Pēters Hēgs “Varbūt viņi derēja”

Pēters Hēgs. Varbūt viņi derēja. No dāņu valodas tulkojusi R. Lediņa. R., Preses nams, 1998

Pētera Hēga romāns Varbūt viņi derēja Dānijā izdots 1993. gadā. Tātad – pēc Smillas jaun­kundzes snie­ga izjūtas (1992), kas autoram atne­sa pasaules slavu, bet pirms Sievie­tes un pērtiķa (1995). Un – Varbūt viņi derēja ir krasi atšķirīgs no šiem abiem latviešu lasītājiem jau pazīstamajiem romā­niem. Nav nedz grenlandiskas, nedz bioloģiskas eksotikas, nav Hēga iecienītās detektīvintrigas, nav fan­tastisko pieļāvumu. Viss ir absolūti reāls un ikdienā sakņots. Arī sižetiskā struktūra diezgan amorfa — sižets izkliedējies haotiskā refleksiju jūklī (romānā daudz runāts par laiku, ļoti skeptiski vērtējot laika lineāro modeli, un varbūt no šejienes izriet tas, ka arī romānā laiks nav lineārs; romāna laikam vispār nav struktū­ras — to veido nemitīgi pārlēcieni no vienas atmiņu lauskas pie citas, no tagadnes pagātnē un otrādi, tāpēc dažbrīd grūti izprast, kas īsti notiek un kad tas notiek; romāns it kā tiecas atveidot apziņas nelineārās kustības). Šā iemesla dēļ Varbūt viņi derēja neliekas gluži tik iespaidīgs un ir grūtāk lasāms nekā pārējie Hēga ro­māni, taču tas nebūt nenozīmē, ka tas būtu mazāk ievērības cienīgs. Turklāt dažviet lasīšanu apgrūtina, maigi iz­sakoties, mazliet īpatnējais tulkojums. Vai katrā rindkopā gadās apmēram šādas frāzes: „sevis aizstāvēšana tagad bija izslēgta” (kur ir tas slēdzis, ar ko izslēdz sevis aizstāvēšanu?), „bija izvirzīti daži noteikumi” (ar kāda mehānisma palīdzību izvirza — uz augšu? uz sāniem? — noteikumus?), „bijām padoti Kristīgam fondam” un tamlīdzīgas. Bet, izlasot, ka „apsar­gātajai iestādei bija piestiprināts ārstējošais psihiatrs”, nudien gribējās mest grāmatu kaktā, ko tā ne tuvu nav pelnījusi. Turklāt, salīdzinot ar oriģinālizdevumu, nav ievērota kāda īpatnība: pauzes starp atsevišķām do­mām. Piemēram, romāna pirmā rinda ir: „Kas ir laiks?” Oriģinālā tai seko pauze vismaz divu rindu garumā, tur­pretī Preses nama izdevumā teksts turpinās jau nākamajā rindā. Un šādu defektu ir daudz — gandrīz katrā lap­pusē.

Maza, bet būtiska neprecizitāte ieviesusies anotācijā uz ceturtā vāka. Tajā teikts, ka romānā aprakstīta garīgi atpalikušu jauniešu mācību iestāde, pavisam sirreāla realitāte. Tas tiesa, ka realitāte pavisam sirreāla, taču visas šīs sirreālās būšanas notiek nevis garīgi atpalikušo jauniešu mā­cību iestādē, bet gan gluži parastā dāņu skolā, kur līdz ar parastiem jau­niešiem mācās arī no bērnu namiem vai pāraudzināšanas iestādēm nāku­šie un par garīgi atpalikušiem dēvētie. Un tieši no šejienes izriet baisi sir­reālais efekts, kāds paliek pēc romā­na izlasīšanas. Uzmanības centrā ir septiņdesmito gadu sākumā notikušie eksperimenti: „grūtie” bērni tiek in­tegrēti parastā skolā, lai pēcāk tiem nerastos problēmas iekļauties arī dzīvē. Tātad — it kā visai specifiskas dāņu izglītības problēmas, kuras var­būt gan varētu interesēt dāņu peda­gogus, bet kāds tām sakars ar li­teratūru?

Taču Pēters Hēgs visu šo būšanu paceļ stipri augstākā līmenī un apgriež ar oderi uz āru. Neiedziļināšos daž­brīd diezgan samezglotajā sižetā, piebildīšu vien to, ka šīs it kā pozitīvi vērtējamās norises gala iznākumā pārtop traģēdijā. Turklāt tās cēlonis nebūt nav meklējams vēlmē integrēt garīgi atpalikušos bērnus normā­lā sabiedrībā, bet gan tai faktā, ka vispār pastāv šis dalījums: robežas vienā pusē garīgi atpalikušais, ot­rā — normālais. Pasaulē nav tāda absolūti objektīva kritērija, pēc kura cilvēkus var klasificēt garīgi veselajos un slimajos, vēl jo mazāk iespējams pateikt, kas ir garīgi atpalicis un ko šis jēdziens īsti nozīmē. Precīzāk, kri­tēriji ir, taču nevis medicīniska vai ētiska rakstura, bet gan ideoloģiski: vai nu tu esi derīgs šai valstij, vai ne; ja neesi derīgs — tevi jāpārmāca, jāuzlabo, jāintegrē. Tā saucamā ārprātība apzīmē to, par ko, kā uzskata attiecīgā sabiedrība, nav vēlams domāt. Neprāts — tas ir jēdziens, kas nostiprina robežas: neprāta robežas nodala citādo. „Par ārprātīgo tiek atzīts tas, kura balsi sabiedrība ne­grib saklausīt, kura uzvedība pār­kāpj normas, kurš ir jāapspiež,” rak­sta Sjūzena Zontāga (tas teikts par Antonenu Arto, vienu no modernisma ģēnijiem, kurš deviņus gadus bijis spiests pavadīt psihiatriskajā slimnīcā un uz savas ādas izjust vienu no civi­lizācijas sasniegumiem — ārstēšanu ar elektrošoku). Un vēl: „Jebkura pietiekami spoža individualitātes iz­pausme objektīvi pavēršas pret sa­biedrību un tiks uztverta kā ārprāts. Šajā punktā vienprātīgas ir visas sa­biedrības.”

Hēga romānā aprakstītās per­sonas mīt šajā „krēslas zonā” — starp normālu cilvēku un ārprātīgo. Problēma vēl jo drūmāka liekas tāpēc, ka nedz autora vārdabrālis, nedz pārējie nav nekādi jēriņi — viņi gluži reāli apdraud šo normālo sabied­rību; cik noprotams, Augusts pat ir slepkava. Citiem vārdiem, tā nav kla­siskā pazemoto un apvainoto tēma. Augusts nav vainīgs, ka viņš ir tāds, kāds viņš ir. Sabiedrība nav vainojama pie tā, ka viņu apdraud Augusts un kompānija. Tāpēc Augusts tiek iznī­cināts. Jo — šī tik labi iecerētā garīgi atpalikušo integrācija patiesībā ir klaji meli. Mūslaiku civilizācija tikai no pirmā acu uzmetiena (vai — no nor­mālo skatpunkta) liekas toleranta, humāna un demokrātiska. Īstenībā, kā rakstīja jau Mišels Fuko, pašos eiro­peiskās kultūras pamatos ir iekodēta prasība izraidīt visu citādo, normām neatbilstīgo. Bet normas definē, protams, vairākums. Tātad, ja personība neatbilst kādiem visai grīļīgiem kritērijiem un normām, tā tiek izraidīta kaut kur perifērijā, izņēmums — ja sabiedrībai jādemonstrē sava labvēlība pēc pārpalikuma principa, kas arī ir šī romānā daudzkārt piesauktā garīgi atpalikušo bērnu integrācija.

Bet, ja nu tu tomēr gribi būt citādāks (romānā Pēters pilnībā nepieņem lineāro laika skaitīšanu, lineāro domāšanu, līdz ar to iziedams ārpus jebkādiem rāmjiem), tu nemitīgi tiec kontrolēts, novērots, pārbaudīts, izsekots. Un, ja citādībai atvēlētā nor­ma tiek pārkāpta, tevi iznīcina. Gluži tāpat ka mazās tautas, kas pieminētas Smillas jaunkundzes sniega izjūtā, vai aizdomīgi pārgudros dzīvniekus Sievietē un pērtiķī.

Faktiski visi trīs Hēga romāni, lai cik atšķirīgi savā starpā tie būtu, veltīti vienai un tai pašai problēmai: parādīt, cik mūsdienu civilizācijas pamati patiesībā ir grīļīgi un nestabili. Pētera Hēga romāni labi iederas citu tās pašas paaudzes deviņdesmi­to gadu slavenību — kanādieša Duglasa Koplenda (1961) un angļa Ērvina Velša (1958) — prozas kontekstā. Arī Kouplends un Velšs raksta par kul­tūras perifēriju, par tām nomalēm, uz kurām tiek izraidīti ļaudis, kas nevē­las pieņemt mūslaiku civilizācijas diktētos spēles likumus. Ar Kouplen­da svētību 1991. gadā radās „X pa­audzes” jēdziens tāda paša nosau­kuma romānā. Tajā stāstīts par jau­niem cilvēkiem, kas mūsdienu sabied­rībā nesaskata sev nākotni, nevēlas iekļauties visuvarenajā sistēmā, tāpēc izvēlas dzīvi tuksneša malā un makverdzību (viens no daudzajiem Koup­lenda radītajiem neoloģismiem: ne­kvalificēts, zemu apmaksāts darbs piemēram, Makdonaldā). Savukārt krietni ekstravagantākais Velšs — vi­ņa pazīstamākais romāns Transpointing iznāca 1993. gadā, tad pat, kad Hēga Varbūt viņi derēja, — raksta par subkultūrām, narkomāniem un futbola faniem, kas izeju no ci­vilizācijas krātiņa atrod agresijā un pašiznīcībā. Diez vai ir jēga no triju autoru darbiem izdarīt pārmēru tālejo­šus secinājumus, tomēr tik uzstājīga pievēršanas citādībai un marginaļiem zināmā mērā ir simptomātiska.

Grāmatu Apskats 8/9.1998.

______________________________________

Vēl par Pēteru Hēgu:

• Recenzija par romānu Sieviete un pērtiķis

• Recenzija par romānu Smillas jaunkundzes sniega izjūta

• Recenzija par noveli Ceļojums tumsas sirdī