Guntis Berelis. Tu pats sevi esi nokrustījis par Gaiķu Māri. Tātad – Māris, kas nācis no Gaiķiem. Kas īsti ir Gaiķi, kur tie atrodas, kāpēc tie tev tik nozīmīgi?
Gaiķu Māris. Gaiķi atrodas Kurzemē, starp Saldu un Sabili. Vienkāršs lauku pagasts, kur nekā nav. Toties ir unikāla XVII gadsimta luterāņu baznīca ar dzīvu baroku iekšā – kokgriezumi, gleznojumi. Pieej klāt XVII gadsimta meistaru darbiem – un pieskaries, kur viņš savulaik pieskāries. Sajūti viņu – gandrīz blakus. Nu, vēl pilskalns, upes, gravas.
Dzimtais uzvārds man ir Rozentāls, tas tagad būs jaunajā pasē, bet audžuvecāku uzvārds ir ļoti sarežģīts un nelatvisks. Deviņdesmito gadu sākumā, vēl barikāžu laikā mani vienkārši iesauca par Gaiķu Māri – patiešām tāpēc, ka no Gaiķiem, un es šo iesauku pieņēmu.
G. B. Man radies iespaids, ka pēc dabas tu esi tāda brīvdomīga persona, tiecies turēties ārpus jebkādiem standartiem, negribi strādāt godīgu darbu – tādu, kur jāsēž no astoņiem rītā līdz pieciem vakarā…
G. M. Nav jau tā godīgā darba. Sēdēt no astoņiem līdz pieciem – tas, manuprāt, ir negodīgi pret sevi, savu personību, dvēseli, laikmetu, visu apkārt notiekošo. Nevajag visu pasauli pataisīt par vienvienīgu biržu. Vajag, lai ir godīga dzīve.
G. B. Un vispār – tava biogrāfija nekādi neatbilst mūslaiku vispārpieņemtajiem standartiem par to, kas ir jauns – vai vismaz relatīvi jauns – dzejdaris. Nav nedz augstu skolu, nedz sakara ar filoloģiju vai vismaz literatūras vēsturi.
G. M. Man nekad nav interesējuši tie standartjautājumi – ko tu dari, kur strādā, kur mācies, kāda izglītība. Šausmīgi stulbi atbildēt uz jautājumu – ko tu dari? Galvenais ir pavisam cits jautājums – kas tu pats esi? Ko tu sevī domā? Man allaž svarīgāki ir bijuši būtības, sevis pētīšanas jautājumi. Bet tie notiek dziļi sevī iekšā, kur pašam jāielaužas, no malas nevar redzēt.
