Kāpēc nerakstnieki raksta blogus

Nesen bija lasāmas manas pārdomas par tēmu Kāpēc rakstnieki neraksta blogus. Tas tiesa, ka viņi ne vella neraksta, toties kā traki raksta ļauži, kuriem ar literatūru ne mazākā sakara, turklāt raksta par visu ko, cita starpā – arī par literatūru. Saprotamu iemeslu dēļ literatūrai veltīto blogu daudz mazāk nekā, teiksim, tehnoloģijām, mūzikai, sportam vai kino, tomēr tādi ir, skaitā starp desmit un divdesmit. Lai arī cipars nav no iespaidīgākajiem, tomēr skaidrs, ka nerakstnieki par literatūru blogo vairāk un biežāk nekā rakstnieki. “Specializēti” blogi, kuros uzmanības centrā ir tikai un vienīgi literatūra, sastopami retāk; krietni izplatītāks variants – literatūra ir tikai viena no tēmām, kas interesē attiecīgā bloga autoru.

Virsraksts šoreiz ir mānīgs, pareizāk sakot, tajā izlasāmais jautājums lielā mērā ir retorisks un atbildēt uz to var bez garas domāšanas/rakstīšanas. Raksta tāpēc, ka gribas rakstīt un patīk to darīt – un viss (piebildīšu, atškirībā no profesionāļiem, kuri bieži vien raksta vai spiesti rakstīt arī tad, kad negribas un literatūra, tostarp arī paša teksti vispār piegriezušies līdz nelabumam). Neteikšu, ka cītīgi sekoju šiem literatūru apcerošajiem blogiem, tomēr laiku pa laikam aci iemetu, tāpēc kaut kāds priekšstats par šo būšanu ir izveidojies. Vismaz daļu no tiem noteikti vērts lasīt puslīdz regulāri – ne tāpēc, ka autori būtu neatzīti ģēniji vai meistarīgi literatūras apcerētāji, bet drīzāk tāpēc, ka pašreizējā literatūrkritikas vakuumā šie blogi vismaz kaut kādā mērā palīdz radīt priekšstatu gan par iznākošajām grāmatām, gan arī par to, kas tad īsti ir šī mitoloģiskā persona, ko dažkārt dēvē par “vienkāršo lasītāju”. Turklāt, lai arī vairums ierakstu aprobežojas ar izlasīto grāmatu sižeta pārstāstiem, lāgiem patrāpās patiešām interesantas un provocējošas refleksijas. (Cita starpā arī šo apceri inspirējis kāds 2010. gada nogales ieraksts Baltā runča blogā Kāpēc blogeri nelasa grāmatas.)

Tālāk – mazs pārskats par šiem blogiem nolukā ne tik daudz tos izvērtēt, cik savākt vienkopus konspektīva ceļveža skatā (ļoti ticams, ka ne visus literatūrai veltītos blogus esmu pamanījis). Vispirmām kārtām – visiem kopējs ir pilnīgs ambīciju un pretenciozitātes trūkums. Blogu autori nespēlē literatūras vērtētājus un tiesātājus – viņi vienkārši stāsta par izlasītajām grāmatām. Tāpat viņi netēlo profesionālus literatūrkritiķus – lielākoties teksti atgādina vairāk vai mazāk pavirši uzrakstītas un fragmentāras anotācijas, kurās dominē sižetu pārstāsti un vērtējums pēc patika/nepatika kritērija, vien retos gadījumos mēģinot to pamatot. Nav jūtami nekādi mēģinājumi no izlasītā veidot sistēmu, iekļaut darbus jebkāda veida kontekstos, vārdsakot, ļauži lasa to, ko grib lasīt, dara to stipri haotiski un, ja uznāk vēlēšanās, par to arī pastāsta citiem. Kā jebkurš lasītājs. Ne vairāk, bet arī ne mazāk: cītīgu lasītāju dienasgrāmatas. Bet – ne tikai: gandrīz katram no šiem blogiem piemīt kāda tikai tam raksturīga īpatnība, nianse, mazs āķītis, kuru iecirst lūpā potenciālajam lasītājam un kurš attiecīgo blogu atšķir no citiem.

Brīva vieta diženiem, vareniem

Nesen bija kārtējā KKF literatūras nozares ekspertu komisijas sēde. Kā parasti – naudas daudz par maz, iesniegto projektu daudz par daudz, puslīdz pieņemamu kompromisu starp „daudz par maz” un „daudz par daudz” atrast nav iespējams. Tāpēc šoreiz eksperti izšķīrās par radikālu soli bez jebkādiem kompromisiem. Proti, noraidīt visus pieteikumus radošajām stipendijām, noraidīt visus ieniegtos izdodamo grāmatu projektus, noraidīt iecerētos pasākumus bibliotēkās un muzejos utt. Galu galā – tas viss var pagaidīt. Ja reiz cilvēks ir tik apmāts, ka grib rakstīt grāmatu, viņš gribēs to rakstīt arī nākamajā un aiznākamajā gadā, bet, ja vairs negribēs, tas nozīmē, ka šī grāmata nemaz nav pelnījusi ieraudzīt dienasgaismu. Tāpat, ja izdevējs ir tik ķerts, ka šim piemirsies – arī grāmatizdošana ir bizness –, un viņš noņemas ar letiņu literatūras publiskošanu, varbūt labāk viņu drusku piebremzēt, lai tik drīz nebankrotē. Nedrīkst aizmirst, ka aiz abreviatūras VKKF slēpjas Valsts Kultūrkapitāla fonds – ar uzsvaru uz vārda „valsts”, kas nozīmē, ka Kultūrkapitāla fondam vispirmām kārtām jārūpējas par valstiskas jeb vispārnacionālas nozīmes projektiem. Tieši tāpēc literatūras nozares eksperti lēma, ka visi šā gada pirmā konkursa līdzekļi jānovirza Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvnieku iesniegtajam projektam par logiem Nacionālās bibliotēkas ēkai. Tiesa gan, dažiem logiem naudas pietika, bet rāmjiem – nē, taču būvnieki solījās pagaidām logus aiznaglot ar dēļiem, projektu par rāmjiem iesniedzot nākamajā KKF konkursā, kas nozīmē, ka ar stipendijām un grāmatām nāksies vēl kādu brīdi pagaidīt.

Slima suņa murgi? Ne vella, valstiskas domāšanas paraugs. Tik traki vēl nav, ka uz KKF ar projektu mapītēm padusē piestaigātu LNB ēkas būvnieki, bet, pieļauju, šis laiks vairs nav tālu. Kopš pagājušā rudens esmu starp KKF literatūras nozares ekspertiem, trešo reizi lasu un apspriežu KKF literatūras nozares projektus un trešo reizi lādu sevi, ka piekritu iesaistīties šajā pasākumā, jo jau tagad zinu, ka kārtējās paģiras būs zvērīgas. Runa pat nav par to, ka naudas ir par maz. Naudas vienmēr būs par maz – tāds ir dabas likums. Varbūt pirmajā acu uzmetienā tas izklausīsies ķecerīgi, bet teikšu, ka, manuprāt, naudas pat pietiktu, lai neļautu radošajam procesam pavisam izdzist (par tā normālu ritējumu droši vien neviens sen vairs nesapņo). Ja vien KKF varētu atļauties nodarboties ar to, kas ir definēta kā nozares prioritāte (skat. šeit): „Oriģinālliteratūras tapšana un izdošana.” Proti, KKF ir iestādījums, kas dibināts tieši tālab, lai gādātu par tik neprognozējamu un mainīgu padarīšanu, kāds ir radošais process. Krietni primitivizējot (un pašreizējā situācijā arī krietni idealizējot) tas izskatās tā, ka autoram iešaujas prātā fiksā ideja, viņš klūp pie rakstāmgalda, bliež augšā savu ģeniālo romānu, stāstu vai dzejoļu krājumu, eseju grāmatu utt., un jau pēc pāris mēnešiem, iesniedzot ģeniālā garadarba paraugu KKF, var pretendēt uz finansiālu atbalstu, kas viņam ļautu strādāt, neko daudz nedomājot par piezemētākām lietām. Taču runa ir par to, ka visas KKF literatūras nozares darbību dzen strupceļā un paralizē funkcijas, kuras neizprotamu iemeslu dēļ tiek uzkrautas Kultūrkapitālam un kurām ar nozares prioritātēm un pašu KKF ideju nav ne mazākā sakara; būtībā tiek degradēta gan KKF ideja, gan darbība.

Par ACTA, ziemas miegu un vīģes lapām

Nupat arī Latvijā noskanējušas atbalsis no jezgas ap The Anti-Counterfeiting Trade Agreement (Viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgumu) – jeb ACTA – līguma parakstīšanu. Līguma autoru un aizstāvju pozīciju, kas citādi apslēpta aiz grūti izlasāmu un vēl grūtāk izprotamu pantu un paragrāfu jūkļa, var formulēt pavisam īsi un nepārprotami: zagt ir jābeidz, zagt ir slikti, kurš zags vai piesegs zagļus, dabūs pa nagiem – un smagi, pelnīti un pamatoti. Uz mata tikpat īsi var formulēt līguma pretinieku pozīciju: mēs zagām, zogam un zagsim, un tās ir mūsu tiesības, jo interneta laikmetā informācijai/kultūrai jābūt brīvi pieejamai visur un visiem. Es, protams, mazliet vienkāršoju, mazliet hiperbolizēju, bet gan aizstāvji, gan pretinieki faktiski runā par vienu un to pašu parādību, kuru vai nu prasti dēvē par zagšanu, vai šo jēdzienu piesardzīgi maskē ar dažādiem eifēmismiem.

Man kā autoram uzreiz it kā būtu jāsāk spīdēt kā zelta gabaliņam (par zelta gabaliņu spīdēšanu – mazliet vēlāk) – lūk, starpvalstu vienošanās, kur nu starpvalstu – starpkontinentāla un vispār pārpasaulīga, kas sargās mani un manu autorību, un vispār neviens vairs mani neapzags, jo policists ar rungu un lielo pistoli uzreiz būs zaglim klāt… Skaistā jaunā pasaule? Un tomēr – kāpēc man baigā cemme – gan kā autoram, gan kā parastam interneta lietotājam?

Faktiski runa nav par zagšanu un pat ne par eifēmismiem. Tāpat pilnīgas muļķības, ka visa šī padarīšana sargās autorus no apzagšanas un rūpēšoties par intelektuālajiem un citādiem īpašumiem. Runa ir pavisam par kaut ko citu – ACTA nav nekas cits kā vīģes lapa, ar ko mēģina piesegt muļķību, neizdarību, treknas pakaļas un tamlīdzīgas lietas. Autorus neviens neapzog, vēl vairāk – atļaušos apgalvot, ka visa autortiesību būšana nekad īpaši nav rūpējusies par autora sargāšanu. Cita lieta – tā ir pavērsta tādā virzienā, ka sargā ARĪ autoru, un pastāv institūcijas, kas šo “arī” realizē tik lielā mērā, cik nu “arī” vispār iespējams realizēt (šai gadījumā pavisam cita tēma – tas, ka šo institūciju rīcība dažās situācijās ne vienmēr ar prātu izprotama). Autors no sākta gala visos laikos ir bijis idiots, kurš strādā jebkurā situācijā. Ij viņa radītā produkta ražotājiem, ij izplatītājiem, ij valsts ierēdņiem, kas šos procesus regulē, īstenībā nospļauties uz autoru tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņš mierīgu prātu var lasīties dillēs – šī autora vietā jau pēc piecām minūtēm stāsies cits, varbūt vēl nesavtīgāks un pakļāvīgāks. Nepateikšu nekā jauna, ja atgādināšu, ka, jā, autortiesību ideja gan radās autora dēļ, taču XIX gadsimta otrajā pusē un jo sevišķi XX gadsimtā tā attīstījās tikai un vienīgi, lai aizsargātu ražotāju, kurš dzīvo uz autora radītā produkta rēķina. Protams, maza peļņas daļa tiek atvēlēta arī autoram, jo nedrīkst tak ļaut nomirt badā vistai, kas dēj zelta olas. Turklāt attīstījās vien tai virzienā, lai ierobežotu, aizliegtu, bremzētu, apturētu, nemitīgi paplašinot šo darbību ietvarus. Pateicoties relatīvi mazskaitlīgam autoru daudzumam, pastāv gigantiskas grāmatu, mūzikas, filmu, izplatītāju, galu galā – iepakojuma industrijas ar miljardu peļņu; autors ir pamats milzu piramīdai, kura, no vienas puses, protams, palīdz viņam, ražojot un izplatot viņa radīto produktu, no otras – aptīra viņu – gan ne līdz pēdīgam, bet līdz priekšpēdējam kreklam. Simbioze no tiesas īpatnēja, kaut gan pareizāk būtu runāt par absurdu, turklāt ar likumiem balstītu un stiprinātu, līdz kuram bija aizdzīvojusies XX gadsimta nogales kultūra.

Kāpēc rakstnieki neraksta blogus

Virsrakstā lasāmais jautājums droši vien šķiet vismaz greizs, ja ne galīgi aplams: ja reiz rakstnieki ne plēšami, ne sitami patiesi neraksta blogus, tad ar ko Kultūras Dienas blogu sadaļā nodarbojas Berelis un dažs cits rakstnieks?

Taču lietas būtība meklējama kur citur. Latvijā ir tuvu pie 300 Rakstnieku savienības biedru plus krietns skaits ļaužu, kas arī palaikam publicē grāmatas, kuras varētu uzskatīt par literatūrai piedienīgām, vai kā citādi saistīti ar literatūru, tekstu radīšanu vai vismaz papīra aprakstīšanu. Tātad – simtiem ļaužu, kuri ikdienā profesionālā līmenī strādā ar tekstu, lieto valodu savu domu, uzskatu, izjūtu, pārdzīvojumu izteikšanai un kuriem viņa radīto tekstu/domu nogādāšana līdz tiem relatīvi nedaudzajiem lasītājiem, kam interesē tieši šī konkrētā autora darbi, ir ja ne gluži svarīgākā dzīves prioritāte, tad vismaz viena no svarīgākajām. Visviens, cik augsti ziloņkaula torņi tiek deklarēti, bet, ja cilvēks raksta, viņš grib, lai viņu lasītu un lasītu pēc iespējas daudzāki un vairāk. Un, lūk: starp šiem rakstnieku, rakstītāju, pierakstītāju un pārrakstītāju simtiem atradīsies labi ja uz pirkstiem saskaitāmi autori, kas vismaz mēģinājuši rakstīt blogus, t. i., izmantot patlaban vistiešāko un nepastarpinātāko iespēju kontaktēties ar potenciālo lasītāju. Nav no svara, kādā formā šis blogs realizējas – kā banāla dienasgrāmata pēc principa “mana dzīve un uzskati” ar valdības lamāšanu piedevām, kā piezīmes uz radošā procesa maliņām, kā savu darbu vai to fragmentu publikācija, kā refleksijas par izlasītajām grāmatām vai kultūras norisēm vispār – variāciju ir bezgala daudz, galu galā, ja reiz politiķi raksta pavārgrāmatas, gan arī pazīstamas rakstnieces recepšu blogs izpelnītos uzmanību un piekabinātu kādu lapiņu viņas lauru vainagam.

Iepretī šim tukšumam – blogublāķis, ko pārsvarā darina ļauži, kam no rakstīšanas vajadzētu turēties pēc iespējas tālāk. Racionālais prāts teic, ka situācija ir vismaz paradoksāla: ja par rakstnieku pieņemam cilvēku, kurš bezformīgās domu masas pārtapināšanu sakarīgā tekstā izkopis līdz pilnībai un kuram šī nodarbe tātad ir bezmaz tikpat dabiska kā elpošana, procentuāli tieši starp rakstniekiem vajadzētu būt krietni lielam skaitam blogeru. Nekā – rakstnieki blogus neraksta. Bezmaz kā unikāls piemērs nāk prātā Andras Manfeldes blogs, kurā savulaik ciešā tuvplānā varēja vērot, kā tapa viņas nesen iznākusī grāmata Ceļojums uz mēnesi. Vēl jo neparastāk tas šķiet laikā, kad literārā periodika ir beigta un pagalam un no daudziem autoriem gadījies dzirdēt drūmu, bet šoreiz patiesībai atbilstošu nopūtu, ka “nav, kur drukāties”. Arguments, ka rakstnieki ir tādi citpasaules ļautiņi, kam interneta būšanas ir pilnīgi svešas, šķiet pilnīgi aplams – ja reiz cilvēks prot nosūtīt e-pasta vēstuli vai pazibināties feisbukā, viņš spējīgs uztaisīt arī blogu, vairāk zināšanu tur nav vajadzīgs.

Cienījama vecuma “Karogs”

2010. gada septembrī Karogam apritēja septiņdesmit gadu. It kā cienījama jubileja – neviens cits Latvijas periodiskais izdevums nav bijis tik ilgmūžīgs. Šādai jubilejai piedienētu arī tikpat cienījams apcerējums, taču šis raksts top uz pavisam citādas nots – klusā cerībā, ka gluži par nekrologu tas nekļūs.

Kā jau jubilejas reizē – mazs atskats pagātnē. Ļoti pamatīgu rakstu sešos turpinājumos par Karoga sešiem gadu desmitiem uz žurnāla sešdesmitgadi publicēja Arno Jundze (tas lasāms 2000. gada Karoga visos nepāra numuros). Diez vai liela jēga vēlreiz malt un pārmalt to pašu informāciju, tāpēc šoreiz tikai konspektīvs pārskats par žurnāla vēsturi, lai mēģinātu tikt pie skaidrības, kas īsti bijis un ir Karogs latviešu literatūrai. Ja pavisam īsi – Karogs ir septiņdesmit gadu literārā procesa projekcija (padomju laikā, protams, ar piebildi: Latvijā tapušās literatūras). Visviens, cik augstos plauktos kāpuši vai cik dziļā miskastē krituši latviešu rakstnieki – tas viss atrodams Karogā. Nav daudz izcilu darbu, kas pirmpublikāciju – pilnībā vai fragmentu skatā – nebūtu piedzīvojuši Karogā, vēl mazāk – kas nebūtu pienācīgi izvērtēti žurnāla kritikas nodaļā. Žurnāls publicējis gan meistardarbus, gan tekstus, kuru vieta nu dziļi vēstures aizkrāsnē. Kā citādi, jo mākslās ir tāpat kā zempkopībā – lai kaut kas jēdzīgs izaugtu, ilgi un cītīgi jāmēslo. Savukārt lasītājam, kurš apbruņots ar analītisku optiku, Karoga publikācijas parāda ne vienu vien zemūdens akmeni, kas savulaik savilnījis literatūru.

Starp citu, 1940. gada septembra numurs gan bija mūslaiku Karoga priekštecis, bet ne pirmais žurnāls ar nosaukumu Karogs. Uz īsu brīdi 1906. gadā pavīdēja vēl viens Karogs, „sinatnisks un literarisks schurnals”, kas publicēja gan literārus darbus, gan rakstus par aktuālām sociālām un politiskām problēmām. Tā redaktors un izdevējs bija Ernests Krusa (neizdevās noskaidrot, vai viņam vēl kāds sakars ar literatūru vai grāmatizdošanu), iznāca četri žurnāla numuri, bet pēc tam cenzūra to aizliedza.

Tātad – 1940. gadā uzreiz pēc padomju okupācijas sākās arī literatūras un grāmatizdošanas reformēšana. Zibens ātrumā tika iznīcināta vecā grāmatizdošanas sistēma un kultūras periodika, likvidētas rakstnieku organizācijas, bet paši rakstnieki sašķiroti pareizajos un nepareizajos, sastādīti pirmie aizliegto un iznīcināmo grāmatu saraksti. Aizritēja knapi trīs mēneši, un pirmais Karogs ar bezgala labdabīgu un tēvišķīgu Staļinu titullapā bija gatavs – kā vadošais un vienīgais literārais izdevums (līdzīgi kā no daudzu izdevniecību paliekām izveidoja vienu centralizētu un tātad viegli vadāmu un pārraugāmu valsts izdevniecību), kāds tas palika līdz 1945. gadam, kad sāka iznākt arī laikraksts Literatūra un māksla. Atbildīgais redaktors – Andrejs Upīts, redaktori – Vilis Lācis, Jūlijs Lācis, Arvīds Grigulis, Jānis Niedre un – acīmredzot politiskā uzrauga lomā – Žanis Spure. Var jau būt, ka dažs rakstnieks sevī nosmīkņāja, atklādams, ka nu viņam nāksies publicēties kādā mīklainā „organā” (titullapā Karogs tika definēts šādi: „Latvijas PSR rakstnieku savienības organs”) vai lasīdams pirmajā numurā publicēto žilbinoši frāžaino deklarāciju: „Vadošais pamatprincips ir sociālistiskais reālisms. Tā ir mūsu prasība, darbu sākot. (..) „Karogs” būs vadošais žurnāls literatūras frontē, viņa uzstādītās prasības būs saistošas katram literātam.” Tak nekādu joku nebija – pārmēru reāls izrādījās ij „vadošais pamatprincips”, ij „uzstādītās prasības”, bet „literatūras frontē” ne vien tika iznīcināti izcili talanti (kā Čaks un Sudrabkalns), bet pavisam reāli noripoja arī daža galva, par ko jau pēc dažiem mēnešiem nācās pārliecināties arī Karoga redakcijai: 1941. gada pirmajā numurā no redaktoru saraksta pazudis Jūlija Lāča vārds, jo rakstnieks tika arestēts (tiesa, ne par „literatūras frontē” sastrādātām apgrēcībām). Turpmākie padsmit Karoga gadi aizritēja šo lozungu ēnā. Ēna patiesi baisa – lai gan pirmie Karoga numuri it kā piesolīja arī puslīdz sakarīgu lasāmvielu (cita starpā, piemēram, bija publicēti fragmenti no Kārļa Štrāla romāna Karš trešās grāmatas), tomēr līdz pat piecdesmito gadu vidum žurnālu pārsvarā aizpildīja socreālistu savārstījumi: Jāņa Niedres, Jāņa Granta, Indriķa Lēmaņa, Annas Brodeles romāni un, protams, divi socreālisma varenākie monumenti – Viļa Lāča Vētra un Annas Sakses Pret kalnu, kas abi tika aplaimoti ar Staļina prēmiju (attiecīgi 1948. un 1949. gadā). Izņēmumi gadījās ārkārtīgi reti. Varbūt sākumā dažs jau neatkarīgajā Latvijā labi zināms literāts īsti neprata vai negribēja piemēroties „uzstādītajām prasībām” un iedomājās, ka var turpināt rakstīt kā agrāk – kā Eriks Ādamsons, cits meklēja un atrada patvērumu pagātnē – kā Roberts Sēlis, kura kultūrvēsturiskā romāna Silaines muiža fragmentus Karogs publicēja 1946. gadā, – un romāns, pat no mūsdienām raugoties, nepavisam neliekas piederīgs pie sliktākajiem žanra paraugiem. Pēc Otrā pasaules kara elles (kara gados Krievijā iznāca trīs Karoga numuri almanaha formātā) arī literatūrā parādījās utopiskas cerības uz atdzimšanu, kas gan ātri izdzisa līdz ar 1946. gada lēmumu par žurnāliem Звезда un Ленинград, kuru steidzīgi jau nākamajā mēnesī pārpublicēja arī Karogs, papildinot ar līdzīgā manierē ieturētu anonīmu pašmāju ražojumu Par idejiski augstvērtīgu latviešu padomju literatūru. Pēcāk klajai propagandai pa vidu pa kādai liriskākai rindai uzrakstījās Mirdzai Ķempei, bet Žanim Grīvam pat kvēlā un, šķiet, gluži patiesā komunista pārliecība netraucēja sacerēt dažu itin pieņemamu stāstu. Taču tie patiešām ir tikai atsevišķi izņēmumi.

Māksla lēti nopirkt grāmatas. Varbūt kādam noderēs

Īstenībā nekādas mākslas nav – viss ir pavisam vienkārši. Taču, ne reizi vien pārspriežot ar paziņām citvalodu grāmatu iegādi, man radies iespaids, ka grāmatu meklēšanas sākums un visagala pēcgals ir amazon.com. Ja amazons’s atrod vajadzīgo grāmatu – viss, punkts, tālāk nav jēgas meklēt, jāmaksā amazon’a pieprasītā cena. Tas tiesa, ka amazon’s ir lielākā un labākā interneta grāmatbode, kurā atrodams gandrīz viss, kas beidzamajos gados angļu valodā publicēts. Tāpat skaidrs, ka visu laiku bestselleri, klasika un paperback daiļliteratūra tur nopērkama tiešām lēti. Tomēr, ja vajag kādu visai specifiskas ievirzes grāmatu, kas publicēta mazā tirāžā, vai, teiksim, pirms gadiem izdotu mākslas albumu, ieraugot amazona’a cenu, acis klusā izmisumā izbīdās uz kātiņiem: daudzi desmiti un nereti vairāki simti dolāru. Taču amazon’s nav vienīgais – pasaulē ir bez sava gala antikvariātu un grāmatveikalu, kuros vajadzīgā grāmata nopērkama divas, trīs, četras, reizēm pat desmit reizes lētāk – protams, lietota, un, kas ir pats svarīgākais, šīs grāmatbodes ir saslēgtas vienotā tīklā.

Bez garas pļāpāšanas – uzskatāms piemērs. Savajadzējās, lūk, ko: Susane Strong, The Arts of the Sikh Kingdoms, 1999. Ejam uz amazon’u. Kā ar mietu pa pieri:

Turklāt pat par šīm kodīgajām cenām amazon’s uz Latviju negrib sūtīt, bet elektroniskā varianta šai grāmatai vispār nav. Ko nu? Pavisam vienkārši: atveram abebooks.com (lai pirktu grāmatas, tur jāpiereģistrējas), ierakstam meklētājā nepieciešamās grāmatas datus – un atveras lietoto grāmatu saraksts: The Arts of the Sikh Kingdoms, sākot no $10. Protams, plus pārsūtīšanas cena, kas parasti ir ap $10 – 15. Man paveicās – The Arts of the Sikh Kingdoms nopirku kādā Kanādas antikvariātā (abebooks meklē 30 valstu grāmatbodēs), kurā pārsūtīšanas cena bija vēl mazāka, tāpēc grāmata – starp citu, paprāvs, ilustrēts mākslas albums – kopumā izmaksāja tikai $16. Gan jārēķinās, ka grāmatas stāvoklis nebūs ideāls – var gadīties, ka tā ir krietni apbružāta, varbūt iepriekšējais īpašnieks tajā atstājis kādas piezīmes vai vēl kas cits. Tirgotājs aprakstā parasti norāda defektus. Kas ir īpaši ērti – ar abebooks meklētāju grāmatas var uzreiz automātiski sakārtot pēc Lowest total price (t.i.., zemākā grāmatas+pārsūtīšanas cena).

Tāpat abebooks ir glābiņš tajos gadījumos, kad amazon’s rāda, ka vajadzīgā grāmata gan ir, taču ne amazon’ā, bet nopērkama no cita grāmattirgotāja (visbiežāk tā gadās ar krietni pavecām grāmatām). Parasti amazon’s šādos gadījumos atsakās uz Latviju sūtīt. Caur abebooks viegli iespējams atrast tās pašas grāmatbodes, kuras uzrāda amazon’s, un grāmatu iegādāties tiešā ceļā bez jebkādiem šķēršļiem. Vēl – caur abebooks var tikt pie grāmatām ne tikai angļu, bet arī vācu, franču, itāļu, spāņu un vēl dažās citās valodās; gan nezinu, cik plašs ir Eiropas piedāvājums.

Līdzīgi servisi: BookFinder, aLibris, bet, cik esmu mēģinājis, salīdzinājumā ar abebooks tie izmet laukā krietni mazāku rezultātu skaitu.

Pirmie grāmatu pirāti Latvijā

Visupirms atļaušos citēt pats sevi, ko rakstīju apmēram pirms pusgada: „Protams, Latvijā grāmatu pirātisms neeksistē, taču tas nebūt nenozīmē, ka tas nevarētu rasties. Grāmatu pirāti – šis jēdziens nebūt neapzīmē kādu slepenu, noziedzīgu un plaši sazarotu organizāciju ar normālam cilvēkam neizprotamiem mērķiem un milzīgiem līdzekļiem, kas tiek ieguldīti šo mīklaino mērķu sasniegšanai. (..) Pietiek ar trim četriem apsviedīgiem un „ideoloģiski pārliecinātiem" – information must be free! copyright must die! – čaļiem, kas šo pašu, starp citu, pilnīgi pamatoto, bet ar realitāti diemžēl īsti nesaitīto „ideoloģisko" apsvērumu dēļ ķeras pie interneta grāmatu krātuves veidošanas, ieguldot tajā savu darbu un relatīvi nelielus līdzekļus. Pa vakariem ar mājas skeneri tiek skenētas (..) grāmatas, iegūtie teksti tiek izlikti torrentu tīklos vai failu apmaiņas sevisos. Pamazām ap entuziastiem saveidojas domubiedru grupa…”

Bezmaz neticami, bet prognozes sāk piepildīties – pirms pāris dienām pie interneta apvāršņiem parādījās pirmās latviešu pirātiskās bibliotēkas aprises. Bibliotēka nodēvēta par Grāmatas elektroniskis (par brīvu) – jokainais nosaukums laikam vienkārši ir pārrakstīšanās kļūda – un atrodama šeit un arī šeit. Krātuve veidota pēc visprimitīvākā, toties ekonomiskākā un tāpēc pasaulē patlaban ļoti populārā pirātiskās produkcijas izplatīšanas principa – blogā tiek publicēti jaunumi, bet teksti izlikti failu apmaiņas serveros. Pagaidām pieejamas tikai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas grāmatas, tostarp – droši vien kā simbolisks žests – Kampanellas Saules pilsēta un Orvela 1984. Orvela sakarā žests liekas divkārši simbolisks, atceroties, ka pagājušogad amazon’s kaut kādas ar autortiesībām saistītas šļuras dēļ bez lietotāju ziņas no Amazon Kindle lasītājiem izdzēsa Orvela romānu 1984, tādējādi apliecinot, ka Lielais Brālis mūžam dzīvs (ja ir interese, par to var izlasīt, piemēram, šeit).

„Agrāk dedzināja grāmatas, tagad iznīcina digitālās bibliotēkas”

Šodien tikai arestēti e-bibliotēkas serveri. Virsrakstā liktā doma paklīda tviterī – un, grozi kā gribi, domā ir krietna tiesa patiesības. Atšķirība vien tā, ka savulaik grāmatas dedzināja ideoloģisku vai vismaz idejisku apsvērumu dēļ, bet tagad – atsevišķu iestādījumu vai personu biznesa interesēs (kas, protams, nonāk konfliktā ar sabiedrības interesēm).

Tālāk – drūma anekdote par sazvērestību teoriju darbībā. Šodien, 18. martā notika Vairas Vīķes-Freibergas jaunākās grāmatas – eseju krājuma Kultūra un latvietība prezentācija. Grāmatu izdeva apgāds Karogs, biju tās redaktors un piedalīgs arī izdošanas procesā. Tāpat tieši šodien apmēram trešā daļa Kultūras un latvietības teksta (ievads un trīs nodaļas) bez maksas kļuva pieejama e-bibliotēkā. Protams, ar autores atļauju, par ko ar e-bibliotēku tika noslēgts līgums. Jebkurš lasītājs varēja iepazīties ne tikai ar tradicionālajām un parasti bezjēdzīgajām reklāmas frāzēm preses relīzē vai uz grāmatas ceturtā vāka, bet arī ar plašiem grāmatas fragmentiem un lēnā garā izspriest, vai viņam šī grāmata patiešām nepieciešama savā plauktā, vai varbūt viņš bez tās lieliski iztiks. Vairākos portālos parādījās arī saites uz Kultūras un latvietības tekstu. Izdevēju viedoklis bija absolūti skaidrs un nepārprotams: tas, ka grāmatas daļa pieejama bez maksas un jebkuram lasītājam, tikai vairos grāmatas kā fiziska priekšmeta popularitāti un tātad krietni paplašinās potenciālo pircēju loku. Drīzā laikā bija iecerēts grāmatu pilnībā ievietot e-bibliotēkā (lai nerastos pārpratumi, atkal piebildīšu – ar autores ziņu un noslēdzot ar viņu atsevišķu līgumu). Savā ziņā tas bija iecerēts kā drusku simbolisks žests – paraugs vienai no iespējām, kā sadarboties e-bibliotēkai un izdevējam. Šādas un arī citādas sadarbības iespējas tika piedāvātas arī citiem izdevējiem, turklāt pagaidām bez maksas, bet bēdīgā kārtā tā lielākoties ir publika, kurai slinkums pakustināt smadzenes, jo vienkāršāk ir neredzēt, ka aiz loga jau labu brīdi ir XXI gadsimts.

Kultūras un latvietības teksts līdz ar relīzi e-bibliotēkas pirmajā lapā paspēja ieraudzīt dienasgaismu. Bet – tikai īsu brīdi, jo jau pēc nedaudzām stundām e-bibliotēkas serveri tika arestēti. Sazvērestību teorijas adepti gluži loģiski varētu vaicāt: vai tā tiešām ir nejauša sakritība, ka uzreiz pēc Vairas Vīķes-Freibergas Kultūras un latvietības ievietošanas e-bibliotēkā tā tika aizklapēta ciet? Vai varbūt tomēr ir kādi „noslēpumaini spēki” vai kas tamlīdzīgs iz sazvērestību teorijas arsenāla, kas ieinteresēti, lai grāmata par kultūru un latvietību nebūtu brīvi pieejama? Anekdote, protams, lai arī drūma. Taču neesmu šo teoriju piekritējs un drīzāk saskatu te vēl kādu ironiski simbolisku padarīšanu. Proti, tipiski latviskās īpašības – aprobežotība, muļķība, nespēja redzēt tālāk par „savu kaktiņu, savu stūrīti”, skaudība, klajš merkantīlisms (vajadzīgo pasvītrot) – vēršas pret kultūru. Turklāt vēršas ar visprimitīvākajiem līdzekļiem, kādi vien iedomājami. Ar mūsdienīgi modificētiem grāmatu sārtiem. Laikā, kad šī pati latviešu kultūra tiek cītīgi drāzta no visiem galiem.

Uzreiz pēc tam, kad uzzinājām, ka e-bibliotēka slēgta, impulsīvi un tāpēc varbūt pārāk emocionāli uztapa manis un Noras Ikstenas parakstīta protesta vēstule. Tā lasāma e-bibliotēkas pagaidu lapā, bet pārpublicēšu arī šeit, īpaši tāpēc, ka pagaidām man nav nekas daudz piebilstams. Joprojām verd niknums un gribas dažam subjektam iekraut ar sūdainu mietu pa pieri.

„No šodienas lasītājiem nav pieejama Ideju Foruma bibliotēka http://e-biblioteka.lv/. Mums nav zināms, kādas organizācijas vai cilvēki ir radījuši situāciju, ka e-bibliotēka nav pieejama, bet mēs gan kā e-bibliotēkā pārstāvētie autori, gan kā tās lasītāji, gan arī kā grāmatizdošanā iesaistītas personas kategoriski iebilstam pret šādu rīcību.

Pirmkārt, e-bibliotēka padarījusi lasītājiem pieejamas mūsu grāmatas, kas publicētas pirms daudziem gadiem un jau sen vairs nekur nav iegādājamas un lielākoties nav atrodamas arī parastajās bibliotēkās. Vēl jo svarīgāka šī iespēja ir laikā, kad daudzi Latvijas iedzīvotāji atrodas ārpus Latvijas un viņiem latviešu grāmatas vispār nav pieejamas.

Otrkārt, par šo grāmatu lasīšanu e-bibliotēkā mēs saņemam atlīdzību atkarībā no lasījumu skaita. Loģiski, katra diena, kad mūsu grāmatas nav pieejamas, samazina šīs atlīdzības apjomu. Mēs uzskatām, ka šīs organizācijas vai cilvēki, kas vērsušies pret e-bibliotēku, faktiski ir mūs apzaguši.

Treškārt, e-bibliotēku mēs izmantojam ne tikai kā „vienkāršie lasītāji”, bet arī tiešajā darba procesā – rakstot esejas, recenzijas, literatūrkritiskas apceres, tāpat pieeja e-bibliotēkas plašajiem fondiem un meklēšanas iespējas ir ārkārtīgi svarīgas tīri literāro darbu tapšanā.

Ceturtkārt, uzskatām, ka e-bibliotēka, neraugoties uz tās īsto pastāvēšanas laiku, veic un jau paveikusi milzīgu darbu mūsu daiļrades reklamēšanā, ar to iepazīstinot lasītājus, kas līdz šim par daudzām mūsu grāmatām varbūt pat nezināja, līdz ar to paplašinot mūsu turpmāko grāmatu potenciālo pircēju loku.

Patlaban visas šīs iespējas ir liegtas. Uzskatām, ka spēki, kas šo situāciju izraisījuši, vēršas pret mums gan kā pret rakstniekiem, gan kā pret lasītājiem.

Nora Ikstena, Guntis Berelis”

Autora skats uz e-bibliotēku. III

Autos, izdevējs, e-bibliotēka loģikas mērcē

Visupirms atgriezīšos pie šās sērijas pirmā raksta sākumā pieteiktās tēmas. Tātad – komentējot Paula Bankovska rakstu, Vladis Spāre apgalvo – un, pieļauju, viņa apgalvojumā iekodētas arī daudzu izdevēju bažas: „Kad viss būs par velti un divu peles klikšķu attālumā, tad autori vairs nesaņems neko, jo izdevniecības, kas kaut ko viņiem vēl maksāja, noies pa burbuli.” Rodas, manuprāt, loģisks jautājums: cik tālāk ir divi peles klikšķi par, teiksim, 200 metriem, divām tramvaja pieturām vai divdesmit kilometriem, kas lasītāju šķir no tuvākās bibliotēkas, kurā viņš šo pašu grāmatu tieši tāpat saņems par pliku velti? Galu galā – kāpēc ļauži vispār pērk grāmatas un izdevēji nav jau nogājuši pa burbuli, ja grāmatas bez maksas var paņemt tuvākajā bibliotēkā?

Protams, ir skaidrs, ka šis potenciālais lasītājs pārsvarā ir ārkārtīgi slinks radījums, kas vajadzīgās grāmatas meklējumos nav spējīgs pārvarēt pat 200 metrus, nemaz nerunājot par 20 kilometriem, bet, vienalga, jautājums paliek: tātad problēmas būtība meklējama attālumā līdz bibliotēkai? Citiem vārdiem, informācijas pieejamībā (vienkāršības labad uz mirkli aizvietosim krietni plašāko grāmatas jēdzienu ar visām tam piemītošajām kulturoloģiskajām un sadzīviskajām asociācijām ar neitrālo informācijas jēdzienu, kas raksturo tikai vienu no grāmatas funkcijām)? Vēlreiz Vladis Spāre – šoreiz komentārā manam rakstam: „Parastā bibliotēkā ir ierobežots eksemplāru skaits, labi, ja 2-3 eks katrā. Var nākties stāvēt rindā, kas arī mudina nopirkt reālu grāmatu, nevis gaidīt. Nav tādas bibliotēkas, kurā var minūtes laikā paņemt 100000 vienas un tās pašas grāmatas eksemplārus, kā tas ir ebibliotēkā. Izdevēji nekad nav cīnījušies pret parastajām bibliotēkām tieši šī iemesla dēļ, ka tur ir ierobežota pieeja grāmatām, tik ierobežota, ka negrauj biznesu.”

Ja, piemēram, bibliotēkā ļauži, salasījušies par Baltijas Asamblejas balvu, sastājas rindā uz Ingas Ābeles Paisuma vienīgo eksemplāru (ar noteikumu, ka bibliotēkai ir bijis pietiekoši daudz naudas un bibliotekāram puslīdz sakarīga nojēga par literārām vērtībām, lai iegādātos vienu šā romāna eksemplāru) un gaida mēnesi vai divus – tā ir viscaur gaiša un pozitīvi vērtējama situācija, kas gan izdevējam neļauj noiet pa burbuli, gan ļauj drusku nopelnīt autoram? Loģika, maigi izsakoties, satriecoša un prātu apžilbinoša, pat ja aizmirstam, ka Latvijā pēc IFB rēķiniem ir ap 150 000 potenciālo lasītāju, kuriem dažādu veselības problēmu dēļ bibliotēkas apmeklēšana ir apgrūtināta vai pat neiespējama. Gluži vai tikpat satriecoša kā valsts kultūrpolitiskā loģika, kas teic, ka, jā, Nacionālajā bibliotēkā gan būs arī Digitālā bibliotēka, bet liela daļa no tās tekstiem būšot pieejama tikai no bibliotēku datoriem. Tas tiešām prātam neaptverami – ir digitalizēts teksts, ir tehnoloģija, kas faktiski bez maksas to ļauj nogādāt līdz lasītājam, ir valsts, kurai it kā būtu pienākums rūpēties par informācijas pieejamību un kurai ne santīma nav jāiegulda, lai šo informāciju patiešām padarītu reāli pieejamu – nevis atkarīgu no attāluma līdz bibliotēkai un no bibliotēkas darba stundām. Vārdu sakot, slima suņa murgi ne civilizācija.

Autora skats uz e-bibliotēku. II

Autors uz grāmatu kaudzes un pirāts aiz apvāršņa

Kā lasītājs es allaž ar rokām un kājām esmu bijis par grāmatu pirātismu. Manā datorā ir ap 50 gigabaitu grāmatu, kopskaitā ap 80 000 tekstu, no kuriem lielākā daļa ir pirātiski – un tātad to autori no manis nav saņēmuši ne santīma. Absurds? Protams, ka absurds. 99% no šīm grāmatām neesmu lasījis, nekad nelasīšu un nemaz nespēju izlasīt, lai vai lasītu trakā tempā 24 stundas diennaktī 365 dienas gadā. Īstenībā man šīs grāmatas nav vajadzīgas un lielākā daļa nekad nebūs vajadzīga. Absurds manā datorā vienkārši ir reālās pasaules absurda spogulis. Visi šie teksti vākti un krāti ilgus gadus ar domu – gan jau kādreiz noderēs, un brīdī, kad nu beidzot savajadzēsies kādu noteiktu tekstu, es to cituviet nekādi nevarēšu sadzīt rokā. Jo – par šo tekstu esamību elektroniskā formātā neviens nav parūpējies. Nedz grāmattirgotājs, nedz izdevējs, kaut gan man nav ne mazāko iebildumu vai kādu citu kavēkļu vajadzīgo grāmatu nopirkt un tādējādi papildināt gan autora, gan izdevēja, gan tirgotāja makus. Protams, varu vajadzīgo grāmatu pasūtīt amazon’ā vai kur citur, bet tādā gadījumā to nāksies gaidīt nedēļām vai mēnešiem ilgi (reiz nācās gaidīt deviņas nedēļas). Visticamāk, ja es jebkurā brīdī varētu iegādāties jebkuru grāmatu e-teksta formātā, viss šis e-tekstu vākums manā datorā gluži vienkārši zaudētu jēgu, turklāt beidzamā gada laikā pirātisko grāmatu plūsma kļuvusi tik neaptverami plaša, ka esmu jau atmetis ar roku cerībām puslīdz tai izsekot, nemaz nerunājot par to, lai no šīs straumes atlasītu pērles kaut kādai nenoskārstai tālas nākotnes vajadzībai.

Maza atkāpe. Aizvakar uzrakstīju iepriekšējo rindkopu un atliku rakstu malā, nebija laika piebeigt. Un – sakritība – jau dažas stundas vēlāk realitāte krietni koriģēja tekstu, jo internetu caurskrēja ziņa, ka no 10. novembra amazon.com vairāk nekā 300 000 e-grāmatas nopērkamas no jebkura datora, arī Latvijā. Lai pie tām piekļūtu, vairs nav nepieciešams e-lasītājs Amazon Kindle, kas piesaitēts ASV mobilajam tīklam; e-grāmatas var iegādāties un ar Kindle for PC programmu lasīt datorā. (Izmēģinājumam nopirku Peter. S Wells, Barbarians to Angels. The Dark Ages Reconsidered: grāmatas pirkšana noris uz mata tāpat kā pērkot papīra grāmatas, pēc tam teksts automātiski lejuplādējas prc formātā; fails ir aizsargāts, to iespējams atvērt tikai ar Kindle for PC, kas nepavisam neatstāja ērtas un pārdomātas programmas iespaidu. Kā novākt DRM, lai grāmatas varētu lasīt ar sakarīgāku programmu, – vēl nenoskaidroju. Eiropas pircējiem nākas maksāt dārgāk – pie cenas nāk klāt PVN. Pat teksti, kas amazon’ā un jebkurā citā e-bibliotēkā lejuplādējāmi par brīvu, pērkot no Eiropas maksā $ 2.30.) Šim notikumam vērts pievērst uzmanību arī tāpēc, ka amazon’ā atšķirībā no citām e-grāmatbodēm, tostarp arī lielākā konkurenta Barnes&Noble, kas pārsvarā tirgo tikai daiļliteratūru, iegādājams arī milzīgs daudzums humanitāro zinātņu grāmatu, bet, cik sapratu, diemžēl tikai ASV un Kanādas autoru darbi. Taču, lai vai kā, šī gigantiskā krājuma pieejamība visā pasaulē ir milzīgs solis uz priekšu e-tekstu un e-lasīšanas attīstībā un liecina, ka 1) Ideju Foruma bibliotēka patiešām parādījusies īstajā laikā, un to, drusku patētiski izsakoties (un neiedziļinoties atšķirībās starp e-grāmatu veikalu un e-grāmatu bibliotēku), bezmaz var uzskatīt par ļoti efektīgu Latvijas atbildi amazon’am; 2) mana pirātiskā e-tekstu bibliotēka patiešām pamazām zaudē jēgu.