„Arestēti ir tikai serveri. Pašas e-bibliotēkas darbība nav apturēta.”

Saruna ar Edmundu Vanagu un Arni Nīcgali

image Pirmā saruna ar Edmundu Vanagu notika septembra beigās (tā izlasāma šeit) – īsi pirms e-bibliotēkas atvēršanas. Toreiz daudz tika spriests par e-bibliotēkas un e-lasīšanas specifiku, apcerēts e-bibliotēkas tapšanas process un iezīmētas cerīgas nākotnes aprises. Turpmākajos mēnešos e-bibliotēka strauji ieņēma manāmu vietu kultūras ainavā, par ko liecina kaut vai tas fakts, ka tajā reģistrējušies jau vairāk kā 40 000 lasītāju. Taču 18. martā e-bibliotēkas serveri tika arestēti, un e-bibliotēkas vietā patlaban ir pagaidu lapa.

Manuprāt, svarīgākais patlaban nebūt nav fakts, ka serveri ir arestēti, un pat ne tas, ka e-bibliotēka varētu būt pārkāpusi likumu, bet gan jautājums par to, kāpēc vispar varēja rasties šāda situācija. No vienas puses, e-bibliotēka ir pārliecināta, ka darbojas likuma noteiktajos ietvaros (iesaku pārvarēt juridiskās terminoloģijas, pantu un paragrāfu brikšņus un rūpīgi izlasīt E-bibliotēkas darbības tiesisko pamatojumu). No otras – ir autori un izdevēji, kas pārliecināti, ka e-bibliotēka pārkāpusi likumu. Abas puses stāv un krīt par savu taisnību. Preses publikācijās parādījušās tikai atsevišķas no konteksta izrautas frāzes, kas nerada nekādu skaidrību un tikai inspirē tālākus bezjēdzīgus strīdus bez jebkādas sakarīgas argumentācijas. Tāpēc uz sarunu uzaicināju Ideju Foruma valdes priekšsēdētāju Edmundu Vanagu un vienu no Ideju Foruma dibinātājiem un juristu Arni Nīcgali. Tātad – bez liekām emocijām un sašutuma izvirdumiem, bet gluži racionālā manierē mēģinot iezīmēt to plaisu, kas šķir abas puses.

Guntis Berelis. Visupirms – soli pa solim, kas ir noticis un kā šī situācija izveidojās?

Edmunds Vanags. Īss apkopojums, kas notika vakar, 18. martā. Nebrīdinot ne mūs, ne mūsu tehnisko pakalpojumu sniedzēju, vietā, kur atradās serveri, ieradās policija, arestēja serverus, sastādīja protokolu un aiznesa tos prom, mūs informējot tikai pēc notikušā. Uzskatām, ka šis policijas solis ir ne tikai nesamērīgs attiecībā pret iespējamo nodarījumu, bet arī nelikumīgs, jo, lai arestētu serveri, bija nepieciešama izmeklējošā tiesneša sankcija.

Kā tas viss sākās? 2009. oktobrī mēs atvērām e-bibliotēku reģistrētiem lietotājiem. Novembra sākumā pie mums rakstiski vērsās autors Māris Grudulis, izdevniecība Lietišķās informācijas dienests un Tatjana Zoldnere, kura pārstāv Andrew Nurnberg. Visu prasības bija identiskas: izņemt viņu darbus no bibliotēkas, jo viņi uzskata, ka mums, lai izmantotu viņu darbus, būtu jāprasa atļauja. Viens no prasītājiem – Lietišķās informācijas dienests – pieprasīja arī 40 000 latus. Visi šo trīs vēstuļu autori norādīja, ka prasības neizpildīšanas gadījumā vērsīsies Ekonomikas policijā, kas parūpēsies, lai šis pasākums tiktu apturēts.

G. B. Kā tu interpretētu šo mīklaino summu – 40 000 latu, kas liekas, maigi izsakoties, stipri pārspīlēta?

E. V. Nav skaidrs, kur tā radusies. Ja nemaldos, runa bija par nedaudzām – katrā ziņā mazāk par desmit – grāmatām, kuru skatījumi nebija pat desmit reižu. Pat, ja mēs sareizinām ar desmit pilnu šo grāmatu pārdošanas cenu, nekādā veidā nevar rasties 40 000. Nesamērīgā summa jau tobrīd radīja aizdomas, ka šos cilvēkus nebūt neuztrauc tas, ka viņu grāmatas ievietotas e-bibliotēkā. Motivācija te varētu būt cita. Uz visām vēstulēm mēs pieklājīgi atbildējām, izskaidrojām e-bibliotēkas darbības principus un tiesisko pamatojumu, piedāvājām sadarboties un slēgt papildus līgumus. Viņi atteicās, tāpēc mēs visus šo trīs prasītāju darbus dažu dienu laikā bibliotēkā padarījām nepieejamus. Neskatoties uz to, viņi izlēma vērsties EP, lūdzot ierosināt kriminālprocesu par tīšu autortiesību pārkāpumu. Novembrī policija uzsāka kriminālprocesu un sāka izmeklēšanu. No pašiem izmeklēšanas pirmsākumiem jau bija skaidrs, ka policijas virziens ir noteikts, proti, neesošam nodarījumam censties piemeklēt faktus. Tas nu bija pilnīgi skaidrs. Mani kā personu, kas Ideju Foruma bibliotēkā pieņem visus lēmumus, neaicināja uz nopratināšanu ļoti ilgi. Kad uzaicināja – izmeklētāja pateica, ka tajā dienā mani nepratinās, jo viņai nav laika, un tā tālāk. Savukārt vēlāk mēs uzzinām, ka viņa šo ilgo pauzi traktē kā manu izvairīšanos no izmeklēšanas, kaut gan viss ir piefiksēts – gan telefonsarunas, gan mani rakstiskie iesniegumi. Ar šo pamatojumu EP pirmo reizi vērsās pie izmeklēšanas tiesneša ar lūgumu saņemt sankciju servera izņemšanai. Tātad servera izņemšana policijai bija padomā jau no paša sākuma, tā nav pēkšņi radusies ideja. Serverus viņi gribēja izņemt jau novembrī. Izmeklēšanas tiesnesis šādu sankciju nedeva, tā vietā nosakot, ka IF bibliotēkai jāatklāj dati un jāsaglabā stāvoklis.

G. B. Ko tas nozīmē – jāatklāj dati, jāsaglabā stāvoklis?

E. V. Tas nozīmē, ka mums faktiski jāatver durvis un jāpielaiž pie datiem, kas nav redzami publiskajā telpā, jāļauj tos izkopēt, jāsaglabā tādi, kādi tobrīd tie ir. Termiņš tika noteikts līdz 31. decembrim. Mēs to arī godprātīgi darījām, un gan es, gan Liene Jackeviča, kas ir valdes locekle, savos iesniegumos policijai norādījām, ka labprāt sadarbosimies, jebkurā laikā sniegsim policijai nepieciešamo informāciju, kopēsim, pavairosim – vārdsakot, darīsim visu, kas viņiem nepieciešams izmeklēšanai. Līdz 31. decembrim mūsu tehniskie cilvēki sagatavoja visu informāciju, iesniedzām to policijai – un policija arī parakstījās, ka ir to saņēmusi. Apmēram tai pašā pie mums vērsās Latvijas Grāmatizdevēju asociācija ar vēstuli, ka tās pārstāvētās izdevniecības iebilst, ka vairāki simti šo izdevniecību izdoto darbu atrodas bibliotēkā. Mēs aptaujājām daļu no Grāmatizdevēju asociācijā ietilpstošajām izdevniecībām – un tur nebūt nebija pilnīgas vienprātības. Dažas teica, ka, jā, viņi tiešām devuši šādu pilnvarojumu, citas – gluži pretēji, grib, lai grāmatas atrodas e-bibliotēkā, vai uzskata, ka tā ir konkrētā autora darīšana – izlemt, viņa darbiem jāatrodas e-bibliotēkā vai ne. Janvāra sākumā piezvanīju Grāmatizdevēju asociācijas vadītājai Dacei Pugačai un teicu, ka tas ir liels grāmatu skaits, visas uzreiz nav iespējams izņemt no bibliotēkas, bet nedēļas laikā mēs prasību izpildīsim. Līdz kādam 10. vai 11. janvārim grāmatas tika padarītas publiski nepieejamas. Neskatoties uz to, februāra vidū Grāmatizdevēju asociācija vērsās policijā ar gluži tādu pašu iesniegumu, kāds bija pirmajiem prasītājiem. Martā ar identisku iesniegumu policijā vērsās Zvaigzne ABC, kuras grāmatas vispār nebija bibliotēkā, varbūt vienīgi dažas tehniskas kļūmes dēļ pašā sākumā bija pieejamas publiski. Tas, ko Zvaigzne ABC kļūdaini traktē kā grāmatas atrašanos bibliotēkā, īstenībā ir kataloga ieraksti. E-bibliotēkā ir daudz kataloga ierakstu, zem kuriem nav grāmatu. Acīmredzot, pamanot šos kataloga ierakstus un uzrakstu, ka darbs nav piejams, viņiem ir sajūta, ka tas tomēr ir pieejams kādām īpašām lietotāju grupām.

G. B. Kāpēc bija tie ieraksti, ja pašu grāmatu nav un nebūs?

E. V. Kļūme radās pašā sākumā. Mums atsevišķi strādā skanētāji, atsevišķi metadatu pievienotāji – un, man šķiet, dažas Zvaigznes ABC grāmatas kāda mācību priekšmeta kontekstā – laikam augstākā matemātika – tika ieskanētas, to metadati nonāca katalogā un nav laicīgi izvākti laukā.

G. B. Tātad, ja es pareizi saprotu, process virzījās apmēram šādi. Jūs vispirms ievietojāt e-bibliotēkā grāmatas, bet pēc tam pamazām meklējāt autorus, slēdzāt ar viņiem līgumus, sākāt sarunas ar izdevniecībām. Kāpēc netika darīts otrādi – vispirms sarunas ar autoriem un izdevniecībām, un tikai pēc tam – atkarībā no sarunu rezultāta – grāmatas nonāk e-bibliotēkā?

Arnis Nīcgalis. Jā, tas ir iespējams, taču tādā gadījumā tā nebūtu bibliotēka. Saskaņā ar Bibliotēku likumu bibliotēkas būtiskas pazīmes ir neatkarība sava krājuma veidošanā un pienākums, nevis tiesība, nodrošināt brīvu pieejamību savam krājumam neatkarīgi no lietotāju dzimuma, vecuma, rases, tautības, fiziskā stāvokļa, dzīvesvietas un atrašanās vietas un citiem faktoriem. Bibliotēka darbojas jau nepilnus trīs gadus. Sākotnēji – kā specializēta bibliotēka, kas paredzēta tikai neredzīgajiem un nedzirdīgajiem, attiecībā pret kuriem valsts bija aizmirsusi savus likumdošanā nostiprinātos solījumus. Svarīgs brīdis bija pagājušā gada septembrī, kad mēs nolēmām atvērt specializētās bibliotēkas krājumu publiskai pieejai jebkuram e-bibliotēkā reģistrētam lasītājam. Tas arī uzskatāms par www.e-bibliotēka.lv sākumu, kad kļuva nepieciešams sākt risināt attiecības ar autoriem saskaņā ar Autortiesību likumu. Katras bibliotēkas attiecību pamats ar autoriem ir 19. prim pants, kurš nosaka, ka ir atļauta autora darbu izmantošana publiskajam patapinājumam, taču šādā gadījumā jāsamaksā autoram atlīdzība Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Tādēļ bibliotēkai attiecībās ar autoriem ir trīs modeļi. Pirmais – autori, ar kuriem esam personiski vienojušies un noslēguši līgumu par viņu darbu ievietošanu e-bibliotēkā. Saskaņā ar šo vienošanos viņiem uzreiz tika samaksāta atlīdzība kā publiskā patapinājuma avanss un atlikusī summa tiks maksāta reizi gadā, līdz 1. aprīlim aprēķinot un līdz 1. jūlijam izmaksājot starpību līdz pilnai patapinājuma summai, kas aprēķināta saskaņā ar darba izsniegumu skaitu, ko bibliotēkai ir jāuzskaita. Otra grupa – autori, kuri tieši izsaka nevēlēšanos, šī grupa ir ļoti mazskaitlīga. Pēc tam, kad redzam, ka neizdodas šos autorus pārliecināt, ka viņu darbu atrašanās bibliotēkā ir izdevīga ne tikai lasītājiem, bet arī pašiem autoriem, mēs šos darbus neievietojam vai izņemam, ja tie jau ir ievietoti. Trešā – autori, kuru viedoklis mums nav skaidrs. Attiecībā uz šiem autoriem mēs uzskatām, ka mums nav pienākums iepriekš noskaidrot vai uzminēt viņu gribu un pilnīgi pietiekošs ir minētais 19. prim pants: neatkarīgi no tā, vai autors zina vai nezina, ka viņa darbs ir e-bibliotēkas krājumā, mēs rūpīgi saskaitam katra darba izsniegumus un atbilstoši tam reizi gadā līdz 1. jūlijam saskaņā ar Ministru Kabineta noteikto kārtību izmaksājam atbilstošo autora atlīdzību.

G. B. Te uzreiz rodas loģisks jautājums. Tātad likums nosaka kārtību, kādā maksājama publiskā patapinājuma atlīdzība, turklāt neatkarīgi no tā, vai autors zina vai nezina, ka viņa darbi atrodas e-bibliotēkā. Tādā gadījumā – kāpēc vispār bija vajadzīga šī pirmā grupa, ar kuru tika slēgti līgumi? Kāpēc nevar e-bibliotēkā ievietot jebkura autora jebkuru grāmatu bez viņa ziņas?

A. N. Pirmkārt, lai ievietotu e-bibliotēkā kāda autora grāmatas, mums jāveic noteikts darbs – meklējot grāmatas, meklējot un apkopojot informāciju. Šie autori, ar kuriem tiek slēgti līgumi, mums paši palīdz – dodot savus darbus, tostarp ne tikai publicētos, bet arī manuskriptus, sniedzot informāciju par sevi, biogrāfiskās ziņas, vēl kaut kādus materiālus, kas varētu interesēt lasītājus. Otrkārt – bet te man jārunā par projektu, kas patlaban ir tikai tapšanas stadijā un e-bibliotēkas lasītājiem pagaidām nav redzams – augstākā e-bibliotēkas un autoru sadarbības forma būs autoru profili, kurus ar saturu piepildīs paši autori, turklāt viņi arī varēs pārvaldīt savus darbus veidos, kādi līdz šim nebija iedomājami. Tādējādi e-bibliotēkā pamazām veidosies kaut kas līdzīgs literatūras sociālajam tīmeklim, kurā gan autors varēs dažādos veidos reprezentēt sevi, gan arī būs iespējams tiešs lasītāja un autora kontakts. Saprotams, lai tas notiktu, nepieciešama daudz ciešāka autora un e-bibliotēkas sadarbība, kurā līgums ir tikai pirmais solis, tāda kā savstarpēja iepazīšanās.

Tālāk – mēs uzskatām, ka likumiskais regulējums, kāds šobrīd pastāv publiskā patapinājuma aprēķināšanai, nav ideāls. Papildus likumiski noteiktajais atlīdzībai 5 % apmērā no summas, kas iepriekšējā gadā izmantota bibliotēkas krājuma papildināšanai, būtu nepieciešams papildus atbalstīt autorus, tāpēc mēs jau iepriekš nosakām atlīdzību, kuru mēs viņam maksājam neraugoties uz to, ka nezinām, cik šo autoru darbus lasīs. Mēs uzskatām, ka šo autoru darbs ir būtiski nozīmīgs mūsu lietotājiem un sabiedrībai kopumā, tāpēc papildus likumiskajam regulējumam mēs viņiem piedāvājam arī līgumisko atlīdzību. Forma, kā jau teicu, ir avanss, kas tiek samaksāts uzreiz.

G. B. Vai tas nozīmē, ka autori jau ir saņēmuši šo līgumisko atlīdzību?

A. N. Jā, tie ar kuriem ir noslēgti līgumi.

G. B. Nerevidējot e-bibliotēkas maku – apmēram cik daudz?

E. V. Kopsummā autoriem izmaksāti vairāki desmiti tūkstoši latu.

G. B. Iepazīstoties ar E-bibliotēkas darbības tiesisko pamatojumu, noprotams, ka e-bibliotēka uzskata – tā darbība pilnībā atbilst LR likumiem, tostarp Bibliotēku likumam un Autortiesību likumam. E-bibliotēka stāv un krīt par to?

A. N. Jā.

G. B. Bet no šejienes izriet nākamais gluži loģiskais jautājums. Jebkurā bibliotēkā grāmatas tiek ievietotas bez autora ziņas un līdzdalības. To nosaka Bibliotēku likums. Tātad arī e-bibliotēka var neņemt galvā autora vēlmes un ievietot arī to autoru grāmatas, kuri to nevēlas? Tostarp arī Lietišķās informācijas dienesta un pārējo protestētāju grāmatas?

A. N. Jā, bet mēs respektējam šo autoru gribu. Kāpēc mums jāpiedāvā lasītājiem autori, kuri paši to nevēlas?

G. B. Un vēlreiz uzsvēršu: e-bibliotēka uzskata, ka darbojas likuma noteiktajos ietvaros. Bet visas šīs jezgas pamatā ir fakts, ka pastāv arī pretējā puse, kas uzskata, ka e-bibliotēka ir pārkāpusi likumu. Abas puses ir svēti pārliecinātas par savu taisnību un no savām pozīcijām negrasās atkāpties. Kāpēc radusies šāda situācija? Vai tad likums nav viens?

A. N. Pretējā puse, ko šobrīd veido daži izdevēji, balstoties uz Autortiesību likuma 23. pantu uzskata, ka bibliotēka nedrīkst skenēt – reproducēt darbu – bez iepriekšējas autora piekrišanas. Taču šai interpretācijai ir vairāki būtiski trūkumi. Pirmkārt 23. pants ir tiešs 19. panta 1.(4) izvērsums, un šis 19. pants attiecas uz situāciju, kad autora darbs tiek izmantots bez autora piekrišanas un bez atlīdzības – atšķirībā no publiskā patapinājuma 19. prim panta, uz kuru balstamies mēs un kurš nosaka citu režīmu – bez piekrišanas un maksājot atlīdzību. Otrkārt, 23. pants attiecas uz atsevišķiem gadījumiem, kad reproducēšana jāveic, lai saglabātu darbu, kas citādi aizietu bojā, un to noteikti nevar piemērot paša pamatkrājuma veidošanai. Treškārt, ja pieņemtu šo interpretāciju, būtu jāatzīst, ka skenēšana, ko par maksu savās telpās saskaņā ar Ministru Kabineta noteikto cenrādi jau vairākus gadus var veikt jebkurš publiskās bibliotēkas apmeklētājs, ir bijusi nelikumīga un tātad apdraudējusi konkrēto apmeklētāju, bibliotēku un valsti ar prasībām pēc zaudējumu atlīdzības. Ir dzirdēts arī pieņēmums, ka mūsu skenēšanas rezultātā mēs radam krājumā patstāvīgus jaunus darbus. Tas ir nepamatots, jo Autortiesību likuma 1. pants tieši nosaka, ka reproducēšana ir darba kopiju izgatavošana. Oponentiem ir grūti atzīt, ka grāmatas kopija var tikt iegūta, kļūt par bibliotēkas krājuma sastāvdaļu un padarīta pieejama lasītājam elektroniska dokumenta veidā saskaņā ar Bibliotēku likuma 3. pantu.

Mēs uzskatām, ka Autortiesību likuma regulējums patiešām varēja būt skaidrāks, tajā labāk varēja tikt atrisinātas kolīzijas starp Bibliotēku un Autortiesību likumiem. Taču mēs uzskatām, ka tiesiskā valstī katram ir tiesības lasīt likumu un ar loģikas un veselā saprāta palīdzību mēģināt to saprast. Mēs uzskatām, ka mūsu interpretācija ir tiesīga pastāvēt un ka tā dod iespēju jau tagad veidot digitālo bibliotēku un taisnīgi sabalansēt autora tiesības uz sava darba novērtējumu un atlīdzību ar sabiedrības interesēm uz pieejamību informācijai. Uzskatām, ka process pasaulē jau ir sācies, un šīs sākotnēji it kā dažādās interpretācijas tuvinās – publiskais patapinājums kļūst līdzīgāks valsts uzraudzītai kolektīvai licencei. Mēs neapgalvojam, ka tā ir vienīgā taisnība vai vienīgā pastāvēt tiesīgā pozīcija, tomēr tiesiskā valstī ir noteikts process, kura ietvaros konkurē dažādas likuma interpretācijas. Tā ir tiesa.

Uzskatām, ka, iespējams, varētu uzlabot publiskā patapinājuma likumā noteikto aprēķināšanas kārtību: summa varētu būt lielāka, nevis tikai 5% no iepriekšējā gadā grāmatu iegādei iztērētās summas, tāpat, iespējams, izmaksa varētu būt biežāka.

E. V. Pēdējā Gētes institūta diskusija, kurā uzstājās autortiesību eksperts Tils Kreicers, ļoti labi parādīja paradoksu, ka šobrīd izplatītā konservatīvā autortiesību likuma interpretācija – un Latvijā tas ir ļoti līdzīgs citu Eiropas valstu autortiesību likumiem – atbilst šauras izdevēju grupas interesēm, bet sen vairs nesargā nedz sabiedrību, nedz autoru, jo strikti ierobežo satura pāreju uz citām vidēm. Likums labi nosargā autortiesības drukātā vidē, bet, līdzko saturs tiecas nonākt citā vidē, tur atrast lasītāju un rast papildus ienākumus gan autoram, gan izdevējiem, pēkšņi nepieciešams nesamērīgs regulējums. Kreicers labi norādīja, ka tas sen vairs neatbilst sabiedrības interesēm. Cieš autori, paši izdevēji un lasītāji.

G. B. Bet uz šī šaurā lauciņa ir arī trešais spēlētājs – izdevējs, kam arī ir savas intereses.

A. N. Jā. Uzskatām, ka savā ziņā Autortiesību likums varēja būt taisnīgāks pret izdevēju, kurš saskaņā ar likuma aktuālo redakciju nav patstāvīgs tiesību subjekts, viņa tiesības var tikt atvasinātas tikai no autora tiesībām – autoram pilnvarojot vai līgumiski nododot savas tiesības izdevējam. Ja izdevējiem šāds pamatojums ir, mēs viņus uzskatām par autora interešu pārstāvjiem. Taču ir bijušas situācijas, kad izdevēji uzstājas autoru vārdā ar aizliegumu padarīt autoru darbus pieejamus, bet, vēršoties pie autoriem, mēs esam uzzinājuši, ka viņi domā pilnīgi citādi, vēlas, lai viņu darbi tiktu ievietoti e-bibliotēkā un vēlas saņemt publiskā patapinājuma atlīdzību.

G. B. Ja pareizi sapratu – tas nozīmē, ka izdevējam rāmi jāstāv pie ratiem, jo saskaņā ar likumu viņam vispār nekas nepienākas?

E. V. Kā jau Arnis teica, izdevējs nav tiesību subjekts. Šādai situācijai cēlonis ir pašu izdevēju domstarpības laikā, kad likumdevējs iestrādāja Autortiesību likumā publiskā patapinājuma principu. Toreiz tika aptaujātas izdevniecības un viņu pārstāvošās asociācijas, bet izdevēji nevarēja savā starpā vienoties, jo atšķīrās mācību grāmatu izdevēju un citas literatūras izdevēju pieņēmumi par to, kādiem jābūt tarifiem, tāpēc likumā netika iekļauts vispār nekas – un tieši tāpēc izdevējs nav kļuvis par tiesību subjektu un pēc likuma nemaz nevar pretendēt uz publiskā patapinājuma atlīdzību. Bet tas mums neliedz viņus uztvert par tādiem, ja autors viņam deleģējis savas tiesības. Nekādu problēmu – šādā gadījumā mēs maksājam. Ja likums tiks mainīts un paredzēs publiskā patapinājuma atlīdzību arī izdevējiem – arī nekādu problēmu, atlīdzību saņems arī izdevējs.

G. B. Tātad: e-bibliotēka ir gluži tāda pati bibliotēka kā citas, tās darbība atbilst visiem likumiem un ievieto grāmatas, kuras izsniedz lasīšanai. Izņemot tās, pret kurām iebilst autori…

E. V. … un – pēdējo divu gadu laikā izdotās un komerciālajā apritē esošās grāmatas.

G. B. Jā, no kurienes pēkšņi parādījušies šie divi gadi?! Ja e-bibliotēka ir bibliotēka, tas nozīmē, ka tā gluži tāpat kā parastā bibliotēka var ievietot jebkuru grāmatu, arī tikko iznākušu.

E. V. Mēs ļoti labi apzināmies Latvijas mazā tirgus specifiku un to, ka, šādi rīkojoties, kaitētu izdevēju interesēm.

A. N. Respektējam izdevēju pausto pieņēmumu, ka šādā gadījumā samazinātos viņu apgrozījums, kaut arī tam nepiekrītam kā faktam. Neatkarīgi no tā, ka viņi nav tiesību subjekts, lielākā daļa no viņiem veic ļoti būtisku darbu šajā zemē, par ko mēs viņiem esam pateicīgi.

G. B. Tātad šie divi gadi – tā īstenībā ir tikai jūsu labā griba?

A. N. Jā, uzskatām, ka esam tāda pati bibliotēka kā jebkura cita un esam pilnīgi neatkarīgi sava krājuma veidošanā, taču – kādēļ gan mums strīdēties ar izdevējiem vai autoriem, ja varam dzīvot draudzīgi, tā, lai tas ir izdevīgi visiem. Piekrītam, situācija šobrīd nav viennozīmīga un ir nedaudz nervoza, taču agrāk vai vēlāk laika gars ieviesīs skaidrākas un taisnīgākas Autortiesību likuma izmaiņas. Taču varbūt esam uzņēmīgāki nekā citi un uzskatām, ka mūsu jau esošo likumu interpretācija ir tiesīga pastāvēt, un par šīs interpretācijas galvenajiem punktiem ceram sagaidīt saturīgu diskusiju gan tiesā, gan sabiedrībā. Manuprāt, mūsu interpretācija ir vienīgais veids, kādā Latvija var ienākt tajā procesā, kas pasaulē jau sācies pirms laba laika. Ja tiks gatavoti Autortiesību likuma grozījumi, ceram, ka mūs uzaicinās darboties šajā darba grupā, jo mums ir savs viedoklis, kādam vajadzētu izskatīties Autortiesību likumam atbilstoši XXI gadsimta prasībām. Protams, mēs varam gaidīt un nedarīt vispār neko – un beigu galā izrādīties pilnīgi atkarīgi no ierēdņiem, bet mēs izvēlējāmies iespēju pašiem interpretēt esošos likumus – varbūt ne tik konservatīvi, kā to dara pretējā puse – un meklēt taisnīgo, likumīgo risinājumu šābrīža likumu redakcijas ietvaros. E-bibliotēka ir tiesīga pastāvēt jau esošās likumdošanas ietvaros.

G. B. Kas notiks tālāk? Bibliotēka nav pieejama, serveri arestēti, internets kā elektrizēts, tauta jūs mīl un atbalsta, autori raksta sūdzības Ekonomikas policijai…

A. N. Šobrīd EP uzraugošajai prokurei iesniegta sūdzība par EP izmeklētājas Olgas Brinkmanes lēmumu, kas, mūsuprāt, nav ne likumīgs, ne samērīgs, kopija iesniegta arī ģenerālprokuroram, mums ir zināms, ka ir daudzi autori gan patstāvīgi, gan ar mūsu starpniecību gatavo sūdzības, jo ar šo rīcību aizskartas ne tikai e-bibliotēkas, bet arī autoru un galvenais lietotāju intereses. Katrs nenoticis izsniegums ir tiešs materiāls zaudējums autoram un vismaz morāls lasītājam. Ārkārtīgi nesaprotami šķita, ka serveru aresta lēmums tika pamatots ar to, ka mēs izņēmām strīdīgos darbus no publiskas pieejamības. Ja jau izmeklētāja uzskata, ka šos darbus mēs nedrīkstējām publiskot, tad viņai šāds solis būtu jāatbalsta, nevis jāsoda mūs par to, turklāt tik mežonīgā veidā. Arguments par nozieguma pēdu slēpšanu un pierādījumu iznīcināšanu ir smieklīgs, jo visa serverī esošā informācija bija nofiksēta un saglabāta ar tiesas nolēmumu un jebkurā brīdī tiešā veidā pieejama izmeklētājai.

Īpatnēji ir arī tas, ka policijas lēmums nāk pāris nedēļas pirms 1. aprīļa – tas ir laiks, kad mums saskaņā ar likumu jāaprēķina un jāiesniedz AKKA/LAA ziņas par autoriem pienākošo atlīdzību, kas publiski un uzskatāmi ļautu salīdzināt mūsu atlīdzību autoriem ar dažu izdevēju maksātajām. Mums ir lielas aizdomas, ka ir daži izdevēji, kuriem šāda salīdzināšana būtu nepatīkama.

E. V. Arestēti ir tikai serveri. Pašas e-bibliotēkas darbība nav apturēta. Ceru, jau nākamnedēļ e-bibliotēkas darbību atjaunosim, uzstādīsim jaunu serveri, kas ar tīkla kameras palīdzību būs pievienots internetam un to nepārtraukti varēs redzēt tiešsaistē.

About these ads

3 thoughts on “„Arestēti ir tikai serveri. Pašas e-bibliotēkas darbība nav apturēta.”

  1. Pingback: mosties.org

  2. viss noglāžosies, e-bibliotēka vienosies ar visiem izdevējiem, izņemot zvaigzni. ar to būs uz visu banku. vairāk kā miljons peļņa uz skolnieku vecāku rēķina – neesmu sociālists, bet tas ir noziedzīgi. nezinu, vai naftas biznesā var izcelt kaut ko ko līdzīgu.

Atstāj atbildi

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s