Vēsture kā falsifikācija

Umberto Eko. Prāgas kapsēta. No itāļu val. tulkojusi Dace Meiere. R., Jāņa Rozes apgāds, 2011

Prāgas kapsēta ir Umberto Eko sestais romāns, gluži svaigs, Itālijā iznācis pagājušoruden. Šoreiz darbība noris nevis autora iecienītajos viduslaikos (“..tagadne man pazīstama tikai no televizora ekrāna, turpretī viduslaikus pazīstu nepastarpināti,” apgalvo Eko), bet XIX gadsimtā. Vecā Eiropa jūk un brūk, no visām spraugām lien laukā visādu sugu revolucionāri, sociālisti, karbonāri, republikāņi un komunāri, nemaz nerunājot par masoniem, jezuītiem un citām slepenajām brālībām, bet vecajā Prāgas žīdu kapsētā sapulcējas rabīni ar iesirmām āžu bārdām un kaļ pasaules pakļaušanas plānus. Uzmanības centrā ir Simone Simonīni, liels maitasgabals, blēdis, slepenais aģents, visu kungu kalps, bet pats svarīgākais – izcils dokumentu viltotājs, kurš cita starpā līdzdalīgs arī Cionas gudro protokolu tapšanā. Vārdsakot, Eko kā jau Eko, kā parasti – negantas ironijas mērcē: lai nu kam, bet dokumentiem un faktiem uzticēties nevar; visticamāk, ka vēsture ir vienvienīga falsifikācija.

Katrā romānā Eko apspēlē kādu “pamattekstu” – gan stilistiski, gan sižetiski, turklāt parasti ne pašas augstākās raudzes literatūru. Prāgas kapsētā tā ir XIX gadsimta piedzīvojumu literatūra – ne velti bieži tiek pieminēts Ežēns Sī, pazibinās arī Aleksandrs Dimā. Starp citu, interesanti, ka Prāgas kapsētu reālas personas apdzīvo krietni biezākā slānī nekā citus Eko romānus. Autors raksta, ka izdomāts esot tikai pats Simonīni. Reāli ir pat garāmslīdot skartie ļauži, kas reizumis tiek pasniegti kā mazas mīklas lasītājiem. Teiksim, poļu pianists, kas Simonīni traktējumā izskatās pēc diloņslimnieka, acīmredzot ir Šopēns, bet “deģenerāte”, kas staigā apkārt vīriešu biksēs – Žorža Sanda. Zināmā mērā dažas romāna īpatnības – trafaretos ļaundaru tēlus, visai naivus un erudītajam Eko pagalam neraksturīgi naivus sižeta mežģījumus (Simonīni “dubultošanās”, pazemes ejas zem viņa dzīvokļa) – var atvedināt tieši uz šiem “pamattekstiem”.

Andruss Kivirehks “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus”

Igauņi un zaudētā paradīze

Andruss Kivirehks. Vīrs, kas zināja čūskuvārdus. No igauņu valodas tulkojusi Zane Balode. R., Lauku Avīze, 2011. 335 lpp.

Andruss Kivirehks jau latviešu lasītājiem zināms – 2009. gadā latviski iznāca viņa Igaunijā ārkārtīgi populārā pseidovēsturiskā fantāzija Rijkuris jeb Novembris; publicētas ir arī pāris viņa grāmatas bērniem. Nu – Vīrs, kas zināja čūskuvārdus, oriģinālā publicēts 2007. gadā, saņēmis vairākas godalgas, tostarp arī igauņu fantastikas balvu Stalker (kaut gan romānam ar žanra kanoniem visai pastarpinātas attiecības), bet ne tikai – pēc romāna uzdarināta arī galda spēle, par kuru izdevās noskaidrot vien tik daudz, ka tā sastāv no 5 koka metamiem kauliņiem ar slepenām zīmēm, 80 spēļu kārtīm un 5 dažādu krāsu kauliņiem.

Latvieši dzīvo kokos un ēd sēnes – tā ir tik sena un neapstrīdama patiesība, ka gluži vai neērti lieku reizi to atkārtot, ja nu vienīgi jāatgādina, ka joprojām nav īsti zināms, ar ko viņi nodarbojas sēņu ēšanas starplaikos. Savukārt pēc Čūskuvārdu izlasīšanas par senajiem igauņiem aina drusku pilnīgāka – viņi dzīvo mežā, sarunājas ar odzēm, slauc vilkus (vilkapiens jādzer katram kārtīgam igaunim), viņu lielākais gardums ir pūčolas, bet sievas pie pirmās izdevības mēdz sagrēkot ar lāčiem. Svarīgākais šajā esamības formā ir čūskuvārdi, “ar ko visas dzīvās radības var atsaukt pie sevis”, aizlaiku valoda, ar kuru ne tikai var sazināties ar čūskām, bet arī pakļaut visus citus dzīvniekus. Zināmā mērā čūskuvārdi simbolizē mītu par zaudēto paradīzi: reiz bija vecie labie laiki, kad mežs bija pilns ar igauņiem, bija arī kāds pūķveidīgs radījums, saukts par Ziemeļu Rupuci, kurš līdzēja cīņā ar ienaidniekiem; cilvēki dzīvoja pilnīgā saskaņā ar dabu, draudzējās ar čūskām, „kuras izturējās pret cilvēkiem kā pret jaunākajiem brālīšiem”, tomēr īsti tos par pilnu neņēma, jo cilvēkiem lielākoties piemīt kāda specifiska īpatnība – viņi mēdz būt neciešami stulbi, ko uzskatāmi apliecina, sākoties bruņnešu atgādātajiem „jaunajiem laikiem” (romāna darbība noris mistificētos viduslaikos, ap XIII – XIV gadsimtu). Proti, cilvēki pamet mežu, pārvācas uz dzīvi ciemos un ne tikai ēd maizi un strebj miltu putru, no kuras normālam igaunim vemt gribas, bet dažs arī aiziet klosterī, nogriež pautus un noņemas ar laikmetīgo mūziku, sauktu par korāļiem. Pats ļaunākais – līdz ar citām senču gudrībām viņi ir aizmirsuši arī čūskuvārdus, vēl trakāk – kolīdz ierauga odzi, uzreiz metās to sist, uzskatīdami, ka tā ir sātana radījums.

Apmēram tāds ir fons, uz kura norisinās Čūskuvārdu darbība un kura nesteidzīgam aprakstam veltīta apmēram puse romāna.

Lorenss Darels “Justīne”

XX gadsimta pirmās puses literatūras dižgaru triumvirātu – Kafka, Džoiss, Prusts – katrs, protams, var turpināt pēc savas gaumes un patikšanas daudzos un dažādos veidos. Tomēr liekas, ka itin bieži cieši pēc šiem trim ļaužiem sekotu Lorensa Darela vārds. Darela prozas latviskošana sākusies no ačgārnā gala – visupirms tulkoti viņa perifēriskie darbi: Kipras rūgtie citroni (Nordik, 2005), Prospēro celle (Nordik, 2006), Jūras Veneras atspulgi (Nordik, 2007), kas attiecīgi veltīti Kiprai, Korfu un Rodai – salām, kur Darels dažādos laikposmos dzīvojis. Tagad beidzot kārta pienākusi pirmajam Aleksandrijas kvarteta romānam Justīne (Nordik, tulk. Māra Rūmniece). Trīs salām veltītās grāmatas radušās no Darela kvēlajām simpātijām pret Grieķijas salām; ar Aleksandrijas kvartetu gluži pretēji – Aleksandriju viņš no sirds nīda, kas gan tagad netraucē svētceļiniekiem meklēt Darela mitoloģizētās Aleksandrijas drupu atspulgus mūsdienu Aleksandrijā.

1935. gadā Darels dzīvoja Korfu (tieši šo laikposmu aprakstījis viņa brālis Džeralds Darels Manā ģimenē un citos zvēros, dažu sižeta vijumu dēļ mazliet pakoriģēdams notikumu reālo ainu: Lorenss Darels – grāmatā Larijs – kopā ar savu pirmo sievu Nensiju tolaik jau mita atsevišķi no pārējās ģimenes). Tur kādā publiskajā tualetē Darels miskastē atrada nesen iznākušo Henrija Millera Vēža tropu, ko droši vien bija izmetis kāds pārmēru jūtīgs tūrists. Vismaz – tā Darels stāsta intervijā gadus piecdesmit vēlāk. Darels grāmatu izlasīja, aizrakstīja Milleram sajūsminātu vēstuli, ar kuru sākās viņu draudzība, un vēlāk apgalvoja, ka bez Vēža tropa nebūtu viņa turpmāko grāmatu, tostarp arī Aleksandrijas kvarteta. Šo epizodi vērts pieminēt ne tikai tāpēc, ka Millera mazliet sirreālā un fragmentārā rakstība patiešām iespaidoja Darela stilistiku un arī ne tāpēc, ka jau Korfu radās Mirušo grāmatas iecere, kas pēc daudziem gadiem izvērtās par Aleksandrijas kvartetu, bet arī kādas sīkas, toties krāšņas Justīnē lasāmas epizodes dēļ – romāna galvenais varonis kādā Aleksandrijas publiskajā tualetē nejauši satiek rakstnieku Pērsvordenu, vēl nezinādams, ka tas viņam novēlējis krietnu naudas summu.

Aleksandrijā Darels sabija kara laikā 1941. – 1945. gadā. Tur viņš iepazinās ar Evu Koenu, savu otro sievu, kas kalpojusi ne tikai par Justīnes, bet arī par Melisas un, iespējams, visas Aleksandrijas (Kvartetā izkaisīti diezgan grūti izprotami prātojumi par gnosticismu, Sofiju un Aleksandrijas sievišķīgo dabu) prototipu; nav nejaušība, ka Melisas pielūdzējam, kažokādu tirgonim uzvārds ir Koens. Kaut gan – varbūt taisnība ir Džulianam Bārnsam, kurš apgalvoja, ka Darels spējīgs sevi projicēt visos – vīriešos, sievietēs un pat nedzīvos priekšmetos. Savukārt Justīnes Klea vēsta, ka esot tikai trīs lietas, ko varot darīt ar sievieti: mīlēt viņu, ciest viņas dēļ vai pārvērst viņu literatūrā. Ja te vēl atceras, ka Kleas – Kvarteta ceturtajā romānā uzmanības centrā nonāks viņa – prototips ir nākamā Darela sieva žurnāliste Kloda Vansendona, kļūst skaidrs, ka Darelam piemita retais ķēriens visu, kas vien ar viņu atgadījās, pārtapināt literatūrā. Par metaforu kļūst viss – gan nīstamās Aleksandrijas tautu, ticību, paražu putraskatls, gan Darela/Dārlija sievietes, gan Darela pieredzējumi, gan Darela dažādu laikposmu iemīļotākā lasāmviela. Taisnie ceļi ir aizmirsti, neviens spogulis vairs nerāda pareizu atspulgu, ļauži nedzird ne tikai cits citu, bet arī paši sevi, Aleksandrijas svelmainā saule miglu padara vēl biezāku. Parasti Aleksandrijas kvarteta stilistiku mēdz raksturot kā barokālu – un zināma taisnība šai domā ir, gan precizējot, ka romānos darbojas vairākas stilistikas, kas savstarpēji disonē – bet īpatnējākais ir tas, ka no šīm disonansēm rodas jēga. Darels ne reizi vien ir diezgan skarbi izteicies par ideju dominanti literatūrā: romānu ar ideju naglām varot vai nu nogalināt, vai arī tas piecelšoties un aiziešot prom ar visām naglām (šādi un līdzīgi izteikumi kritiķiem savukārt ļauj pašu Darelu pienaglot kā, pasargdies, prepostmodernistu). Tā droši vien ir augstākās meistarības pazīme: līdz jēgai – kā citādi lai krustī vārdā īsti nesaucamu literatūras būtību – aizvedina nevis gludas ar idejām un precīziem aforismiem bruģētas taciņas, bet gan plūstoša, neskaidri mirguļojoša rakstība.

Mauricio Lo Re “Filipo Pauluči. Itālis, kas valdīja Rīgā”

Mauricio Lo Re vairākus gadus bija Itālijas vēstnieks Rīgā. Tolaik Rīgā itāliski tika publicēts viņa romāns La linea della memoria (Atmiņas līnija, 2002). Tagad – tulkota viņa grāmata Filipo Pauluči. Itālis, kas valdīja Rīgā (Jumava, 2007; no itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; grāmata oriģinālā izdota 2006), kurā vēstīts par ģenerālgubernatora Filipo Pauluči darbību Rīgā XIX gadsimta pirmajā pusē. Personība patiesi romāna cienīga – itāļu aristokrāts, apprecējis kurzemnieci, karojis ar frančiem, pēcāk pārkvalificējies par Krievijas armijas virsnieku, karojis ar turkiem, bijis Gruzijas ģenerālgubernators, bet 1812. gadā kļuvis par Vidzemes un Kurzemes ģenerālgubernatoru. Šajā amatā, Pauluči daudz darījis zemnieku brīvlaišanas labā un vienlīdz cītīgi piestrādājis pie muižniecības privilēģiju ierobežošanas; starp citiem viņa nopelniem – tieši viņa pilsētbūvnieciskās idejas ir pamatā tai Rīgas ainavai, kāda redzama joprojām.

Uzreiz gan jāsaka, ka Filipo Pauluči par romānu var dēvēt ļoti nosacīti, vēl vairāk – manuprāt, ar daiļliteratūru grāmatai ir ļoti attāls sakars. Drīzāk to varētu uzskatīt par beletrizētu Pauluči biogrāfijas izklāstu. Sākumā gan it kā tiek piesolīta intriga, pavīd kāds Vitorio Grandi (izdomāts tēls), kurš 1861. gadā pēc ilgas atgriežas Rīgā un skata, kā realizējušās Pauluči idejas, taču tālāk seko Pauluči dzīves un darbu pāstāsts, kas papildināts ar vēstulēm, vēsturisku dokumentu citātiem, Tolstoja Kara un miera fragmentiem. Gluži vai žēl sametas, ka autors vienkārši pārpublicējis apjomīgo un stīvo Pauluči saraksti, nevis izmantojis efektīgos sižeta mežģījumus, kas tajās apslēpti aiz oficiozā žargona. Pavisam neierastā skatā pavīd Garlībs Merķelis – nevis kā mums ierastais latviešu draugs un romantisku mītu darinātājs, bet kā pragmatiķis un lielisks propagandas meistars, kura vadītā avīze Napoleona karaspēkā raisa tik pamatīgas nesaskaņas, ka Merķeļa veikums izrādās līdzvērtīgs 20 000 vīru lielas armijas darbībai. Pamazām sižetā iesaistās arī Vitorio Grandi, taču arī te nekāda vēsturiskajai prozai raksturīgā intriga neveidojas. Īstenībā viņš romānam vajadzīgs tikai viena iemesla dēļ – lai Pauluči būtu sarunbiedrs, un viņi diskusijās pa abiem izrisinātu progresa, brīvības un neatkarības idejas, kas bija aktuālas arī tā laika Itālijai. Vietumis pagadās pa kādai kolorītākai epizodei – tostarp, piemēram, Pauluči lasa žandarmērijas pārtvertās un nokopētās Puškina vēstules Annai Kernai. Savukārt šur tur iestarpinātās latviešu zemnieku dzīves ainas ir ja ne gluži lubenieciskas, tad prasti plakātiskas, kaut gan, pieļauju, tādas tās nepavisam neliekas grāmatas itāļu lasītājiem, kas, iespējams, tajās vienkārši saskata mežonīgo ziemeļu eksotiku. Kopumā – ja aizmirst, ka Filipo Pauluči iecerēts kā romāns un grāmatu uztver kā vēstures ilustrāciju, tā nenoliedzami ir aizraujoša lasāmviela, īpaši vēl tālab, ka latviešu literatūrā šis laikposms, XIX gadsimta pirmā puse, skarts ārkārtīgi reti.

Karogs, 03.2008

Margerita Jursenāra “Coup de Grâce”

Kā noprotams, Margeritas Jursenāras romāns Coup de Grâce (Atēna; no franču valodas tulk. Gita Grīnberga) izdots galvenokārt tāpēc, ka tā darbība norisinās Pilsoņu kara laikā Kurzemē, kur vācu armija pretojas boļševiku iebrukumam. Coup de Grâce, oriģinālā publicēts 1938. gadā, tiek uzskatīts par vienu no Jursenāras vājākajiem romāniem; arī viņa pati nelabprāt par to ir izteikusies un atšķirībā no citiem darbiem, kurus Jursenāra rakstīja un pārrakstīja gadiem un gadu desmitiem, Coup de Grâce tapis straujā tempā. Uzreiz gan jāpiebilst, ka vājš tas šķiet, ja romānu salīdzina ar Jursenāras meistardarbiem (savulaik tulkoti arī latviski) – Hadriāna atmiņām (1951) un Melno darbu (1968). Citādi lasāmgabalam ne vainas, turklāt Coup de Grâce vēstītāja Ērika fon Lomonda (franču senči, baltu izcelsmes māte, tēvs – vācietis) negantās pašrefleksijas drusku atgādina Melnā darba Zenonu jaunībā.

Kāpēc tieši Kurzeme? Jau pirmajā acu uzmetienā skaidrs, ka Jursenārai nav ne mazākā priekšstata par attēlojamo vidi (Rīga pieminēta vien garāmejot; Kratovices muiža, kur norisinās romāna lielākās daļas darbība, spriežot pēc nosaukuma, vairāk būtu iederīga Polijā vai varbūt Lietuvā; latvieši romānā vispār neparādās), nedz arī par šā laikposma reālajām norisēm. Īstenībā gan Kurzeme nepavisam nav svarīga. Vairāk ticams, ka autorei vajadzēja distancēties no realitātes – un šā iemesla dēļ viņa atkāpās lai arī tuvā, tomēr jau romāna tapšanas laikā nesasniedzamā un tāpēc drusku mītiskā pagātnē, darbību pārceļot uz frančiem tikpat kā nepazīstamo Baltiju. Karš trīs centrālos personāžus – aristokrātus Ēriku, Konradu un viņa māsu Sofiju – izrāvis no ierastās vides, visriņķī nāve un iznīcība. Te jāatceras, ka trīsdesmito gadu nogale Francijā bija eksistenciālisma ziedu laiki. Iespaidošanos no Andrē Žida Jursenāra, cik gadījies lasīt, pati labprāt atzina, taču vienlīdz jūtama ir arī Andrē Malro klātbūtne, jo sevišķi – spēlēs ar un ap nāves tēmu. Uz šāda fona starp Ēriku, Sofiju un Konradu veidojas ļoti savdabīgs mīlas trīsstūris (viendzimuma mīlas izklaides Jursenāri interesēja gan dzīvē, gan daiļradē; tiesa, romānos homoseksuālās jūtas viņa maskēja ar rūdītas prozistes eleganci), kas tiek sadragāts patiesi eksistenciālistiskā manierē – visi beigti, izņemot Ēriku, lai kāds varētu izstāstīt šo stāstu. Aristokrātu kompleksi pamīšus ar kara šausmām, kuras aprakstījusi snobiska un lāgiem drusku klīrīga intelektuāle – vārdu sakot, baisa putra, kuru mūslaikos grūti uztvert nopietni. Bet, vienalga, interesanti – ja ne citādi, tad vismaz, no vienas puses, kā izcilās rakstnieces Jursenāras agrīnās daiļrades paraugs, no otras – kā versija par to, ko par Latviju izdomā ļauži, kas labi ja tās vārdu dzirdējuši.

Karogs, 08.2007

Stīvens Kings “Mizerija”

Romāns

Patlaban šķiet gluži pašsaprotami, ka skarbā trillerī centrālajam personāžam piemīt puslīdz humanitāri orientēts prāts, viņš ir arheologs, lingvists, rakstnieks, etnogrāfs vai kas tamlīdzīgs. Taču vēl pirms pārdesmit gadiem tas likās gluži vai likumpārkāpums – rakstnieks vienkārši nav spējīgs virzīt uz priekšu trillera sižetu, jo viņš ir izcili garlaicīgs tips, par kuru, ja vispār kāds raksta, tad tikpat garlaicīgi tipi kā viņš. Viens no pirmajiem šo nerakstīto likumu, precīzāk, aizspriedumu pārkāpa Stīvens Kings. Rakstnieks parādījās jau viņa otrajā romānā Seilemas liktenis; ties gan, rakstnieka profesionālās intereses romāna sižetu neko daudz neiespaidoja. Citādi bija Spīdēšanā, kurā rakstnieka Džeka Torena sajukšana prātā un ar to saistītie sižeta mežģījumi daļēji izskaidrojami ar to, ka Torens gan grib, bet nespēj rakstīt, t. i., rakstnieka psiholoģiskās problēmas projicējas sižetā un kļūst par tā virzītājspēku. Romānā Tas šausmu romānu autors cīnās ar šaušalīgu neradījumu, kura briesmu darbi krietni pārspēj rakstnieka iztēles spējas. Romānā Tominokeri darbojas vesternu rakstniece Bobija Andersone. Tāpat rakstnieku darba profesionālā specifika un ar to saistītās ķibeles inspirē romānu Apslēptais logs, apslēptais dārzs, Tumšā puse un Despereišna sižetus. Izrādījās, rakstnieka apziņā mītošo dēmonu savstarpējās batālijas un konflikti ar realitāti ir reti pateicīgs materiāls trilleru autoriem.

Arī romānā Mizerija (Zvaigzne; no angļu val. tulkojusi Ina Strautniece), kas oriģinālā publicēts tieši pirms 20 gadiem, uzmanības centrā ir rakstnieks Pols Šeldons. Grozi kā gribi, Mizerija ir Kinga meistardarbs. Vispirmām kārtām jau tāpēc, ka romānā – un atkal jāpiebilst, ka pretēji visiem sižetiski spraigas literatūras likumiem – darbojas tikai divi personāži, turklāt darbība lielākoties noris vienā istabā, bet Pols Šeldons vispār nav īpaši darbotiesspējīgs, jo atrodas vai nu gultā, vai invalīdu ratiņos (savu rekordu Kings pārspļāva mazliet vēlāk – romānā Džeralda spēle, kurā darbojas tikai viena ar roku dzelžiem pie gultas pieslēgta persona, ja neskaita blakus gulošo līķi).

Salmans Rušdi “Klauns Šalimars”

Pārcēlies uz ASV un puslīdz legalizējies, Salmans Rušdi publicēja romānu Niknums (2001), kurš – atšķirībā no iepriekšējām Rušdi grāmatām – mani nepavisam nesajūsmināja. Spēles ar amerikāņu masu kultūras banalitātēm banalizēja arī paša Rušdi tekstu (var jau būt, ka tas tāpēc, ka ASV popkultūra tā ieēdusies aknās, ka jau tās pieminēšana vien izsauc alerģiju, kurpretī Bombejas ne mazāk stulbā popkultūra, kas tik spoži apspēlēta Zemē zem viņas kājām, liekas drusku eksotiska un tāpēc zaudē banalitātes piesmaku). Citādi ar pagaidām svaigāko Rušdi romānu Klauns Šalimars (Atēna; no angļu val. tulkojusi Silvija Brice; oriģinālā iznācis 2005. gadā). Sajūta, it kā būtu atgriezies „tas pats” Rušdi – romānā klātesošs gan viņam raksturīgais visu pasauli aptverošais vērienīgums, gan neprātīgie, krāšņie metaforu gūzmojumi.

Starp citu, acīs iekrita kāda īpatnība. Dzīvodams, precīzāk, slēpdamies Anglijā, Rušdi uzmanību koncentrēja tikai uz trim teritorijām – Angliju, Indiju un Pakistānu. Citos ģeogrāfiskajos punktos viņa romānu darbība norisa vien epizodiski. Tagad Rušdi dzīvo Amerikā – un Anglija no viņa romānu kartes gandrīz pavisam pazudusi pat tad, ja darbība noris Indijā, kas savulaik bija britu kolonija. Tā tas bija Niknumā, un tā tas ir arī Klaunā Šalimarā, kur sižets sākas un beidzas ASV. Nezinu, par ko tas liecina, vai vispār par kaut ko liecina un vai tam ir vērts pievērst uzmanību.

Tātad – tiek noslepkavots izcilais diplomāts (savulaik mēģinājis samierināt Indiju un Pakistānu) un slepenais aģents, Otrā pasaules kara varonis, ģeniālais viltotājs, nepārspējamais maukuris – Rušdi kā parasti savus personāžus aplaimo ar hipertrofētām spējām – Makss Ophulss. Slepkava ir viņa šoferis, kurš sevi dēvē par klaunu Šalimaru. Maksam ir meita Indija (vārds, protams, „runājošs”, gan atceroties, ka banāli taisnās interpretāciju taciņas Rušdi neinteresē, kaut arī spēles ar banalitātēm viņš piekopj bieži un labprāt – tāpēc der apdomāt, kāpēc Indija pēcāk pārvēršas par Kašmiru). Apmēram šāda ir notikumu ekspozīcija, kas, izgreznota ar izšķērdīgām sīkdetaļām, izklāstīta pirmajā daļā. Tālāk darbība pārceļas uz Kašmiru (teritorija, uz kuru pretendē gan Indija, gan Pakistāna, gadu desmitiem ilgušā strīda gaitā iznīcinot vairākus miljonus cilvēku), no kuras cēlies klauns Šalimars un viņa sieva Būnji, kas kļūst par Indijas māti. Manuprāt, šī ir romāna iespaidīgākā, arī – sadzīvisko, mitoloģisko, lingvistisko, etnogrāfisko detaļu dēļ visgrūtāk lasāmā daļa, kas kārtējo reizi apliecina, ka Rušdi ne tikai bija viens no pirmajiem, kurš Latīņamerikas pazīstamāko eksporta preci – maģisko reālismu – ieveda Eiropā, bet arī izkopa līdz pilnībai. Iespējams – tālāk šajā virzienā vairs nav, kur iet, tur priekšā strupceļš. Tad – Otrais pasaules karš, Francija. Pēc tam – Kašmiras slaktiņu šausmas, kas savukārt liecina, ka realitātes murgs pārspļauj jebkādus maģiskus pekstiņus. „Indija ir jēgpilns haoss,” teikts romānā – tiesa, no tik precīziem un tāpēc apšaubāmiem aforismiem Rušdi pūlas izvairīties, tāpēc šo apgalvojumu izsaka Makss. Beigu galā – atpakaļ uz ASV, nāvinieku kamerā iekšā, un tad seko baisais, bet vienlaikus skaistais noslēgums.

Īstenībā romāna virsraksts ir mānīgs – klauns Šalimars nebūt nav centrālā persona. Tāda nav arī ne Indija, nedz Makss, nedz Būnji. Tie visi ir bezmaz monumentāli personāži, kas burtiski iecērtas atmiņā uz laiku laikiem. Tāpat viņu izrīcības, lai arī lāgiem haotiskas, nesaprotamas, neparedzamas vai gluži vienkārši muļķīgas, drīzāk raksturīgas nevis normāliem ļaužiem, bet gan kādiem aizlaiku mitoloģiskiem personāžiem. Uzmanības centrā ir Rušdi „mūžīgā tēma” jau kopš Sātaniskajām vārsmām un Pusnakts bērniem – Indijas un Pakistānas bezjēdzīgais un savstarpēji iznīcinošais konflikts, kurš cita starpā izraisīja arī Rušdi ģimenes emigrāciju. Taču reducēt romānu tikai uz šo konfliktu un autora personiskajiem kompleksiem – tas arī aplami. Kā parasti: brēgeliskās ērmības Rušdi apraksta ar mocartisku vieglumu un eleganci. Beigu galā sanāk kas tāds, kas raujas laukā no jebkādiem interpretāciju krātiņiem.

Parasti mani kaitina uz ceturtā vāka lasāmās tukšās reklāmas frāzes, taču šoreiz tur ieraugāms reti jēdzīgs citāts no kāda avīžraksta: „Zviedri neuzdrīkstēsies aizvainot islāmu, piešķirot Salmanam Rušdi Nobela prēmiju, ko viņš ir pelnījis vairāk par jebkuru no dzīvajiem rakstniekiem.” Atliek piekrist abiem apgalvojumiem – gan tam, ka Rušdi Nobeli pelnījis, gan tam, ka diez vai viņš pie tā tiks.

Karogs, 05.2007

___________________________

Vēl par Salmanu Rušdi:

• Recenzija par romānu Zeme zem viņas kājām
• Recenzija par romānu Pusnakts bērni
• Recenzija par romanu Maura pēdējā nopūta

Silvana de Mari “Pēdējais elfs”

Silvanas de Mari romāns Pēdējais elfs (Dienas Grāmata; no itāļu val. tulkojusi Dace Meiere; oriģinālā iznācis 2004. gadā) nudien ir neparasta grāmata. Pavirši uzlūkojot, tipoloģiski it kā vieglu roku ieklasificējama fantāzijas plauktiņā – ja ne citādi, vismaz fantāzijas žanra ārējā atribūtika tajā atrodama bagātīgās devās (ne velti autore kādā intervijā izteicās, ka jau daudzus gadus daiļliteratūru vairs nelasot, vien pārlasot Tolkīnu kontrastējošā komplektā ar Primo Levi – un šo autoru tekstus lappusēm zinot no galvas). Ir pagalam drūma, lietaina, dubļaina pseidoviduslaicīgā garā stilizēta pasaule, kurā bez cilvēkiem mīt arī elfi, troļļi un pūķi. Ir pārbaudījumiem un šķēršļiem pārpilnais galveno varoņu ceļš pretī nezināmajam (nezināmajam – šoreiz burtiskā nozīmē: lai arī Pēdējais elfs lasāms kā pilnīgi patstāvīgs un nobeigts teksts, tomēr tas ietilpst romānu ciklā, ko veidos trīs romāni deviņās grāmatās; pagaidām nav zināms pat triloģijas noslēdzošā sējuma nosaukums). Ir maģijas likumi, kuri lāgiem mēdz krietni koriģēt fizikas un ķīmijas likumus. Ir mūžīgā cīņa starp labo un ļauno, kas projicēta mitoloģiskajām alūzijām piesātinātajā romāna realitātē. Un vēl šis tas.

Taču šī tīri ārišķīgā atribūtika arī ir viss, kas Pēdējo elfu saista ar fantāzijas žanru. Poētikas ziņā romāns ir krasi atšķirīgs no žanra maģistrālās tradīcijas (uzmanīgs lasītājs gan varbūt atradīs knapi jaušamas paralēles ar žanra autsaidera un vienlaikus klasiķa Pītera Bīgla elēģiskajām fantāzijām). Un te nu bez jebkādas literatūrprātnieciskas ekvilibristikas jāatzīst, ka Pēdējais elfs ir viens no emocionāli satricinošākajiem romāniem, kāds jebkad lasīts – ne velti tulkotājai uz grāmatas beigu galu esot nobirušas asaras. Vienlaikus jautrs un bezgala skumjš, smieklīgs un šaušalīgs – jēdziens „traģikomisks” šoreiz liekas galīgi neiederīgs. Kā autorei izdevies uztaustīt šo smalko un ārkārtīgi patiesīgo emocionālo stīgu, ne mirkli neiekrītot pliekana sentimenta vai stulbu jociņu lamatās – te visi analītiskie instrumenti top truli un bezjēdzīgi, kritiķis paceļ rokas un vienkārši lasa reti izcilu grāmatu.

Pols Osters “Ilūziju grāmata” un “Orākulu nakts”

Pirms gadiem septiņiem vai astoņiem gluži nejauši izlasīju vienu no Pola Ostera Ņujorkas triloģijas grāmatām – Stikla pilsētu, tobrīd vēl neko par šo autoru nezinādams. „Mīļāko rakstnieku” panteons toreiz jau bija izveidojies un likās nemainīgs un nesatricināms, taču ar Stikla pilsētu pietika, lai Ostera proza uz laiku laikiem ieēstos apziņā, tagad gaidu un cītīgi lasu katru nākamo viņa romānu un pavisam nekritiski piedodu autoram visas viņa literārās apgrēcības, kādu ir ne mazums. Kāpēc tik kvēlas simpātijas – nudien nav skaidrs. Var jau būt, tas tāpēc, ka Osters ir to reto rietumpasaules rakstnieku skaitā, kas mīklainu iemeslu dēļ grāmatu rakstīšanu uztver nevis kā peļņas darbu (Osters reiz intervijā stāstīja – viņš bijis milzīgi pārsteigts, ka jau krietni pāri četrdesmit gadu vecumam grāmatu rakstīšana pēkšņi sākusi ienest naudu, jo viņš jau bijis pilnībā identificējies ar nezināmā un nabagā rakstnieka tēlu), kādas par varītēm svarīgas „vēsts” nogādāšanu līdz lasītājam, mēģinājumu satricināt literatūru vai ko tamlīdzīgu, bet drīzāk kā personisku apmātību, galu galā – kā tīru mākslu, ja vien mēs varētu pateikt, ko šis jēdziens īsti nozīmē.

Beidzot Pols Osters (Paul Auster, 1947) tulkots arī latviski, turklāt divi gluži svaigi romāni uzreiz ­– Ilūziju grāmata (oriģinālā iznācis 2002; no angļu val. tulk. Ingūna Beķere) un Orākulu nakts (2003; tulk. Diāna Smilga; abus romānus izdevusi Izdevniecība AGB sērijā Vēja suņa klasika). Manuprāt, tie gan nav spožākie Ostera romāni – kā Ņujorkas triloģija, Mēness templis un varbūt vēl Timbuktu (gadiem ritot, sentimentālais stāsts par veco klaidoni, viņa suni un Edgaru Po šķiet aizvien jaukāks) – tomēr arī tajos gana iespaidīgi jūtama viņa poētika.

Sasa Henno “Šeit biju es. Pirmais arests”

Igauņu jaunā prozista Sasa Henno romāna Šeit biju es (Dienas Grāmata; no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga-Preisa) pirmā grāmata Pirmais arests, oriģinālā izdots 2005. gadā, ir viņa pirmais romāns. Pirms tā autors izdevis vienu bērnu grāmatu un sarakstījis kādu autobiogrāfiskas ievirzes darbu, kas nav publicēts. Igaunijā Šeit biju es uzvarēja 2004. gada romānu konkursā – iespējams, nevis tāpēc, ka būtu visādā ziņā izcils meistardarbs (dažviet skaidri jūtams autora pieredzes trūkums, izmisīgi pūloties iestūrēt sižetu iepriekšizdomātajā gultnē), bet gan pateicoties savam atšķirīgumam. Katrā ziņā – ja meklē analoģijas ar latviešu prozu, tādu gluži vienkārši nav. Uzreiz gan nāk prātā krievu bandītu filmas (abi Brāļi, abi Bembji un tamlīdzīgas) un – mazākā mērā – varbūt vēl Ērvina Velša proza, kaut gan šķietami tik skarbais Velšs salīdzinājumā ar Henno liekas noslienājies romantiķis.

Sižets apmēram šāds. Rasu nogrābusi pie dziesmas policija, un viņš, kamerā sēdēdams, apraksta savu dzīvi. Dzīvesstāsts – tāda ļoti „melna” proza: pagrimuši tīņi, kuru kvēlākais sapnis ir iedot kādam pa purnu, pielakties, kārtīgi nodrātēties un, pats galvenais, tikt pie naudas, vēlams, pēc iespējas lielākas. Romāna sižetu veido vēstījums par to, kā šie mērķi tiek realizēti, tostarp ir arī vērienīgs narkotiku tirdzniecības pasākums. Tā, no vienas puses, ir romāna centrālā epizode, no otras – vājais punkts, jo tieši šī centrālā epizode izraisa vismazāko uzticību. Vārdu sakot, Šeit biju es vide ir pagalam drūma, turklāt pārpilna ar hroniskiem idiotiem. Taču dīvainā kārtā romāns atstāj apbrīnojami priecīgu pēcefektu, kaut gan autors ar ironijas mākslu neko daudz neaizraujas vai varbūt to pieprot tādā līmenī, ka tā ar neapbruņotu aci nav fiksējama (pieļauju, ka tikko piesauktā centrālā epizode ar narkotiku tirgošanu uzticību neizraisa tieši tālab, ka tajā slēpti ironiskā „melnā” proza pārtapusi klajā farsā ar tam raksturīgo tempa maiņu un pārspīlējumu poētiku). Kas īpaši patīkami – romāns sarakstīts kārtīgā žargonā (neprotu novērtēt igauņu oriģinālu, bet tulkojums izskan reti izteiksmīgi), turklāt fakmaķvārdošana lietota samērīgās devās. Un tā patiešām liela māksla – nevis akli kopēt reālo žargonu, kas, prozā pārcelts, lielākoties pārtop galīgi bezjēdzīgā vārdu bieķēzī, bet radīt valodisko vidi, kas precīzi atbilst aprakstāmajai videi.

Šeit biju es gaidāma arī otrā un trešā grāmata. Vai būs latviešu tulkojumi – tas, protams, atkarīgs no pircēja.

Karogs, 10.2006