Nupat 5. decembrī Aivaram Neibartam būtu apaļi 70 gadi. Šai sakarā bezmaz ar literāra pieminekļa tiesībām – tieši pirms 20 gadiem, 1989. gadā īsi pirms Neibarta 50. jubilejas tapusi intervija ar viņu. Sarunājāmies viņa mājā Āžu bulvārī, neatceros, kāda iemeslu dēļ man nebija diktofona, tāpēc intervija visupirms ar zīmuli trakā tempā, mēģinot izsekot Aivara domu plūsmai, tika pierakstīta uz papīra (ar zīmuli tāpēc, ka rakstīšana ar to veicas veiklāk nekā ar pildspalvu), pēc tam pārrakstīju ar rakstāmmašīnu, tad abi ar Aivaru ilgi un cītīgi slīpējām, kamēr tekstu izdevās maksimāli tuvināt viņa leksikai un izteiksmei, bet vienlaikus arī krietni attālināt no intervijas specifikas, šur tur pārtapinot tekstā, kas pretendē bezmaz uz proziskām kvalitātēm. Jokaina sakritība – desmit gadus vēlāk uz Neibarta 60. jubileju parādījās (šķiet, Izglītībā un Kultūrā?) vēl viens apcerējums, nokrustīts par Nebartiādi. To bija sarakstījis dziesminieks Juris Vilcāns, par šo Neibartiādi nekā nezinādams.
G. B. Kādā dzejolī tu raksti: „dienas melnumā pašā iz / dvēseles savas kā / čigāns iz tabora / izzogas guntis berelis / murmulis prozistu hermess blēdīgais un / nozog torņkalna / kentaurus visus un / noslēpj / kentaurus visus / manuskriptos savējos kā / augeja staļļos bez / kaunīgos.” Šoreiz mans nolūks pieticīgāks un pieklājīgāks — nezagšu ne kentaurus, ne idejas, ne vārdus, vien izlikšu dažus atspēriena punktus, no kuriem tev pašam — tagad jau pusgadsimtniekam — aizzagties atpakaļ pagātnē, izzagties cauri savai biogrāfijai un nozagt no tās kādus spožākus mirkļus lasītājam par prieku. Būtībā jebkurš poēts savas dzīves laikā rada leģendu par sevi, un tu šajā ziņā esi krietni pacenties — grūti pateikt, cik lielā mērā apzināti un cik — patiesas iekšējas nepieciešamības mudināts. Neibarta balto bārdu, kura gan jau krietni pašķidrinājusies, un dižo muldēšanu laikam atcerēsies katrs, kurš kaut reizi tevi skatījis vai dzirdējis. Žurnāla teksta melnbalti bezkaislīgais veidols tevi atbrīvo no vizuālā imidža žņaugiem un privilēģijām, tāpēc tavs pašvariants šķitīs diezgan ticams, bet — tas būs tikai viens no iespējamajiem variantiem, gan attīrīts no anekdošu un tenku — ar ko tava biogrāfija ir pārbagātināta —, nelabvēlības, ironijas un sajūsmināšanās piejaukumiem.
Pagaidām tavu apzināto esību ietver divi ārzemju ceļojumi. Atspulgi no šīpavasara turnejas pa ASV un Kanādu jau šur tur pavīdējuši presē. Kāds bija pirmais ceļojums?
A. N. Ārzemēs esmu visu laiku: kopš ierašanās šaisaulē 1939. gada 5. decembrī. Bet, ja tu runā par došanos ārpus Latvijas un padomju impērijas robežām, tad jau taisnība tev iraid: 1944. gada nogalē mana ģimene ar kuģi iz Liepājas aizvīkšījās uz Lielvācijas drupām.
Tur — netālu no Rostokas — nomītējāmies līdz četrdesmit sestajam gadam. Tad, kā jau pulka letiņu, caur filtrācijas nometņu filtriem aizfiltrejāmies atpakaļ Latvijā. Paldies Dievam un čekistiem, ka pēc tam nesekoja gaita uz tundras ārēm.
G. B. Kā jau pēc visiem aizrobežu ceļojumiem — tradicionālais jautājams: kādi palikuši spilgtākie iespaidi?
A. N. Atceros Neko. Kaut gan — pāris niecīgas lauskas ieķepušas man miņā. Atceros, ka pēc reiha kapitulācijas, drasējot uz amerikāņu karapūļu ieņemtajām teritorijām, latviešu leģionāri mani cienāja ar šokolādi. Vēl — skaista bildīte: krievnieku zaldātiņš, kurš uz velosipēda minās caur mūsu mītnes vietu. Smaidošajam neuzvaramās Sarkanās Armijas ierindniekam abas rokas bija iemauktas garos, baltos vācu frau cimdos. Un savukārt uz abiem cimdiem ligzdoja kādi trīs vai pieci fašistu rokaspuišu rokaspulksteņi. Kāpēc gan krieviņam nesmaidīt, ja tik gruntīgs kara laupījums. Kā mana māmiņa pauda, tad izvarotās vācu sievietes gan īpašu prieku neesot izrādījušas.
Starp citu, kustoties mājup ar uzvaru, kādā filtrācijas lēģerī es blēņodamies uz krāsns stūra gruntīgi pārdauzīju pakausi. Tas, tā sakot, ir manas dzejošanas akmens, t. i., krāsns laikmets.
G. B. Visās fotogrāfijās tu esi redzams tikai ar bārdu. Vai tiešām bērnībā bārda neauga? Grūti iztēloties tevi tādu…
A. N. Bārda man bijusi vienmēr. Tikai aug viņa ritmiski — vienbrīd uz āru, otrbrīd uz iekšu. Tobrīd laikam auga iekšup.
G. B. Tad tu vēl droši vien dzejoļus nerakstīji.
