Prozists un žurnālists Andrejs Ļevkins (1954) līdz 1998. gadam pārsvarā dzīvoja Rīgā, kur iznāca arī viņa pirmā grāmata Старинная арифметика (1986). Pēc izglītības – matemātiķis. Bija žurnāla Avots krievu varianta Родник galvenais redaktors; vēlāk Родник kļuva par faktiski atsevišķu žurnālu. Ļevkins savulaik daudz – un reti labi – tulkoja no latviešu valodas; lāgiem to turpina darīt arī tagad. Grāmatas: Тихие происшествия, Междуцарствие, Цыганский роман, Голем: русская версия, Мозгва (2005). Andreja Belija prēmijas laureāts (2001). Patlaban dzīvo Maskavā, bet bieži sastopams arī Rīgā.
Vērts iemest aci arī viņa komentāros interneta izdevumā gazeta.ru – šķiet, šī Ļevkina žurnālistikas daļa cieši saistīta ar viņa prozu (teiksim, šā gada 30. maija publikācijā saistībā ar kādu mākslas pasākumu pēkšņi iznirst ieteikums Maskavā izvietot baltus, izgreznotus smadzeņu atlējumus: моск-мозг, Москва-Мозгва). Līdzīgi lingvistiski un stilistiski mežģījumi sastopami daudzviet.
Saruna ar Andreju pārsvarā notiek latviski. Viņš runā lēni, mazliet ironiski (ironijas objekts ne vienmēr ir nojaušams) un ar ļoti daudzām un garām pauzēm. Uz jautājumiem bieži atbild vienzilbīgi un pēc tam apklust, tālāk ļaujot runāt Jurim Zvirgzdiņam.
Guntis Berelis. Tevi kāds ir mēģinājis aicināt uz Prozas lasījumiem – tie notiek katru gadu decembrī?
Andrejs Ļevkins. Jā, sen tas bija, bet man nepatīk to darīt
G. B. Kraties vaļā?
A. Ļ. Jā.
Juris Zvirgzdiņš. Žēl, Andrej. Bet tas pasākums patiešām ir interesants. Ne publiskuma dēļ, bet patiešām interesants.
A. Ļ. Kur tas interesantums? Manuprāt, garlaicīga nodarbība – lasīt priekšā. Nē, nē, rakstīt ir interesantāk.
(Cītīgi tiek raksturoti Prozas lasījumu norise un īpatnības. Zvirgzdiņš saka, ka Rīgā neesot ne literāro kafejnīcu, ne salonu, tāpēc Prozas lasījumi pilda to funkciju. Andrejam tas neinteresē, runas aizklīst uz Iļju Stogoffu, kurš pirms pāris gadiem piedalījās Prozas lasījumos un kuru Andrejs pazīst jau gadus desmit.)
G. B. Kad tu vispār pazudi no Latvijas? Es pat nemaz nepamanīju.
A. Ļ. Kāpēc pazudu? Nekur neesmu pazudis. Es kā futbolists – te tur, te šeit.
G. B. Savulaik taču tu te dzīvoji, biji žurnāla Родник redaktors, Rīgā iznāca tava pirmā grāmata. Un tad pēkšņi tevi vairs neredz…
A. Ļ. Laikam kādā deviņdesmit astotajā? Man piedāvāja uztaisīt krievu politisko internetu…
J. Z. Kā tu pārlaidi to laiku līdz deviņdesmit astotajam?
A. Ļ. Nu, sūdīgi, sūdīgi… Strādāju Бизнес и Балтия, pēc tam… Uz banku aizgāju, divus gadus nostrādāju Rietumu bankā, rakstīju visas tās analīzes – akcijas aug, akcijas krīt… (stipri pašironiski nosmīkņā)
