Salmans Rušdi “Maura pēdējā nopūta”

Simt murgu gadi

Salmans Rušdi. Maura pēdējā nopūta. No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice. R., Atēna, 1999

image Nudien nezinu, vai Salmans Rušdi eksistē. Viņš ir viens no retajiem mūslaiku rakstniekiem, kas nemēģina savu esamību pierādīt citādi kā vien ar tekstiem. Romāni: Grimuss (1975); Pusnakts bērni (1981, Bukera balva); Kauns (1983); Sātaniskās vārsmas (188); Maura pēdējā nopūta (1995); Zeme zem viņas kājām (1999). Dažas eseju un bērnu grāmatas. Nav daudz cilvēku, kas beidzamo desmit gadu laikā Rušdi skatījuši paši savām acīm. Pavisam maz ir žurnālistu, kurus viņš aplaimojis ar intervijām. Jo – vienīgais patiesi reālais Rušdi esamības pierādījums ir Irānas valdītāja ājatollas Homeini 1989. gadā pasludinātais nāves spriedums, kura iemeslu laikam gan spēj izprast vien īstenticīgs musulmanis un kurš jebkuram Allāha pielūdzējam ļauj nogalināt Rušdi, par to saņemot atlīdzību gan naudā, gan laimīgajā pēcnāves dzīvē. Un vēl – Rušdi ir arī viens no nedaudzajiem gadsimta gala rakstniekiem, kas piedzīvojis gluži reālus grāmatu sārtus: 1989.gada 14.janvārī Bredfordā britu musulmaņi sarīkoja Sātanisko vārsmu publisku dedzināšanu. Kopš tā laika rietumu civilizācija atzinusi savu bezspēcību: nu jau desmit gadus Rušdi dzīvo nemitīgā policijas apsardzībā, būtībā – mājas arestā, pasaulei parādīdamies vien retumis. Varbūt tieši tāpēc viņš tik labi raksta – lai arī fanātiķu degsme gadu gaitā mazinājusies, droši vien katrs Rušdi romāns top ar domu, ka varētu būt pēdējais. Valdītāju dusmas no mūžības skatpunkta ir vērtīgāks honorārs par naudu, nelaime vien tā, ka šīs dusmas ne vienmēr ir kritērijs, kas tiešā saistībā ar mākslas darba kvalitāti. Taču ne šoreiz. Rušdi patiesi ir viens no mūslaiku izcilākajiem romānistiem – tas kļūst skaidrs katram, kas izlasījis Maura pēdējo nopūtu, romānu, kas ir tik daudzplākšņains un samudžināts pēc labirintu mākslas labākajām manierēm, ka jebkurš tā sižeta pārstāts – lasītāja iekārdināšanai vai vismaz informēšanai – nenovēršami pārtaps profanācijā.

Īsi runājot, Maura pēdējā nopūta ir Zogoibi dzimtas vēsture dzimtas pēdējā pārstāvja Maura Zogoibi izklāstā. Klasiskie simts gadi – taču ne vairs markesiskās vientulības, bet augstākās raudzes murgu piesātināti. Var tikai apbrīnot, ko šī dzimta četrās paaudzēs izmanās piedzīvot. Dažs pasaules revolūcijas gaidībās rada viltotu Ļeņinu bariņu, garšvielu laukos par mantojuma dalīšanu risinās miniatūra karadarbība, dzimtas mājās apsēsts francūzis būvē dīvainus paviljonus (vēlāk ķertais francūzis ar Lekorbizjē vārdu kļūs pazīstams visā pasaulē). Un – nebeidzamas noziegumu un slepkavību virtenes: kvēlākā Zogoibi dzimtas pārstāvju vēlme ir aizvedināt savus radiniekus līdz viņsaulei. „Ak Dievs, kas gan mēs bijām par ģimeni, visi kopā brāzdamies lejup iznīcības ūdenskritumā?” jautā Maurs Zogoibi.

Continue reading

Ulrika Strandbigorda “Labirinta smiekli”

Vienā zvaigznājā ar Hēgu

Ulrika Strandbigorda Labirinta smiekli. No dāņu valodas tulkojusi Inga Mežaraupe. R., Atēna, 1999

image Ulrika Strandbigorda (1964) pošoties iemist tai pašā zvaigznājā, kur jau priekšā Pēters Hēgs. Tā pareģoja dāņu prese – un, spriežot pēc Labirinta smiekliem, tas ir iespējams. Labirinta smiekli ir Strandbigordas pirmais romāns pieaugušajiem (vēl viņa sarakstījusi kādu pusaudžu lasāmgabalu), Dānijā iznācis 1997.gadā, jau izdots Vācijā, gaidāma publikācija arī Polijā.

Kad biju izlasījis apmēram trešo daļu romāna, kāds paziņa apjautājās, par ko īsti esot Labirinta smieklos. Satura pārstāstā ietilpinājās apmēra šādas epizodes: topošais mācītājs Laurics Jensens nīst savu tēvu, nezina, ko iesākt ar sievietēm, un savas seksuālās dziņas apmierina ar aitām; Laurica tēvu ar spilvenu nosmacē viņa svētulīgā māmiņa; Laurics uzšķērž Kārli Marksu (plīša lācīti); vēlāk, jau būdams cienījams mācītājs, Laurics nesamīlē savu sievu, toties izvaro kalponi; abas sievietes jokainā kārtā kopīgiem spēkiem izmanās laist pasaulē vienu meitu, Ani Benedikti; pēc šīm unikālajām dzemdībām kalpone nonāk trako namā, Laurica sieva viņsaulē, bet pats Laurics aizrautīgi turpina nodoties onānismam. Vēl bija mazā Ane Benedikte, kura labprātīgi līda iekšā zārkā, bija vesels bars noindētu kaķu, bija mūžam mēmas dvīnes, kas no vecām jakām auda sirreālas un pravietiskas segas, bija klaidonīgs zoofils, bija visādi provinces neradījumi cilvēku skatā – melni, kupraini, patoloģiski resni, apsēsti, par dažādām stulbuma pakāpēm nemaz nerunājot. Vārdu sakot, kapu šausmas, ne proza. Autore ir lecīga un izaicinoša – viņa dara visu, lai ar savām seksuālajām, teoloģiskajām un nāveklīgajām metaforām sakaitinātu konservatīvi noskaņotu lasītāju, kuru, iespējams, uz Labirinta smieklu lasīšanu pavedinājusi uz vāka skatāmā britu impresionista Džona Sārdženta tik ļoti gaišā un poētiskā bilde. Bet dīvainākais ir tas, ka romānā gan ir šīs kapu šausmas un murgainās ainas, turklāt pārpārēm, tomēr pats romāns patiesi atstāj ļoti gaišu un poētisku iespaidu. Vien ar piebildi, ka gan gaišums, gan poēzija izrotāta pagalam drūmiem un dažbrīd bezcerīgiem akcentiem.

Francs Kafka “Process”

Uzdrīkstēšanās būt Kafkam

Francs Kafka. Process. No vācu valodas tulkojusi Amanda Aizpuriete. R., Daugava, 1999

Ģeniālu, izcilu, lielisku, labu utt. rakstnieku ir daudz, bet pagalam maz tādu, par kuriem varētu teikt, ka XX gadsimta literatūras ainava bez viņiem nav iedomājama. Kafka ir šīs mazskaitlīgās plejādes pašā centrā. Patlaban uzlūkojot Daugavas izdoto Procesu, kas turpina vērienīgi pasākto sēriju XX gadsimta klasiķi, it kā vajadzētu sajust gandarījumu: beidzot Kafka ievāktos arī latviešu kultūrā. Tomēr pārņem tāda kā neērtības vai grūti formulējama absurda izjūta – it kā kādam būtu parādā, bet nejustos vainīgs par šo parādu. Ir 1999. gads, diez vai atrodams kāds kultūrai piederīgs cilvēks, kurš nebūtu pazīstams ar Kafkas darbiem, viss viņa rakstītais tiek publicēts un komentēts līdz pēdējai rindiņai, Kafku interpretē krustām šķērsām no visiem iedomājamajiem skatpunktiem – un tikai tagad parādās pirmā Kafkas grāmata latviski (turklāt Procesa tulkojuma ceļš no publikācijas periodikā līdz grāmatai bija turpat desmit gadus ilgs – apmēram tikpat ilgs savulaik bija Procesa ceļš no manuskripta līdz publikācijai), it kā izdevēji būtu cieši ņēmuši pie sirds Kafkas vēlējumu pēc nāves viņa darbus iznīcināt vai vismaz noklusēt.

Kafka, kā rakstīja Hermanis Brohs, bija „cilvēks bez biogrāfijas”. Pasaules lielie notikumi – karš (Process rakstīts Pirmā pasaules kara laikā), impēriju brukšana, jaunu valstu tapšana – meta ap Kafku lielu līkumu, toties ikdienišķie sīkumi iedarbojās kā tarāns, triekdami Kafku no vienas bezcerības bedres nākamajā. Viņš bija tipisks sīkpilsonis, piederīgs pie Austroungārijas milzīgās birokrātu armijas, strādāja apdrošināšanas sabiedrībā un nemitīgi grasījās precēties, tā arī nespēdams izšķirties par šo sava mūža lielāko notikumu. Kafkas biogrāfijas fakti visdrīzāk liecina par personību, kas aizdomīgi atgādina Procesā un Pilī aprakstītos ērmīgos ierēdņus, vai vismaz ir bezcerīgs viduvējības etalons. Taču šis bezcerīgais viduvējības etalons, kura vienīgā vēlēšanās, liekas, bija pēc iespējas mazāk atšķirties no citiem, rakstīja – un atļāvās rakstīt tik ļoti atšķirīgi no visas tā laika literatūras, ka jau pēc nedaudziem gadiem mītizējās par citādīguma etalonu. Tostarp mītizējās pat viņa neesošā biogrāfija. Var tikai apbrīnot analītiķus, kas spēj izfiltrēt visneiedomājamākās būšanas no šīs notikumiem tik pieticīgās esamības. Var jau būt, ka ar savu lojālā pilsoņa, mērenā patriota, mērenā ebreja masku viņš gluži vienkārši atpirkās no pasaules, kurai viņa teksti nebija vajadzīgi. Un kura, kā atklājās jau nedaudzus gadus pēc viņa nāves – pēc Procesa un pārējo romānu publicēšanas, patiesībā bezmaz brēca pēc Kafkas darbiem.

Continue reading

Patriks Modiano “Jaunība, jaunība…”

Patriks Modiano. Jaunība, jaunība… No franču valodas tulkojusi Inese Pētersone. R., Daugava, 1999

image Patriks Modiano latviešu lasītā­jam pazīstams — 1992. gadā pu­blicēts viņa romāns Tumšo bodīšu iela (Gonkūru prēmija 1978. gadā); žurnālā Karogs 1997. gada 1. — 2. numurā lasāms romāns Vistālāk no aizmirstības (oriģinālā 1995. gadā). Jaunība, jaunība… Francijā publicēts 1981. gadā.

Grūti pateikt, kas ir tas, par ko raksta Modiano, un kālab viņa romāni, lai cik tie būtu atšķirīgi, atgādina fragmentus no vienas un tās pašas grāmatas. Vieglprātīgi pakļaujoties Prusta metaforai, mēdz teikt, ka Mo­diano raksta par zudušo laiku. Zināmā mērā tas ir precīzi teikts: nebūtībā pagaisušais laiks patiesi ietver visu, kas liekas būtisks Modiano: atmiņas par „zaudēto paradīzi”, nostalģiju, skumjas par neatgriezenisko laika ri­tumu. Tomēr pareizāk būtu sacīt, ka Modiano romānu centrā ir atmiņas fenomens. Darbība allaž noris tuvākā vai tālākā pagātnē. Darbojošās per­sonas tiecas — pat ne atcerēties, bet atdzīvināt pagātni. Lielākoties tas ne­izdodas (jo sevišķi tas raksturīgs Tumšo bodīšu ielai): reālā pagātne zudusi uz neatgriešanos, bet tās vietā klejo apbrīnojami dzīvas, taču stipri paplūdušas pagātnes ēnas. Modiano romāni atgādina vecas, miglainas fotogrāfijas, kurās dominē pelēkie toņi; „fotogrāfisko” iespaidu pastiprina mazie, dažbrīd šķietami it kā nesais­tītie fragmenti, kādos saskaldīts teksts. Uzmanības lokā nav nedz Parīzes centra spožums, nedz tradicionālie „varoņi”. Ir tikai triviāla ikdiena un kaut kas vārdos īsti neformulējams, kas piešķir šai ikdienai neatkārtojamu burvību. Tuvskatā, t. i., ne no gadu vai gadu desmitu atstatuma tā droši vien būtu vienmuļa, garlaicīga, plie­kana, nomācoša — un, piemēram, sociālkritiski orientēts rakstnieks ap­cerētu, kā šis ikdienišķais trulums iznī­cina personību. Modiano romānos fak­tiski arī nav personību — ir tipiski vidus­šķiras pārstāvji, kas lēni peld pa strau­mei, ļaudamies apstākļu varai un vi­sam pakļaudamies. Taču tieši šajā ne­skaidrajā un nedefinējamajā izjūtā, kurai cieša saistība ar melanholiju un nostalģiju, slēpjas Modiano prozas pievilcība. Atmiņā nieki un sīkumi iegūst šarmu — gluži tāpat kā savulaik ikdienišķas fotogrāfijas vai sadzīviski priekšmeti, uzsūkusi laika ritumu, kļūst par muzeja eksponātiem. Arī atmiņas daudz ko zaudē (varbūt to, ko cits uzskatītu par galveno), saglabājas vien atsevišķi mirkļi; paliek sīku un it kā nebūtisku notikumu mozaīka. Atmiņas būtībā nav iespējams izstāstīt. Tās var piemē­rot tikai kādam no daudzajiem sižetiem. Turpretī Modiano mēģina pateikt tieši šo neizstāstāmo dimensiju.

Romāna Jaunība, jaunība… dar­bība notiek sešdesmitajos gados, taču visi tālaika lielie satricinājumi palikuši ārpus redzesloka. Parīzē sastopas tikko no armijas pārnākušais Luī un Odile, kura neveiksmīgi mēģina uzsākt dziedātājas karjeru. Visbiežāk autors stāsta it kā „ne par ko”: nenozīmīgas sarunas, sākumā grūti izprotamu notikumu plūsma, nejaušību virknes, kas tikai uz beigu galu izkārtojas skaistā ornamentā, piesaucot palīgā vēl vienu laika, precīzāk, atmiņu slāni — četr­desmitos gadus. Romānā mītošie ļauži tā arī netiek atšifrēti līdz galam — it kā afēristi, it kā dīvaiņi, it kā ne­veiksminieki. Pat kontrabandas ope­rācija, kas savulaik droši vien krietni sapurināja Luī un Odiles nervus, iekļaujas vispārējā norišu plūsmā kā vienlīdz nenozīmīgs notikums. Viss atgādina mazliet sirreālu sapni, ēnu teātri, kas lēni rit pretī neticami skais­tām beigām: pēc veiksmīgas zādzības pēc principa „laupīt salaupīto” Odile un Luī patveras pasakaini skaistā villā augstu kalnos. Var jau būt, ka arī tas ir sapnis. Apskaužami talantīgi iz­stāstīts sapnis.

Grāmatu Apskats, 09.1999

Džozefs Konrads “Lords Džims”

Džozefs Konrads. Lords Džims. No angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga. R., Daugava, 1999.

image Džozefa Konrada izci­lākie romāni ir Tumsas sirds (1902), kuru 1998. gadā publicēja Atēna, Slepe­nais aģents (1922) un Lords Džims (1900), kas nu iznācis ap­gāda Dau­gava sērijā XX gadsimta klasiķi. Romāni Tum­sas sirds un Lords Džims ir cieši saistīti. Abos stāstītājs ir kapteinis Mārlo (Tumsas sirdī latviskots kā Mārlovs); abos uzmanības centrā ir „vientuļais varonis” – sabiedrības autsaiders vai pats labprātīgi aizbē­gušais; abos darbības vide ir džungļi: Tumsas sirdī – Āfrikas vidiene, Lordā Džimā – kāda sala dienvidjūrās. Arī vadmotīvs līdzīgs: jo dziļāk džungļos un tālāk no „civilizācijas gaismas” (gan jāpiebilst, ka Konrāds visai kritiski vērtēja – un kapteinis Mārlo viņam bieži piebalso – rietum­niecisko civilizācijas modeli un jo sevišķi tā eksporta variantu britu koloniālisma skatā), jo tuvāk cilvēka ap­ziņas slēptajiem un neizdibināmajiem slāņiem. Taču šeit sākas atšķirības. Tumsas sirds dēmoniskajam un neizprotamajam Kurcam, kuru ieze­mieši pielūdz kā dievību, nav gandrīz nekā kopēja ar caurcaurēm gaišo un vienlīdz neizprotamo Lordu Džimu, kurā, starp citu, salinieki tāpat saskata bezmaz dievišķas iezīmes. Tiesa, abi bēgļi no civilizācijas džungļos atraduši savu patieso būtību: Kurcs – miteklī, kas izrotāts ar ienaidnieku galvām, Lords Džims – salinieku aizgādņa un padomdevēja lomā.

Lordā Džimā bēgšana patiesi realizējas kā ceļš pie sevis. Vainas apziņas – kaut gan viņš ir „bez vainas vainīgs” – dzītais Dzims klīst pa Malajas arhipelāga salām, kamēr beidzot kā tirdz­niecības aģents ierodas kādā džungļu ciemā. Tur viņam nākas nostāties aci pret aci ne tikai ar kareivīgi noska­ņotajiem iezemiešiem – no šīm batālijām Dzims izkļūst kā uzvarētājs -, bet arī pašam pret sevi. Faktiski dau­dzu Konrada romānu centrālā tēma ir cilvēks ekstrēmā situācijā – un to neiedomājami smalko psiholoģisko nianšu analīze, kādas rada šāda situācija. Cilvēks aci pret aci ar to, ko viņš spēj, bet vēl vairāk: ar to, ko viņš nav spējīgs izdarīt – un no tā izrietošā mūžīgā strupceļa izjūtu. Izmantojot Džona Donna klasisko metaforu, var teikt, ka Konrada prozā cilvēks patiesi kļūst par vientuļu salu. Konrada romānus apdzīvo vienvienīgi dīvaiņi un savu ideju vai kompleksu apsēstie. Eksotiskā vide darbojas kā citādības katalizators. Izprotams nav nedz Tumsas sirds Kurcs, nedz Lords Džims; galu galā – varbūt cilvēks vispār ir būtne, kas nav sa­protama. Un ir kaut kāds mazliet bie­dējošs skaistums šajos dažbrīd it kā pilnīgi bezjēdzīgajos Konrada perso­nāžu žestos. „Viņš aiziet, neizdibināmības mākoņa ieskauts, sirdī neizpro­tams, aizmirsts, piedošanu nesaņēmis un neparasti romantisks. [..] Viņš aiziet no dzīvas sievietes, lai svinētu kāzas ar mīklainu uzvedības ideālu. [..] Tagad, kad viņa vairs nav, gadās dienas, kad viņa esamības realitāte pārņem mani ar milzīgu, visaptverošu spēku,” raksta Konrads par savu va­roni.

Grāmatu Apskats, 09.1999

___________________________________

Vēl par Džozefu Konradu:

Pēters Hēgs “Ceļojums tumsas sirdī”

Pēters Hēgs. Ceļojums tumsas sirdī. No dāņu valodas tulkojis Uldis Priede. R., Atēna, 1999

image Pēters Hēgs noveli Ceļojums tumsas sirdī sarak­stīja tolaik, kad viņš vēl nebija „tas pats” Hēgs, visā pasaulē pazīstamais dāņu rakst­nieks, Smillas jaunkun­dzes sniega izjūtas un Sievietes un pērtiķa autors. Novele līdz ar astoņām citām la­sāma Hēga otrajā grāmatā Nakts stāsti (1990); Dānijā novele izdota arī atsevišķā grāmatā. Vēl viena novele no šā krājuma – Avangarda portrets – lasāma Karogā, 1996. gada 2. numurā.

Un tātad: ir 1929. gada 19. marts, jauns dānis Dāvids Rēns, apsēsts ar matemātiku, pa nule atklāto dzelzceļa līniju dodas ceļojumā uz Āfrikas vi­dieni – turpat, kur pusgadsimtu pirms viņa ar upes tvaikoni devās Mārlovs no Džozefa Konrāda Tumsas sirds. Līdz ar Dāvidu – kāds medaļām apkāries prūšu ģenerālis, īsts militārā truluma iemiesojums, un žurnālists un rakstnieks Jozefs Koržeņovskis, kurš lūdz viņu uzrunāt par Jozefu K. Bez šaubām, tie ir mājieni gluži vai ar sē­tas mietu. 1) stāsta virsraksts apspēlē Konrada Tumsas sirdi līdz ar šā jēdziena daudzajām asociācijām; ir arī dažas viegli pamanāmas sižetiskas paralēles; 2) Džozefa Konrada īstais vārds bija Juzefs Kožeņevskis; 3) Jozefs K. — tas savukārt ir mājiens uz Kafkas Procesa pusi: esamība pa­saulē, kas ir tik absurda, ka, spēlē­damās ar tajā mītošajiem ļaužiem, piedāvā visneprātīgākos sižeta mež­ģījumus. Un, visbeidzot, Hēga rakstība apspēlē Karenas Bliksenas rakstību: mazliet smagnējā stilistika, kuras dēļ stāsts atgādina rupji aptēstu akmens kluci un tieši tāpēc liekas tik uzticams un saistīts ar to netveramo substanci, ko dēvē par patiesību un kuru mēģina uzlūkot kā vienu no esamības stūrak­meņiem. Tāpat, līdzīgi Bliksenai, Hēgs vecmodīgā garā rotaļājas ar daudza­jiem dialogiem, kuru gaitā rodas do­mas spriegums un šķiļas neatrisināmi paradoksi. Un vēl: garāmejot tiek pie­minēts kāds ģeniāls jauneklis, kuru Dāvids Rēns sastapis studiju laikā Vīnē. Tas bijis Kurts Gēdels. Vārds nav nejaušs, jo tieši Gēdels radīja vienu no XX gadsimta fundamentālajām koncepcijām – postmodernā neno­teiktība un plurālisms ir tikai Gēdela teorēmas praktiskās sekas. Gēdels rakstīja par to, ka jebkura loģiska sis­tēma ir nepilnīga, jo tā satur apgal­vojumus, kas šīs sistēmas ietvaros nav pierādāmi. Līdz ar to izriet seci­nājums: cilvēka domāšana ir daudz­kārt bagātāka par tās deduktīvo daļu. Un šā secinājuma gaismā stāsta struk­tūrā iekļaujas gan drūmais domātājs Konrads-Koržeņovskis ar savu Tum­sas sirdi, gan kafkianiskais (vai varbūt Kafkas Jozefu K. parodējošais, jo dzīvespriecīgajam Hēgam Kafkas bezcerīgie strupceļi nepavi­sam nav raksturīgi) Jozefs K., gan arī pats Hēga stāsts ar savām daudzkāršajām jēgām, kas kā dzeloņcūkas adatas spurojas uz visām pusēm. Bet tumsas sirds – tā eiropeiskajam iner­tajam un racionālā garā iedresētajam prātam joprojām paliek nepieejama. Toties par eksistenciālu vientulību nav pat jāmaksā, jo tā iekodēta katrā cilvēkā.

Grāmatu Apskats, 09.1999

___________________________________

Vēl par Pēteru Hēgu:

http://berelis.wordpress.com/1998/08/01/peters-hegs-varbut-vini-dereja/R

Salvadors Dalī “Ģēnija dienasgrāmata”

Salvadors Dalī. Ģēnija dienasgrāmata. No franču valodas tulkojusi Sarmīte Madžule. R., Jumava, 1999

image Diez vai atrodams cilvēks, kas kaut reizi nebūtu izjutis uzjaut­rinātu mulsumu, ieraugot Salvadora Dalī glezu repro­dukcijas. Taču Dalī visu mūžu arī rakstīja – dienasgrāma­tas, manifestus, dažādus teorē­tiskus (vai pseidoteorētiskus) apcerējumus, scenārijus, dzejo|us. Viņa sevis interpretācija grāmatā Ģēnija dienasgrāmata ir, autora vārdiem runājot, „murgu trium­fējošais saprāts”. Par savu literāro darbību Dalī raksta: „Galvenais ir atrast veidu, kā rakstīt grāmatu, ne­strādājot pie tās, vārdu sakot — kā grāmata varētu rakstīties pati.” Ģēni­ja dienasgrāmata gan nav gluži pati no sevis rakstījusies – dažbrīd Dalī atstājis piezīmes vai katru dienu, bet ir arī gadi, kad nav neviena ieraksta. Dienasgrāmatā apcerēts laikposms no 1952. līdz 1963. gadam. Tas ir laiks, kad sirreālisma sākumposms jau kļuvis leģendārs, bet kādreizējie cīņubiedri pašķīrusies, dažs iemantojis pasaules slavu, cits pārcēlies uz viņ­sauli. Andrē Bretons zākā Dalī pie mazākās izdevības, uz ko Dalī atbild, ka „sirreālisms – tas esmu es” (die­nasgrāmatā ir arī vairāki plašāki at­skati pagātnē, kuros visai savdabīgi traktēts sirreālisms un Dalī kolēģi). Nu Dalī ir miljonārs, mīt savā pilī kopā ar Galu, kuru viņš 1929. gadā nocēla tolaik sirreālistam, vēlāk komunistam Polam Eliāram (iespējams, Gala ir viena no visvairāk appoetizētajām XX gadsimta sievietēm: ir izdots arī pamatīgs Pola Eliāra Gaļai veltīto vēstuļu sējums, nemaz nerunājot par daudzajām Dalī gleznām, kurā viņa iemūžināta visdažādākajos veidolos, un dienasgrāmatām, kurās viņa tiek pieminēta vai katrā lappusē).

Taču Ģēnija dienasgrāmata ir grāmata, par kuru faktiski nav iespē­jams rakstīt. Jebkura tās apcerēšana pārvērstos nebeidzamā citēšanā, ka­mēr pēcgalā izrādītos, ka, lai pateiktu, kāda īsti ir šī grāmata, to nāktos pārrakstīt no pirmā līdz pēdējam burtam. Dalī un glezniecība. Dalī un viņa zarnu darbība, ieskaitot anālās un skatoloģiskās fantāzijas. Dalī un pāvests. Dalī un Gala. Dalī un sir­reālisms. Dalī un Ļeņins. Dalī un nauda. Dalī un degunradžu ragi. Dalī un Hitlers. Dalī un viņa paranoidāli kritiskā metode („Nu jau būs pagājuši vairāk nekā trīsdesmit gadi, kopš es to izgudroju un veiksmīgi lietoju, lai gan joprojām nezinu, uz ko tā bal­stās.”). Dalī un mušas. Dalī un sapņi. Dalī un viņa inscenētie sirreāli anek­dotiskie atgadījumi. Dalī un nejaušas sakritības (īstenībā tādas notiek ar katru, nepieciešama vien Dalī acs, lai tās pamanītu: sirreālismam ir viscie­šākais sakars ar tiešamību). Galu ga­lā – bērnišķīgā sajūsma par sevi un par dzīvi, no kuras dažs cits tik izmisīgi bēg. Būtībā visa grāmata reducējama uz vienas frāzes variācijām: „Katru rītu pamostoties, es izjūtu augstāko bau­du, ko tikai šodien tā īsti apzinos: tā ir bauda būt Salvadoram Dalī, un iz­brīnījies es sev vaicāju, ko gan tādu lielisku vēl varētu veikt šis Salvadors Dalī. Un ar katru dienu man ir grūtāk saprast, kā citi var dzīvot, nebūdami ne Gala, ne Salvadors Dalī.”

Grāmata rada jautājumu, kas tad īsti bija Salvadors Dalī? Cik daudz viņš sevi izdomājis – un savas esamības veidošanā, „dzīves mākslā” viņš ieguldīja vismaz tikpat lielas pūles kā gleznošanā –, un kur meklējams reālais Dalī? Jo – aiz bezgala daudzajām maskām taču slēpjas perso­nība, kuru diendienā sev līdzās skatīja Gala. Ģēnijs, kas neprātīgā uzmācībā visu mūžu tēloja ģēniju? Nepiecie­šamība pierādīt „murgu triumfējošā saprāta” realitāti? Varbūt visa šī die­nasgrāmata ir mistifikācija (tādā ga­dījumā tā ir patiesi ģeniāla mistifi­kācija)? Dalī hipertrofē visu, ar ko vien saskaras. Pat savu aprobežotību, kas lieliski jūtama cauri dažam viņa spriedumam (ko vērta ir kaut vai Dalī komiskā pietāte pret šīssaules varenajiem). Viņš allaž ir izaicinošs, patmīlīgs, egocentrisks, nekaunīgs, dažbrīd rupjš – rodas iespaids, ka viņam nav tabu. Taču tas tā nav. Ir viena „aizliegtā zona” – un tās ir Dalī attiecības ar Galu, kurai veltīti vien-vienīgi cildinoši epiteti un sajūsmas pilnas pasāžas. Dalī dienasgrāmatās nav ne miņas no seksuālās atklātības, kas tik ļoti raksturīga modernismam. Un, iespējams, tieši šajā „klusuma zonā” meklējams patiesais Dalī.

Interesanti, ka Dalī bijis arī liels latviešu mākslas speciālists. Proti, 1953. gada 25. maija ierakstā lasāms: „Vai afrikāņu, lapu, bretoņu, latviešu, majorkiešu vai krētiešu mākslas ak­tualizācija nav vienīgi šolaiku kretinizācija?Tā ir ķīniešu būšana, un Dievs vien zina, vai man maz patīk ķīniešu māksla!” Dievs vien zina, ko Dalī ar to domājis.

Grāmatu Apskats, 05.1999