„…cilvēks vienmēr klejo tumsā”

Roberto Bolanjo. 2666. No spāņu valodas tulkojusi Dace Meiere. R., Zvaigzne ABC, 2013

„Es piedzimu 1953. gadā, kad nomira Staļins un Dilans Tomass. 1973. gadā mani uz astoņām dienām apcietināja armijnieki, kas manā dzimtenē bija izdarījuši valsts apvērsumu, un sporta zālē, kurā bija ieslodzīti politiskie, es uzgāju kādu angļu žurnālu. Tajā bija nofotografēta Dilana Tomasa māja Velsā. Biju domājis, ka Dilans Tomass nomira nabags, taču koka ēka likās brīnumjauka, gluži vai kā pasaku mājiņa. Par Staļinu žurnālā nebija ne vārda. Taču tonakt sapnī redzēju Staļinu un Dilanu Tomasu: abi sēdēja kādā Mehiko bārā pie apaļa galdiņa, pie kādiem parasti noris roku laušanās sacensības, tomēr viņi nelieca viens otram rokas, viņi sacentās, kurš izdzers vairāk. Velsiešu dzejnieks dzēra viskiju, padomju diktators – šņabi. Sapnim tuvojoties beigām, es jutos arvien draņķīgāk un draņķīgāk, man bija nelabi līdz vemšanai. Tagad jums zināms stāsts par manu dzimšanu,” rakstīja Roberto Bolanjo kādā mazā autobiogrāfiskā apcerē.* Šī rindkopa konspektīvā skatā precīzi fiksē Bolanjo rakstības principus: savienot nesavienojamo, kas noved pie āķīgiem domu mežģījumiem, kuros veselais saprāts mēdz drusku apmulst, izdomātajā iepīt autobiogrāfiskos faktus, kas, iespējams, arī ir izdomāti, stāstīt sapņus, labi apzinoties, ka izstāstītam sapnim ar reālo sapni visai pastarpinātas attiecības, nevienu sižeta līniju neaizvedināt līdz galam vai vismaz loģiskam strupceļam, bet steidzīgi sākt jaunu, piesātināt savu stāstījumu ar atsaucēm uz pasaules kultūru un piestiķēt vēstījumam noslēgumu, kurš, neko nenobeidzot, tomēr pieliek tekstam elegantu punktu.

Roberto Bolanjo (1953 – 2003) biogrāfija liekas pagalam netipiska 20. gadsimta nogales un 21. gadsimta sākuma intelektuāli orientētam prozistam, lai vai cik paaudzēs viņš būtu latīņamerikānis, kurš turklāt jau agrā jaunībā (Bolanjo bija četrpadsmit gadu, kad iznāca Markesa Simts vientulības gadi) saindējies ar maģisko reālismu. Drīzāk viņš atgādina klaidonīgu tipu no bitņiku vai hipiju ģenerācijas, kurš klīst ne tikai pa pasauli, bet arī starp savām iedomām, aizspriedumiem un maldiem. Bolanjo dzimis Čīlē, pēcāk dzīvojis Meksikā, kur tik ļoti aizrāvies ar kreisajām idejām, ka pārkvalificējies par kvēlu trockistu. Pēcāk viņš mazliet rezignēti izteicās, ka bijis pret visiem un jebko – pret Ņujorku, Maskavu, Havannu, Londonu, Parīzi – un tāpēc paša radikālisma dēļ juties ārkārtīgi vientuļš.** “Visstiprāk atmiņā iespiedušās tās grāmatas, kuras es nozagu Mehiko, kad man bija starp sešpadsmit un deviņpadsmit gadiem, un tās, kuras nopirku Čīlē, kad man bija divdesmit.” 1973. gadā Bolanjo atgriezās Čīlē, lai piedalītos Salvadora Aljendes jaunās pasaules celtniecībā (gan jāpiebilst, ka trockists Bolanjo sociālistu Aljendi uzskatīja par pārmēru konservatīvu), taču ietrāpīja tieši uz Pinočeta valsts apvērsumu un uz astoņām dienām kā terorists tika apcietināts. Iespējams, Bolanjo būtu pazudis bez pēdām līdz ar daudziem citiem demokrātiski noskaņotiem čīliešiem, ja ne kāda skolasbiedra, tobrīd ieslodzījumu sistēmas darbinieka, labvēlība un gādība. Tālāk – Meksika un Salvadora, dzejnieku bohēma pamīšus ar visāda veida pagrīdes revolucionārajām kustībām. Cita starpā Bolanjo pamanījās radīt infrareālismu, kura cilme meklējama dadaismā un sirreālismā (vēl pēc daudziem gadiem viņš Andrē Bretonu nosauks starp tiem autoriem, kas viņu visspēcīgāk iespaidojuši, neaizmirstot pateikties arī Rembo un Lotreamonam), tomēr infrareālisms nekādu īpašo ievērību neguva. „Kaut arī es joprojām nezinu, ko tas nozīmē – dzīvot kā dzejniekam, es allaž esmu tiecies dzīvot kā dzejnieks.” Pēc Franko nāves Bolanjo („Spānija sāka kļūt par demokrātisku valsti, un brīvībai tur bija plašas robežas.”) emigrēja uz Spāniju, kur Barselonā jau mita viņa māte, strādāja par vīnogu novācēju, pārdevēju, naktssargu, atkritumu savācēju, brīvajos brīžos turpinādams dzejot. 1975. gadā iznāca Bolanjo pirmais dzejoļu krājums, pēcāk viņš pārsvarā pievērsās prozai. „Rakstīju vien tad, kad man nebija citas izvēles, ar ko nodarboties.” Gandrīz katrs Bolanjo romāns saņēma kādu literāro godalgu, pa vidam viņš daudz klīda pa pasauli (Bolanjo klejojumu maršrutus viegli var samanīt gan romānā 2666, gan arī citos darbos – ja ir pieminēta kāda pilsēta vai vieta, kura nav izdomāta, visticamāk, viņš pats tur pabijis). „Sākot ar 1992. gadu, kad noskaidrojās, ka man ir nāvējoša slimība, es pārtiku tikai no literatūras.” Īsti pazīstams (vismaz spāņvalodīgajā literatūrā) Bolanjo kļuva pēc romāna Mežonīgie detektīvi (1998). Bolanjo turpināja rakstīt straujā tempā, dzīves mākslu nepiemirstot. „Man vislabāk patiktu nemirt. Tomēr agrāk vai vēlāk cēlā kundze ieradīsies. Taču ir tāda ķibele, ka viņa nav nedz cēla, nedz kundze.” Bolanjo nomira 2003. gadā tikai piecdesmit gadu vecumā no aknu vēža. Romāns 2666 tapa laikā, kad viņš jau bija smagi slims, tas nav pabeigts, publicēts jau pēc autora nāves 2004. gadā līdzīgi kā vēl viens no Bolanjo pazīstamākajiem romāniem Trešais reihs (publicēts 2010. gadā).

Romāns 2666 ir milzīgs – tā 1200 lappuses ietilpina piecas daļas (autors izteicās, ka romānu varētu izdot piecās atsevišķās grāmatās), būtībā – piecus relatīvi patstāvīgus romānus, kas nesākas un nebeidzas, veidojot tādus kā bezgalības fragmentus. Pirmajā daļā četri drusku ķerti literatūrpētnieki dzen pēdas krietni vairāk ķertam vācu rakstniekam Benno fon Arčimboldi, kurš ne tikai pamanījies kļūt par 20. gadsimta nogales literatūras klasiķi, bet joprojām ir dzīvs, taču nevienam nav ne mazākās saprašanas, kas viņš ir un kur viņu atrast. Arčimboldi tiek meklēts pa visu Eiropu, literatūrpētnieki aizklīst arī uz Meksiku, kur Santateresā it kā esot manīts Arčimboldi, palaikam piedalās Arčimboldi veltītās konferencēs, lasa grāmatas un pārrunā tās, skata un stāsta sapņus, drāžas, sakonstruējot amizantu mīlas trīsstūri, kurš par četrstūri nekļūst vien tālab, ka ceturtais loceklis lēmēts sēž invalīdu ratiņos, milzumdaudz ēd un dzer, priecājas par dzīvi un tīksminās par savām depresijām – vārdsakot, uzvedas, kā jau tas kārtīgiem mūslaiku intelektuāļiem piedien. Otrajā daļā uzmanības centrā nonāk kāds Santateresā mītošs literatūrzinātnieks, bet pa vidam lasītājs tiek iepazīstināts ar pilsētas baiso realitāti – Santateresā ilgus gadus tiek aizrautīgi varotas un galētas sievietes***. Trešā daļa vēsta par kādu amerikāņu žurnālistu, kurš, ieradies Santateresā aprakstīt boksa maču, apjēdz, ka, iespējams, Santateresa ir bīstamākā pilsēta pasaulē – tā pārpilna ne tikai ar slepkavām, bet arī narkotiku tirgotājiem. Ceturtā ir stipri pasausa, taču kaut kādā netveramā manierē ironiski ietonēta apmēram 200 Santateresas slepkavību hronika: Bolanjo sīki un smalki apraksta katra upura biogrāfiju, nāves apstākļus, policijas darbību un bezdarbību, slepkavas meklējot. Piektajā daļā beidzot priekšplānā parādās mīklainais Arčimboldi. Bolanjo rūpīgi apraksta viņa biogrāfiju, sākot no bērnības, visai īpatnējo pasaules skatījumu, kas beigu galā noved pie noslēgtā dzīvesveida, pieredzējumus Otrajā pasaules karā, grāmatu tapšanas apstākļus un arī pašas grāmatas.

Vēstījums nemitīgi klūp uz sižetiskiem un intelektuāliem akmeņiem, aizklīst sānceļos, lāgiem, liekas, ielec pavisam citā romānā (pavīd arī personāži no citiem Bolanjo darbiem, tostarp arī Arčimboldi bija sastopams romānā Mežonīgie detektīvi) vai, gluži pretēji, citi romāni ienāk 2666, lai pēcāk ar milzu pūlēm atgrieztos atpakaļ pie centrālās sižeta līnijas, ja romānā 2666 par tādu vispār var runāt, un piepeši apsīktu bezmaz pats no sevis, jo, iespējams, autoram vienkārši apnicis rakstīt, turklāt prātā mudžinās citi sižeti. Tekstā iepīts milzumdaudz atsauču gan uz reālām, gan izdomātām grāmatām, ar kurām sastopoties uzreiz, protams, jāpiesauc Borhesa ēna (Bolanjo augstu vērtēja Borhesa prozu, ir arī apcerējis viņa daiļradi). Taču atšķirībā no Borhesa romānā 2666 alūzijas neveido stingru struktūru; tās pazibinās, rada iespaidu, ka romānā tiek iesaistīti citi teksti, bet tad zibsnis apdziest un izrādās, ka šie it kā ar jēgu piesātinātie pavedieni patiesībā nekur neved. Sapņi, stāsti par izlasītajām grāmatām un bezgalgarie dialogi par visu un neko mēdz atspoguļoties romāna realitātē – vai varbūt otrādi –, taču arī tie ir it kā iekapsulējušies sevī un nekādi nesaistās ar vēstījuma centrālo asi. Cita starpā pazib frāze, kas precīzi raksturo paša romāna stilistiku: „Tekstā cits aiz cita mijās stāsti, kas īsti nekur neveda.”

Vārdsakot, Bolanjo aizrautīgi dzen lasītāja prātu strupceļā. Viņš ir kaitinoši un neciešami pļāpīgs, neatstādams bez ievērības nevienu iespējamo sižeta sānlīniju, nevienu norisi, nevienu dibenplāna personāžu, kuru dažs apzinīgāks rakstnieks vai nu pieminētu, apzīmējot ar „un citi”, vai vispār ļautu tam mierīgi atstiept kājas romāna melnrakstos. Stāsts rada stāstu, izlasīta grāmata rada stāstu, sapnis rada stāstu. Tai pašā laikā, lai cik tas paradoksāli neliktos, Bolanjo vārdu plūdi nešķiet liekvārdīgi. Vai katra frāze bezmaz pušu plīst no informācijas – romāns ir pārsātināts ar faktu, sīku notikumu, starpgadījumu, refleksiju, dialogu, sapņu aprakstiem, taču šī ņirboņa šķiet aizdomīgi bezmērķīga, ņirboņa pašas ņirboņas dēļ, turklāt, jo skaidrāk un detalizētāk raksta Bolanjo, jo kopaina paliek neskaidrāka un murgaināka.

Pats no sevis iznirst jautājums – kālab Bolanjo vispār radījis savu monstru un kas īsti ir 2666? Intelektuāls detektīvs, kura atrisinājums meklējams neuzrakstītajā beigu galā? Kārtējā metafora par radošas personības meklējumiem 20. gadsimtā (par ko vēsta gan Arčimboldi, gan literatūrpētniekiem veltītās romāna daļas)? Vēl viena, šoreiz – laikmetīgāka variācija par Latīņamerikas „maģiskuma” tēmu (Bolanjo sevi dēvēja nevis par čīlieti, bet vispārinātākā formā – par latīņamerikāni)? Visdrīzāk, ka autors tēmējis augstāk. Ceturtās daļas slepkavību hronikas strupajā stilistikā jaušama kāda neizskaidrojama ironija. Par – vai pret – ko? Protams, ne jau par noslepkavotajām meitenēm un arī ne par visādu vājību māktajiem policistiem un žurnālistiem. Iespējams, par pasauli, kas sagājusi sviestā. Slepkavību haoss nostrādā kā absolūti neizskaidrojama un neizdibināma pasaule, kas dzīvo pati pēc saviem likumiem un ar ļaužiem izrīkojas pēc grūti izprotamas loģikas, kas varbūt nemaz nav loģika, jo cēloņsakarību meklējumi izrādās veltīgi. Gluži tāpat kā pūles atrast Arčimboldi, kā neizskaidrojamais un nevienam nevajadzīgais mīlas trīsstūris pirmajā daļā, kā jokainās metaforas, kādas rada Santateresas literatūrpētnieks otrajā daļā, kā no nekurienes nākušais manuskripts, kuru Arčimboldi atrod Otrā pasaules kara laikā. Pārāk daudz kas notiek tikai tāpēc, ka notiek, nav nedz cēloņu, nedz seku, nekas nesākas un nebeidzas, tāpēc arī jēgu kaut kam nav iespējams samanīt. Jukuši ir visi, ieskaitot autoru, bet visvairāk ķerts ir lasītājs, ja reiz viņš ķēries pie šī pusotru kilogramu smagā romāna (uz jautājumu, vai viņš domā par savu lasītāju, Bolanjo atbildēja, ka gandrīz nekad; gan jāpiebilst, ka intervija žurnālam Playboy, kurā tika uzdots šis jautājums, ir viena no visstulbākajām rakstnieku intervijām, kādu gadījies lasīt – pasargdies autorus no šādām intervētājām). Notikumam pabeigtību spēj piešķirt vien stāsts par šo notikumu, taču, šķiet, Bolanjo konsekventi uzskata, ka neko nedrīkst pabeigt vai pateikt „līdz galam”, jo tā būtu apgrēcība pret esamības tīmekli, kuru vārdos iespējams notvert vien tad, ja paralēli tam tiek ritināts pēc līdzīgiem principiem darināts vārdisks tīmeklis – pavedieni zarojas, krustojas, saplūst cits ar citu, atkal pašķiras, bet likumsakarības, pēc kādām tas darināts, nav iespējams izprast, jo tādu vienkārši nav. „Dižie fiziķi, dižie matemātiķi, dižie ķīmiķi un izdevēji zina, ka cilvēks vienmēr klejo tumsā.”

Bet varbūt viss bija pavisam citādi – Bolanjo vienkārši rakstīja bezgalīgu grāmatu, pat nedomādams kādreiz tai pielikt punktu, uzskatīdams, ka, kamēr grāmata netiks pabeigta, viņš dzīvos. Bolanjo kļūdījās.

* Roberto Bolaño. Between Parentheses. Essays, Articles, and Speeches, 1998–2003. New Directions Book, 2011.

** Tiešie un netiešie citāti – no Bolanjo interviju apkopojuma: Roberto Bolaño. The Last Interview And Other Conversations. Melville House, 2009.

*** Par Santateresas prototipu ir kalpojusi Meksikas un ASV robežpilsēta Sjudadhvaresa (Ciudad Juárez), kurā kopš deviņdesmito gadu sākuma noslepkavoti vairāki simti sieviešu. Slepkavas joprojām nav atrasti.

Tīrraksts, 02.2014