Grāmatas Latvieši ir visur manuskriptu saņēmu no Atēnas izdevēja Pētera Jankava. Savu nostāju viņš formulēja apmēram šādi: „Nezinu, kas tas ir un ko lai ar to iesāk.” Nostāja ne tik daudz skeptiska, cik jautājoša un patiesas neizpratnes piesātināta. Autora vārds – nepazīstams, agrāk viņš nav publicējies. Lasu. Letiņi visdziļākajā nopietnībā skarbiem ģīmjiem dodas nolaupīt Zviedrijas karali. Slima suņa murgi vai politisks trilleris? Lasu tālāk. Laikmeti un stilistika strauji mainās, jau pirmajā acu uzmetienā noprotams, ka teksts ir daļēji autobiogrāfisks – tik precīzas un kontrastainas detaļas var izvilināt tikai no personiskās pieredzes. Turpinu lasīt. Ir 1990. gads, vēl pussolis – un būsim padomju impērijas drupās, bet galvenais varonis/autors prasa politisko patvērumu Dānijā. Mistifikācija vai reāls notikums? Ir gan dejas uz līķiem (t. i., beigtā sociālisma), gan tālas vēsturiskas un politiskas ekskursijas, gan sākumā piesolītais politiskais trilleris; galvenais varonis, iespējams, līdz ar autoru klīst pa pasauli, vērodams, kā Ņujorkā 2001. gadā brūk Pasaules tirdzniecības centra torņi, un Maskavā nododamies rāmam disputam ar krievu superspiegu numur viens, gar acīm zibinās visādi apsēstie un īpatņi, iznirst obligātais XXI gadsimta literatūras aksesuārs – sazvērestību teorija, šoreiz gan nacionāli ietonēta, bet fonā uzstājīgi un gluži vai brīdinoši laiku pa laikam nodun zvans: latvieši ir visur. Patiesi fakti un klaja fikcija putrota bez jebkādas cieņas pret realitāti. Taču visa kā ir tik daudz, ka nudien nebija viegls uzdevums izvēlēties puslīdz saistītus fragmentus Karoga publikācijai, lai lasītājs gūtu daudzmaz uzskatāmu priekšstatu par visu darbu.
Latvieši ir visur izrāvu cauri divos piegājienos. Beigu galā mana reakcija bija gluži tāda pati kā Pēterim Jankavam: „Kas tas vispār ir un ko lai ar to iesāk? Nē, nav divu domu, nedrīkst nedrukāt, bet, visviens, kas tas, sasodīts, ir!” Viena lieta gan skaidra – līdz šim pie mums šādā manierē neviens nav mēģinājis rakstīt, bet lasāmgabals patiesi aizraujošs.
Uz rudens pusi Latvieši ir visur izdos apgāds Atēna.
G. B. Kāpēc tu izvēlējies Latvieši ir visur parakstīt nevis ar savu reālo vārdu, bet ar pseidonīmu?
O. O. Sauc to par kautrību. Nekad neesmu sevi uzskatījis par rakstnieku, arī tagad ne.
G. B. Kopš grāmatu esmu izlasījis, man gan tas drīzāk izskatās pēc apzināta un labi pārdomāta žesta. Visi šie reālie notikumi un reālās personas – ar segvārdiem vai bez, kas iejauktas izdomājumu, mistifikāciju un provokāciju putrā, autobiogrāfiskie elementi, kas piekabināti klāt globālām norisēm – pseidonīms, t. i., autors aiz maskas labi iederas vispārējā Latvieši ir visur stilistikā. Ar pseidonīmu tu gribi kaut ko pateikt, nezinu, pasaulei vai pats sev, bet tā nav vienkārša kautrība.
O. O. Man patīk privātums, vienmēr esmu sargājis, gribu arī saglabāt. Ja runājam par provocējošām lietām – jā, tur ir slidenas tēmas, ir apgalvojumi, kas varētu aizkaitināt daudzus cilvēkus, Krievijā dažs palēktos stāvus gaisā, nemaz nerunājot par zviedriem… Nē, es neslēpjos, manu personību noskaidrot būtu pāris sekunžu jautājums. Vienkārši – gribu saglabāt savu privātumu un viss.
G. B. Par Latvieši ir visur man izveidojās apmēram šāds priekšstats: es nezinu, kas tas ir, bet tur kaut kas ir, taču kas ir tas, kas tur ir? Kas tas vispār ir, ko tu esi uzrakstījis?
(Pamatīga pauze.)
O. O. Zināju, ka šāds jautājums būs jebkuram – sākot ar tevi un beidzot ar lasītāju. Piecos vārdos – dēku gabals, daudzslāņains kā āboļu kūka.
