad abas daļas beidzot izdotas vienā grāmatā. Odu laiks latviešu literatūras kontekstā varētu būt ja ne gluži unikāls, tad vismaz reti sastopams eksemplārs trijos dažādos veidos. Pirmkārt, tas ir triju autoru kopdarbs. Otrkārt, cik zinu, klasiskais vairāku autoru darba dalīšanas modelis – katrs raksta savu daļu un pēc tam visi kopīgi piestrādā, lai noslīpētu salaiduma vietas, – šoreiz nav lietots. Visas epizodes un sižets izslaists caur trīs smadzeņu filtriem, apstrādāts ar visām sešām rokām, katram kaut ko piekabinot klāt, kamēr iegūts gatavais teksts. Treškārt, romāna beigu galu no sākuma šķir divi gadu desmiti

Romāna darbība noris satīstījušamies sociālisma ziedu laikos, šķiet, septiņdesmito gadu otrajā pusē (par laika rēķiniem romānā – mazliet vēlāk). Sižetu veido četru, vēlāk piecu nejauši kopā sagadījušos ļaužu ceļojums lopu vagonos no Rīgas uz Kazahiju; pirmajā daļā liela vieta atvēlēta neganti groteskām naksnīgās Rīgas bildēm. „Es tikai aizgāju uz „Skapi”, un, lūk, ar ko tas viss beidzās,” uz romāna beigu gala smagi nopūšas Rūta. Nopūta ir smaga tālāb, ka ceļotāji gan piedzīvo, gan paši sastrādā vistrakākās un neiedomājamākās lietas – romāns viscaur ieturēts farsa un groteskas manierē; atsevišķas epizodes, pakļaujoties ceļojuma ritmam, savērtas uz sliežu ceļa sižetiskās līnijas.

Divdesmit gadu, kas šķir otro daļu no pirmās, nebūt nav no īsajiem laikposmiem. Runa nav par to, ka būtu mainījušies autori – rakstnieks savos uzskatos un rakstības manierē ir reti noturīgs radījums un, puslīdz izstrādājis savu poētiku, labprāt iekonservējas. No svara ir kas cits. Mainījusies ir pati literatūra un, galvenais, valoda – nevis vārdu krājums, bet veids, kādā ar tiem pašiem „vecajiem” vārdiem izsaka domas, apraksta pasauli un līdz ar to arī veids, kādā domā par pasauli. Kas pirms divdesmit gadiem likās pārsteidzošs un bezmaz „atklājumu” kategorijā ieskaitāms – un astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā Odu laiks patiešām spēja pamatīgi pārsteigt, patlaban jau kļuvis par second hand produktu. Odu laika pirmajai daļai nācās mēroties ar Ezeru, Lāmu, Belu, Marģeri Zariņu, bet Ikstena, Bankovskis, Ābele un Einfelds ne sapņos nerādījās. Astoņdesmito gadu nogalē Odu laika farsa poētikai faktiski bija viens vienīgs priekšgājējs – Marģeris Zariņš, kurš spēlēja vienlīdz aizrautīgi, lai arī pēc citiem principiem. Vēl kāda īpatnība – Odu laika pirmajai daļai piemīt stipri akcentēta sociālā ironija. Taču sociālā ironija ir visgaistošākais no visiem ironijas veidiem, jo, zūdot ironijas objektam, vismaz daļēj pagaist arī teksta jēga. Tipisks piemērs no pirmās daļas: nodaļā Rēgu nakts darbība noris naktī uz un ap Dzirnavu ielu. Sociālisma laikus pieredzējušam lasītājam lieta uzreiz skaidra: ja nakts un Dzirnavu iela, tad meklē šņabi; ja meklē šņabi, tad loģiski, ka piedzīvojumi; ja piedzīvojumi uz Dzirnavu ielas un naktī, tad tik idiotiski, kādus pat visrafinētākā fantāzija nespēj iztēloties. Taču, lai arī Skapis ar rakstu palīdzību paspējis mitoloģizēties un pārkvalificēties par laika zīmi, pieļauju, Dzirnavu ielas pieminēšana mūsdienās daudzos lasītājos neizsauks nepieciešamās asociācijas. Šādus „zudušās pasaules” piemērus pirmajā daļā var atrast daudz (te gan sākums citai tēmai – tieši literatūra spēj saglābt „zudušās pasaules” zīmes, piesātināt tās ar jēgu un no jauna pievienot realitātei).