Pēters Hēgs “Smillas jaunkundzes sniega izjū­ta”

Pētera Hēga prozas izjūta

Pēters Hēgs. Smillas jaunkundzes sniega izjū­ta. No dāņu valodas tulkojusi Inga Mežaraupe. R., Atēna, 1997

Fakts, ka dāņa Pētera Hēga romāns Smillas jaunkundzes sniega izjū­ta (1992) vairākās val­stīs kļuvis par bestselleru, īstenī­bā liecina tikai to, ka grāmatizdevēji un tirgotāji jau kur tas laiks, kopš apjēguši, ka pelnīt var arī ar labu literatūru. „Sekundāri ģēni­ji” pasaules literatūras tirgū iz­nirst vai katru mēnesi. Viņi ne­būt nenodarbojas ar zemas kva­litātes lasāmvielas producēšanu —viņi rada spoži izstrādātu pro­zu, kuru lasot nudien rodas ie­spaids, ka „nav, kur piesieties”. Mūslaikos profesionālisms lite­ratūrā ir gluži ikdienišķa parādī­ba. Tas, ka mēs lasām un apjūs­mojam viņu darbus, atkarīgs ne tik daudz no attiecīgā autora rakstnieka talanta, cik no talantī­gas reklāmas, globālā grāmatu tirgus konjunktūras un tamlīdzī­giem faktoriem; galu galā — arī no nejaušībām. Līdz ar to rodas jautājums: vai Smillas jaunkun­dzes sniega izjūta patiesi ir tik ie­vērības cienīgs romāns, par kā­du to cenšas iegalvot iespaidīgie skaitļi un fakti, kas paši par sevi kļuvuši par grāmatas labāko rek­lāmu (latviešu valoda ir 26. valoda, kurā tulkots romāns; pasaulē pārdoti 3,5 miljoni eksemplāru; Dānijā Hēgam piešķirta mūža stipendija utt) vai arītas ir kārtējais augstās komercijas un viduvējās mākslas simbiozes produkts?

Jautājums nav bez pamata. Zi­nāmā mērā Smillas jaunkundzes sniega izjūta patiesi atgādina modīgu kokteili gadsimta beigu literatūras stilā. Ir dinamisks un cītīgi samezglots sižets ar aiz­raujošu kriminālintrigu un da­žiem līķiem. Ir apburoši kolorīta centrālā persona, Smillas jaun­kundze. Ir aktualitātes — mazo tautu (grenlandiešu) problēmas un, kas jo īpaši raksturīgi mūs­dienu literatūrai, — interese par civilizācijas perifērijas būšanām vispār. Kritikas pasāžas, kas vel­tītas lielajai politikai un lielajam biznesam. Rūpīgi iestrādāta eksotiska informācija — par glacioloģiju, par grenlandiešu sa­dzīvi, par kazino darbību, par po­lārā kuģa uzbūvi u.c.

Tomēr Smillas jaunkundzes sniega izjūta ir „kaut kas vai­rāk” par šo profesionālo kombi­natoriku. Prusts rakstīja, ka sti­lam nemirstību dāvājot metafo­ra. Saprotams, viņš domāja ne jau metaforizēšanu frāzes līme­nī un arī ne pieticīgo metaforas definīciju mācību grāmatās. Metaforai jābūt kā katedrālei: vienlaikus visaptverošai un uni­kālai, pasaules modelim un pa­šai kā pasaulei, uzskatu kvinte­sences tulkojumam citā valodā un jaunam oriģinālam. Smillas jaunkundzē… centrālā metafora ir sniegs un bezgala daudzās, dažbrīd cita citu izslēdzošās asociācijas, kas ar to saistītas. Romāns sākas ar maza zēna pē­dām sniegā un arī noslēdzas le­dus alā; visas Smillas atmiņas un refleksijas saistītas ar dzīvi Grenlandes ledājos; sižets rit uz priekšu, nemitīgi pārvarot polārā aukstuma pretestību; par to, ka Smillas jaunkundzei izdodas izsprukt sveikā no sa­vām mūžīgajām ķibelēm, viņai jāpateicas savai sniega izjūtai. Tāpat arīautors, pateicoties sa­vai prozas izjūtai, veiksmīgi pārvar litertūras izliktos klup­šanas akmeņus. Romāns neie­krīt nedz triviāla detektīva, nedz lētas mistikas bedrē; tas nepārvēršas nedz par dziļdomī­gu „problēmu risināšanu”, ne­dz par jau pieminēto modīgo kokteili gadsimta beigu stilā.

Sniega metafora romāna ritu­mā daudzkāršojas visdažādākājās variācijās, kamēr patiesi sāk atgādināt katedrāli vai labirintu. Smilla klīst aizdomu, nojausmu un iedomu labirintā — no viena nejauši izdibināta fakta pie cita, kamēr tie sāk veidot kopsakarī­bas. Kuģis ir gluži reāls labirints, pakuru viņai nākas maldīties, lai nokļūtu tuvāk patiesībai. Kaut gan, jāpiezīmē, Smillas jaunkun­dzē… patiesības jēdziens ir paga­lam neiederīgs. Jo vairāk ro­māns tuvojas beigu galam, jo vai­rāk tas sāk atgādināt sirrerālu vī­ziju (it īpaši tāpēc, ka īsta atrisi­nājuma, kas visu noliktu savās vietās, tam nemaz nav); jo tālāk Smilla kuģo ledājos, jo tālāk atstatinās no šepatnības — un vi­ņas ceļojums atsauc atmiņā kla­siskos „metafiziskos ceļinie­kus”, Po Arturu Gordonu Pimu un Melvila kapteini Ahavu.

Diena, 23.07.1997

______________________________________________

Vēl par Pēteru Hēgu:

• Recenzija par romānu Sieviete un pērtiķis
• Recenzija par noveli Ceļojums tumsas sirdī
• Recenzija par romānu Varbūt viņi derēja