Nora Ikstena “Nieki un izpriecas”

Iztēles plaisas

Nora Ikstena. Nieki un izpriecas. Stāsti. R., Karogs, 1995

Nieki un izpriecas ir Noras Ikstenas pirmais stāstu krājums (1993. gadā grāmatā publicēts viņas kultūrvēs­turiskais apcerējums Pārnākšana). Ja neievērojam to, ka krājuma nosaukums veidots no divu nodaļu virsrakstiem — Svēto izpriecas un Femīnie nieki, tad tas šķiet mazliet izaicinoši. Proti, vispārpieņemtais priekšstats teic, ka literatūra ir sarežģīta, grūta un tautai pamācoša nodarbošanās un pret to jāizturas ar pienācīgu nopietnību (arī pašam autoram). Taču te pienāk Nora Ikstena, kas cītīgi vingrinājusies rakstniecībā, un paziņo, ka patiesībā ir tikai niekojusies un priecājusies pati par savu niekošanos. Bez šaubām, tā drīzāk ir koķetēšana vai atļaušanās netaisīt nopietnu ģīmi tur, kur pēc tāda tiek prasīts.

Ikstenu varētu iedalīt tajā prozas plauktiņā, kur bez viņas jau apmetušies Mārtiņš Zelmenis, Jānis Einfelds, Aivars Ozoliņš, Arvis Kolmanis un vēl daži citi. Tātad — Niekus un izpriecas varētu uzskatīt par tā saukto spēlējošo literatūru, ja vien tas kaut ko jēdzīgu izteiktu. Jo nudien nav skaidrs, kas literatūrā ir un kas nav spēle, kur beidzas spēle un kur sākas nespēle, un, ja atceramies vēl Johana Heizingas spēlējošā cil­vēka koncepciju, tad izrādās, ka jebkura cilvēciska darbība — tātad tostarp arī rakstniecība — reducējama uz spēli. Tomēr šoreiz sava tiesa patiesības šajā apzīmējumā ir. Visāda veida spēļu elementi atrodami katrā no desmit Niekos un izprie­cās apkopotajiem stāstiem. Ir, protams, spēlēšanās ar dažādu laikmetu kultūras vērtībām, bez kuras vairs nav spējīgs iztikt neviens daudzmaz nopietni uztverams mūslaiku literāts (Ikstenai šīs spēles gan ir rūpīgi ievīstītas metaforu migliņā). Ir spēlēšanās ar efektīgām metaforām. Ikstenas proza ir viens no tiem retajiem gadījumiem (un vēl jo retāks sieviešu rakstītajā prozā), kad efekti tiek radīti bez jebkādiem ārišķīgiem afek­tiem. Tāpat cita ar citu un pašas ar sevi aizrautīgi spēlējas stās­tos aprakstītās personas. Teiksim, Jorēna dienās kāds ano­nīms „es” gluži vai dievišķā kārtā izmanās radīt sešas dienas nabaga dzīves apskādētā Jorēna mūžā; septītajā, kad radītājs metis mieru radīšanai, Jorēns paliek bez sava “autora” un iz­dara pašnāvību. Savukārt Danielas seansā Daniela, raudzī­damās pretējās mājas apgaismotajos logos, savā iztēlē izspēlē veselu virkni tur mītošo cilvēku biogrāfiju. Turklāt visas ir vienlīdz ticamas un neticamas; precīzāk — šāda veida tica­mības kritērijs Ikstenas prozā vispār nepastāv.

Viena no krājuma pērlēm ir stāsts Svēto izpriecas. Tajā aprakstīta apmēram šāda situācija: Terēze un Augustīns redz košus sapņus un, kamēr viens guļ un sapņo, otrs viņam stāsta tikko sevis nosapņoto. Turklāt arī sapņos viņi izmanās no­klausīties nosapņoto personu stāstus. Es nudien neņemtos atbildēt uz tradicionālo jautājumu — „Ko Ikstena ar to ir gribējusi pateikt?” Tomēr Svēto izpriecas atstāj tik apburo­šas bezjēdzības iespaidu, ka te jebkādi komentāri ir lieki. Autore teic, ka darbošanās ar vārdu rada „ļoti īpatnēju un netveramu sajūtu stāvokli”. Acīmredzot viņa tomēr tiecas notvert šo netveramo stāvokli.

Brīžiem pat rodas iespaids, ka Ikstena ar saviem peksti­ņiem drusku vazā lasītāju aiz deguna (niekojas un priecājas) — saka vienu, domādama pavisam ko citu, lai pēcgalā tiktu uzrakstīts vēl kaut kas cits — un ej nu sazini, ko viņa patiesībā domā un grib pateikt. Teksts ir tikai virskārtiņa; apakšā jū­tams bezdibenlgs akacis. Vai, kā teikts vienā no stāstiem — „iztēles plaisa”, kas aktivitātes ziņā salīdzināta ar vulkāna krāteri. Nevainīgā iztēle ir iesprostota ikdienišķo priekšstatu, aizspriedumu, priekšrakstu, aizspriedumu, iedomu utt. čaulā, taču apakšā tomēr verd un mutuļo. Un, kad izdodas čaulā iešķelt plaisu, laukā var izšauties brīnumjaukas lietas — arī Nieki un izpriecas.

Diena, 20.07.1995

_____________________________

Vēl par Noru Ikstenu:

• Ikstenas daiļrades (līdz 2003. gadam) apskats Nora Ikstena: ķerot putna ēnu
• Recenzija par romānu Dzīves svinēšana
• Recenzija par stāstu krājumu Maldīgas romances
• Recenzija par romānu Jaunavas mācība
• Recenzija par grāmatu Vīrs zilajā lietusmētelītī
• Intervija Nora Ikstena: “stāsts par skolotāju un skolnieci”