Iļja Stogovs patlaban ir viens no pazīstamākajiem krievu rakstniekiem. Turklāt, pieļauju, pats skandalozākais, ja šajā jēdzienā ietver, no vienas puses, gluži vai komiski agresīvos kritikas uzbrukumus Stogova grāmatām, no otras – to faktu, ka margināļi un autsaideri, vismaz – šīs publikas lasošā daļa mēģina Stogovu pārtapināt ikoniskā figūrā. Rodas iespaids, ka viena no saistošākajām krievu kritiķu nodarbēm ir paslepus aizrautīgi lasīt visu, ko Stogovs ir sacerējis (un raksta viņš ātri un daudz), lai pēc tam vienlīdz aizrautīgi, bet nu jau atklāti viņu iedzītu zemē. Noprotams, ka pašu Stogovu šī situācija labi izklaidē.
Iļja Stogovs (1970) – savus tekstus viņš paraksta kā Илья Стогофф – ir publicējis četrpadsmit grāmatas. Tostarp piecus romānus: Отвертка, Камикадзе, Мачо не плачут (tas joprojām ir Stogova populārākais darbs), mASIAfucker un 1000000 евро, или Тысяча вторая ночь 2003 года. Dokumentālo romānu Revolūcija tagad! – pētījumu par mūslaiku teroristiem. Stāstu krājumu Десять пальцев. Vairākas populārzinātniskas grāmatas. Grāmatu Tabloīds – pamācību dzeltenās preses žurnālistiem (Stogovs daudzus gadus ir strādājis dažāda līmeņa un kvalitātes preses izdevumos).
2003. gada gada decembrī Stogovs bija ieradies Rīgā uz Prozas lasījumiem. Neraugoties uz fanu grupiņas izmisuma brēcieniem, pēc īsas un visai formālas uzrunas savus darbus viņš atteicās lasīt. Atteikuma iemeslus varam tikai minēt.
Biju noskaņojies intervēt agresīvu, nīgru un ārkārtīgi pašpārliecinātu subjektu. Satiku simpātisku, atsaucīgu, ļoti erudītu un labdabīgi noskaņotu cilvēku. Tiesa, pašpārliecinātības viņam netrūkst. Stogovs runā daudz un labprāt, taču lielākoties par tīri praktiskām padarīšanām – Krievijas literāro dzīvi, saviem honorāriem, atsevišķiem biogrāfiskiem faktiem, kurus, cik noprotams, jau daudzkārt izklāstījis žurnālistiem. Itin labi sajūtama robeža, kuru Stogovs neatļaujas pārkāpt, – par savu personisko dzīvi viņš izsakās vairāk nekā skopi.
Vēl jāpiebilst, ka Iļja Stogovs ir pārliecināts kristietis, katolis, kas, ja lasīti viņa romāni, liekas visai mazticami. Īsi pirms mūsu intervijas viņš bijis uz misi Jēkaba katedrālē. Taču tas, ko Stogovs stāsta par savām attiecībām ar kristietību, kaut kādu mīklainu iemeslu dēļ diktofonā nav ierakstījies. Tāpēc, lai viņa pašportrets būtu drusku pilnīgāks, mazs citāts no kādas citas Stogova intervijas (Аргументы и факты, 2003, 51): “Visi jautā, ko es domāju par Dievu, kaut gan pareizāk būtu jautāt otrādi – ko Dievs domā par mani. (..) Grūti tam noticēt, bet es taču patiesi vienmēr esmu mēģinājis rakstīt kristietiski orientētas grāmatas. Varbūt man slikti veicās, bet plāns bija tieši šāds. Man šķita, ja es godīgi kaut ko pastāstīšu par pasauli, tā būs kristīga grāmata.”
Vārdu sakot – Stogovs ir tāda reti paradoksāla un pretrunīga parādība.
Guntis Berelis. Romāns Mačo neraud izveidojis tev ļoti stabilu reptuāciju. Pieļauju, ka vairums lasītāju un arī kritiķu vismaz daļēji identificē romānā aprakstīto tipu ar reālo Iļju Stogovu. Taisnību sakot, arī es, neko daudz par tevi nezinādams, domāju, ka te uzradīsies tāds skūtgalvains tips, ālēsies, bļaustīsies, lai būtu interesantāk, iebrauks vēl kādam latviešu rakstniekam purnā, žūpos trīs diennaktis bez pārtraukuma, ar savām deklarācijām iznīcinās vai visu literatūru, nu, vārdu sakot, godīgi centīsies attaisnot to priekšstatu, kādu viņš par sevi radījis.
Iļja Stogovs. Nē, ja vajag, varu arī pabļaustīties, vai man grūti, tikai nesaprotu, kāpēc tas vajadzīgs. Īstenībā tā ir briesmīga eksistenciāla problēma. Iedomājies. Reiz dzīvoja cilvēks. Pēkšņi ar viņu kaut kas notika. Kas – to viņš pats nesaprot. Izdzirdēja kaut kādu dziesmu ar iekšējo ausi, nu, kaut kas tamlīdzīgs. Uzgleznoja izcilu bildi. Uzņēma filmu. Sarakstīja romānu. Sacerēja muzikālu skaņdarbu. Vienalga, ko. Vārdu sakot, piefiksēja savu iekšējo dziesmu. Bet tas viss atduras tādās piezemētās būšanās. Viņu rāda televīzijā, pie viņa rindā stāv žurnālisti, viņš saņem labus honorārus, kafejnīcā visi viņu pazīst pēc skata, sieva saka – ak, dārgais, tu esi tāds… Cilvēks pie tā visa pierod, viņam gribas vēl un vēl, bet iekšējās dziesmas vairs nav, tā ir pagalam. Un tad cilvēks sāk mocīties. Es uzskatu, ka nedrīkst koncentrēties uz šīm piezemētajām būšanām, uz iekšējās dziesmas ārējām izpausmēm. Vispirmām kārtām tas padarīs tevi pašu nelaimīgu. Bet cilvēks uzķeras uz āķa un neskaitāmas reizes mēģina atkārtot savus pirmos panākumus.
Krievijā pirms gadiem četriem bija populāra popgrupa Маша и медведь. Izlaida vienu labu disku, tajā vasarā tas skanēja no visiem logiem. Tad soliste Maša Makarova aizgāja no grupas un tagad strādā Krasnodarā par aukli bērnudārzā. Krasnodara – briesmīga vieta, tur pat nauda neeksistē. Es uzskatu, ka tā ir ārkārtīgi vīrišķīga rīcība. Viņa nespieda pa pilītei tālāk no sevis laukā pirmā diska atbalsis, bet rīkojās godīgi: ja nav iekšējās dziesmas, nav vērts turpināt. Tāda rīcība prasa milzīgu spēku.
Cits piemērs. Eduards Ļimonovs pirms daudziem gadiem nokļuva sitācijā, kas pieprasīja adekvātu atbildi. Viņš pazaudēja mīlestību, pūlējās to atgūt, un no šiem dvēseles kliedzieniem izveidojās romāns Tas esmu es – Edička, kas manā skatījumā ir tikpat liels meistardarbs kā Jerofejeva Maskava – Petuški. Bet kopš tā laika situācija vairs neatkārtojās, Ļimonovu vairs neviens nepameta, bet viņš joprojām raksta vienu un to pašu – sekss, alkohols un tā tālāk. Viņam ir 60 gadu, viņš ir vecāks par manu tēvu, bet joprojām raksta par piecpadsmitgadīgām meitenēm. Kādas tur meitenes, tu tak viņām deri par vectētiņu, velns parāvis! Smieklīgi. Tas ir liktenis, no kura man gribētos izvairīties.
No otras, puses grāmatu bizness kā jau jebkurš bizness tiek sadalīts sektoros. Kāds mans paziņa Vācijā – starp citu, ne no sliktākajiem rakstniekiem – reiz aizgāja uz milzīgu izdevniecību un piedāvāja savus darbus. Viņam pateica – labi, mēs tevi ņemam, un tu bērnu literatūras redakcijā rakstīsi grāmatas par baltajiem lāčiem. Kāpēc tieši par baltajiem? – viņš jautā. – Tāpēc, ka mums jau ir citi cilvēki, kas raksta par brūnajiem lāčiem, pandām un grizli. Tātad šis grāmatizdošanas segments, bērnu literatūra, vēl tiek sadalīts pavisam sīkos sektoros.
Un, lūk, pēc Mačo neraud man nekādā gadījumā negribējās rakņāties pa to mazo sektoru, kas man ticis. Īstenībā es biju tādā stipri divdomīgā situācijā, jo cilvēki gaidīja, lai es rakstītu Mačo neraud 2, Mačo neraud 22 un tā tālāk – lai es visu mūžu apcerētu tādus stipri dzerošus, nelaimīgus jaunus cilvēkus, kas savā būtībā nemaz tik slikti nav, bet uzvedas kā pēdīgie nelieši. Bet man tas nebija interesanti. Visu, ko gribēju pateikt par dzeršanu un seksu, esmu jau pateicis.
