Literatūras gada balva 2011. Finālisti. Nora Ikstena: „Stāsts par skolotāju un skolnieci”

Literatūras gada balvai prozā nominēta Noras Ikstenas grāmata Vīrs zilajā lietusmētelītī. Grāmatā uzmanības centrā ir autores ilggadīgās attiecības ar Dzintaru Sodumu, taču tā nebūt nav nedz Soduma biogrāfija, nedz atmiņu stāsts, nedz dokumentāls vēstījums, kaut gan tajā klātesoša gan biogrāfija, gan autores atmiņas, gan dokumetālais pamats. Būtībā autore šīs divu dažādu paaudžu un pasauļu rakstnieku attiecības paceļ pavisam citā līmenī – turpat, kur mīt Homēra varoņi, no kuriem inspirējās Džoiss, kuru latviskoja Sodums.

Guntis Berelis. Visas tavas grāmatas ir ļoti personiskas – ne tikai tāpēc, ka autors vispār nav spējīgs rakstīt bezpersoniski, bet arī tāpēc, ka autobiogrāfiskas detaļas klātesošas pat tajos darbos, kas lasītājam, iespējams, liekas pilnībā izdomāti. Tomēr Vīrs zilajā lietusmētelītī, pieļauju, ir tava vispersoniskākā grāmata. Kāds bija tās tapšanas „autobiogrāfiskais fons”, kas beigu galā tevi aizvedināja līdz Vīram zilajā lietusmētelītī?

Nora Ikstena. Viss sākās 1994. vai 1995. gadā. Strādāju Karogā apskata nodaļā, žurnāls veica trimdas literātu aptauju, un šajā sakarā aizsūtīju Dzintaram Sodumam tādu visai formālu anketu. Sodums atsaucās uz anketu, bet sev raksturīgajā manierē – uz jautājumiem bija atbildējis diezgan strupi Taču klāt bija pievienota pamatīga vēstule. Tobrīd Karogā jau bija publicēti mani pirmie divi stāsti, un Sodums šos stāstus vēstulē bija rūpīgi izanalizējis. Iedomājies, man taču bija tikai kādi 24 gadi – iesācēja, meitene ar bizi, sarakstījusi pirmos stāstiņus, un te pēkšņi – Soduma vērtējums, kritika, analīze, tāpēc vēstule mani, protams, stipri satricināja. Varbūt par pašu Sodumu man tobrīd vēl nebija īstas nojausmas, pārāk maz biju lasījusi, toties milzīga interese bija par viņa tulkoto Ulisu. Vēl mācīdamies augstskolā, gāju uz Misiņiem, lasīju specfondā Ulisu, pat kaut ko izrakstīju. Grūti pateikt, kāpēc, bet tā grāmata vai, pareizāk sakot, Soduma tulkojums mani bija ļoti aizķēris. Izlasīju vēstuli – un pēc tam mēnešus divus domāju, ko lai raksta pretī. Beigās tomēr saņēmos, uzrakstīju atbildi – un tā šis stāsts sākās.

Literatūras gada balva 2011. Finālisti. Dens Dimiņš: “…nemiers, urķēšanās, tekstkāre”

Dens Dimiņš dzimis Āgenskalnā, Pārdaugavā, studējis klasisko filoloģiju un franču valodu Latvijas Universitātē, pēc tam devies apgūt islandiešu valodu uz Islandes Universitāti Reikjavīkā. Strādājis par pasniedzēju Latvijas Universitātē un Kultūras Akadēmijā, mācījis latīņu, franču un islandiešu valodu. Kādu laiku strādājis arī eirostruktūrās Luksemburgā, no darba brīvajā laikā tulkojot literatūru. Cenšas sadalīt savu laiku starp dienvidiem un ziemeļiem. Patlaban dzīvo Islandē. Dens tulko no franču, islandiešu, grieķu, itāļu, bulgāru un holandiešu valodas. Latvijā Dens sastopams reti, arī šī saruna notiek epistolārā veidā.

Guntis Berelis. Prātā, ka pirms daudziem gadiem, kad mums gadījās iepazīties, par tevi man palika iespaids kā par ļoti erudītu pasniedzēju, kurš orientējies uz klasiskām vērtībām un kuram, ja savajagas, var palūgt žigli iztulkot kādu latīņu frāzi. Patlaban tu pārsvarā tulko daiļliteratūru, tostarp Mišela Velbeka un Halgrīma Helgasona darbus, kas laikam Latvijā no taviem tulkojumiem ir pazīstamākie. Kā tu vispār nonāci līdz daiļliteratūras tulkošanai?

Dens Dimiņš. Sāku tulkot Iekš- un Ārlietu ministrijā, pēc tam Tulkošanas un terminoloģijas centrā, pievārēdams baigos juridisku dokumentu blāķus, līdz vienubrīd man ienāca prātā – varbūt ir vērts pamēģināt kaut ko aizraujošāku, cēlāku? Nē, tas ir joks. Mācījos Universitātē klasiķos, un tur vismaz tajos laikos viens no izglītības procesa stūrakmeņiem bija grieķu un romiešu literatūras spilgtāko pārstāvju darbu fragmentu tulkojumi, kā proza, tā dzeja un pat drāma. Līdztekus mācījos arī franču filoloģiju franču nodaļā. Un tā pamazām no klasiķu parindeņiem aiztulkojos vispirms līdz franču lubenēm, bet pēc tam arī līdz grūtākiem, sāpīgākiem, nozīmīgākiem darbiem, no kuriem daži vēl ir tikai procesā…

G. B. Saprotu, ka tulkotājam muļķīgi jautāt, cik valodas viņš zina. Nenovēršami sāksies garumgara diskusija par to, ko tas vispār nozīmē – zināt valodu. Saprast tekstu? Spēt sarunāties? Tulkot – un, ja tulkot, tad kāds tulkojuma līmenis apliecina valodas zināšanu? Un tomēr – cik valodas tu zini? Jautāju tāpēc, ka daudzās valodas, no kurām tu esi tulkojis, un vēl daudzākās, kuras tu vismaz esi mācījies, stipri mulsina.

D. D. Zinu tikai latviešu valodu, bet sarunāties varu kādās desmit. Daiļliteratūru esmu tulkojis ne no visām – pirmām kārtām, protams, no franču, kas ir neizsmeļams pārsteigumu un prieka avots, tad no latīņu un grieķu – nodevas klasiķiem un arī sirdslieta, itāļu, bulgāru, mazlietiņ no holandiešu un, visbeidzot, tagad ar pilnu jaudu no islandiešu.

G. B. Reiz gadījās iepazīties ar kādu vācieti, kurš par poliglotu kļuvis pēc visai savdabīgas stratēģijas – visupirms viņš iemācījies to nāciju valodas, no kurām cēlušies viņa senči, bet, kad tas izdarīts, sācis apgūt arī šo nāciju kaimiņu valodas. Tev šai ziņā arī ir kāda stratēģija? Vai varbūt tev valodas vienkārši pielīp kā gripa?

D. D. Mana pirmā svešvaloda ir vācu, un man bieži vien rodas sajūta, ka zinu to vislabāk – ne tikai tāpēc, ka esmu mācījies to visilgāk, faktiski no sešu gadu vecuma, turklāt darba dēļ veselu semestri esmu nomācījies jurisprudenci un filozofiju Berlīnē, bet arī aiz tā iemesla, ka teitoņu shēmas, mehānismi un domu laukumi nav tālu no mūsējiem. Man patīk šīs valodas pamatīgums, niansētība. Vēl tuvāka mums ir tikai krievu valoda, kas arī ir viena no manām vismīļākajām valodām – uzskatu, ka man ir ļoti paveicies, ka mūsu izlaidums vēl dabūja to pamācīties piecreiz nedēļā. Lasīt vidusskolā Dostojevski oriģinālā noteikti nāk par labu smadzeņu un personības attīstībai. Abas minētās valodas man bija labs pamats, lai studētu visas pārējās, atklātu pasaules valodisko daudzveidību. Kā pērn, septembrī, kādā publiskā lekcijā Reikjavīkā izteicās Čomskis – valoda ir kā sniegpārsla, kas uzsnieg pasaulei. Tāpēc katra valoda veido jēdzieniskās saites ar pasauli pavisam unikāli un neatkārtojami. Nav pilnīgi  nevienas neinteresantas valodas, visas valodas nāk no Dieva, un paļāt valodu – vienalga, kādu – manā skatījumā nozīmē zaimot Dievu, staigāt ar klapēm uz acīm, atzīties gara nabadzībā un iztēles trūkumā. Katru valodu esmu mācījies kāda iemesla dēļ, kas lielākoties bijuši nejauši vai personīgi. Pēc Ķīnas apmeklējuma pusgadu pamācījos arī ķīniešu valodu, bet tad metu pie malas, jo sapratu, ka tai nu vajag daudz vairāk laika nekā varu atļauties. Man ir tikai teorētisks priekšstats par tās uzbūvi un hieroglifu nozīmju veidošanos, bet nu arī tās nedaudzās zīmes, ko biju iegaumējis, jau būs izkritušas no prāta.

Literatūras gada balva 2011. Finālisti. Margarita Perveņecka: „Rakstīšana jau ir racionalizēšanas, saprašanas, pašsaprašanās veids”

Margarita Perveņecka sāka kā dramaturģe, pēcāk pievērsās prozai, par ko vēstīja stāstu krājums Visi koki aizgājuši (2006). Literatūras gada balvai prozas kategorijā nominēts viņas romāns Gaetāno Krematoss – darbs, kurš nepakļaujas nekādiem klasifikācijas rāmjiem, neļaujas racionālajam un analītiskajam prātam, toties, ja lasītājs ir ar mieru mazliet piepūlēties un sadarboties ar autoru, ievelk lasītāju dziļi iekšā un vairs nelaiž vaļā. Kurš reiz lasījis Gaetāno Krematosu – nekad vairs neaizmirsīs.

Guntis Berelis. Literatūras gada balvai prozā tika nominētas četras grāmatas. Visas – savā starpā ļoti atšķirīgas. Taču tavs Gaetāno Krematoss – tik ļoti atšķirīgs no pārējām, ka bezmaz acīs dūrās bez jebkādas analītiskas optikas. Kā tu pati formulētu šo savu atšķirīgumu?

Margarita Perveņecka. Īsti kompetenti nevaru atbildēt par pārējo latviešu prozu, jo maz esmu to lasījusi. Īpaši literatūru nepārzinu, es taču ienācu no teātra, dramaturģijas. Manuprāt, krutākais latviešu rakstnieks ir Einfelds. Ļaunākais reālists gandrīz bez ādas – Inga Ābele. Tagad priekšgalā izvirzījusies un pasaulē iziet Inga Žolude. Viņai ir kaut kas ļoti lietišķs, racionāls un vēss. Labi raksta.

G. B. Maz lasi? Tādā gadījumā – ja literatūra nemaz tik ļoti neinteresē, kāpēc tu raksti?

M. P. Tāpēc, ka nemāku gleznot, rakstīt mūziku, veidot, nevaru būt zinātnieks…

G. B. Valodu zina visi – tas nozīmē, ka visi var rakstīt?

M. P. (Ļoti ilga pauze) Kad tu atrodies ieslēgts tumšā istabā un meklē izeju, meklē, meklē – un nevari atrast, vienīgā izeja ir rakstīt. Visa esamība kā tumša istaba, kaut kā tā. Kad es rakstu – un kaut ko izdodas uzrakstīt –, es izeju no vienas istabas, bet nokļūstu nākamajā, un tad es atkal meklēju izeju. Tāda bezgalīga virtene. Iziet no šābrīža esamības, no šābrīža apziņas stāvokļa – uz nākamo stāvokli. Nujā, kāpēc es rakstu, kāpēc tieši tā rakstu… Ir tā, ka es domāju bildēs. Varbūt tas arī sasaucas ar to dramaturģiju – tur redzamā darbībā jāiekodē iekšķības vēstījums. Vārds ir sekundārs.

G. B. Bet tavā prozā tā nav – tur ir tāda vārdradība un visādi lingvistiski pekstiņi, ka tikai turies. Manuprāt, darbošanās ar valodu tev ir viena no primārajām lietām.

M. P. Tas sanāk kaut kā neapzināti…

Iedomājos, varētu būt tāds treniņš – uzrakstīt ārkārtīgi sausi un lakoniski…

G. B. Šai sakarā ienāca prātā – kad īrs Bekets sāka rakstīt franciski un viņam jautāja, kālab viņš dzimto angļu mainījis uz franču valodu, Bekets atbildējis, ka svešā valodā esot vieglāk rakstīt absolūti bezpersoniski.

M. P. Jā, es arī esmu iedomājusies – ja man būtu jāsāk domāt krievu vai angļu valodā, valodiskās iespējas uzreiz sašaurinātos, bet jāpasaka būtu tas pats, kas valodā, kuru tu pārvaldi pilnībā… Pilnībā fokusēties uz to, ko tu gribi pateikt, bet ar ļoti minimāliem līdzekļiem.

G. B. Un atkal man jāsaka, ka Gaetāno Krematosā, gluži pretēji, tev ir līdzekļu pārbagātība – valodiskās ekstravagances, metaforiskās, sižetiskās, galu galā – viss romāns ir viena liela ekstravagance.

M. P. Man ļoti gribējās izgleznoties ar vārdiem. Tas droši vien bija atrāviens no dramaturģijas, kur, es jau teicu, vārds nav primārais. Beidzot es varu darīt ar valodu, kas vien ienāk prātā. Bezatbildīgā sprādzienā gleznot ar vārdiem.

Literatūras gada balva 2011. Finālisti. Andris Kolbergs: „Nav dots uzrakstīt kaut ko lēnu un mierīgu”

Šogad mūža balva par ieguldījumu literatūrā saņem Andris Kolbergs. Šai sakarā viņa mājai Pumpuros vēlies pāri intervētāju un filmētāju vilnis, kas gan jau noplacis, taču, pieļauju, Andris paspējis izstāstīt visu, ko vien gribējis izstāstīt. Iespējams, tāpēc sarunas atspēriena punkts pats no sevis uzrodas nevis no pagātnes, bet no drīzas nākotnes. Proti, izrādās, triloģija par Mendela Davidsona briljantiem, kurā ietilpst romāni Pulkstenis ar atpakaļgaitu, Klaunu maršs šausmu tirgū un Sieviete melnā un kurai punkts tika pielikts 2004. gadā, nupat grasās pārtapt tetraloģijā.

Andris Kolbergs. …nebūtu jau rakstījis, ja neuzkultos tulkotājs Sergejs Hristovskis – zvanīja katru dienu, izdomājis, ka triloģijai par Mendela Davidsona briljantiem vajag ceturto daļu. Pirmās trīs jau pārcēlis krievu valodā, izdotas gan vēl nav, bet tagad grib ķerties pie ceturtās.

Guntis Berelis. Ja pareizi atceros, triloģijas trešajā grāmatā visi gali sagāja kopā – it kā nekas neliecināja par iespējamo turpinājumu.

A. K. Vajag, vajag – par deviņdesmito gadu, kad bija tie bandīti. Jā, briljanti beigušies, bet gan es izdomāšu, kuru no tiem palaist tālāk. Pirms kāda laiciņa ar sievu bijām Turcijā, braukājām ekskursijās un reiz sapazināmies ar divām dāmām. Klausos, autobusā viņas runā vāciski, bet pēc tam, izrādās, krieviski arī – un vēl labāk. Vācietes no Kazahijas – aizbraukušas, kad vietējie deviņdesmitajos tur svešos fīrēja laukā. Sapazīstamies, sakām – mēs no Rīgas. Viena saka – viņai pumpas uzmetoties, Rīgas vārdu vien padzirdot. Deviņdesmito sākumā viņa divatā ar vīru braukuši uz Vāciju pirkt mašīnu, bet beigas sanākušas tādas, ka abi iesprostoti Rīgā kādas privātmājas pagrabā uz vairākām dienām, kamēr paraksta papīrus, ka dāvina mašīnu tiem bandītiem. Pēc tam veči, kas šos nogrābuši, nopirkuši viņiem biļetes uz Berlīni – kaut kā taču vaļā jātiek, neies jau mušīt nost – bet tur atklājies – tas, ka viņi zina gan tā bandīta adresi, gan uzvārdu, neko nedod, jo starp Vāciju un Latviju nav līguma par izdošanu kriminālvajāšanai. Iedomājos, ka tas sižets man labi derētu. Bet vēl jau nevar zināt, kas sanāks. Nekad nevar zināt, kas sanāks. Pa kādai lapiņai, tā lēnām… Domāju, līdz rudenim varbūt tikšu līdz galam. Briljantus – gan izdomāšu, kā pievilkt. Vienai dāmītei gredzens ar briljantu pirkstā, romāna varonis prasa – no kurienes tev tas… Nu, apmēram tā. Kādiem pāris mēnešiem sižets ir izdomāts. Tagad mēģinu sadzīt rokā vienu veci, kas pazīst drēbi. Redzi, bija stukači, to visi zina, bet virs parastajiem stukačiem bija arī vēl stukači, kas stučīja par administrāciju, tādi pilnīgi slepeni. Bankas Baltija Laventa tēvs bija viens no tādiem. Romānam man vienu šitādu vajadzētu, atradis esmu, bet runāt vēl nav sanācis.

G. B. Triloģija par Mendela Davidsona briljantiem ir nozīmīgākais darbs, kas tev tapis neatkarības laikā. Ja pametam aci atpakaļ – kā vispār radās šī iecere? Atskati tuvākā vai tālākā pagātnē tavai prozai raksturīgi no sākta gala, tomēr vēsturiskais detektīvs ir tāds visai specifisks žanrs ar savām īpatnībām. Kad lasīju pirmo grāmatu – Pulksteni ar atpakaļgaitu – zināmā mērā pat jutos pārsteigts: it kā tas pats Kolbergs, tomēr pavisam citāds…

A. K. Pirmā grāmata… To laiku – astoņpadsmito un deviņpadsmito gadu – es zināju, tāpēc rakstīt nebija grūti. Reizēm uznāk dullums iet urķērties, kādi burlakgabali sameklējami arhīvā. Un tad ar lielām bēdām konstatēju, ka tur nav pilnīgi nekā rakstīšanai noderīga – noziegumi pārāk vienkārši, kā jau divdesmitajos gados. Prasti zog visu, kas nav piesiets. Bet reiz uzskrēju virsū vienai lietai par kukuļņemšanu policijā. Tolaik jau par policistiem kļuva gluži vienkārši – viņus savāca no iesauktajiem karavīriem. Izdomāju, ka man tāds čalis derētu – un palaidu viņu, lai dzīvo un darbojas romānā. No visas milzīgās kaudzes, ko pusgadu raku cauri, divas vai trīs lietas man derēja. Viena no tām tad arī bija par žīdu briljantiem. Šādi tādi fakti no tās iegāja romānā. Trešā grāmata, Sieviete melnā, – vienkārši es pazīstu cilvēku, pie kura bija tas lielais briljants. Par to veceni man stāstīja…

Literatūras gada balva 2011. Finālisti. Eduards Aivars: „Rakstniekam ir jāraksta tas, ko viņš nevar uzrakstīt”

Literatūras gada balvai dzejā nominēts Eduarda Aivara dzejoļu krājums Sakvojāžs – visai savdabīga grāmata, kurā vienkopus ir gan par Sakvojāžu nodēvētais krājums, gan dzejoļu cikls Dzejoļi ar gariem virsrakstiem, kuriem teksta lielāko daļu veido virsraksti.

Guntis Berelis. Pagājušogad tev iznāca dzejoļu krājums Sakvojāžs. Kas tev ir dzejoļu krājums – atskaite par produktīvi pavadītu laiku, nejauši kopā salipināti pantiņi, kas sarakstījušies noteiktā laikposmā, vai tomēr kas vairāk?

Eduards Aivars. Kāds dzejnieks reiz izteicās, ka viņš nerakstot dzejoļus, viņš rakstot grāmatas. Viņam puslīdz skaidra grāmatas koncepcija un dzejoļi pamazām iekļaujas attiecīgajā ietvarā. Man tā nav, drīzāk ir tā, kā bija sākumā. Tolaik cerības uz grāmatu likās drīzāk fantāzijas, uz to gāju ilgi, dzejoļi tika gan marinēti, gan arī publicēti periodikā. Beigās pat PSRS izbeidzās. Krājums Dejas (1991) iznāca turpat, kur citiem, vienīgajā literātu izdevniecībā „Liesma”, pēc nopietnas caurskates – soģu vidū bija arī Uldis Bērziņš, pirms tam devu lasīt Knutam Skujeniekam. Pirmajā krājumā bija līdz 1988. gadam tapuši dzejoļi. Pēc tam jau bija sakrājušies daudzi stipri kvalitatīvāki teksti, bija noformējies savs stils, taču biju tālu no jauno izdevēju un arī literātu vides, biju aizrāvies ar darbu Jelgavā. Taču periodikā gan publicējos tik dāsni, ka 1996. gadā tiku pat pie diviem izdotiem krājumiem pusgada laikā… Pēc grāmatu iznākšanas allaž iestājās tāds kā klusums un tukšums – tu nezini, kad atkal sāksi rakstīt un vai vispār kaut ko vēl sacerēsi, nezini, kas tas būs… Lai izvairītos no šīs esamības tukšumā, tādā kā nebūtībā piekarinātā stāvoklī, jaunākajos krājumos neieliku visu, kas derētu. Kaut ko atstāju sēklai – nevis tos, kas paliek pāri, jo ir sliktāki, bet vienkārši sēklai. Lai nebūtu vismaz šādi jācieš, jo ciešanu tāpat pietiek. Māris Melgalvs reiz izteicās, ka viņš vispār pat neskatoties uz savām iepriekšējām grāmatām – tās viņam vairs neeksistē, viņš jau ir prom, citās teritorijās. Es gan reizēm paskatos – ar citu aci, uz dzejoļiem, kas nu ir kaili, jo ir nometuši sākotnējās iedvesmas plīvuru; paša iespaidi par saviem krājumiem laika gaitā mēdz mainīties, drīzāk skatos uz tām kā uz citu dzejnieku grāmatām. Man dzīvoklī paša krājumi nestāv vienkopus, bet ir starp citiem un, kad vajag, uzreiz nevar atrast.

G. B. Es saprotu – autors par grāmatas nosaukumu tiesīgs izvēlēties jebko un tikai viņam pašam zināmu apsvērumu vadīts. Bet par Sakvojāžu netiku gudrs – kāpēc tāds mēlesmežģis vajadzīgs uz dzejoļu krājuma vāka? Kāpēc ne, teiksim, Ceļasoma?

E. A. Pavisam vienkārši. Bērnībā mani apbūra kaut kur redzēts sakvojāžs, tāda soma – ne gluži ceļasoma, ne koferītis, bet tāda kā ārsta soma – tāda formīga, no ādas, ar rokturi, – kuru ar aiztaisāmo aizspiež ciet. Man tā soma ļoti patika. Tas arī viss. Diez vai dziļāku un slēptu jēgu tur vērts meklēt. Īpašs tēls. Dzīve kā ceļš un tajā satiktie cilvēki? Lai būtu. Protams, tagad tur var piedomāt vēl visādas interpretācijas – ja reiz vārds „sakvojāžs” nāk no franču valodas, tas var arī nozīmēt, ka nosaukums ir kā neapzināts protests pret angļu valodas invāziju. Saistībā ar mēlesmežģi – es to it nemaz neuzskatīju par svešvārdu, sakvojāžs pats atnāca un kļuva par grāmatas virsrakstu. Latviski tas ir tikai viens no ceļasomu veidiem.

Literatūras gada balva 2011. Finālisti. Toms Kreicbergs: „Rakstīt ar fantastikas un fantāzijas elementiem nozīmē sevi neierobežot”

Visupirms Toms Kreicbergs, maskējies par Tom Croshill, pie literatūras apvāršņiem parādījās ASV, kur dažādos fantastikas žurnālos tika publicēti viņa pirmie stāsti. Viens no tiem ieguva godalgu fantastu konkursā Writers of the Future. Taču pirmā grāmata – krājums Dubultnieki un citi stāsti (no angļu val. tulkojis Ingus Josts) – tomēr iznāca Latvijā un latviešu valodā. Krājums nominēts Literatūras gada balvai kā labākā debija. Patlaban Toms atrodas tālu prom, tāpēc saruna noris ar e-pasta starpniecību.

Guntis Berelis. Stāstus tu sarakstīji angliski, latviski tie publicēti tulkojumā. Tu sevi pieskaiti pie latviešu vai amerikāņu literatūras? Jautājums nav bez pamata, jo literatūra vienmēr cieši saistīta ar valodu un vēl vairāk tas jūtams mazu nāciju literatūrās.

Toms Kreicbergs. Es nedomāju tādās kategorijās. Varētu teikt, ka piederu pasaules literatūrai. Angļu valodā rakstu, lai sasniegtu plašu auditoriju. Valoda ir līdzeklis, nevis pielūgsmes objekts. Man svarīgāki ir sižeti, tēli, idejas.

Rakstot es apzinos, ka mani lasīs ne tikai amerikāņi vai angļi, bet arī latvieši, poļi, somi, spāņi un tā tālāk. Tas ietekmē to, kā es pasniedzu informāciju, kā iepazīstinu lasītāju ar notikuma vietu (vienalga, tā būtu Ņujorka, Rīga vai cita planēta), ar varoņu dzīves filosofiju.

Protams, manos darbos ievijas latviskie elementi. Labprāt iepazīstinu plašāku auditoriju ar Latvijas vārdu un mūsu pagātni, kultūru un vestūri. Tā nav mana darba galvenā misija, bet tas man ir svarīgi.

G. B. Tavi stāsti pirmoreiz publicēti ASV, tu esi turienes fantastu apritē, turklāt godalgots. Spriežot pēc atsauksmēm, šķiet, ka lasītāji tavu stāstu tulkojumus uztver kā pilnībā piederīgus latviešu literatūrai. Primitīvā līmenī – beidzot arī letiņiem ir viens kārtīgs topošais fantasts. Kādas šai sakarā ir nākotnes ieceres – turpināt rakstīt angliski vai tomēr mēģināt atgriezties dzimtās valodas?

T. K. Daļēji jau es atbildēju. Katram rakstniekam ir sava vīzija. Svarīgākie jautājumi, ko vēlos apspēlēt, nav specifiski Latvijai un latviešiem, tāpēc rakstu pēc iespējas plašākai auditorijai. Tulkojuma problēmas dēļ uzskatu, ka rakstīt latviski pasaulei – tā, lai tevi kvalitatīvi tulkotu vairāk, kā trīs, četrās, piecās valodās – ir ļoti grūti.

Ja man kādu dienu būs iedvesma romānam, kura tematika ir specifiski svarīga tieši latviešiem, tad rakstīšu latviski. Piemēram, mani uztrauc etniskais saspīlējums mūsu valstī. Uzskatu, ka starp latviešiem un krievvalodīgajiem trūkst cilvēku, kuri publiski diskutētu par šo problēmu ar iejūtību pret abām pusēm — bez partizāna dusmām, aizspriedumiem, naida. Bet rakstīt par to būtu ļoti nopietns projekts. Man vēl nav skaidra koncepcija par to, kā es to darītu.

Literatūras gada balva 2011. Finālisti. Zane Balode: „Tulkojamais iesūc”

Zane Balode apguvusi somugru filoloģiju Tartu universitātē. Pie daiļliteratūras latviskošanas ķērusies nesen, pagaidām viņas tulkojumā izdoti divi igauņa Andrusa Kivirehka romāni – Rijkuris un Vīrs, kas zināja čūskuvārdus. Literatūras gada balvai tulkojumu kategorijā nominēts romāna Vīrs, kas zināja čūskuvārdus tulkojums. Zane dzīvo Somijā, tāpēc mūsu saruna notiek ar e-pasta starpniecību.

Guntis Berelis. Kā tu vispār nonāci līdz somu un igauņu valodai?

Zane Balode. Valodas man padevās viegli, ķīmija šķita garlaicīga, tāpēc kādudien neaizstaigāju uz 49. videni, bet iesēdos vilcienā un aizčukināju līdz Zolitūdei, kur nākamās dienas mazgāju grīdas tikko uzbūvētajā un tūlīt applūdušajā Ziemeļvalstu ģimnāzijā. Pēc tam turpināju tur mācīties, izvēloties visdīvaināko no valodām – somu.

G. B. Patlaban tu dzīvo Somijā. Kā tu tur nonāci?

Z. B. Soli pa solim. Vispirms izštudierēju Tartu universitātē somugristiku, 2001. gadā saņēmu diplomu, šobrīd skaitos Helsinku Universitātes doktorantūrā, tiesa, disertācijas rakstīšana švaki kust uz priekšu.

G. B. Ja nemaldos, patlaban tulkošana tev ir tīri kā tāds kā vaļasprieks. Kas tu esi reālajā pasaulē?

Z. B. No 7:00 līdz 15:00 strādāju vaigu sviedros, ķidāju un analizēju Baltijas ekonomiskās norises un nopludinu šo informāciju, „kam vajag”. Šad tad uztaisu pa kādam sižetiņam par Somiju LTV, vadu somu-latviešu ģimeņu biedrību Laivas un audzinu divus bērnus. Tulkošana ir sirdsdarbs, tāda noņemšanās, kurā var patverties, iekust, aizpeldēt, sauc kā gribi, kurā var pakustināt otru smadzeņu puslodi, man ļoti nepieciešams nodarbība.

G. B. Pagaidām tavi vienīgie publicētie tulkojumi – tie ir divi igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka romāni, Rijkuris un Vīrs, kas zināja čūskuvārdus. Kāpēc tieši Kivirehks – izdevēju pasūtījums vai  pašas izvēle, un, ja tā, tad kas tevi pievilka tieši Kivirehka darbos?

Z. B. Jau Latvijas Avīzes izdevniecībai esmu teikusi, ka Kivirehks ir mana kritiskā masa. Kad izlasīju Rijkuri, citas iespējas vairs nebija: noripoju pa to krauju lejā, metu visu nedrošību pie malas un drukāju Maimai Grīnbergai vēstuli, ka man jātulko. Pirms tam biju mēģinājusi šo to no Mikas Valtari un arī citu ko, bet tas Andruss raksta tā, ka trāpa man kā ar lāpstu pa galvu! Vai tā bija tīrā sagadīšanās, nezinu, bet ātri vien pienāca traka atbilde, ka LA gribot šo romānu izdot un man jānosūta paraugi. Darīju kā likts, un drīz mani teksti atceļoja ar Maimas komentāriem, un tika paspīdināta zaļā gaisma. Tas bija otrais belziens!

Ļoti ilgi nevarēju ietērpt vārdos, kas ir tas sevišķais Rijkurī. Šķiet, nu esmu to savā prātā noformulējusi. Mana paaudze, es pati noteikti – mēs esam ar dziesmiņu izbaroti un uzaudzināti. Tautasdziesmas skaitījām dārziņā, zubrījām skolā, dziedājām korī un rakstījām jaungada kartiņās. Lasījām tautas pasakas, fanojām par Skandiniekiem un katra jūnija pirmo svētdienu devāmies svētceļojumā uz Brīvdabas muzeju pakaļ kādai prievītei vai māla podam. Tautiskums un folklora pretstatā netīrajai ikdienai bija neaptraipīta sfēra, bet Rijkuris iebrūk tieši šajā teritorijā, dod triecienu zem jostasvietas. Ja Kivirehks vēdinātu ļautiņu sasmakušo apakšveļu ES kontekstā, tas nebūtu uz pusi tik iedarbīgi kā tad, ja kā ieroci izmanto folkloru.

Zinātāji, protams, pateiks, ka tautas gara mantas – tās nav tikai ētiski korektas dainas par čaklumu, vien jāzina, kur meklēt.

Literatūras gada balva 2010. Finālisti. Vilis Lācītis: „…caur reģipša putekļiem mans ceļš”

Vilis Lācītis ir viens no Literatūras gada balvas finālistiem debijas nominācijā ar romānu “Stroika ar skatu uz Londonu”

Lācītis gatavojas pārkvalificēties par Lāčplēsi

Guntis Berelis. Kaut arī negribi bildēties bez lāčpurna, tu tomēr jau esi publiski sevi atšifrējis un intervijās šo to par sevi pastāstījis. Bet varbūt vēlreiz, jo, pieļauju, daudziem lasītājiem tu joprojām esi mīklaina personība. Kas tu esi, no kurienes, kā nonāci Anglijā, no kuriens piemetās rakstīšanas indeve?

Vilis Lācītis. Esmu parasts rīdzinieks. Kādreiz krāmējos ar mūziku, spēlēju neatkarīgajās grupiņās, strādāju par celtnieku. Ap 2004. gadu aiztinos uz Londonu – ar domu kā visiem: padzīvošu mēnesi vai divus un būšu bagāts. Nesanāca. Sāku strādāt par celtnieku pa īstam, ietrinos tajā sistēmā un mūziku atmetu. Nav jau tā, ka man celtniecība baigi patiktu, bet ir labi apzināties, ja pats māki kaut ko izdarīt ar savām rokām. Vienubrīd atbraucu atpakaļ, domāju – tagad man it kā starta kapitāls būtu, nu varēšu drusku atsperties. Figuški. Šeit mana dzīve bija kā motors tukšgaitā. Skrien, mēģini, esi gatavs da jebko uzņemties, bet nav jau, ko uzņemties. Nav atdeves sajūtas – vismaz man nebija. Pastrādāju mēnesi Latvijā, man samaksāja deviņdesmit latus. Anglijā saņēmu simt latu dienā. Protams, tajā laikā vēl bija cenu starpība, es arī netēmēju uz milzīgām algām, bet, visviens, ja tu jūti, ka iztērē sevi, bet atpakaļ neko īpašu nedabon… Šeit, Latvijā, ir tikai runga, kas dzen uz priekšu. Burkāna nav. Anglijā ir gan runga, gan burkāns. Bet, zini, no vienas puses, tie, kas brauc prom, ir ļoti uzņēmīgi cilvēki – viņi kā uz galvas metas nezināmajā. No otras – īsti uzņēmīgie cilvēki ir tie, kuri vēl šeit spēj palikt. Visu cieņu, es tā nevarētu.

Bet, taisnību sakot, negribētu palikt celtniecībā visu mūžu. Saplēsu stroikā muguru – un iedomājos: ja es jau tagad staigāju kā tāds alvas zaldātiņš, kad paceļu ko smagāku, kā jutīšos, kad man būs, teiksim, piecdesmit septiņi. Aizgāju un iestājos universitātē. Tā arī mācos joprojām.

G. B.Cik zinu, tu savulaik jau esi mēģinājis kaut ko rakstīt.

V. L. Kaut ko jau skricelēju, bija šādi tādi stāsteļi, ap 1991. vai 1992. gadu varēja būt pirmā puslīdz nopietnā publikācija, bet nekā ievērojama manā rakstniecībā nebija. Neaizgāja – man vienkārši nebija, ko teikt. Biju par jaunu. Vajadzīgs kāds laiks, lai sakāmais parādītos, bet tāpat vien papīru smērēt nav vērts. Ja reiz nebija, ko teikt – es arī nerunāju. Viss.

G. B. Tātad tu strādā stroikā, labi pelni, cītīgi izglītojies, prāto par gaišo un saulaino nākotni – no kurienes šādā kontekstā tev uzradās doma ķerties pie prozas?

V. L. Apmaiņas braucienā vienu gadu mācījos ASV, Ņūmeksiko. Bija brīvlaiks, īsti nebija, ko darīt, bet tieši pirms Amerikas lidostā izlasīju Frederika Beigbedera „14.99 €”. Draudzene iedeva izlasīt. Izlasīju – un sapratu, ka šādu gabalu katrs var dabūt gatavu. Apsēdos un, lai to pierādītu, to arī izdarīju.

G. B. Ja vēl mazliet patinam filmu atpakaļ – kādas tev bijušas attiecības ar literatūru? Tu esi nopietns lasītājs?

V. L. Tīņa gados attiecības bija ļoti nopietnas. Močīju pa grāmatai dienā. Tagad – jau gadus sešus vai septiņus – izlasu divas, varbūt trīs vai četras daiļliteratūras grāmatas gadā. Vienkārši nav laika – vai nu darbs, vai mācības. Principā ar daiļliteratūru tāpat kā ar jebkuru mākslas izpausmi ir tā problēma, ka deviņdesmit procentu no tās ir izķēpāti resursi. Tāpat deviņdesmit procentus dziesmu nav vērts klausīties un nebija vērts sarakstīt. Nelaime vien tā, ka tu nekad nevari zināt, kas īsti iekļūs tajos desmit derīgajos procentos. Turklāt starp tām dažām grāmatā gadā – galvenokārt divi autori: Peļevins un Niks Perumovs. Ja ieraugu kaut ko jaunu, nopērku. Zinu, ko varu sagaidīt un ka varu paļauties uz kvalitāti.

Literatūras gada balva 2010. Finālisti. Anna Auziņa: „Nerunāt tikai sev un Dievam”

Dzejniece Anna Auziņa ir viena no Literatūras gada balvas finālistēm oriģinālliteratūras nominācijā ar krājumu “Es izskatījos laimīga”

Guntis Berelis. Skatos uz tevi, nāk prātā tava famīlija un uzreiz rodas jautājums – vai tiešām dzejošana ir ģenētiska slimība? Varbūt vienkārši lipīga?

Anna Auziņa. Nujā, ja tev bērnībā virtuvē pie brokastīm regulāri skaita Plūdoņa „Rekviēmu”…

G. B. Vispār jautājums bija domāts saistībā ar rakstnieku mudžekli, kas tev no sākta gala visriņķī.

A.A. Tētis ir dzejnieks Imants Auziņš, mamma – krievu proziste un latviešu literatūras tulkotāja Irina Cigaļska, māsa Irēna – franču domātāju tulkotāja un jaunībā arī bija dzejniece, precējusies ar dzejnieku Klāvu Elsbergu, kura māte bija Vizma Belševica, bet brālis Jānis Elsbergs… Tad vēl brālēns Imis Širmis jeb Imants Auziņš jaunākais, kurš arī rakstīja dzejoļus… Varbūt kādu aizmirsu, kurš tagad apvainosies. Es jau kādu laiku visādi centos nerakstīt dzejoļus, mācījos Mākslas akadēmijā un gleznoju, bet ko padarīsi, ja tev tas dots un tu patiešām esi piedzimusi par dzejnieci.

G. B. Ko tas nozīmē – piedzimusi par dzejnieci? Tavs pirmais brēciens uzreiz jau bija gatavs dzejolis?

A. A. Tas, kas cilvēkā ir iekšā… Kas vislabāk sanāk, tas arī jādara. Protams, var mēģināt rakstīt kaut ko citu – un nesen patiešām atklāju, ka savas domas spēju izteikt ne tikai dzejā. Kādreiz likās – uztaisīt rakstu, nē, pasargdies, neesmu tik gudra, bet tagad izrādījies, ka man ir arī domas, kuras varu izteikt arī citādi, un vispār – patlaban liekas, ka vajadzētu rakstīt vairāk. Ir tā sajūta, ka vienkārši jāraksta.

G. B. Vai pasaulē jau nav pietiekami daudz sarakstīts? Kāda jēga, ja tu piekabini vēl dažas grāmatiņas klāt?

A. A. Viens ir rakstīšana kā māksla, otrs – izteikt savu viedokli. Šis otrais katrā lokālajā situācijā, mūsu gadījumā Latvijā, ir nepārtraukti jāatjauno – kamēr vēl ir cilvēki, kas šo valodu lieto kā galveno. Neviens jau neraksta tikai sev, visi grib lasītājus – nerunāsi taču tikai sev un Dievam. Savukārt, runājot par mākslu, man patika, kā katoļu arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs pateica par teātri – teātris un māksla vispār ir neaizstājami no teoloģijas viedokļa, jo parāda Radītāja atblāzmu. Tāpēc arī dzeja vajadzīga – un tāpēc cilvēki to lasa, jo tā vai citādi grib saskatīt šo atblāzmu. Tādu cilvēku, protams, nav daudz, un vēl mazāk ir tādu, kuri to grib ieraudzīt dzejā, kas citu mākslu kontekstā noteikti ir mazāk runāta valoda.

Arī es gribētu, lai cilvēki lasa, ko esmu uzrakstījusi, un man pat liekas, ka man sanāk. Kaut gan – ļoti ilgi nesapratu, ko pati gribu panākt. Vienkārši tādā kā pašplūsmā rakstījās, tas bija pieņemams veids, kādā varēju izpausties, un, taisnību sakot, man liekas, ka tikai tagad esmu sapratusi, ka patiešām gribu rakstīt. Senāk visa rakstniecība likās it kā starp citu. Laikam īsti nenovērtēju to dāvanu. Izmainījos tieši sava pagaidām pēdējā krājuma „Es izskatījos laimīga” tapšanas laikā. Apmēram puse bija uzrakstīta, kad šķita, ka nu jau vajag grāmatu, bet pie mums jau tādas mazas grāmatiņas neizdod, vajag vismaz piecdesmit dzejoļu, tādus apaļus, pabeigtus krājumus, kā vienubrīd bija pieņemts, Rokpeļņa rediģētus, pēcāk Vērdiņa aprakstītus – kā tādus regulāri izlecošus rausīšus. Igauņi, teiksim, noņemas arī ar alternatīvām lietām, taču mums Latvijā bija izveidojies zināms standarts. No tāda viedokļa grāmata nebija gatava, tāpēc vajadzēja saņemties, lai to pabeigtu un varētu parādīt cilvēkiem tos dzejoļus, kuri jau bija un kurus citādi būtu šausmīgi žēl zaudēt. Vienubrīd pat sarakstīju tādus dzejoļus… tikai skaitam, domādama, ka neviens jau nepamanīs, bet tos pamanīja Rokpelnis un pamatīgi nokritizēja manu manuskriptu. Es, protams, ļoti sabēdājos un tad aiz dusmām uzrakstīju daudzus tiešām labus dzejoļus. Bet kopumā pagāja vēl divi gadi, kamēr grāmata sakārtojās pašreizējā skatā.

Literatūras gada balva 2010. Finālisti. Jānis Rokpelnis: „…mans rakstīšanas veids ir ārkārtīgi neekonomisks”

Jānis Rokpelnis ir viens no Literatūras gada balvas finālistiem oriģinālliteratūras nominācijā ar krājumu “Nosaukums”

Guntis Berelis. Tava pagaidām beidzamā dzejoļu krājuma nosaukums ir „Nosaukums”. Izdomājos krustām, šķērsām, bet nemācēju īsti atkost – kāpēc tieši „Nosaukums”? Pienācīgu nosaukumu nevarēji izdomāt un tāpēc uztaisīji mazu provokāciju? Kāds mīklains un, no malas skatoties, neatšifrējams kods?

Jānis Rokpelnis. Pavisam vienkārši. Sākumā man bija tāds sarežģīts, tomēr diemžēl nelabskanīgs latīņu nosaukums „Efficacia divina” – „Dievišķa iedarbība”. Bet kā tu liksi krājumam virsrakstu, kurā letiņš ar pirmo acu uzmetienu izlasa vārdu „kaka”! Tāpēc izšķīros par „Nosaukumu” – tai nozīmē, kā šo jēdzienu, cik atceros, lietoja sengrieķu retorikā un dzejā. Kāds uzdevums ir retoriem un dzejniekiem? Nosaukt un slavēt, turklāt nosaukt kaut ko vārdā – tas īstenībā ir ārkārtīgi plašs jēdziens. Nosaukt nenosaukto, nedefinējamo vai, lietojot štampu, izteikt neizsakāmo.

G. B. Tātad „Efficacia divina”, „Dievišķa iedarbība”. Kur tavā dzīvē ir Dievs, no kura tu – un tava dzeja? – esi atkarīgs?

J. R. Esmu dzejnieks kristietis, nevis kristīgais dzejnieks. Pirmkārt, Dievs man nav nekas tematisks. Man ir kristīga pasaules izjūta un pasaules uzskats. Otrkārt, Dievs „Nosaukumā” ir, pašā pirmajā dzejolī: „mūžīgs bezmiegs Paša vadīts.” Ja Pats ir ar lielo burtu, domājams, skaidrs, kas ar to domāts. Dieva vietniekvārdus raksta ar lielo burtu. Starp citu, Staļina laikā, runājot par Staļinu, vietniekvārdu „viņš” arī rakstīja ar lielo burtu. Staļins, būdams reiz pareizticīgo seminārists, pazina drēbi un ļoti labi saprata, ka viņu dievišķo. Bet „Nosaukumā” ir arī citas alūzijas. Krājuma pēdējā dzejolī rakstīts: “Varbūt vēl izplauks man seja/ Trijiem pļavmalas ziediem.” Kāda ļoti sakarīga kritiķe izteicās – kur tad nu vairs, tādā vecumā seja ar pļavmalas ziediem diez vai uzplauks. Bet es jau kopš vidusskolas atceros vienīgo Raiņa divrindi, kas man tolaik ļoti patika, jo to nesapratu: „Dies saulīte atkal trīskrāsaina:/ Drīz zila, drīz zaļa, drīz sarkana.” Tikai daudzus gadus vēlāk atklāju, ka citā dzejolī Rainis to paskaidro – trīskrāsainā saulīte īstenībā ir ticība, cerība, mīlestība. Tāpat Skalbem – uz Latgales pakalniem aug puķes, un tur ir trīs ziedi – ticība, cerība, mīlestība. Manā dzejolī piesaukta šī pati klasiskā triāde. Daži baznīcēni saprot šādas alūzijas, citi pārprot vai vispār nepievērš uzmanību.

Bet vispār tās ir pilnīgi dažādas lietas – rakstīt dzejoļus un tos uzrakstīt. „Nosaukuma” dzejoļi ir atlasīti no kāda pusotra tūkstoša. Es rakstu aizgūtnēm, apmātībā – bieži vien dienā uzrakstās kādi divdesmit dzejoļi, jau kopš septiņdesmitajiem gadiem. Ar to arī izskaidrojama mana mazproduktivitāte…