Anna Raisa “Velns Memnohs”

Anna Raisa. Velns Memnohs. No angļu val. tulk Ilze Eglīte. R., Alberts XII, 1998

Pirms pievēršamies Annai Raisai un viņas romānam Velns Memnohs, maza atkāpe par vampīru ekspansiju literatūrā. Vampīru cilme meklejama Vidējos Austrumos, no kurienes tie viduslaikos ieceļoja Rietumeiropā. Visupirms vampīri atrada patvērumu pie slāvu ciltīm (vārds „vampīrs” cēlies no krievu упирь) Rakstos pirmais vampīrs minēts 1047. gadā kādā krievu hronikā. Ilgu laiku vampīrs bija tipisks folkloras personāžs, kamēr 1734. gadā tika publicēta anglosakšu poēma Fenu vampīrs, pirmais drukātais vampīru literatūras paraugs. 1819. gadā ārsts un Bairona draugs Džons Polidori (1795 — 1821) vampīru iedzīvināja stāstā Vampīrs, tomēr līdz pat XIX gadsimta beigām neradījums literatū­rā bija samērā rets viesis. Šeit var minēt Tomasa Presta avīžu romānu Vampīrs Vārnijs (1847) un Seridana Le Fanū Kamillu (1872) — darbus, kas tika aizmirsti drīz pēc to publicēšanas. Toties jo plaši vārti vampīriem tika atvērti 1897. gadā, kad iznāca Brema Stokera slavenais romāns Drakula (latviski — 1994). Jāpiebilst, pārmēru plaši, jo vampīru iebrukums bija tik daudzskaitlīgs, ka tie uzreiz pārgāja viszemākās raudzes triviālās literatūras arsenālā, turklāt Brems Stokers vampīru paražas un īpatnības bija aprakstījis tik plaši un vispusīgi, ka citiem rakstniekiem nācās grūti atrast šajā tēmā ko jaunu. Neviens sevi cienošs šausmu literatūras rakstnieks neķērās klāt vampīriem, atstājot tos diletantiem un amatniekiem. Vampīrus neatrast nedz Hovarda Lavkrafta, nedz Šērlijas Džeksones, nedz lorda Danseni, nedz Leo Peruca darbos. Arī dzīvie klasiķi — Klaivs Bārkers, Stīvens Kings, Pīters Straubs un Dīns Kūncs — metuši tiem līkumu, ja neskaita Kinga jaunībā sarakstīto romānu Seilemas liktenis (1975), kas nav nekas vairāk kā variācija par Drakulas tēmu. Vārdu sakot, ja arī kāds daudzmaz nopietni uztverams rakstnieks izklaidējās ar vampīriem, tad lielākoties tā bija šās banālās tēmas ironiska apspēlē.

Viljams Goldings “Smaile”

Viljama Goldinga meistardarbs

Viljams Goldings. Smaile, romāns, no angļu val. tulk. Mārtiņš Poišs. R., AGB, 1998

Viljams Goldings Smaile Deviņdesmito gadu sākumā izdevniecība Avots bija ieplānojusi izdot Viljama Goldinga darbu izlasi. 1987.gadā latviski jau bija iznācis viņa pirmais romāns Mušu valdnieks, kas, Anglijā publicēts 1954. gadā, atnesa līdz tam literatūrā nezināmajam Solsberijas skolotājam pasaules slavu. Izlasē bija paredzēts ietvert trīs tā saucamajā Goldinga daiļrades pirmajā posmā sacerētus romānus – Pinčeru Mārtinu (1956), Brīvo krišanu (1959) un Smaili (1964). Romānus iztulkoja Mārtiņš Poišs. Taču tad valsts izdevniecības sāka putēt laukā, labā iecere pačibēja un Goldinga romāniem, kā jau tas izcilām grāmatām mūslaiku Latvijā piedien, gadiem nācās klīst garus ceļus citos apgādos. Brīvo krišanu 1994. gadā izdeva Preses nams, nu iznākusi Smaile, vēl palicis Pinčers Mārtins. Maz cerību, ka tuvākajā laikā parādīsies kāds no astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados sarakstītajiem Goldinga romāniem, kas ir stipri atšķirīgi no viņa daiļrades pirmā posma darbiem.

Viljams Goldings (1911 – 1993) publicēja 12 romānus, ar tiem iekļūdams XX gadsimta literatūras dižgaru panteonā; Smaile ir viņa pazīstamākais darbs, kas 1983. gadā sagādāja autoram Nobela prēmiju. Savā ziņā tā ir romānistikas paraugstunda: rakstīdams par gotiskas katedrāles torņa celtniecību, autors arī savu romānu darinājis līdzīgu gotikas šedevriem: viss ir funkcionāls, lakonisks, augšuptiecošs, uz vienu mērķi vērsts, un tai pašā laikā eleganti izstrādāts; romāns ir XX gadsimta prozai neraksturīgi vienkāršs – gan sižetiski, gan kompozicionāli, bet vienlaikus fantastiski sarežģīts – katrai smalkākajai niansei ir sava nozīme, un arī šķietami tikai dekoratīvajiem elementiem piemīt slēpta jēga (gluži tāpat kā gotisko katedrāļu akmens mežģīņu vijumi bija ne tikai rotājumi, bet tiem piemita arī sakrāla jēga); romāns ir pilnībā pabeigts, taču tas turpinās Goldinga daiļrades izraisītajos interpretāciju plūdos.

Continue reading

Pēters Hēgs “Sieviete un pērtiķis”

Cilvēks varbūt ir mazsaprātīgs pērtiķis

Pēters Hēgs. Sieviete un pērtiķis. No dāņu val. tulk. Inga Mežaraupe. R., Atēna, 1998

image Pagājušogad apgāds Atēna izdeva Pētera Hēga pirmo romānu Smillas jaunkundzes sniega izjūta, kas, Dānijā publicēts 1992. gadā, atnesa autoram pasaules slavu. Nu – Hēga pagaidām beidzamais romāns Sieviete un pērtiķis (1996), apjomā uz pusi mazāks, bet tikpat iespaidīgs. Aizdomīgi cilvēkveidīgās, mūžamežos mītošās radības iejūsmina ļaužus ne vien zoodārzos, bet lāgiem iedvesmo arī uz literāru darbu radīšanu – lielākoties par to, ka evolūcija cilvēku no pērtiķa nekur tālu nav aizvadījusi. Piemēram, romantisma ziedu laikos Vilhelms Haufs par šo tēmu sarakstīja klasisko noveli Jaunais anglis, kurā stāstīts par to, kā cilvēka drēbēs ieģērbta pērtiķa manieres savaldzina provinciālas pilsētiņas iedzīvotājus. Arī Jānis Ezeriņš ir sacerējis noveli Mērkaķis: kāda dāma iemīlas apburoši vīrišķīgā mērkaķī, ko uz masku balli atvedis cirka direktors. Tātad Pētera Hēga izvēlētie spēles noteikumi – sastatīt divas šķietami tik bezcerīgi attālinātas būtnes kā sieviete un pērtiķis – pazīstami jau krietni sen, taču šoreiz autors tos izgriež ar oderi uz āru un projicē globālos mērogos, tiesa gan, pēcgalā nonākdams atpakaļ pie vecumvecās morāles.

Zvēru ķērāji atved uz Angliju nezināmas sugas pērtiķi, kuram izdodas izbēgt. Pērtiķi notver, viņš nonāk angļu aristokrāta un zoologa Ādama Bērdena savrupmājā, pērtiķis tiek pētīts un analizēts, ap viņu vijas visādas intrigas, ar viņa palīdzību tiek bruģētas karjeras taciņas utt. Turpat blakus ir arī sieviete, Bērdena sieva no Dānijas (romāna vienīgā saikne ar Dāniju, protams, neskaitot to, ka tas sarakstīts dāniski), slepenā alkoholiķe Madelēna – zināmā mērā ekstravagantās Smillas jaunkudzes līdziniece, vismaz tai ziņā, ka arī Madelēnai izdodas savērpt aizraujošu detektīvintrigu visur, kur vien viņa sper savu kāju. Taču romāna sākumā Madelēna ir tikai viena no vīra zoodārza iemītniecēm; ja patīk, Madelēnu var uztvert kā plaši izplatītās mūsdienu sērgas – garlaicības un dzīves apnikuma – iemiesojumu. Gādība par pērtiķi un ar viņu saistītās detektīvekspedīcijas birokrātijas labirintos Madelēnu izsit no ikdienišķās alkoholizētās rutīnas, vienlaikus iepazīstinot lasītāju ar šo smieklīgi baismīgo – vai baismīgi smieklīgo – veidojumu, ko dēvē par mūslaiku civilizāciju. Realitātes nav, valda vienvienīga fikcija – imitācija, sociālie priekšraksti, iedomas un aizspriedumi, kas dīvainā kārtā kļuvuši gluži vai taustāmi reāli.

Annai Blūmai. Vācu dadaistu dzejas izlase

Leģenda par svētās govs asti

Annai Blūmai. Vācu dadaistu dzejas izlase. Latviskojusi Jana Vērdiņa, Rīga, Enigma, 1997

Mazā grāmatiņa Annai Blūmai visādā ziņā ir ievērības vērta. Pagājušogad tā saņēmusi Klāva Elsberga prēmiju, turklāt pirmo reizi desmit gados prēmija piešķirta nevis oriģināltekstam, bet atdzejojumam. Otrkārt, Annai Blūmai ir starp tām uz pirkstiem skaitāmajām (es nepārspīlēju) atdzejas grāmatām, kas izdotas deviņdesmitajos gados. Bez tam tā, liekas, vispār ir pirmā atdzejas grāmata latviešu valodā, kas nav viena autora vai kādas tautas dzejas izlase, bet gan veltīta literāram virzienam. Un, visbeidzot, Annai Blūmai uzmanības centrā ir dadaisms – dzeja, kas, ja neskaita nelielu publikāciju Avotā pirms gadiem desmit, vispār nav latviskota. Vienīgais trūkums – ieskats dadaismā ir pārlieku pieticīgs: tikai četru autoru 27 dzejoļi un Hugo Balla Manifests I dadas vakaram Cīrihē 1916. gadā; vēl – atdzejotājas ievads, īsas ziņas par autoriem un Tristana Carā Kā dabūt gatavu dzejoli dadaistu gaumē Klāva Elsberga atdzejojumā. Nav gan īsti saprotams, kālab par Tristanu Carā nav biogrāfisko ziņu, jo šis rumāņu cilmes francūzis, viens no dadas un pēcāk arī sirreālisma iedvesmotājiem, bija pietiekami liela mēroga figūra, lai izpelnītos kādu rindkopu (starp citu, pieļauju, ka Carā ir adekvāts oriģināla Tzara latviskojums, tomēr tas var radīt jūkli, jo enciklopēdijās un personu rādītājos pirmām kārtām tomēr tiks meklēts Tzarā vai Tcarā).

Dadaisms radās Cīrihē 1916.gadā (dadaistiskas izdarības, piemēram, Marsela Dišāna ready made, bija pazīstamas jau vismaz desmit gadus); pēcāk tas izplatījās visā Vācijā un tika eksportēts arī uz Parīzi un Ņujorku. Nu jau šis modernisma dzimšanas posms tapis leģendārs un zināmā mērā izraisa nostalģiskas izjūtas – tolaik vēl varēja atļauties provokācijas un skandālus, varēja brīnumjauki apspļaudīt publiku, kas trakoja – nevis aiz sajūsmas, bet aiz niknuma, turklāt izdevās pat vispieticīgākās provokācijas, iekļūdamas modernisma antoloģijās. Vienlaikus ar dadaismu visā Eiropā pastāvēja ekspresionisms, Itālijā radās futūrisms, Spānijā – ultraisms, Krievijā – virziens, kas arī ieguva futūrisma apzīmējumu; mazliet vēlāk Francijā ar aktīvu dadaistu un ultraistu līdzdalību piedzima sirreālisms.

„Kas ir dada? Māksla? Filozofija? Politika? Ugunsdrošības noteikumi? Vai arī: valsts reliģija? vai dada ir enerģija? bet varbūt dada ir Nekas, t.i., dada ir Viss?” jautāja Rauls Hausmanis, viens no dadas inspirētājiem (viņa kolāža aplūkojama uz grāmatas vāka). Savukārt Tristans Carā izteicās mazliet precīzāk: „Loģikas iznīcināšana – dada (..); sociālās hierarhijas iznīcināšana – dada; atmiņas nāve – dada; nākotnes nicināšana – dada.” Un vēl: „Visviens, kādā vārdā to dēvēt, dada, bebe, sisi, ololo – būtība paliek tā pati.” Jēdziens „dada” pretstatā, piemēram, futūrismam vai sirreālismam, neko neizsaka – tas ir nejauši izvēlēts vārds. Tikai dīvainas sakritības dēļ izrādījās, ka Āfrikas krū cilts valodā tas nozīmējot svētās govs asti.

Grāmatā Annai Blūmai – Kurta Švitersa antiestētiskās provokācijas un haotiskās vārdu spēles (viņš arī sacerējis dzejoli Annai Blūmai). Pretstatā Švitersam, kurš dadaistiskās jaunības ideālus (vai ilūzijas) saglabāja līdz pat nāvei 1948.gadā, Hanss Arps bija krietni daudzpusīgāks – viņš iekļāvās gan ekspresionismā, gan dadaismā, gan sirreālismā, vienlīdz veiksmīgi rakstīja dzeju, gleznoja, veidoja kolāžas un skulptūras. Lasot viņa dzejoļus, jau no pirmā acu uzmetiena skaidrs, ka sirreālisms neradās tukšā vietā un ne no kā. Hugo Balls – no viņa tikai divi teksti – pūlējās radīt neesošu valodu, kas, nepasakot neko, izteiktu visu (līdzīgā virzienā tobrīd Krievijā strādāja Hļebņikovs, kuru savulaik tulkojis Uldis Bērziņš): „gadji beri bimba glandridi laura lonni cadori…” Taču visiespaidīgākās ir Riharda Hīlzenbeka apokaliptiskās vīzijas un redzējumi no krājuma Fantastiskās lūgsnas, kuras latviskot laikam nav bijis viegli – tomēr tas izdevies veiksmīgi.

Dadas posms nebija ilgs – aptuveni līdz 1922.gadam; tiesa, tēlotājmākslā, teātrī un kinematogrāfā svētās govs aste vēzējās krietni ilgāk. Provokācija, skandāls, šoks, ekscentriski izlēcieni – tas viss drīzāk bija dadas virsējais un redzamākais slānis. Būtība bija nopietnāka. Proti, dada līdz ar pārējiem „ismiem” ar vēl nebijušu vērienu formulēja XX gadsimta kultūras centrālo problēmu: vai skaistais, labais, harmoniskais patiesībā nav tikai mīts, nerakstīta kultūras radītāju un patērētāju vienošanās par to, kam jābūt kultūrai? Vai mākslinieka cienīgs nav arī atbaidošais, antiestētiskais, haotiskais? Bez šaubām, šī problēma var pastāvēt tikai jautājuma formā – un tā joprojām pastāv. Tomēr, pats galvenais, dada apliecināja vienu no kultūras paradoksiem: kultūrā jebkura destruktīva darbība – dadaismam destruktīvā potenciāla ziņā retais „isms” var stāvēt blakus – tā pati radīšana vien ir. Dažkārt ir vērts palaist kultūrā šādu svēto govi, lai tā ar savas astes vēzienu atgrieztu kultūru pirmsākuma haosa stāvoklī. Un tagad jau grūti pateikt, kas svarīgāks – paši dadaistu darbi (manuprāt, tie, kā jebkura galējība, faktiski ir tikai ilustrācija literatūras vēstures mežģījumiem) vai leģenda par dadu.

Diena, 22.01.1998

Ludvigs Vitgenšteins “Filosofiskie pētījumi”, Jānis Vējš “Versija par Vitgenšteinu”

Kur saprātīgs filozofs savu kāju nesper

Gandrīz vienlaikus pagājušā gada nogalē iznāca Jāņa Vēja Versija par Vitgenšteinu un paša Ludviga Vitgenšteina Filosofiskie pētījumi. Versija par Vitgenšteinu ir neliela grāmatiņa, kurā autors trīs nodaļās aplūko Vitgenšteina biogrāfiju un analizē abus dzīves laikā izdošanai gatavotos darbus – Loģiski filosofisko traktātu un Filosofiskos pētījumus; pielikumā lasāmi fragmenti no Vitgenšteina Dažādām piezīmēm, kas publicētas 1977. gadā. Savukārt Filosofiskie pētījumi līdz ar pamatīgu tulkotāju pēcvārdu izdota Sorosa fonda-Latvija iedibinātajā un balstītajā filosofisko tekstu tulkojumu sērijā Cilvēks un sabiedrība.

Visa Vitgenšteina dzīve, teksti un arī viņa darbu uztvere ir vienvienīga paradoksu virkne. Par viņu mēdz teikt trafareto frāzi: Ludvigs Vitgenšteins (1889 – 1951) ir viens no XX gadsimta izcilākajiem filosofiem. Un tomēr – diez vai ir vēl kāds mūslaiku domātājs, kurš tik apbrīnojami stūrgalvīgi darījis visu, lai būtu nezināms un nepazīstams, vismaz plašai publikai. Kaut arī Vitgenšteina dzīve ritēja visai rāmi, bez ārēji efektīgiem satricinājumiem un piedzīvojumiem, tomēr mūsdienās tā, maigi izsakoties, tiek ķidāta pa cīpsliņai, pie tam dažkārt visai neētiskā veidā (ir lasīti apcerējumi, kuros rūpīgi tiek analizēts Vitgenšteina homoseksuālisms). Pieticība un pelēcība tiek mitoloģizēta – gluži tāpat kā Kafkas biogrāfija (starp citu, abi cēlušies no tā kuriozā, bet kultūrai ārkārtīgi auglīgā veidojuma, ko dēvēja par Austroungārijas impēriju; laikā, kad Vitgenšteins strādāja pie Loģiski filosofiskā traktāta, Kafka rakstīja savus romānus – un abi pat nenojauta, ka pēc nāves pārtaps bezmaz kulta figūrās); jo mazāk Vitgenšteins tiecās būt „redzams”, jo vairāk viņu tiecas izgaismot no visiem iespējamajiem skatpunktiem.

Continue reading

Kens Kīzijs “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”

Brīvība blakus kamerā

Kens Kīzijs. Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu. No angļu valodas tulkojusi Amanda Aizpuriete. R., Jumava, 1997.

image Kena Kīzija romāns Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu ASV publi­cēts 1962. gadā. Tikko uz laimīgās literatūras laukiem bija pārcēlušies abi Nobela prēmijas laureāti, kas gadu desmitiem veidoja priekšstatu par amerikāņu literatūru: 1961. gadā no­šāvās Hemingvejs, 1962. gadā nomira Folkners. Trešais dzīvais klasiķis, arī Nobela prēmijas laureāts, Džons Steinbeks nupat bija izdevis savu pēdējo romānu Mūsu rūpju ziema (1961). Savukārt nākamais ASV nobelists Sols Belovs citu pēc cita raksta biezus romānus, kamēr lauru vainags viņam droši vien rādās tikai visslēptākajos sapņos. Selindžers, lai arī lā­giem vēl šo to publicē, jau ir dzīva leģenda un gatavojas atmest rakstnie­cībai ar roku, ko viņš arī izdara 1965. gadā. Uz slavas viļņa ir Alens Ginsbergs, Lorenss Ferlingeti un citi tā saucamās Sanfrancisko dzejas rene­sanses inspirētāji. Pie tās pašas pa­audzes (un kultūras viļņa) piederīgais Džeks Keruaks jau ir publicējis savus slavenākos romānus Ceļā (1957) un Dharmas klaidoņi (1958), pārtapdams bezmaz kulta figūrā, taču viņš raksta pārāk daudz un raksta pārāk neapvaldīti, lai par tādu patiesi kļūtu. Bītniku ekspresīvās ilūzijas jau ir pagātne; hipiju elēģiskās ilūzijas vēl tikai atradīs vienu no saviem pirmavo­tiem Kīzija romānā. Literatūrā agresīvi iebrūk ironiski erotiskais Henrija Millera pēctecis Džeimss Donlivijs. Normens Meilers joprojām pūlas izkļūt no krātiņa, ko pats bija radījis četrdesmi­tajos gados ar savu pirmo romānu Kailie un mirušie.

1961. gadā veselo saprātu izaici­na Džozefs Hellers ar romānu Lama­tas 22. Apdaiks jau ir publicējis Tru­si, bēdz! (1960) un patlaban strādā pie Kentaura (1963). Kurts Vonnegūts, dažu zinātniski fantastisku ro­mānu autors, publicē visai viduvējo Māti nakti (1962), bet teju teju jau gaidāms ģeniālais Kaķa šūpulis (1963). Kaut arī Džons Bārts un Do­nalds Bartelms straujā tempā raksta romānus, abi spēlējas uz velna parau­šanu — it kā literatūra patiesi jau būtu pagalam, tomēr par postmodernismu neviens vēl nav pat dzirdējis. Dzima Morisona un Dženisas Džoplinas vār­dus zina tikai viņu draugi; tikai nā­kamgad ASV mūzikas topus taranēs The Beatles.

Korejas karš un Makartija „raganu medības” jau liekas sens un ļauns murgs. 1961. gadā par prezidentu ir ievēlēts Kenedijs, Amerika zeļ un plaukst, visi jūsmo par reālo demokrā­tiju, kosmosā lido pirmais amerikānis, nēģeri stājas pat dienvidštatu univer­sitātēs. Taču jau pēc gada Kenediju Dalasā nošaus; tūlīt pat gaidāma Kubas „raķešu krīze”, no kuras līdz apokalipsei — viens solis. Līdz Vjet­namai — trīs gadi, līdz rasu nemieriem, kas aptvēra vai visu Ameriku, — tāpat.

Kristofers Leandors “Melnie spoguļi”

Zviedrijā, stāsta, notiekot šausmu lietas

Kristofers Leandors. Melnie spoguļi. No zviedru val. tulk. I. Balode. R., Norden, 1997

Kristofers Leandors ir jauns zviedru rakstnieks (dzimis 1962. gadā); viņa īsprozas grāmata Melnie spoguļi izdota 1994. gadā un atzinīgi vērtēta kritikā. Tas arī ir viss, kas par autoru lasāms informācijā uz ceturtā vāka. Ja nu vienīgi vēl tas, ka Leandors raksta šausmu stāstus. Man no sākta gala šis apzīmējums – šausmu stāsti – licies mazliet apšaubāms. It kā zināmā mērā pareizs; zinātājiem tas uzreiz paskaidro, ar ko viņiem darīšana. Un tomēr – jēdziens „šausmu stāsts” faktiski izsaka pliku neko (šajā iesaiņojumā var pasniegt gan vispēdīgo draņķību, gan augstākās raudzes prozu). Diez vai ar šausmu stāstiem mūslaikos kādu var šausmināt (aizkaitināt gan); reālās šausmas, kas notiek pasaulē, kurā esam nosodīti dzīvot, mēdz krietni pārspēt izdomātās. Šausmu literatūra drīzāk orientējas uz cilvēka aizapziņas sfērām, uz tiem daudzajiem „es”, kas viņā samituši un par kuriem viņam parasti nav ne mazākās jausmas. Un, protams, pirmām kārtām tā ir literatūra. Vai – stāstu stāstīšana, nodarbība, kas sevī nes atbalsis no tiem tālajiem aizlaikiem, kad vēl nebija ne rakstītu tekstu, ne paša literatūras jēdziena. Šausmu stāstu autoram jābūt šim bezgala sensenajam stāstītāja nervam – un tas nekas, ka aizlaikos stāstītājs sēdēja pie ugunskura, bet mūsdienās – pie datora.

Šausmu literatūras metropole, protams, atrodas ASV, kur izveidojusies gigantiska horror žanra industrija. Citur pieņemts meklēt vien provinciālus un vecmodīgus atdarinājumus. Tieši tāpēc Leandora profesionāli augstā līmenī izstrādātā proza man bija pārsteigums. Īstenībā nepieciešama liela uzņēmība ķerties pie šī neskaitāmas reizes profanētā, reproducētā un nodeldētā žanra. Soļosi cieši nopakaļus Stīvenam Kingam – būsi atdarinātājs. Meklēsi savas taciņas – būsi lecīgs atkritējs. Taču, izrādās, arī Zviedrijā var notikt šausmu lietas. Tik ļoti kosmopolitiskā (precīzāk, amerikanizētā) žanra nacionālo specifiku autors veido patiesi vērienīgi un iespaidīgi – ir gan skandināviskā vide un bezmaz topogrāfiski Zviedrijas pilsētu apraksti, gan arī zviedru senatnes un kultūras alūzijas. Vēl – tā nedefinējamā (hamsuniskā?) substance, kas mūsu uztverē no sākta gala saistās ar skandināvu prozu.

Kens Kīzijs “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”

Kīzijam klasiķu bēdīgais liktenis nedraud

Kens Kīzijs. Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu. No angļu val. tulk. Amanda Aizpuriete. R., Jumava 1997

image Kena Kīzija romāns Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu ASV publicēts 1962. gadā, viens no sešdesmito gadu kontrkultūras centrālajiem tekstiem, jau labu laiku iemitis literatūras visaugstākajās sfērās un kļuvis leģendārs. Taču sākums bija pavisam ikdienišķs. 1960. gadā Stenforda universitātes students Kens Kīzijs (1935), tukšās kabatas spiests, brīvprātīgi pieteicās par izmēģinājumu trusīti kādā Otrā pasaules kara veterānu hospitālī un piedalījās eksperimentos, kuros pētīja stipro narkotiku iedarbību, lai izmantotu tās garīgo slimību ārstēšanai. Eksperimenti izrādījās visai apšaubāmi, jo pēc štata gubernatora iejaukšanās tie tika pārtraukti. Pēc tam Kīzijs aptuveni pusgadu turpināja strādāt hospitālī par naktssargu un sanitāru garīgi slimo palātā. Ar pieredzēto pilnīgi pietika, lai straujā tempā tiktu sarakstīts romāns Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu. Savukārt ar romānu pilnīgi pietika, lai tā autors ietiktu amerikāņu XX gadsimta literatūras panteonā, jo pārējais Kīzija sacerētais ir visai maznozīmīgs. Romāns kļuva fantastiski populārs, jo sevišķi garmataino komunāru vidū – sešdesmito gadu pirmajā pusē sākās “puķu bērnu” laiks. Ap Kīzija māju Oregonā izveidojās svētceļnieku telšu pilsētiņa, kas drīz vien pārtapa komūnā Jautrie (vai iesilušie) palaidnieki (Merry Pranksters). Sekoja leģendārais brauciens izkrāsotā autobusā uz Ņujorku. 1963. gadā ar milzīgiem panākumiem tika izrādīta pēc romāna motīviem iestudēta luga. 1964. gadā Kīzijs publicēja otro romānu Sometimes a Great Notion, kuru, kā raksta kritika, nekādi nevarot uzskatīt par literāru sasniegumu un kuru, ja vispār piemin Kīzija daiļrades apskatos, tad labi ja ar pāris rindiņām. Taču visu veidu brīvības sludināšana pie laba gala nenoveda – romānā aprakstītajai fantasmagoriskajai Sistēmai arī realitātē ir garas rokas: kratīšanā Kīzija komūnā policija atrada narkotikas; Kīzijs bēga uz Meksiku, pēcāk slēpās Sanfrancisko pie draugiem, kur viņu 1967. gadā arestēja un notiesāja uz 10 mēnešiem cietumā.

Continue reading

Stephen King “Desperation”

Stīvens Kings sprediķo

Jau rakstīju par Stīvena Kinga romānu Roze, ērkšķu puķe, kas tikko izdots latviski. Pagājušogad publicēti vēl trīs Kinga romāni: Regulētāji (The Regulators), Zaļā jūdze un Despereišna (Desperation). Regulētājus pagaidām nav gadījies lasīt, bet Zaļā jūdze ir visai savdabīgs un, kā uzskata pats autors, veiksmīgs eksperiments. Proti, Kings, neņemot vērā izdevēju pravietojumus par skandalozu izgāšanos, reanimējis vecumveco “burtnīcu romānu” tradīciju: Zaļā jūdze iznāca sešās burtnīcās, pa vienai ik pārmēnešus, turklāt autors pat tad, kad pirmās trīs burtnīcas jau bijušas publicētas, vēl īsti neesot apjautis, pie kāda gala romāns viņu aizvedīs. Gals nav neko iepriecinošs — Zaļā jūdze ir pārmēru stiepts un diezgan garlaicīgs stāstījums par kādu uz nāvi notiesātu nēģeri, kuram piemīt dziedinātāja spējas.

Tomēr, pretstatā Zaļajai jūdzei, kas ar savu mazliet naivo vēstīšanas manieri, retrostilā ieturētajām dekorācijām (darbība noris trīsdesmitajos gados cietumā, nāvinieku korpusā) un dažiem āķīgiem sižeta pavērsieniem ir itin patīkams laika kavēklis, romāns Despereišna patiesi ir skandaloza izgāšanās. Despereišnai nav nekāda sakara nedz ar Kinga daiļrades sākumposma elegantajiem un ekspresīvajiem romāniem, nedz arī ar astoņdesmito gadu otrās puses un deviņdesmito gadu metafiziskajām konstrukcijām un “pasakām pieaugušajiem”. Vēl trakāk: Kings, šis virtuozais stāstu stāstītājs — iespējams, lielākais stāstu stāstīšanas meistars visā XX gadsimtā — pasācis sprediķot gluži vai provinces mācītāja garā.

Continue reading

Pēters Hēgs “Smillas jaunkundzes sniega izjū­ta”

Pētera Hēga prozas izjūta

Pēters Hēgs. Smillas jaunkundzes sniega izjū­ta. No dāņu valodas tulkojusi Inga Mežaraupe. R., Atēna, 1997

image Fakts, ka dāņa Pētera Hēga romāns Smillas jaunkundzes sniega izjū­ta (1992) vairākās val­stīs kļuvis par bestselleru, īstenī­bā liecina tikai to, ka grāmatizdevēji un tirgotāji jau kur tas laiks, kopš apjēguši, ka pelnīt var arī ar labu literatūru. „Sekundāri ģēni­ji” pasaules literatūras tirgū iz­nirst vai katru mēnesi. Viņi ne­būt nenodarbojas ar zemas kva­litātes lasāmvielas producēšanu —viņi rada spoži izstrādātu pro­zu, kuru lasot nudien rodas ie­spaids, ka „nav, kur piesieties”. Mūslaikos profesionālisms lite­ratūrā ir gluži ikdienišķa parādī­ba. Tas, ka mēs lasām un apjūs­mojam viņu darbus, atkarīgs ne tik daudz no attiecīgā autora rakstnieka talanta, cik no talantī­gas reklāmas, globālā grāmatu tirgus konjunktūras un tamlīdzī­giem faktoriem; galu galā — arī no nejaušībām. Līdz ar to rodas jautājums: vai Smillas jaunkun­dzes sniega izjūta patiesi ir tik ie­vērības cienīgs romāns, par kā­du to cenšas iegalvot iespaidīgie skaitļi un fakti, kas paši par sevi kļuvuši par grāmatas labāko rek­lāmu (latviešu valoda ir 26. valoda, kurā tulkots romāns; pasaulē pārdoti 3,5 miljoni eksemplāru; Dānijā Hēgam piešķirta mūža stipendija utt) vai arītas ir kārtējais augstās komercijas un viduvējās mākslas simbiozes produkts?

Jautājums nav bez pamata. Zi­nāmā mērā Smillas jaunkundzes sniega izjūta patiesi atgādina modīgu kokteili gadsimta beigu literatūras stilā. Ir dinamisks un cītīgi samezglots sižets ar aiz­raujošu kriminālintrigu un da­žiem līķiem. Ir apburoši kolorīta centrālā persona, Smillas jaun­kundze. Ir aktualitātes — mazo tautu (grenlandiešu) problēmas un, kas jo īpaši raksturīgi mūs­dienu literatūrai, — interese par civilizācijas perifērijas būšanām vispār. Kritikas pasāžas, kas vel­tītas lielajai politikai un lielajam biznesam. Rūpīgi iestrādāta eksotiska informācija — par glacioloģiju, par grenlandiešu sa­dzīvi, par kazino darbību, par po­lārā kuģa uzbūvi u.c.

Tomēr Smillas jaunkundzes sniega izjūta ir „kaut kas vai­rāk” par šo profesionālo kombi­natoriku. Prusts rakstīja, ka sti­lam nemirstību dāvājot metafo­ra. Saprotams, viņš domāja ne jau metaforizēšanu frāzes līme­nī un arī ne pieticīgo metaforas definīciju mācību grāmatās. Metaforai jābūt kā katedrālei: vienlaikus visaptverošai un uni­kālai, pasaules modelim un pa­šai kā pasaulei, uzskatu kvinte­sences tulkojumam citā valodā un jaunam oriģinālam. Smillas jaunkundzē… centrālā metafora ir sniegs un bezgala daudzās, dažbrīd cita citu izslēdzošās asociācijas, kas ar to saistītas. Romāns sākas ar maza zēna pē­dām sniegā un arī noslēdzas le­dus alā; visas Smillas atmiņas un refleksijas saistītas ar dzīvi Grenlandes ledājos; sižets rit uz priekšu, nemitīgi pārvarot polārā aukstuma pretestību; par to, ka Smillas jaunkundzei izdodas izsprukt sveikā no sa­vām mūžīgajām ķibelēm, viņai jāpateicas savai sniega izjūtai. Tāpat arīautors, pateicoties sa­vai prozas izjūtai, veiksmīgi pārvar litertūras izliktos klup­šanas akmeņus. Romāns neie­krīt nedz triviāla detektīva, nedz lētas mistikas bedrē; tas nepārvēršas nedz par dziļdomī­gu „problēmu risināšanu”, ne­dz par jau pieminēto modīgo kokteili gadsimta beigu stilā.

Sniega metafora romāna ritu­mā daudzkāršojas visdažādākājās variācijās, kamēr patiesi sāk atgādināt katedrāli vai labirintu. Smilla klīst aizdomu, nojausmu un iedomu labirintā — no viena nejauši izdibināta fakta pie cita, kamēr tie sāk veidot kopsakarī­bas. Kuģis ir gluži reāls labirints, pakuru viņai nākas maldīties, lai nokļūtu tuvāk patiesībai. Kaut gan, jāpiezīmē, Smillas jaunkun­dzē… patiesības jēdziens ir paga­lam neiederīgs. Jo vairāk ro­māns tuvojas beigu galam, jo vai­rāk tas sāk atgādināt sirrerālu vī­ziju (it īpaši tāpēc, ka īsta atrisi­nājuma, kas visu noliktu savās vietās, tam nemaz nav); jo tālāk Smilla kuģo ledājos, jo tālāk atstatinās no šepatnības — un vi­ņas ceļojums atsauc atmiņā kla­siskos „metafiziskos ceļinie­kus”, Po Arturu Gordonu Pimu un Melvila kapteini Ahavu.

Diena, 23.07.1997

______________________________________________

Vēl par Pēteru Hēgu: